Latvijas piloti Sudānā brīvībā izlauzās paši. Nekādas atbrīvošanas operācijas nav bijis
Sudānā nolaupītie Latvijas lidotāji no gūsta ir izlauzušies paši, kā trillerī — ar ieročiem rokās un nekādas atbrīvošanas operācijas nav bijis. Šāda versija par patieso notikumu gaitu ir kasjauns.lv rīcībā.
4. novembrī Sudānā, nemierpilnajā Dārfūrā, bruņoti kaujinieki nolaupīja Latvijas helikoptera apkalpi — kapteini Artjomu Nalbandjanu, otro pilotu Jāni Gindru un mehāniķi Kasparu Reihleru. Sudānā viņi strādāja ANO Pārtikas programmā.
Oficiālā versija
Latvijā izveidoja Krīzes Koordinācijas centru Ārlietu ministrijas vadībā, tajā darbojās pārstāvji no Drošības policijas Pretterorisma centra, Satversmes aizsardzības biroja, Militārās izlūkošanas un drošības dienesta, Aizsardzības ministrijas. Uz Sudānu devās Ārlietu ministrijas pārstāvis un Pretterorisma centra amatpersona.
8. decembrī norisinājās ķīlnieku glābšanas operācija, kā rezultātā visi trīs Latvijas pilsoņi tika nogādāti drošā vietā ANO bāzē — tāds ir oficiālais notikumu izklāsts.
Tikmēr kasjauns.lv ir saņēmis neoficiālu informāciju, kas vēsta pavisam ko citu — šajā stāstā nav nekādu ne ANO, ne Latvijas valsts iestāžu nopelnu. Iespējams, tāpēc Ārlietu ministrija neorganizēja neseno gūstekņu tikšanos ar plašsaziņas līdzekļiem, skaidrojot, ka tāda ir viņu un tuvinieku vēlme.
Nolaupītie piloti bija aizvesti uz kādu nomaļu ciemu, kur viņus uzraudzījuši seši cilvēki. No pirmās dienas gūstekņi rūpīgi analizējuši situāciju, pētījuši, kur atrodas pēc dažādām pazīmēm, piemēram, kurā virzienā pēc ūdens dodas un cik ilgu laiku ceļā pavada sievietes. Sagūstītāji nebija atņēmuši pilotiem kartes, tā ka arī tās bija viņu rīcībā.
Dienvidū, kad saule uzkāpusi augstu un pārāk karsējusi, sargi atgājuši tālāk no mājas ēnā. Šai vietai bieži lidojuši pāri helikopteri, un kādā izdevīgā brīdī, sargiem nemanot, pilotiem izdevies pa rāciju nodot helikoptera ekipāžai precīzas savas koordinātas. Turklāt izstāstīts, kā veikt glābšanas operāciju, cik ir sargu, kā viņi bruņoti.
Tā vietā notika pavisam kas cits. Nākamajā dienā atlidojis bulgāru helikopters, nostājies gandrīz vai virs viņiem un karājies gaisā, kas, protams, radīja paniku nolaupītājos. Tā arī neko citu neiesākot, helikopters aizlidoja, pametot gūstekņus aci pret aci ar saniknotiem bandītiem.
„Viņus gandrīz nošāva!” ir noskaitušies zinātāji. Noziedznieki sprieduši, ka ķīlnieki nodevuši savas koordinātas. Laimīgā kārtā viņi paši bija, neko daudz nejēdzot, spaidījuši atņemtās aparatūras pogas, un mūsējie ieskaidroja, ka tādējādi pēc tā arī varēja viņus atrast. Tas vīrus izglābis.
Sīks plāns: no virvēm līdz ieročiem un komandām
Pēc tam naktī viņi pārvesti citur, tālāk no helikopteru ceļa. Sakaru vairs nebija, piloti sapratuši, ka citu cerību nav, jāpaļaujas tikai pašiem uz sevi. Viņi aplēsa, ka līdz tuvākajai ANO bāzei ir ap 30 kilometru. Vīri izstrādājuši bēgšanas plānu — līdz pēdējam sīkumam.
Piloti aprēķinājuši, vai ar virvi, paņemtu no telts, pietiks, lai sasietu sešus apsargus, izpētījuši ieročus, kas kuram ir, kā bandīti ar tiem apietas, kur katrs tur nazi, kad iet ēst, kad — čurāt, kad notiek maiņa. Valodu nesaprotot, tomēr pamazām izsecinājuši, kuri vārdi nozīmē ‘gulties’, kuri — rokas augšā vai klusēt, lai varētu dot vajadzīgās komandas.
Bēgt izlemts 6. decembrī agri no rīta vēl tumsiņā, lai ceļā kalnos varētu pavadīt visu dienu. Tad sargi sildās pie ugunskura un tumsā ne pārāk labi var redzēt. Tomēr norunātajā dienā piloti pārvesti uz ciematu, kur, protams, ar stingriem ierobežojumiem varējuši būt salīdzinoši brīvāki. Viņiem ēšanai atvestas kārtējās makaronu kastes un apsardzei pielikti vēl divi cilvēki — un tas lika mainīt plānu.
Tomēr 7. decembra rītā izlemts bēgt. Starp citu, lai arī dienējuši armijā, piloti nevarējuši atcerēties, kā pareizi Kalašņikova automātam jāpārliek šaušanas režīms uz kārtām un atsevišķām lodēm. Vajadzīgajā brīdī esot to sajaukuši... Bandītiem iepriekš viņi iestāstījuši, ka no ieročiem neko nesaprot, baidās, ir civilpersonas. Tie prasījuši, vai ārsti, kam lidotāji tikai piekrituši.
Ķīlnieki ķeras pie ieročiem
Rīta tumsiņā piloti paķēruši ieročus un pavērsuši pret bandītiem. Paši sev par nelaimi, tie nevis klausījuši pavēlēm, bet metušies bēgt. Nekas cits neatlicis, kā atklāt uguni, divi nošauti, tomēr pārējie seši aizbēguši. Mūsējie savāca visus ieročus un munīciju, taču bandītiem bija palikuši telefoni un rācijas — viņi varēja sazināties ar savējiem.
Piloti pajautājuši vietējiem ciematā pareizo virzienu un devušies ceļā — tikai ar septiņu kilometru cilpu, jaucot pēdas. Pirmajā dienā, slēpjoties no jebkura gana un citiem cilvēkiem, pareizajā virzienā nogājuši tikai piecus kilometrus. Līdz bāzei bija 30 kilometru, jo tuvāk, jo vairāk cilvēku un ne jau savējo. Reiz pat trīs stundas gulējuši slēptuvē pie ceļa, jo uz tā bijusi pārāk liela kustība.
Kad tikuši kalna galā, mobilajā tālrunī parādījusies zona un piezvanījuši bāzei. Bija atlikuši tikai desmit kilometri, bet helikopters atlidojis pēc divām stundām. Šajā vietā esot aizliegti lidojumi, un tik ilgs laiks pagājis, lai nez ko saskaņotu — kamēr pilotiem pa pēdām varēja dzīties bandīti...
Kāpēc viņi sagūstīti, īsti skaidrs nav. Nolaupītāji savā starpā runājuši, ka kaut kas viņiem sola izpirkuma naudu — 400 miljonus dolāru — un sprieduši, kā nu katrs to tērēs.
Bijušie gūstekņi cietuši no pastāvīga ūdens un ēdiena trūkuma, tomēr nav pavisam novārguši un nav arī psiholoģiski sagumuši. Tikai viņus ironiju raisot oficiālā versija par varonīgu ķīlnieku glābšanas operāciju...
Starp citu, ANO politika ir nepielietot spēku, un „zilās ķiveres” ar savu bezdarbību ne reizi vien nesenā vēsturē ir ļāvušas nogalināt tūkstošiem cilvēku.
