Latvijā zīmolu veikali par bezkaunīgu cenu tirgo atkritumus

Tas notiek apmēram tā: tiek saražoti un pārdošanā nonāk 30 000 preču, puse no tām aiziet uz izpārdošanu. No tā, ko nenopērk par viszemāko cenu, tirgotāji grib tikt vaļā, jo ir jāatbrīvo noliktava, nāk jaunās sezonas preces un nederīgo glabāt ir dārgāk nekā atdot kādam. Tad nu šo atkritumu preci gandrīz vai atdāvina kādam, kurš to grib iztirgot un tie ir Latvijas veikalnieki.

Preces kvalitāte cenai neatbilst gandrīz nevienā ārzemju apģērbu veikalā, saka Strazds un min piemērus: „Hugo Boss”, „United Colors of Benetton” utt.. „Boss” kvalitāte ir tālu no īstenības, te par lielu naudu pārdod sliktas preces. „Ogres trikotāža” priekš „Boss” ražo svīterus, puloverus un sūta uz Eiropu. Viņu kvalitāte ir augstāka.”

Pozitīvas izmaiņas Strazds neprognozē, jo „kamēr cilvēki pirks un domās, ka tas ir normāli, tirgotāji pārdos lupatas par šausmīgu cenu”.  Viņaprāt, cilvēki ar normāliem ienākumiem un tie, kuriem ir iespēja, brauc iepirkties uz Vāciju vai Angliju. Latvijā drēbes pērk pārējie, tātad nabagi, jo adekvāta vidējā slāņa pie mums nav.

Ir divi iemesli, kāpēc pie mums neienāk lielās Eiropas veikalu ķēdes, piemēram, „Kaufhoff”, „Karstadt”, „Anson” u.c. Objektīvais iemesls ir tas, ka, lai ienāktu, ir vajadzīgs apgrozījums, bet Latvijā cilvēkiem nav pirktspējas. Var rēķināties tikai ar Rīgu un dažām pilsētām – Liepāju, Valmieru, Jelgavu, Daugavpili, bet arī tajās no 100 000 iedzīvotājiem kādiem 10 000 ir pirktspēja. Subjektīvais iemesls ir spēles noteikumi.” „Marks&Spencer” solīja mantas kā Eiropā par labu cenu un tā arī sākumā bija, bet pēc tam veikals palika tāds pats kā citi. Domāju, ka viņiem kāds pateica vai norādīja: „Ē, kas tā par cūcību? Ir jāmaina politika!”.”

Strazds skaidro, ka Latvijā ir divas galējības – tirgus ir it kā piesātināts, veikalu daudz, tie ir pilni, bet nav ko pirkt. Pasaulē ir pieņemts, ka ir vairāki cenu līmeņi, ar ko cilvēks rēķinās ejot veikalā un zina, ko sagaidīs. Ir dārgi, vidēja līmeņa cenu un lētie, plašam patēriņam domātie veikali. Pie mums šāda nodalījuma nav – visur pārsvarā ir identiska Ķīnas prece.

„Nav teikts, ka visas Ķīnas preces ir sliktas. Ir pat ļoti augstas kvalitātes, ir vidējas un tādas, ko šuj būdās vai uz ielas. Arī rietumu zīmoli Ķīnā ražo savas preces vai iepērk un tirgo Ķīnas zīmolu veikalos, bet tur jau tā atšķirība, ka pie mums nonāk tā zemākās kvalitātes, lētākā prece,” stāsta Strazds.

Latvijā 70% ievesto apavu tie iepirkti no Ķīnas par vidējo cenu Ls 1.60. Tas nozīmē,

ka ar maksimālo, pasaulē pieņemto trīskāršo uzcenojumu tām būtu jāmaksā Ls 6.40, bet tādu cenu nav. Apavi tiek tirgoti par Ls 30 un dārgāk. Pat čības, kas pirktas par 20-30 santīmiem, veikalā maksā Ls 10. Tas pats attiecas uz apģērbu. Ja Eiropā uzvalks maksā no 70 – 400 eiro, labs uzvalks no 400-800 eiro, bet izcils var maksāt arī  2000 eiro, tad pie mums tiek tirgots „kaķis maisā”.

Nopērkot ārzemēs uzvalku par 500 eiro, ir skaidrs, ka tas kalpos vairākus gadus, neburzīsies, labi piegulēs augumam, izskatīsies eleganti. Turpretim pie mums uzvalks, kuram piekārta cenu zīme ar trīsciparu skaitli, nebūt nenozīmē, ka jūs pērkat patiešām dārgu uzvalku. Latvijā nav izvēles nevienā preču grupā, pie mums pat normālu zeķu nav, saka G.Strazds. Par 8 eiro Eiropā var nopirkt antibakteriālas zeķes, kas neplīst, pie mums 6 latus maksā zeķubikses, kas nākošajā dienā saplīst

„Neviens no veikaliem nav ienācis ar labu, kvalitatīvu preci. Mazliet labāka situācija ir „Stockman”,” atzīst eksperts. Viņš skaidro, ka pircējs maksā ne tikai par preci, kā tam būtu jābūt, bet nomaksā arī tirgotāja kredītus par jaunu veikalu būvniecību un tas nav normāli. G.Strazds rēķina, ka drēbes tiek pārdotas 16 reizes dārgāk nekā maksā īstenībā. Viņš saka, ka šī ziema būs pircējiem nelabvēlīga, jo apģērba cenas celsies. Uz kokvilnas ražas zudumiem Pakistānā tirgus reaģēs momentā.