Politiķu sacītais ir impotences apliecinājums

Jo dumjāks kvankšķis, jo nesaprotamāk runā...

Laima Muktupāvela, rakstniece:

Par politiķu valodu varētu sacīt tā, kā reiz nievājoši izteicās par latviešu valodu: „ihņij sobačij jazik”. Protams, ja jūs ar politiķi brauktu kopā makšķerēt, varbūt viņš būtu sakarīgs cilvēks, bet līdzko mugurā ir ancuks un priekšā tribīne, tēls mainās. Politiķu retorika ir gluži vai jauns literārais žanrs, kā dadaisms literatūrā un mākslā.  Jo lielāks muļķis, jo nesaprotamāk runā un bārstās ar svešvārdiem. Tas taču zināms: jo inteliģentāks cilvēks, jo vienkāršāk un saprotamāk runā. Jo dumjāks kvankšķis, jo augstāk kodu hierarhijā komunicē.

Programmu lasīšana - bezjēdzīga nodarbe

Valdis Felsbergs, rakstnieks, publicists:

– Šajā vēlēšanu kampaņā ir viena būtiska lieta: es to vēl neesmu pamanījis un ļoti ceru, ka nepamanīšu. Pirms tam bija tā: ja tu negribēji neko zināt par vēlēšanām, tev tik un tā visur rēgojās tie ģīmji un saukļi. Un vēl pēc vēlēšanām sadriskātie plakāti mētājās apkārt.  Šobrīd tā nav un tas ir labi, jo tā nav inteliģenta saruna, ja runā ar to, kas negrib klausīties.

Man liekas, ka šoreiz saruna varētu būt par tēmu un kampaņa netraucēs dzīvot. Politiskās programmas neviens nelasa, jo tie, kas no politikas neko nesaprot, nezina, ka ir programmas, bet tie, kas saprot, zina, ka programmā var sarakstīt vienalga ko, tāpēc lasīšana ir pilnīgi bezjēdzīga nodarbošanās.

Tolaik, kad vēl biju aktīvs politikā, mēs pētījām, kā vēlētāji apmeklē partijas mājas lapu un vai lasa programmas. Zem četru tūkstošs zīmju programmas uzrakstījām, ka to, kurš ir izlasījis līdz galam, gaida dāvaniņa. Neviens neatsaucās, tas nozīmē, ka neviens to programmu neizlasīja.  Politologi saka: slikti, ka vēlētāji balso par personībām un neiedziļinās politiskajā platformā. Es iebildīšu: nekādas platformas nav un nekāda politiskā vide arī nav. Tā vietā ir ģimene, mēs visi viens otru pazīstam, visi esam draugiem.lv, zinām kā katrs uzvedas, ko ir izdarījis un uz ko spējīgs, tāpēc jābalso par cilvēkiem. Nevar balsot par partijām un politiku, kuras pēc būtības nav, ir tikai rasols. Ikvienā ir kaut kas no komunista, fašista, liberāļa un demokrāta.

Politiķi truli atkārto izdomātas frāzes

Anda Rožkalne, mediju eksperte:

– Domāju, ka komunikācija ar vēlētāju ir pasliktinājusies, jo agrāk bija mazāk iespēju masēt vēlētāja smadzenes ar mantrām līdzīgiem, tukšiem teikumiem. Ir sasniegts politiskā mārketinga zemākais līmenis, proti, tiek izdomātas frāzes, ko vēlētājs grib dzirdēt un truli atkārtotas bez jebkādiem argumentiem. Notiek vēlētāju zombēšana ar primitīviem teikumiem, kuriem nav nekāda seguma un tas nozīmē tikai to, ka politiķi ļoti zemu vērtē sabiedrības spēju iedziļināties procesos un atcerēties un uzskata, ka vēlētājs nav līdzvērtīgs sarunas dalībnieks.

Jebkuru valstiski svarīgu tematu politiķi medijos skaidro primitīvi bez kvalificētas argumentācijas. Diemžēl arī žurnālisti nespēj iegūt vēlētājiem svarīgas atbildes. Rezultātā komunikācijā dominē politiķi un tukšās frāzes modernās tehnoloģijas multiplicē līdz bezgalībai līdz tās pārvēršas apstulbinošā mākonī.

Mediju telpā ir arī spēcīgi pretargumenti,  spilgtas idejas, jauni formāti, bet tie izklausās vāji vai noslāpst vispārējā stulbumā. No politiķa viedokļa kvalitāte ir tas, cik vēlētāju notic un nobalso. Bet iespējams, ka cilvēks pēc tam nožēlos savu izvēli un jutīsies apmuļķots. Teksti ar nolūku ir sacerēti pilnīgi tukši, lai atgrūstu vēlmi saprast domu, idejas ir vērstas izplatījumā, jābūtība nav individualizēta. Nav skaidrs, ka mums būtu jāsaprot: vai tas, ka visums mainīsies pats no sevis? Politiķi negrib, lai sabiedrība zina viņu patiesās domas un mērķus. Tomēr pats biedējošākais politisko programmu saturā ir atskārsme, ka politiķi nezina, ko darīt. Teksts slēpj skarbu patiesību: politiķiem nav atbildes uz būtiskiem jautājumiem, ko viņi sola atrisināt. Ja šiem cilvēkiem būtu doma, spilgtas idejas, enerģija  - tā lauztos uz āru un to nevarētu nepamanīt. Tas, ko mēs redzam, ir impotence.