*
, bet mēģināt izjust, kas konkrētajā brīdī vajadzīgs. Nevajag ieciklēties: es uzrakstīju un ar lapiņu skraidu, un visiem lieku darīt tā, kā biju izdomājusi. Līdz pusnaktij jau viss iet uz: „Urrā!”, bet pēc tam – vienos, divos, tad vajag nākt klajā ar to savu ģeniālo izdomu. Turpretī, ja jūti, ka cilvēkiem ir labi jau tāpat, viņi ir aizdejojušies vai uzsākuši baigi interesanto sarunu vai sēdošās spēles un negrib trakot, tad nevajag jaukties.
* Nedrīkst aizmirst par primāro: svētkos cilvēki grib iedzert, paēst, parunāt, kādam vajag uzpīpēt, savu mīļoto pabužināt. Tam jāatvēl laiks.
* Pusnaktī katrs stāv ar savu vēlmi iekšā, tāpēc tad nu gan ne ar ko nevajag jaukties.
* Svētki nav kaut kas obligāts, tam ir jābūt ar patikšanu un vieglumu. Protams, nav forši, ja visi iesaistās, bet viens ietiepjas un paziņo, ka nepiedalīsies. Taču ir tādi, kas varbūt tiešām jāliek mierā.
