Latviešiem ir pārāk savtīga un nicinoša attieksme pret sabiedrību

Lai nerunātu par visiem zināmajām lietām, proti, ka bijām neapdomīgi, pārāk daudz tērējām, bet maz krājām, Strautiņš izvēlējās ieskicēt dažas Latvijā raksturīgas domāšanas īpatnības un uztveres nianses, kas noveda pie aplamiem lēmumiem personiskajās saimnieciskajās lietās un sabiedriskajās aktivitātēs.

Viņaprāt, aizvadītie pieci gadi Latvijā ir visvisādu iedomu kapsēta - Eiropas dzīves līmeņa sasniegšana ir neizbēgama, tekošā konta deficītam nav nozīmes, nekustamo īpašumu cenas nevar samazināties. Tāpēc esot ļoti kritiski esot jāizturas pret domu gājieniem, kas ir balstīti uz to, ko "visi zina".

"Plānojot nākotni, ir jācenšas izvērtēt visi iespējamie scenāriji. Jo mazāk ticams kāds scenārijs šķiet lielākajai daļai sabiedrības, jo lielāka var būt tā ietekme īstenošanās gadījumā," norāda ekonomists.

Kā vēl vienu Latvijas sabiedrībai raksturīgu domāšanas iezīmi Strautiņš min to, ka cilvēkiem ir pārāk negatīvs viedoklis par valsti, mūsu ekonomiku un tās perspektīvām, bet pārāk pozitīvs viedoklis par savu personisko ieguldījumu.

Kaut arī iepriekšējos desmit gados kopumā ienākumu līmenis strauji auga un kopumā tam ir bijis veselīgs un ilgtspējīgs pamats, piemēram, darba ražīgums auga par 85%, visu laiku aptaujas uzrādījušas negatīvu viedokli par valsts attīstības virzienu. Strautiņa skatījumā šāda mēroga realitātes izkropļojumi cilvēku prātos varēja rasties tāpēc, ka slikti izteikties par savu valsti līdz šim ir bijis rituāls un šķietama personības brieduma apliecinājums.

"Nespēja vai drīzāk nevēlēšanās saskatīt iespējas palielināt savu labklājību kopējo labuma augšanas procesā noved pie tā, ka cilvēki ļoti daudz enerģijas un nervu tērē sacensībā par statusu. Piemēram, viņi pērk automašīnas, kādas viņiem nav vajadzīgas un kuras viņi patiesībā nevar atļauties, pat ja var nopirkt. Sacensība par statusu ir nulles summas spēle, kurā visi nevar būtu uzvarētāji," saka Strautiņš, kura skatījumā daudz patīkamāk būtu dzīvot sabiedrībā, kurā citu labklājību cilvēki uztver kā savas labklājības daļu. Tas arī palīdzētu atteikties no neapdomīgiem pirkumiem un vairāk ieguldīt nākotnes labā.

Pēc viņa domām, daudziem cilvēkiem Latvijā sabiedriskā vide ir viņu negatīvo emociju izgāztuve un fons, kuru nomelnojot, viņi paši jūtas labāki. "Savtīgā un nicinošā attieksme pret visu, kas ir sabiedrisks, kopīgs plašākam cilvēku lokam, ne tikai personiskajiem draugiem un paziņām, ir bijis viens no galvenajiem iemesliem tam, ka atbildīgos posteņos Latvijā nokļuva tādi cilvēki, kādi tur nokļuva," tā domā Strautiņš.

Viņš arī uzskata, ka pasaule mainās lēnām, neskatoties uz to, ka bieži tiek uzsvērts, ka pasaulē viss mainās strauji un arvien straujāk. Viņaprāt, pārmaiņu nozīme tiek pārspīlēta tāpēc, ka plašsaziņas līdzekļu sekmes ir atkarīgas no to spējas pārdot interesantus stāstiņus, taču esot grūti pārdot stāstiņu, kurā nekas īpašs nenotiek. "Taču lielākā daļa dienu mūsu dzīvē ir tieši tādas," uzskata Strautiņš.

"Strauji mainās nebūtiskas lietas - ģērbšanās stils, mobilo telefonu modeļi, kamēr fundamentālas izmaiņas un jo īpaši fundamentāli uzlabojumi notiek ļoti lēni," uzsver Strautiņš. Aizvadītajos 20 gados mūsu sabiedrība esot iemācījusies ļoti daudz, gan uzlabojot ražošanas procesus, gan labāk izturoties pret citiem uz ielas, gan uzkrājot politiskās darbības pieredzi, taču tas esot noticis ļoti pakāpeniski.

"Ja pasaule mainās lēnām, tas nozīmē, ka - ja pēkšņi kādu brīdī dzīve strauji kļūst labāka, tad tas ir iemesls ne tikai un pat ne galvenokārt priekam, bet arī aizdomām un skepsei. Ekonomiskā neprāta kulminācijā pirms trīs četriem gadiem par to pārliecināt cilvēkus bija ļoti grūti," stāsta ekonomists.

Viņš arī vērš uzmanību uz to, ka straujais ienākumu kritums daļai iedzīvotāju pēdējos pāris gados nenozīmē, ka Latvijas ekonomikas potenciāls šajā laikā būtu krasi samazinājies, vienkārši esot izlauzušies virspusē iepriekšējos gados ielaisto slimību simptomi, kas līdz šim bija apslēpti.

LETA