Izbeidz lietu par letālas avārijas izraisīšanu, mācoties vadīt auto

Kā ziņots, šajā lietā uz apsūdzēto sola par transporta kustības noteikumu pārkāpšanu bija nonākusi sieviete, kura, mācoties braukt, iekļuva ceļu satiksmes negadījumā. Avārijā gāja bojā braukšanas instruktors.

Pirmo divu instanču tiesas apsūdzēto atzina par vainīgu, taču viņas aizstāvis lietā iesniedza kasācijas sūdzību. Senāts šo sūdzību rakstveida procesā skatīja 30.septembrī, kad tas nāca pie atzinuma, ka lieta tomēr ir nododama izskatīšanai mutvārdu procesā, jo tai var būt īpaša nozīme likuma normu interpretēšanā.

Šodien, izskatot aizstāvja iesniegto kasācijas sūdzību mutvārdu procesā, Senāts atcēla Rīgas rajona tiesas 2010.gada 17.marta spriedumu un Rīgas apgabaltiesas 2010.gada 19.maija lēmumu par apsūdzētās atzīšanu par vainīgu pēc Krimināllikuma (KL) 266.panta "Transporta kustības noteikumu pārkāpšana" un kriminālprocesu izbeidza, pastāstīja Kataja.

Saskaņā ar apsūdzību letālais ceļu satiksmes negadījums noticis 2008.gada 23.novembrī. Apsūdzētā, būdama transportlīdzekļa vadīšanā mācāmā persona, sliktos laika apstākļos, snigšanas laikā, veikusi apdzīšanas manevru. Pēc apdzīšanas manevra pabeigšanas, atgriežoties savā braukšanas joslā, spēkrats sānslīdē ar labo sānu uz priekšu ieslīdējis pretējā braukšanas joslā un sadūries ar pretim braucošu transportlīdzekli. Ceļu satiksmes negadījumā gājusi bojā persona, kura sievietei mācīja braukt.

Šodien Senāta tiesas sēdē apsūdzētās aizstāvis advokāts Saulvedis Vārpiņš kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu uzturēja ar tajā minētajiem argumentiem. Aizstāvis norādīja, ka lietas iztiesāšanas gaitā pieļauti būtiski materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kas noveduši pie lietas nepareizas izspriešanas. Vārpiņa ieskatā noziedzīgais nodarījums nav kvalificēts pareizi. No atrodamā regulējuma izdarāms secinājums, ka likumdevējs apmācāmai personai piešķīris īpašu statusu.

Apmācības laikā, neskatoties uz to, ka fiziski transportlīdzekli vada apmācāmais, par transporta līdzekļa vadītāju tiek atzīts blakussēdētājs - apmācītājs, proti, atbildības nasta tiek pārnesta uz apmācītāju un apmācāmais zaudē KL 260.panta subjekta statusu, skaidroja Vārpiņš. Apmācāmā "izņēmuma stāvoklis" KL 260.pantā nerada atbildības pāriešanu uz KL 266.pantu, jo atbildību nevar pārlikt vai dalīt vēl ar kādu, ja vien otras personas rīcība nav tīša. Savos paskaidrojumos tiesai aizstāvis minēja, ka apsūdzētā nevarēja pārkāpt Ceļu satiksmes noteikumus (CSN), jo viņa nebija transporta līdzekļa vadītāja. Faktiskais vadītājs ir apmācību veicošā persona, uzsvēra Vārpiņš.

Cietušās pārstāve tiesas sēdē pauda viedokli, ka pirmās un otrās instances tiesa pareizi piemērojusi KL 266.panta normas un uzskatīja, ka kasācijas sūdzība nav pamatota.

Prokurors lūdza Senātu apelācijas instances tiesas nolēmumu atstāt negrozītu, bet kasācijas sūdzību noraidīt. Viņš pauda uzskatu, ka, lai izlemtu jautājumu, vai tiesa pareizi piemērojusi likumu, kvalificējot nodarījumu, ļoti svarīgi būtu konstatēt, vai pastāvošā likumdošana ir norādījusi apstākļus, kuri regulē jautājumu par to, kādas personas ir saucamas pie kriminālatbildības pēc KL 266.panta.

Prokurors pauda uzskatu, ka likumdevējs nepārprotami norādījis to personu loku, kuri nav un nevar būt KL 266.panta subjekti. Prokurora ieskatā likumdevējs nav atbrīvojis no kriminālatbildības pēc KL 266.panta transportlīdzekļa vadīšanā apmācāmo personu.

Tomēr Senāts šodien kriminālprocesu izbeidza, un tā nolēmums nav pārsūdzams. Pilns Senāta nolēmuma teksts būs pieejams pēc piecām darba dienām, pastāstīja Kataja.

Kā ziņots, izskatot lietu pirmajā instancē, Rīgas rajona tiesa 2010.gada 17.martā apsūdzēto atzina par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts KL 266.pantā - par transporta kustības kārtības vai drošības aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, ja tā izraisījusi smagas sekas. Par to var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu līdz 100 minimālajām mēnešalgām.

Šajā gadījumā pirmās instances tiesa apsūdzētajai piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz pusotru gadu un piedzina no viņas par labu cietušajai kaitējuma kompensāciju 1000 latu apmērā.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Rīgas apgabaltiesa 2010.gada 19.maijā pirmās instances tiesas spriedumu atstāja negrozītu. Tomēr apsūdzētās aizstāvis iesniedza arī kasācijas sūdzību, tāpēc lieta nonāca AT Senātā.

No apsūdzības izriet, ka transportlīdzekļa vadīšanā mācāmā persona pārkāpusi transporta kustības kārtības, tas ir CSN 3., 4., 10., 34., 38.4., 70., 112. un 215.punktā noteiktās prasības, tādējādi izraisot smagas sekas - cietušā nāvi.

CSN 3.punkts nosaka, ka transportlīdzekļu braukšana Latvijā ir noteikta pa ceļa labo pusi.

CSN 4.punktā teikts, ka "ceļu satiksmes dalībniekiem jāizpilda šo noteikumu un citu normatīvo aktu prasības, kas nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumus, jāizpilda policijas darbinieku un to personu norādījumi, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, kā arī jāievēro luksoforu signālu, ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības".

CSN 10.punktā minēts, ka "ceļu satiksmes dalībniekiem un citām personām jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmi traucējošas situācijas un nenodarītu zaudējumus".

CSN 34.punkts paredz, ka "transportlīdzekļa vadītājam, braucot pa ceļiem, kā arī pa citām vietām, kurās iespējama transportlīdzekļu braukšana, jāievēro šo noteikumu un citu ceļu satiksmi reglamentējošu normatīvo aktu prasības".

CSN 38.4.punkts transportlīdzekļa vadītājam uzliek par pienākumu darīt visu iespējamo, lai netiktu apdraudēti citi ceļu satiksmes dalībnieki, it sevišķi mazāk aizsargātie - gājēji un velosipēdu vadītāji.

CSN 70.punktā teikts, ka pirms jebkura manevra transportlīdzekļa vadītājam jāpārliecinās par ceļu satiksmes drošību un par to, vai netiks traucēti citi ceļu satiksmes dalībnieki, jādod brīdinājuma signāls ar gaismas virzienrādītājiem vai roku, ja gaismas virzienrādītāju nav vai tie nedarbojas.

CSN 112.punkts nosaka, ka transportlīdzekļa vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas nepārsniedz noteiktos ierobežojumus, ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti, transportlīdzekļa un kravas īpatnības un stāvokli, kā arī ceļa un meteoroloģiskos apstākļus, īpaši redzamību braukšanas virzienā.

Savukārt CSN 215.punktā teikts: "Mācību braucieni pa ceļiem drīkst notikt tikai apmācītāja (transportlīdzekļa vadītāja) klātbūtnē un tikai tad, kad mācāmā persona ir pietiekami labi apguvusi vadīšanas iemaņas. Mācāmajai personai jāzina un jāievēro šo noteikumu prasības. Pašvaldības savā administratīvajā teritorijā ir tiesīgas noteikt ceļus, pa kuriem laikā no plkst.7.00 līdz 10.00 un no plkst.16.00 līdz 20.00 aizliegti mācību braucieni."

LETA