Drīzāk naids, nevis mīlestība
Tā plosa vīriešus un sievietes, jaunus un vecus, bagātus un nabagus, pašpārliecinātus un biklus. Un, izrādās, greiza sirds nebūt nav skaidrojama tik vienkārši kā – ai, tas tāpēc, ka viņam ir privātīpašnieciskas tieksmes! Vai arī – viņai ir aizskarta patmīla, tāpēc arī trako... Viss ir daudz sarežģītāk.
„Tāpat kā mīlestībai nav tuvākas draudzenes par greizsirdību, tai tāpat nav lielākas ienaidnieces pargreizsirdību; tieši tāpat arī dzelzij nekas nav bīstamāks kā rūsa, kura atrodas dzelzī pašā.”
Bruno Džordano, itāļu zinātnieks un filozofs
Tālrunis iepīkstējās, vēstot par īsziņu. Sirds salēcās, un viņš (viņa) lavījās pie savas otrās pusītes mobilā, lai iemestu tajā aci – vai tikai starp viņiem nav nostājies trešais. Nē, tā bija meita, kas pavēstīja, ka aizkavēsies ballītē. Sirds kļuva mierīgāka, taču aizdomas kādā dvēseles stūrītī urdīja: labi, šoreiz nav, bet... tomēr... tomēr. Sirds bija kļuvusi greiza.
Par greizsirdīgiem mīlniekiem bieži runājam ar smaidu un vieglu ironiju. Greizsirdis kā personāžs rosinājis literatūras dižgarus radīt vēsturē paliekošus šedevrus. Lai minam kaut vai to pašu Šekspīra „Otello”. Katram paziņu lokā atradīsies kāds stāsts par otras pusītes kontrolēšanu, aizdomām un pārmetumiem, kas otra dzīvi ar laiku pārvērš par elli. Vai arī... pamudina aizdomas pārvērst realitātē – kad jau, tad jau!
Franču dramaturgs un aktieris Žans Batists Moljērs teicis: “Greizsirža mīlestība drīzāk ir līdzīga naidam.”
Vai greizsirdība saistīta ar audzināšanu ģimenē? Zemu pašnovērtējumu? Tirāniskām tieksmēm? Ģenētisku mantojumu, mentalitāti, temperamentu, tautību un kultūru? Vai neliela greizsirdības deva ir mīlestības pipariņš? Austrumu kaimiņi saka: “Ņe bjot, značit – ņe ļubit.” (Ja nesit, tātad – nemīl! – krievu valodā.)
Greizsirdības cēloņu un izpausmju spektrs ir bezgala daudzveidīgs, un ne velti franču filozofs, rakstnieks un vēsturnieks Voltērs teicis: “Vētraina greizsirdība paveic vairāk noziegumu nekā alkatība un godkāre.”
Mentalitāte un šķīvju lauskas
Runājot par karstajām asinīm, jāmin kāds traģisks un šokējošs noziegums Rīgā. Greizsirdīgs dienvidnieciskas izcelsmes vīrietis pirms pāris gadiem tieši pie bērnudārza nogalināja savu cilvilsievu. Kad viņa, aizvedusi bērniņu, iznāca ārā, piesteidzās karstasinīgais greizsirdis un desmit reizes iedūra sievietei ar nazi. Ne tik traģisks, toties visai ekscentrisks gadījums notika Liepājā. Par strīdnieku izcelsmi ziņu nav, bet par temperamenta trūkumu viņi sūdzēties nevar. Sākotnēji situācija attīstījās visai tradicionāli – kāds vīrietis sāka pievērst uzmanību otra puiša meitenei, un līdz konfliktam ilgi nebija jāgaida. Vārds pa vārdam, kā nu bija, kā ne, bet galarezultātā uzmācīgais kavalieris metās virsū savam sāncensim, meitenes draugam, un nokoda pusi auss. (Par laimi, Liepājas dakteri to piešuva atpakaļ.)
Mēdz uzskatīt, ka spāņi, itālieši, dienvidnieki attiecības risina vētraināk un arī atriebjoties var iet tālāk. Vai greizsirdības cēlonis var būt temperaments, tā sauktās karstas asinis? Psihoterapeits Valdis Briedis teic, ka tik vienkārši tas nebūs, jo temperaments un mentalitāte greizsirdībā ietekmē tikai to, kā iekšējie procesi tiek parādīti uz āru. Ziemeļnieciska temperamenta cilvēki emocijas vairāk paturēs sevī, krāšņākas, turpretī dinamiskākas mentalitātes pārstāvjiem tās būs redzamas uzreiz. Tomēr ievainojošais faktors ziemeļniekam var būt tikpat stiprs vai pat stiprāks nekā dienvidniekam. Turklāt jāierēķina arī audzināšana – vai esam mācīti jūtas apvaldīt, vai ar pilnu klapi lādēt ārā visu, kas uz sirds. Trauki lauskās, un kaimiņiem aiz sienas – nenoklausīties!
Ja cilvēks ir audzināts savas jūtas un emocijas neizrādīt, bet dvēselē samilzušas bailes tikt pamestam, tad spriedze un reakcija var aiziet depresīvā virzienā, saka psihoterapeits.
Pārlapojot mūsu pašu valsts pēdējo gadu kriminālhronikas, varam atrast gana šausminošas ainas, kas nepavisam neliecina par mūsu platuma grādu cilvēku atturību un prasmi savaldīties.
Lūk, daži piemēri no dzīves. Tas notika kādā Ziemassvētku vakarā vienā no Latvijas tuberkulozes klīnikām. Personāls nakts melnumā slimnīcas teritorijā atrada nodurtu pacientu un nožņaugtu sievieti. Turpinot slimnīcas apskati, dušas telpā pavērās nākamā šausmu aina – tur bija pakāries cilvēks. Komentāri šajā lietā bija skopi, un secinājums lakonisks: slepkava pašnāvnieks bija nožņaugtās sievietes draugs, nodurtais vīrietis – greizsirdības izraisītājs.
Latgales pusē 17 gadus vecs puisis greizsirdības dēļ nogalināja 18 gadus vecu meiteni. Sākotnēji viņš liedzās, policijai stāstīja, ka pavadījis meiteni uz autobusu, bet vēlāk atzinās. Upuris tika durts un žņaugts, bet līķis aprakts mežā.
Ķekavā kāds vīrietis pēc ilgstoša plosta noorganizēja savas bijušās draudzenes un bērna mātes jaunā dzīvesbiedra nolaupīšanu. Atraidītais vēlā naktī caur balkonu iekļuva ceturtā stāva dzīvoklī, kur upuris tobrīd atradās viens pats, jo sieviete ar mazo bija aizbraukusi pie mātes. Jaunais draugs ar draudiem tika izdabūts no dzīvokļa un iesēdināts paša automašīnā. Tad nolaupīšanas organizators kopā ar četriem iereibušiem draugiem licis braukāt šur un tur, visu nakti, kamēr ap astoņiem no rīta automašīnu gluži nejauši apstādinājusi policijas ekipāža. Tik iepriecinātu apturēto vadītāju policisti nekad iepriekš vēl neesot redzējuši... Nolaupītais steidzies paziņot, ka viņu ved uz mežu, lai izrēķinātos. Šajā reizē viss beidzās laimīgi.
Taču nevajag iedomāties, ka rēķinus kārto tikai vīri. Latgalē bijuši vairāki gadījumi, kad sievietes greizsirdības uzplūdos saviem mīļotajiem vīriešiem metušās virsū ar nažiem. Bet Jūrmalas slimnīcā ar grieztām brūcēm atvesta kāda topošā māmiņa. Starp viņu un citu sievieti izcēlusies greizsirdības scēna, un grūtniece savainota ar degvīna pudeles lauskām.
Krietns skandāls izcēlās arī mūsu Saeimas namā. Kāda parlamenta darbiniece paziņas mājoklī uzbruka sava bijušā drauga jaunajai draudzenei ar sviesta nazi. Tas bija iedūries tikai dažu centimetru attālumā no sirds, radot nopietnus bojājumus plaušā. Par laimi, cietušās dzīvību ārstiem izdevās glābt, bet vainīgā tika atbrīvota no darba Saeimā, un viņai bija jāstājas tiesas priekšā.
Kas īsti liek turēt otru aizdomās, kļūt vardarbīgam, neprognozējamam? Mēs taču tādi nepiedzimstam... Psihoterapeits Valdis Briedis atzīst, ka greizsirdība ir viena no smagākajām un sarežģītākajām jūtu “paketēm”. Īsts mudžeklis! Uz āru tā izpaužas divu cilvēku attiecībās, bet patiesībā cilvēka iekšējā pasaulē ir vesels rasols! Kauns, bailes, agrīnas primitīvas trauksmes, lielas gaidas...
Protams, greizsirdības cēloņiem ir arī medicīniski skaidrojumi. Analītiskās psiholoģijas teorijās dominē uzskats, ka greizsirdība saistīta ar infantilu jeb bērnišķu atkarību, kur mijas divas tēmas. Pirmā – spēcīgas, trauksmes un nemiera pilnas bailes būt pamestam, kas noved teju līdz panikai. Otrā – nepieciešamība pēc siltas tuvības. Ja bērnībā gadījies kāds psiholoģisks ievainojums, arī tas vēlāk var nospēlēt savu lomu. Piemēram, ja, cilvēkam veidojot attiecības, tajās kaut kas atgādina šo seno ievainojumu, ilgi nav jāgaida – mokošo izjūtu gamma drīz vien ir klāt.
Kā greizsirdības “palaišanas mehānisms” ļoti spēcīgi darbojas arī gaidu un cerību tēma. Mazs bērniņš prot gaidīt un cerēt, bet pieaugot... Mēs visi zinām (esam to redzējuši, dzirdējuši, piedalījušies) vismaz vienu atpazīstamu scenāriju: es gaidu savu princi baltā zirgā, kurš atjās un atnesīs man stabilitāti. Viņš būs drošais plecs, uz kura es balstīšos. Un es visas savas dzīves cerības investēju šajā cilvēkā – lūk, kad viņš atnāks, tad gan es beidzot dzīvošu laimīgi! Šis piemērs viens pret vienu atspoguļo infantilo atkarību.
– Vai šķirto ģimeņu bērni biežāk ir greizsirdīgi, jo viens no vecākiem aizgājis un it kā viņu pametis? – jautāju. Valdis Briedis tik striktu versiju noraida: “Tas nav obligāti, jo cilvēki dažādas situācijas pārdzīvo atšķirīgi – atkarībā no savas personības struktūras. Patiesībā tas ir mīts – ja vecāki šķiras, tad bērnam noteikti būs ievainojums. Tas rodas tikai situācijā, kad bērns zaudē drošības izjūtu. Ja ir aprūpes figūra, kas šo drošības izjūtu sniedz, tad ievainojuma nebūs.”
Greizsirdības pamatā vienmēr ir trijstūris: es, mans iedomu tēls un otrs cilvēks, saka psihoterapeits. Visvairāk pētīta ir bērnu greizsirdība pret pieaugušajiem, edipālais periods, kurā puisītis ir greizsirdīgs uz tēvu, jo grib iekarot mammu, vai meitenīte ir greizsirdīga uz mammu, lai iegūtu tēti. Tie atkal ir trijstūra mehānismi. Ir arī apvērstais variants, kad vecāki kļūst greizsirdīgi uz saviem bērniem. Labs piemērs ir pasaka par Sniegbaltīti. Tēvs, pamāte, meitiņa. Atdalītais moments – nevis pamāte baidās no meitiņas, bet viņas spogulis vienā brīdī pasaka: tu vairs neesi visskaistākā, Sniegbaltīte ir par tevi skaistāka. Tās ir mātes bailes par to, ka meita uzplauks un viņu aizēnos. Taču tā jau ir cita tēma.
Greizsirdība – DNS sargs?
Vēl cits greizsirdības skaidrojums atrodams modernajā 21. gadsimta zinātnē – evolūcijas bioloģijā (uz tās bāzes tālāk attīstījusies evolūcijas psiholoģija un evolūcijas psihiatrija). Šīs jomas speciālisti uzskata, ka greizsirdība ir ekonomisks adaptēšanās mehānisms, kas nodrošina to, lai sievietes un vīrieši lietderīgi izlietotu savus resursus. Vīrietim – lai mana DNS tiktu nodota tālāk, nevis tiktu samaisīta ar citu; lai mani aprūpes resursi tiktu izmantoti tikai manai sēklai. Sievietei – lai vīrietis nestaigā apkārt, lai novirza resursus mūsu DNS attīstībai, klāsta psihoterapeits Valdis Briedis.
Savukārt psihoterapeits Artūrs Utināns grāmatā „DNS, matrice un cilvēka uzvedība” skaidro, ka greizsirdības funkcijas vīriešiem un sievietēm ir atšķirīgas. Evolucionārās greizsirdības nozīmes hipotēzes vīriešiem saistītas ar svešu pēcnācēju izaudzināšanas riska minimalizāciju. Proti, vīriešu greizsirdība nodrošina sievas seksuālo uzticību, kas garantē paternitāti. Tādējādi tēviņu motivētās uzvedības komplekss seksuālās greizsirdības ietekmē ietver arī draudus vai varmācības izmantošanu, lai panāktu savu seksuālu efektivitāti un kontrolētu seksuālo funkciju, aizsargājot paternitātes drošību.
Sievietes stratēģija ir visu vīrieša enerģētisko resursu izmantošana kopējo bērnu audzināšanai. Sievietes greizsirdība ļauj nodrošināties, lai partneris paliktu ar viņu pavisam un rūpētos par bērnu audzināšanu. Vīrieši pirmām kārtām ir greizsirdīgi, ja tur aizdomās sievieti seksuālā neuzticībā, sievietes – ja noskaidrojas partnera emocionālā saskarsme ar citām sievietēm jeb iemīlēšanās. Vīrieša greizsirdība vērsta, lai uzvarētu savu seksuālo partneri.
Sievietes nobažījušās vairāk par attiecībām, bet mazāk par seksuālu uzvaru pār partneri. Kad vīri iedomājās savu sievu gultā ar citu vīrieti, viņiem savilkās uzacis un paātrinājās pulss, bet viņi reaģēja daudz mierīgāk, iedomājoties savas sievas platonisku iemīlēšanos. Sievietes reaģēja vairāk uz iemīlēšanos nekā uz sānsoli. Tomēr arī sievietes uztrauc viņas vīrieša dzimumdzīve ar citu sievieti. No loģikas viedokļa uztraukties par seksu ar citu ir iracionāli. Reāli uztraucas sievietes matrice. Tā uztraucas nevis par seksu, bet gan par to, lai tai sievietei nebūtu šā vīrieša bērna. Tikai šis mehānisms ir indivīda apziņai neapzināts, raksta Artūrs Utināns.
Visi viņi tādi...
Attiecībā uz greizsirdību jāmin arī ģimenēs nereti kultivētie uzskati, ka visi/visas viņi tādi. Vispirms, protams, ir skaistais attiecību sākumposms, kad esam iemīlējušies un lidojam pussolīti virs zemes. Bet pēc kāda laika, kad rozā brilles krīt, var sākt nākt uz āru ģimenes “mantojums”, tas, kas ir dzirdēts un saprasts bērnībā. Un nelīdz tas, ka puisītis vai meitenīte bērnībā ir domājis: es nekad nebūšu tāds kā mans tētis (vai mamma)! Šī vecāku ģimenē ierastā shēma sāk darboties noteiktos apstākļos, turklāt, ja cilvēks ir apņēmies tā nedarīt, tas notiek pat vēl biežāk.
Viņš ik pa laikam pamana, ka atkal ir rīkojies tieši tā, kā bija apņēmies nerīkoties. Un atkal pats sev nosolās vairs tā nedarīt. Mierīgā brīdī viņš domā: es saprotu, kas notiek, es uztveru realitāti... Bet tad atkal nāk kāds saviļņojums, un notiek regresija. Cilvēks lieto vai nu pats savus pielāgotos mehānismus, vai kaut ko no tā, ko ir kopējis un paņēmis no bērnības. Turklāt tas atkārtojas no vienām attiecībām nākamajās.
Psihoterapeits Valdis Briedis velk paralēles, ka tas esot tāpat kā ar Pavlova sunīšiem: “Krievu fiziologs eksperimentos radināja sunīti, ka ēst var dabūt tad, kad deg lampiņa. Vēlāk bija tā, ka, iedegoties lampiņai, sunītim siekalas tecēja neatkarīgi no tā, vai tuvumā bija ēdiens. Un, runājot par greizsirdību, visbiežāk dzīvē ir sastopami šie senie ievainojumi.”
Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienās daudzās vidēs (darba kolektīvos, paziņu lokā u. tml.) ir atzīts par pieņemamu veidot paralēlās attiecības. Ja tev nav mīļākās, tu neesi riktīgs! Turklāt maldās tie, kas domā, ka tā ir vīriešu prioritāte. Sievietes sānsoļus sper pat biežāk. Tikai vīri varbūt vairāk runā, apspriežas, palielās, bet sievas – vairāk dara. Tā neuzkrītoši, ne čiku, ne grabu. Videi ir liela ietekme, un bieži vien tā ir iešana pavadā: mani čomi (manas draudzenes) visi tā dara; manā darbavietā visi tā dara... Un tā tas aiziet, gluži vai ar sniega pikas efektu. Pieviltais partneris to parasti jūt, un greizsirdībai rodas reāls pamats. Šādā situācijā katrs meklē savu ceļu, savu izeju.
Valdis Briedis teic, ka ir cilvēki, kas ne tikai mācās sadzīvot ar sānsoļu iespējamību, bet pat ļoti labi piemērojas un adaptējas. (Starp citu, pēc iepriekš minētās evolūcijas bioloģijas teorijas, aptuveni ceturtā daļa cilvēku esot poligāmi, līdz ar to vienmēr pretendēt uz monogāmām attiecībām īsti nemaz nav iespējams.) Tā nu sākotnēji pieviltais pats nolemj pamēģināt aizliegto augli un pēc pirmajiem sānsoļiem saka: ja es būtu zinājis, ka tas ir tik forši... Galarezultātā paralēlās attiecības veido abi partneri un tajā atrod sevi. Tas varētu būt arī stāsts par to, kā rodas dažādi svingeru klubi un tamlīdzīgi pasākumi. Tomēr lielākā daļa cilvēku ar to nevar un negrib sadzīvot. Un diez vai vajag sevi mocīt pielāgojoties, domā psihoterapeits. Bet svingeri... viņiem ir citādākas vajadzības un atšķirīga pieredze.
Greizsirdīgam cilvēkam šitāds pasākums varētu būt milzīga trauma, iestarpinu.
“Jā, monogāms cilvēks var kļūt vai traks, un tā tas mēdz būt. Partneris gan mēģina pielāgoties, bet tas ir pret viņa būtību... Es nekad praksē neesmu pieredzējis, ka tur, kur parādās jebkādas ciešanas, veidotos labs rezultāts. Citādi, ja cilvēks cieš un gūst no tā baudījumu,” saka psihoterapeits un atklāj, ka aptuveni ceturtajai daļai cilvēku esot sadomazohistiskas personības rakstura iezīmes un dažkārt šīs izpausmes tiekot palaistas brīvībā uz greizsirdības rēķina.
Patiesībā cilvēks varbūt nemaz nav greizsirdīgs, bet viņš vēlas vai nu uz otru vērst savu sadistisko komponenti, vai arī ciest pats. Tādos gadījumos mīlas trijstūra iespējamība ir brīnišķīgs pamatojums. Sadisma gadījumā – es jau neesmu vardarbīgs, bet viņa (viņš) taču ir vainīga. Mazohisma gadījumā savukārt parādās ciešanu tēma – man dara pāri... Abi modeļi ir sadomazohistisko tieksmju nomaskēšana.
Greizsirdības izpausmes var arī būt pirmās psihiskas slimības pazīmes. Tie ir robežstāvokļa varianti, kad jāraugās, vai cilvēks tiešām adekvāti uztver realitāti, proti, vai viņa aizdomām ir pamatots iemesls, vai arī tās balstītas fantāzijā.
Kā zināms, lai cik jauki arī viss būtu, pēc kāda laika attiecībās iestājas rutīna, un tās sāk līdzināties pliekanai zupai, tālab jebkurās ilgstošās pāru attiecībās palaikam vajadzīgas garšvielas. Diemžēl ne vienmēr cilvēki savu kopā būšanu apzināti cenšas atsvaidzināt ar labām lietām, toties ir trīs “garšvielas”, ko psihe izspēlē neapzināti, un tās ir: kašķēšanās par sīkumiem, greizsirdība un iešana pa kreisi.
Lūdzu, “garšvielas” ir “piebērtas”, un sākas kaislības, kuru spēku un virzienu nosaka temperaments un iekšējās pasaules pieredze. Tad kādu brīdi pārim atkal ir interesanti. Taču – atkal paiet laiks, un atkal prasās pēc “garšvielām”. Tomēr, ja tās ir destruktīvas, tad attiecības pamazām sabojājas. Nereti rodas situācijas, ka partneris otru tikmēr zāģē, kamēr cilvēks izlemj: ja reiz es esmu tik slikts, ņemšu un izdarīšu ar’! Tā kā pēc emocionālās tuvības ilgojas katrs, pietiek to kaut kur sajust, un scenārijs var aiziet ģimenei pavisam nevēlamā virzienā.
Nākamais moments – greizsirdība var izpausties kā cīņa ar savām apspiestajām vajadzībām. Piemēram, viens no pāra koķetē un flirtē ar citiem. Otrajai pusītei arī tā gribētos, bet kaut kādu iemeslu (audzināšanas vai personības iezīmju) dēļ viņš to neuzdrošinās darīt. Tad viņš mēģina partnerī šīs izpausmes apkarot. Ir arī tādi cilvēki, kam ir grūtības sevi kontrolēt; iekšējas pretrunas, dziņas, tieksmes. Cenšanās kontrolēt otru cilvēku caur greizsirdību ir kā mēģinājums kontrolēt sevi. Respektīvi, cilvēks gūst apmierinājumu no tā, ka kontrolē otru.
Ak, pucējies priekšnieka dēļ?!
Bieži vien greizsirdība iet roku rokā ar tieksmi pēc varas. Cilvēks nevar sociāli realizēties (biežāk tas raksturīgi vīriešiem), un viņš šos kontroles mehānismus izspēlē pāru attiecībās pret mīļoto sievieti. Tas notiek caur tādu kā gādību, bet viņš vienmēr gaida kaut ko atpakaļ. Un nekad nejūt sāta sajūtu, pat saņēmis it kā gaidīto.
Vēl greizsirdības “paketē” ietilpst kauns, bailes, vainas izjūta. Bieži vien tas nāk no cilvēka iekšējās pasaules situācijās, kad vīrs vai sieva ir veiksminieks, bet partneris nejūtas līdzvērtīgs. Tā rodas trijstūris: es, mans mīļotais un viņa panākumi. Cilvēkam izveidojas mazvērtības matrica, un sākas dažādas reakcijas pret partnera darbu (varbūt arī ne tieši pret darbu, bet priekšnieku, kolēģi). Sākas pārmetumi: kāpēc, ejot uz darbu, tā jāpucējas? Ko – tu atkal frizējies un krāsojies? Pieklājīgākas drēbes uzvilkt nevari? Un tā tālāk un tā joprojām. Personiskās nepilnvērtības un mazvērtības izjūtas var turpināties visu mūžu.
Greizsirdība var kalpot arī kā savdabīgs komunikācijas veids. Piemēram, satikušies divi cilvēki, katrs ar savu iepriekšējo pieredzi. Viņiem vienam pret otru ir siltas jūtas, taču viņi neprot tās izrādīt. Tad greizsirdību temati var kļūt par jūtu izrādīšanas veidu, skaidro psihoterapeits Briedis. Mūsdienu cilvēkam ir raksturīga tieksme un vajadzība pēc siltas, emocionālas tuvības, diemžēl daudzi nespēj tajā iejusties un dzīvot.
Tā rodas situācijas: es tiecos, tiecos, tiecos, bet, tikko mēs esam kopā, cilvēks noslēdzas sevī, rodas trauksme un spriedze, sākas pārmetumi: nevis es kaut ko nespēju, bet tu kaut ko dari pa kreisi, un es to jūtu. Tas ir šķelšanas mehānisms.
Ja cilvēki, kam ir grūti iejusties emocionālajā tuvībā, atrodas zināmā distancē, tad attiecības tomēr var izveidot. Bet, tikko ar viņiem sāk kopā dzīvot, drāma pēc pilnas programmas...
Šādos gadījumos, ja divi cilvēki viens otra sabiedrībā jūtas brīvi savu jūtu, emociju un vajadzību izpausmēs, ja viņiem ir kopējas intereses, vienlaikus būtu vajadzīga arī katram sava teritorija, kur “atgriezties pie sevis”. Tad viss būs kārtībā.
Gadiem, slavai un bagātībai nav nozīmes
Nobeigumā aplūkosim piemērus, kas apliecina, ka greizsirdība cilvēkus nešķiro pēc tautības, kultūras vai sociālā statusa. Un arī pēc gadu skaita ne – proti, visai ekscentriski atgadījumi mēdz notikt arī ar cilvēkiem cienījamā vecumā.
Piemēram, Horvātijā 71 gadu veca sieviete uzbrukusi un ar koka spieķi nopietni savainojusi 75 gadus vecu kundzi, apsūdzot viņu trīs gadus ilgušā romānā ar viņas 78 gadus veco vīru. “Būtu daudz sliktāk, ja nebūtu kaimiņu, kas viņu atturēja,” pēc incidenta atzinusi cietusī sirmgalve.
ASV, Virdžīnijas štatā, 69 gadus vecam vīrietim izgāja daudz plānāk. Viņa 73 gadus vecā kundze vīru sašāva, jo uzskatīja, ka laulātais iedzīvojies veneriskajā slimībā pēc dēkas ar kaimiņieni. Sieva ķērās pie 22. kalibra šautenes un trāpīja vīram vēderā.
Traģiski beidzās mīlas drāma Francijā. 87 gadus vecs vīrietis piekāva un pēc tam nožņaudza savu 83 gadus veco sievu, jo zem viņas spilvena atrada mīlestības vēstuli no 80 gadu veca pielūdzēja. Par sievas nāvi slepkava paziņoja tikai pēc divām dienām, jo pirms iešanas cietumā vēlējās vēl pagūt piedalīties Otrā pasaules kara beigu gadadienas ceremonijā – kā nekā vēsturisks notikums, kur tad vēl jaunības atmiņas...
Greizsirdība lielākās vai mazākās devās skārusi arī pasaules zvaigznes, un ir gadījumi, kad tas izskanējis gana skaļi.
Greizsirdības dēļ traģiski beidzās franču aktrises Marī Trentinjanas dzīve. Viņas draugs rokmūziķis Bertrāns Kantā Viļņas viesnīcā greizsirdības lēkmē aktrisi piekāva un atstāja guļam numuriņā. Marī Trentinjana, nenākusi pie samaņas, Parīzes slimnīcā nomira no smadzeņu tūskas piecas dienas pēc piekaušanas.
Greizsirdības mokās atzinusies aktrise Dženifera Enistone, jo viņai nācies noskatīties, kā viņas toreizējais vīrs, dāmu mīlulis aktieris Breds Pits uz ekrāna skūpstās ar savām partnerēm. “Tā ir šausmīga sajūta, kad tu redzi savu vīru skūpstām citu sievieti, it īpaši, ja izskatās, ka viņam tas patiešām patīk. Atzīstu, ka esmu par to jukusi prātā,” atklātības brīdī teikusi aktrise.
Skaļa greizsirdības scēna izcēlusies starp aktrisi Kameronu Diazu un dziedātāju Džastinu Timberlinku. Viņš naktsklubā ievērojis, ka draudzene izaicinoši dejo ar citu puisi, un kļuvis greizsirdīgs. Aktrise par to viņu publiski pasūtījusi pie velna.
Greizsirdība bijusi arī krievu tenisistes Annas Kurņikovas un latīņamerikāņu popzvaigznes Enrikes Iglesiasa pašķiršanās iemesls. Pāris reizumis rīkojis scēnas.
Savukārt pasaulslavenais modes industrijas pāris Domeniko Dolče un Stefano Gabana savas attiecības pārtraukuši korekti. Viņi kopā darbojas savā biznesā, satiekas ar citiem un uzskata, ka greizsirdība sadarbībai netraucēs. “Tas ir izglītotības un inteliģences jautājums,” sacījis Domeniko Dolče. “Ne vienmēr bijis viegli. Esam kopā dzīvojuši deviņpadsmit gadus. Ir ķermeņa, miesas kaislības, un tad ir mīlestība, kas ir dziļāka...”
