Par laimi, es paspēju piedzimt
Silvijas Zemītes dzīvesstāsts ir apbrīnas vērts, lai neteiktu vairāk. “Tikai, Dieva dēļ, netaisiet mani par kaut kādu varoni!” stingri piekodinās Silvijas kundze.
Tomēr nevaram izlikties, ka tāds sirds un dvēseles plašums, labestības un nesavtības resursi, vienlaikus saglabājot kritisku un veselīgu skatījumu uz dzīvi, būtu ikdienišķa un bieži sastopama parādība.
Vitāla, aktīva, nepārspīlējot vismaz 20 gadus jaunāka nekā pēc pases datiem, Silvijas kundze izbrīvē mums laiku dienu pirms ceļojuma uz Šrilanku. Pēc plikajiem “anketas datiem” Silvija Zemīte ir daktere, nodzīvojusi mūžu laulībā ar vīru gleznotāju Jāni Zemīti. Ģimenē izauguši četri bērni, un pašlaik Silvijas kundzes paspārnē vēl turpina augt viņas, kā pati saka, krustmeita Džanita. Tomēr, kā tālāk būs redzams, tā sauktie anketas dati par šo ģimeni nepasaka neko, tāpēc lūdzām Silvijas kundzi pastāstīt par savas ģimenes gājumu kopš paša sākuma.
Saknes. Jelgava un Polocka
“Mani senči ir jelgavnieki, pirmskara paaudze. Mamma ir ebrejiete, tēvs – latvietis. Esmu audzināta kā latviete, kaut arī ebrejiem tautību nosaka pa mātes līniju un ģimenē runāja dažādās valodās. Visu mūžu esmu izjutusi, ka man nav vienas piederības izjūtas, un novērojusi, ka latvieši, uzzinot par manām ebreju saknēm reaģē – ā, viņa taču ir ebrejiete! Tu ar viņu uzmanīgi... Diemžēl.
Latviešu attieksmi pret ebrejiem vēroju gadiem, sevišķi labi tā parādās, kad cilvēki nezina, kas es esmu, jo pēc manas ārienes tas nav nosakāms. Atšķirībā no latviešiem ebreji, kad nonāku viņu vidē, saka – tu neaizmirsti, ka esi ebrejiete, tu esi mūsējā! Un tur ir tā lielā atšķirība. Tas, protams, ir sāpīgi. Ja kādam šķiet, ka ebrejiem bija kaut kā vairāk, varu teikt, ka pirms kara visās ebreju pilsētiņās ebreji bija nožēlojami nabagi, piemēram, Ludzā, kas gandrīz simtprocentīgi bija ebreju pilsēta.
Domāju, uzsvaru uz tautību vispār liek cilvēki, kam nav pašvērtības, tad atliek lepoties tikai ar to, ka esmu krievs, latvietis vai vācietis, bet principā es neesmu nekas. Varu to droši teikt, jo, par laimi, esmu jau tajā vecumā, kad vairs ne no viena nav jābaidās. Tā ir vecuma priekšrocība. Vienmēr esmu teikusi, un, šķiet, mana balss ir sadzirdēta gan ebreju biedrībā, gan citur, ka būtisks antisemītisma cēlonis ir tas, ka ebreji dzīvo ļoti nodalīti, viņi necenšas sev piesaistīt.
Arī jūdaisms nepiesaista – tieši otrādi, kļūt par jūdaistu ir ļoti grūti (atšķirībā no kristiešiem, kuri savu reliģiju uzspieduši ar uguni un zobenu, kā arī sūtījuši misionārus pievērst ticībai papuasus – Aut.). Tas, ko mēs nesaprotam, mums liekas dīvains – ko tie ebreji tur dara, ko viņi tur buras, ka tik tas nav uz ļaunu. Tas var atbaidīt, vismaz man kaut kā tā liekas. Tiem, kurus tas interesē, – tagad ir iznākušas ļoti labas grāmatas, piemēram, „Ebreju tradīcijas” latviešu valodā.
Jelgava bija maza pilsētiņa, un tas, ka mani vecāki viens otru iemīlēja, bija pārdzīvojums abām ģimenēm, jā. Tad, kad viņi apprecējās, vecāki samierinājās, un attieksme, manuprāt, bija normāla. Arī bērnībā no vecvecākiem dzirdēju, ka cilvēkus nevajag šķirot pēc tautības.
Patiesībā arī mans tēvs nebija tāds īsts latvietis, jo viņa māte bija ukrainiete. Vectēvs pirms kara strādāja bankā, banku kara laikā evakuēja uz Krieviju, un tur viņš apņēma sievu. Kad viņi atbrauca uz Latviju, mana vecmāmiņa šeit bija ārzemniece un jutās ļoti labi, pati teica – kā kaut kas īpašs. Vecmāmiņa bija izglītota, jo viņas tēvs, dienēdams flotē, bija redzējis pasauli un sapratis, ka bērniem vajadzīga izglītība. No pieciem bērniem trīs kļuva par skolotājiem. Zemnieks būdams, viņš 200 verstis ar zirgu vedis savas atvases uz skolotāju semināru. Pēc kara mana vecmāmiņa Jelgavā nodibināja pirmo krievu pamatskolu.
Pa mātes līniju abi mani vecvecāki bija ebreji, uzvārdā Levinski. Mammas mamma bija no Polockas, tēvs – Jelgavas ebrejs, vienkāršs tirgotājs. Noprotu, ka, braukdams pēc precēm uz Krieviju, viņš tur ar viņu arī iepazinās. Viņu mājas valoda bija jidišs (jāpiebilst, ka ar abām vecmāmiņām es runāju krieviski). Vecmāmiņa, stāstot par bērnību Polockā, kur viņas tēvam bija piparbodīte, uzsvēra, cik viņi bijuši gaužām nabadzīgi, veikaliņā tirgotas tikai siļķes un petroleja, pirmais mētelis viņai pašūts pēc apprecēšanās no zaldātu šineļa, bet līgavas kleita bijusi no marles. Pirmās mēbeles vīrs sameistarojis no iepakojuma kastēm.
Te gribētos iestarpināt nelielu atkāpi par to, cik dažādas var būt cilvēku atmiņas par vienu un to pašu! Proti, divas vecmāmiņas māsas aizbrauca uz Ameriku, un man bija laime deviņdesmitajos gados būt Amerikā un satikt vecmāmiņas māsu, kurai bija jau gandrīz simts gadu. Viņa stāstīja, cik vīlusies bijusi, kad ieradusies Amerikā, jo domājusi, ka šeit ielas būs no zelta, bet – nebija! Un gremdējās atmiņās, cik brīnišķīga dzīve viņai bijusi Polockā, kur viņas tēvam bijis veikals... Tas, kas manai vecmāmiņai šķita nabadzība, viņas māsai likās laba dzīve, bet varbūt arī, aizbraukusi uz Ameriku, viņa uzzināja, cik labi ir dzīvojusi šeit. Tā gadās bieži.
Kad vecāki apprecējās, viņi pārcēlās uz Rīgu. Tēvs studēja medicīnu, mamma – angļu valodu. Mamma stāstīja, ka Latvijas laikā ebrejiem nebija lielas izvēles, ko studēt, lai cik labi viņi mācītos. Jo Ulmanim bijis sauklis: “Latviju latviešiem!” Ebrejiem bija kvota – piemēram, juridiskajā fakultātē, pēc mammas teiktā, bijušas divas vai trīs vietas.
Bagātākie braukuši studēt uz ārzemēm, bet arī tad, pēc studijām atgriežoties Latvijā, dabūt vietu bijis ļoti grūti. Taču – bija ebreju, krievu un poļu skolas, pamatizglītību valsts nodrošināja. Mana mamma runāja latviski, viņa kādu laiku gāja latviešu skolā, arī studēja latviešu valodā. Viņa teica, ka arvien gribējusi pierādīt – kaut viņa ir ebrejiete, viņa var to pašu, ko citi.
Es piedzimu pirmajā kara dienā, un mamma vairākkārt stāstījusi, ka tad, kad es jau bijusi piedzimusi, viņa izgājusi uz balkona un skatījusies, kā nāk iekšā vācu karaspēks. Viņa raudājusi, jo vāciešu nodomi attiecībā uz ebrejiem šeit nebija nekāds noslēpums. Pienākusi klāt māsiņa, aplikusi viņai ap pleciem roku un mierinājusi – neraudiet, nu jau viss būs labi, nu jau krievi ir ārā! Protams, labi nebūtu ne tā, ne tā – latviešiem nekāda loma nebija paredzēta.
Pēc vāciešu ienākšanas visiem ebrejiem bija jāiet reģistrēties. Mana mamma bija precēta ar latvieti, uzvārds viņai bija mainīts. Vācieši izsauca tēvu, tāpat kā daudzus latviešus, kuri bija precēti ar ebrejietēm, un piedraudēja, ka viņam no mammas jāšķiras, citādi arī viņam nāksies doties uz geto (man vēlāk tika stāstīts par tiem, kuri šķīrās un kuru sievas tika nošautas). Ja viņš šķirtos, tad paliktu dzīvs, bet mammu nosūtītu uz geto un nošautu. Ja nešķirtos, nošautu viņus abus. Tēvs šķirties atteicās un teica, ka labāk iešot uz geto.
Bet vāciešiem bija stingri priekšraksti. Par turpmāko nezinu, varbūt tas ir mīts, bet stāstīja, ka it kā Mariss Vētra bijis precēts ar ebrejieti, un ar viņu tā rīkoties gluži nevarēja, tāpēc radies sava veida kāzuss, uz kura rēķina tad sveikā tikuši cauri arī citi. Ebrejus, kas bija precēti ar cittautietēm, nošāva, ebrejietes tomēr ne. Bet! Bija obligāts nosacījums – mammai bija jāiziet sterilizācija. Un viņa, protams, bija spiesta to izdarīt. Jāteic – par laimi, es paspēju piedzimt, jo vecāki vēl bija ļoti jauni cilvēki.
Vienlaikus vāciešu likumi bija ļoti interesanti. Vecākiem nebijis savas dzīvesvietas, un, kad īrētais dzīvoklis uzteikts, mamma, ebrejiete būdama, aizgājusi pie vāciešiem un lūgusi ierādīt kādu dzīvokli. Tolaik tukšu dzīvokļu bijis daudz, un, tā kā nebijis speciālu priekšrakstu, kas liegtu ebrejietei ierādīt dzīvokli, viņa to arī dabūjusi. Tad paklīdušas baumas, ka Rīgu bombardēs, tāpēc Jelgavā esot drošāk, un mani aizdeva prom uz Jelgavu tēva mātei, kurai visu mūžu esmu pateicīga, ka man nav problēmu ar krievu valodu. Kad Jelgava nodega, mani vecvecāki ar to, kas mugurā, devās bēgļu gaitās.
Tēvs tolaik jau bija galvenais ārsts Inčukalna tuberkulozes slimnīcā, ļoti labs ārsts – bērnībā to vien dzirdēju, cik viņš esot izcils. Nelaimīgā kārtā viņš 1945. gadā pēc apendicīta operācijas nomira, būdams 26 gadu vecs. Mamma palika viena, man bija četri gadi. Te jāpastāsta, ka augstskolā viņa mācījās uz visiem piecniekiem, bet, kad viņai bijis jāliek pēdējais eksāmens politekonomijā, viņa teikusi, ka tur neko nevarot saprast, un nolikusi uz trīs. Pasniedzējs atvēris viņas ieskaišu grāmatiņu, ieraudzījis visus piecniekus un noteicis, ka viņam žēl to bojāt, lai nākot pārlikt.
Bet tēvs mājās paziņojis – kam tev tas vajadzīgs, vai tad tev būs jāstrādā – es taču strādāšu un pelnīšu. Tā viņa neaizgāja un palika ar nepabeigtu augstāko izglītību. Protams, darbu dabūt bija grūti. 1951. gadā mamma apprecējās otrreiz, šoreiz jau ar ebreju, un es augu tajā ģimenē, kurā, godīgi sakot, labi nejutos (jāpiebilst, ka patēvs nomira tikai pagājušajā gadā, bet mammai ir 91 gads, un kopš 1969. gada viņa dzīvo Izraēlā). Tas nebija patēva dēļ. Mēs ar mammu esam ļoti dažādi cilvēki, un es bieži domāju, ka viņa arī nav laimīga, ka esmu pilnīgi citāda. Saprašanās starp mums nebija.
Kā mēs neaizbraucām uz Izraēlu
Par laimi, ļoti agri iepazinos ar savu nākamo vīru, man bija 16 gadu. Divdesmit gadu vecumā apprecējos un ienācu šajā mājā. Tolaik te bija pilna māja ar cilvēkiem, te dzīvoja vīramāte un vīra māsa ar ģimeni. Mēs dzīvojām caurstaigājamā istabā, kas bija nodalīta ar aizkaru, bet visi pa to šiverēja šurpu turpu – tās taču bija viņu mājas. Un es, viena pati augusi... Spriedze bija ļoti liela, un bija tiešām grūti. Kad vecie cilvēki nomira, tas uzreiz nozīmēja brīvas telpas – kā saka, uz citu nelaimes izstiepies...
Līdz tam trīs puikas un meita dzīvoja vienā istabā. Puikām bija trīsstāvu gulta, Ēsterei – izvelkamais krēsls. Tad man uzklupa viena tante – ārprāts, meitene aug pie puikiem, viņai nebūs nekādu seksuālu jūtu, visi vīrieši viņai šķitīs kā brāļi! Tad, atceros, es šausmās aizkāru puikām priekšā palagus, lai viņa tos brāļus neredz. Jā, daži nomira, daži aizgāja, un laika gaitā šajā mājā esam palikuši tikai mēs.
Es biju ideāliste, ļoti romantiski noskaņota, gribēju būt ārste un glābt cilvēkus. Otrs, kas mani interesēja, bija valodas, taču es būtu gribējusi mācīties nevis vienu, bet uzreiz veselu grupu – romāņu valodas. Tas bija iespējams Tartu, bet es jau biju iemīlējusies, tāpēc tas atkrita. Jāteic, arī es ļoti gribēju tikt prom no PSRS, te jutos drausmīgi. Mana mamma tur ilgi kārtoja savu dzīvi un ilgi nesūtīja izsaukumu. Ciemos nelaida, skaidri un gaiši pateica – tad brauciet pavisam. Izsaukums pienāca tikai 1975. gadā, un mēs arī gandrīz aizbraucām – viss jau bija sapakots.
Bet tieši tad mans vīrs tikko bija atbraucis no Beļģijas (mani nekur nelaida, bet viņš tika), kur bija saticis vienu beļģu komunistu, kuram bija bijušas vairākas izstādes Maskavā un kurš bija sajūsmā par Padomju Savienību. Un viņš vīram bija saskalojis smadzenes par tēmu, cik labi ir te un cik šausmīgi ir tur! Viņš bija izbrīnīts, ka viņam ne tikai neko neprasīja par izstādes rīkošanu, bet vēl nopirka viņa gleznas. Un tā jau pie mums bija, māksliniekam no katras izstādes kaut ko nopirka, un nevienam nenāca ne prātā, ka būtu jāmaksā par telpu īri vai vēl par kaut ko.
Vārdu sakot, vīrs pārbrauca ar izskalotām smadzenēm un pārliecību, ka Izraēlā viņam nebūs ko darīt, jo neko citu kā gleznot viņš nevar, ja nu vienīgi strādāt par taksometra šoferi. Un sakrita arī, ka tieši tobrīd viņš sitās uz augšu, bija jaunais, daudzsološais. Gribēju braukt viena ar bērniem, teicu – aizbraukšu, iekārtošos, esmu ārste, pelnīšu, būs labi. Viņš pateica: “Bērnus es nedošu!” Nonācām līdz diezgan lielām domstarpībām. Bet es jau biju visu vērtīgo atdevusi komisijas veikalam, sapakojusi grāmatas...
Jāteic, mamma ar dzīvi Izraēlā ir ļoti apmierināta, jo dzīvo starp savējiem, un viņai neesot jājūtas kā otrās šķiras pilsonei. Viņa tur strādāja par angļu valodas skolotāju, bet patēvs ar savām rokām uzbūvēja māju. Pirms 20 gadiem tā bija izteikta ebreju valsts, bet tagad Izraēlā valda tāda krievu subkultūra, kas man galīgi nepatīk. Protams, tur nav tikai padomju ebreji, bet arī tie, kas ar viņiem precējušies. Taksometros skan vietējā krievu raidstacija, kurā reklamē, piemēram, cūkgaļu ar kauliņu – kas taču nav īsti loģiski, jo ebreji cūkgaļu neēd, un tāpēc to tur agrāk nemaz nevarēja nopirkt. Tagad var. Nopirkt var arī Rīgas šprotes un Rīgas melno balzamu.
Tomēr jebkurā gadījumā tā ir vienīgā vieta, kur ebreji var praktizēt savu ticību. Vēl jāpiebilst, kopš Izraēla ir attīstījusies, viņiem ir lielas problēmas ar viesstrādniekiem, piemēram, filipīniešiem, nepāliešiem, moldāviem. Simtiem ekonomisko bēgļu ieplūst no Ēģiptes puses.
Melns bērniņš no bērnunama
Bērni... Bērni nāca, kā jau bērni nāk. Vecākais dēls Kārlis piedzima 1965. gadā, 1968. gadā – Eižens. Ar bērniem man gāja grūti, pēc pirmā bērna nodomāju – nē, nē, vairāk gan ne! Tad, kad dzima Eižens, domāju – labi, tāds liktenis, divi puikas, nu gan vairāk ne! Tajā pašā laikā ļoti gribējās meitu, mani puikas bija vienmēr kustībā, vienmēr novārtījušies. Reiz ciemos atnāca kolēģe ar meitiņu, un es noskatījos, kā tā meitiņa, ieraudzījusi uz savas smukās kurpītes zemes pikucīti, steidzīgi to notīrīja... 1973. gadā es paliku stāvoklī un cerēju, ka nu gan būs meitiņa. Un tā meitiņa piedzima. Ēstere. Es biju tik laimīga! Bet to, ka nu gan vairāk neviena bērna nebūs, zināju skaidri. Nu ja...
Kad meitai bija divarpus gadi, uzzināju, ka bērnunamā ir tāds bērniņš. Es nepratīšu pateikt, kā un kāpēc jutu, ka tas jādara... Mans tēvs kādreiz esot teicis tā – interesanti, kādi man būtu bērni ar dažādu rasu sievietēm, un tas man kādreiz nāk prātā. Bet man nekad iepriekš nebija tāda nodoma, es tiešām pēc pirmā bērna domāju – viss, pēc otrā – pavisam viss, pēc trešā – pavisam, pavisam, pavisam viss...
Tad kāda paziņa, kas strādāja bērnunamā, pastāstīja – mums ir izskatā atšķirīgs ļoti jauks puisītis, bet cilvēki, kuri bērniņu adoptē, parasti grib, lai visi domātu, ka tas ir viņu bērns. Žēl, ka tā, jo viņam nāksies uzaugt bērnunamā. Un es aizgāju šo bērniņu apraudzīt.
Saikne ar bērnu namu man bija jau pirms tam. Netālu kaimiņos dzīvoja Margarita Stāraste, mēs bijām labi pazīstamas, un viņa tur bija krustmāte. Reiz viņa teica – vai tu negribi atnākt man līdzi? Es aizgāju. Un arī kļuvu par krustmāti vienai meitiņai, viņa nāca arī pie mums mājās, domājām, kā būtu, ja būtu, tomēr tāds ļoti tuvs kontakts mums neizveidojās. Kad viņai pienāca laiks iet skolā, viņu adoptēja mana vīra māsīca, kurai meitene ļoti iepatikās. Un, ejot apraudzīt puisīti, man arī bija doma, ka varbūt es varētu kļūt par viņa krustmāti.
Bet, kad es Martinu ieraudzīju... cauri ar mani bija. Kad viņu iznesa, man no pirmā mirkļa bija skaidrs, ka mums abiem jāiet mājās. Martinam bija daži mēneši. Garām gāja kāda māsiņa un noteica – nu, redz, cik labi, bērniņš uzreiz pazina savu mammu! Viņa bija pārliecināta, ka es tiešām esmu mamma, kas atnākusi bērnam pakaļ. Tā arī ir – Martins caurcaurēm ir mans bērns, un es esmu viņa mamma. Vīrs teica, ka vispār nejūtot itin nekādu atšķirību. Tolaik jau tādu ģimenes dzemdību nebija – ko tu atnesi mājā un pateici – tas ir tavs, tas arī bija tavs! Un viņam esot bijusi pilnīgi tāda pati sajūta. Tolaik mums bija tikai divas istabas, drusku baidījos, ko teiks vīramāte, bet viņa to uzņēma ļoti normāli. Nu mums bija divi lielāki un divi mazāki bērni, un tā arī iegājās, ka mēs viņus uzrunājām – “lielie” un “mazie”.
Tiesa, ļoti traucēja apkārtējo uzmanība. Tas bija diezgan smagi. Mazu bērnu attieksme bija ļoti toleranta, un bērnudārzā Martinu visi mīlēja, jāteic, viņš arī bija ļoti jauks. Skolā gāja raibāk, arī Martina temperamenta dēļ – viņš bija ļoti kustīgs, un viņam bija grūti noturēt uzmanību. Tas, protams, apgrūtināja skolotājus. Diemžēl bija skolotāji, kas izteicās ļoti nesmuki. Kāda Nopelniem bagātā skolotāja, kad Martins skrēja pa koridoru, saķēra viņu aiz rokas un nošņāca – kad tu brauksi uz savu Āfriku!?
Uz ielas man skrēja klāt sieviete, pati ar bērnu, man pie rokas bija četrgadīgais Martins, saukdama: “Vai, kur jūs tādu smuku bērniņu dabūjāt???” Protams, protams, ar vislabākajām jūtām. Labi, ka attapu viņai noprasīt: “Un kur jūs savu dabūjāt?” Diez ko viņa sagaidīja? Un vēl taču cilvēki nāca klāt, lai grābtos viņam matos un kniebtu vaigos – vīīī, kakoj maļčik, vīīī... Bērns pārbīstas!
Kad Martins aizgāja uz skolu, man likās, ka klases audzinātājai kaut kas būtu jāpaskaidro. Es viņai pastāstīju, ka viņš ir adoptēts. Un ko jūs domājat? Klases audzinātāja (tur jau tā lieta, ka atkal – ar vislabākajām jūtām!), ienākusi klasē, stāsta visiem bērniem: “Ak, cik brīnišķīgs gadījums! Skatieties, re, kāds šeit ir puisītis, kuru vecāki paņēmuši no bērnunama!” Un manam bērnam jāsēž un šitais jāklausās! Un viņš raudādams nāk mājās – mammu, nu kā viņi to zina? No kurienes? Man elpa aizrāvās, jo... es pati to biju izdarījusi.
Aizgāju pie tās skolotājas. Vai, viņa teica, bet es gribēju, lai bērni zina – tas taču ir tik skaisti! Vispār kopumā attieksme bija ļoti nesmalkjūtīga. Mēs ar vīru pēc tam spriedām – nebūtu Martina, mēs nekad nebūtu uzzinājuši, kādi var būt cilvēki.
Visneiedomājamākais gadījums bija ar kādu dakteri, kura pie manis ne no šā, ne no tā atskrēja. Bijām knapi pazīstamas, te pēkšņi viņa piesakās ciemos – grib nākt kā traka, esot kaut kas nopietns runājams. Labi. Viņa man izstāsta savas dzīves problēmas, viņai neesot dzīvokļa un ļoti vajagot mašīnu. Un, acīm spīdot, uzstājīgi jautā: “Nu skažitje, požaluijsta, gde etih detej možno dostatj?” Sakiet, lūdzu, kur šos bērnus var dabūt? Viņa domāja, ka pie tā bērna klāt dod māju un mašīnu.
Tagad Martins jau ir liels vīrs, laimīgi precējies, viņam ir dēls un meita. Martina sieva ir kalnu slēpotāja Ivara Ciaguna meita, un tajā ģimenē visi ir sportisti. „Martins pabeidza Sporta pedagoģijas akadēmiju, tad – Bojāra institūtu, vēl absolvēja arī universitāti – viņam ir trīs augstskolu diplomi. Tagad viņa interešu lokā ir vācu valoda. Viņš bija pazīstams kā viens no „Jotul” ieviesējiem, tagad nodarbojas ar dažādu veidu uzņēmējdarbību.”
Krustmeita Džanita
Tepat netālu dzīvoja čigānu ģimene, kuru labi pazinu, tur auga meitenes. Mums bija tik labas attiecības, ka tad, kad man vēl nebija Ēsteres, bet meitu ļoti gribējās, ieraudzījusi veikalā smukas parķa kleitiņas, es tās nopirku un uzdāvināju viņām. Nākot no skolas, meitenes reizēm iegriezās pie manis, un es viņām palīdzēju mācīties.
Dzīvojām ļoti draudzīgi. Reiz viņi mūs uzaicināja uz Jāņiem, un mums bija ļoti interesanti piedalīties un vērot, kā viņi tos svin. Atšķirības ir, kaut arī vairs nemana krāšņum krāšņos brunčus un citas raksturīgas lietas. Ja tā var teikt, viņi adaptējas. Atceros, reiz mana māte atnāca mājās izbrīnīta: ko es šodien redzēju! Čigānieti ar bērnu ratiņiem! Jo parasti jau viņas bērnu nēsā lakatā (amizanti, ka pie mums tas tikai tagad nāk modē – Aut.).
Tad viņi pamazām izklīda, mainīja dzīvesvietas, bet šad tad kādu satiku un apvaicājos, kā iet tam, kā šim. Bet reiz kāds zvana pie vārtiem, skatos – Taņa, viena no meitenēm, kas nāca pie manis mācīties. Stāvēja tāda sakautrējusies, ar meitenīti pie rokas. Esot gājušas garām, viņa meitai stāstījusi, kā viņas nākušas šajās mājās un viņām te palīdzējuši, un meitiņa tik ļoti gribējusi ienākt, ka viņa esot saņēmusies un piezvanījusi. Pasēdējām, parunājām, uzzināju, ka viņai ir meita un trīs dēli – tieši tā kā man. Teicu meitiņai – ja vajag, es labprāt tev palīdzēšu mācībās, tāpat kā agrāk tavai mammai. Un tā viņa sāka nākt.
Tolaik meitenei bija 12 gadu, bet viņa bija tikai trešajā klasē. Bērni bija bieži mainījuši skolas, pārbraukuši citur, pēc pārcelšanās gadu skolā negājuši – bijis visādi. Gāju uz skolu valdi “klapatot”, lai viņus ieliek kādā normālā skolā. Bet tur bija ļoti neiejūtīgi cilvēki, kas viņus ielika Šampētera skolā. Tā izrādījās bilingvāla skola, domāta krievu bērniem adaptācijai. Tā šie bērni, kuri krievu valodu nezināja vispār, nonāca starp bērniem, kuru dzimtā valoda bija krievu. Es atkal gāju uz skolu valdi, runāju, cīnījos... Attieksme bija ārkārtīgi vienaldzīga, lai neteiktu vairāk.
Nospriedu, ka mēs ar Džanitu pa vienu vasaru sarausim un pārlēksim ceturtajai klasei pāri. Tad viņa nāca, mēs mācījāmies, es sarunāju ar skolotājiem, ka Džanitu vasaras beigās eksaminēs. Bet... pienāk Jāņi, un ģimene dodas ogās. Visi brauc prom. Ko darīt? Teicu, lai paliek to mēnesi pie manis. Izskanēja arī iebildumi, jo Džanita esot ļoti laba lasītāja, būšot robs ģimenes budžetā. Tomēr man izdevās viņus pārliecināt, ka izglītība ir svarīgāka. Un – mums izdevās, viņa ceturtajai klasei pārlēca! Kad augusta beigās atgriezās vecāki, ņēmu Džanitu pie rokas – ejam mājās. Zināt, es pavēru mājiņas durvis... viena istabiņa, kurā dzīvo pieci cilvēki un vēl piecpadsmit radinieki. Labi, piecpadsmit ir pārspīlējums, bet... Mēs vienkārši atnācām atpakaļ. Man bija žēl tā bērna un arī ieguldītā darba.
Nenoliedzami, par bērniem ir gandarījums. Un par visiem liels prieks. Nezinu, ko domā Džanita, bet katrā ziņā man gribētos, lai attieksme pret čigāniem mainītos. Lai cilvēki saprastu, ka... Es skatos pēc Džanitas ģimenes – viņi faktiski ir bezizejas stāvoklī, jo darbu dabūt viņi nevar pie vislabākās vēlēšanās. Viņas tēvs piezvana, lai painteresētos par vienkāršu darbu noliktavā, viņam atbild – jā, mums ir vieta. Bet, kad viņš atnāk, vietas, izrādās, vairs nav. Kas atliek?
Arī Džanitai skolā ir gājis ļoti smagi. Īpaši pirmo gadu. Tepat mūsu mīļajā Mārupes skolā, kas it kā ir laba skola, bet... Kolīdz esi citādāks, tevi sāk ķircināt un apsaukāt. Un nekad neviens nepasaka – tā nedari, tā nav labi... Tas, kurš pats neapceļ, labākajā gadījumā klusē vai pasmejas par apcēlēju “jokiem”.
Tagad Džanita sevi ir pierādījusi un attieksme ir mainījusies. (Džanita iestarpina, ka, iepazinuši viņu, stereotipu pārņemtie skolasbiedri varbūt savus uzskatus par čigāniem pārvērtē, balstoties uz pozitīvākiem priekšstatiem). No vienas puses, slikti, ka čigāniem nav izglītības, un pie tā daļēji var vainot tos vecākus, kuri neuzstāj uz savu atvašu izglītošanos. No otras puses, daudzi izglītībai neredz jēgu – tikpat darbā neviens neņems.
Te ir viss kopā, bet vislielākais ļaunums ceļas no stereotipiskās attieksmes – to piedzīvoju arī skolu valdē. Ak, čigānbērni... Kādu viņiem tur skolu... Vēl. Es nekad presē neesmu lasījusi, ka to un to zādzību ir izdarījis latviešu vai krievu tautības cilvēks, bet, kolīdz zaglis bijis čigāns, tā, protams, rakstīts “čigānu tautības cilvēks”. Es tiešām gribu pateikt, ka Latvijas tautai inteliģences līmenis ir ārkārtīgi krities salīdzinājumā ar to, kāds tas bija pirms kara. Tolaik inteliģence tika parādīta, celta plašsaziņas līdzekļos. Tai pašai „Atpūtai” uz katra vāka jūs redzējāt inteliģentu ģimeni. Kur tas ir tagad?
Tā mēs tagad dzīvojam. Savā dzīvē nemainītu itin neko – vienmēr esmu uzskatījusi, ka man ir ļoti laba un laimīga dzīve. Kamēr mēs bijām divatā, bija jauki, arī visa dzīve bija citādāka. Jānis bija brīnišķīgs cilvēks. Tagad... ko lai saka – viss ir mainījies. Vīrs aizgāja pirms diviem gadiem. Bērni ir ļoti labi, viņi par mani ļoti rūpējas. Lai gan katram ir sava dzīve, viņi iegriežas ļoti bieži.
Par manu hobiju droši vien būtu saucams dārzs. Arī ceļošana, cik varu atļauties. Tomēr arī te jāsaka – kur tu viens... Tieši tagad studiju biedrene mani uzaicināja ceļojumā uz Šrilanku. Nodomāju – nu, viena es nemūžam nesataisītos, tātad – vai nu tagad, vai nekad. Man gandrīz jāsaka tāpat, kā teica Margarita Stāraste (viņa jau cienījamā vecumā apprecējās ar savu mūža mīlestību un pārcēlās uz Holandi) – man tā Holande likās kā sudrabota, bet, kad viņš nomira, viss sudrabojums nokrita. Tikai tagad to saprotu, man iet tāpat – tā prieka vairs nav. Tomēr arī laika man nav – nezinu, kur to lieku. Nemitīgi rosos. Seriālus gan neskatos, ja skatos televīziju, tad „Discovery” un dzīvniekus. Vasarā tiešām daudz darba ir dārzā. Vīrs teica – ierobežo, taisi tā, lai ir mazāk, bet es atbildēju, ka tas ir liels darbs, lai uztaisītu mazāk...
Es nespēju to visu realizēt, bet atceros, kā savu dzīvi pensijā aprakstīja vecākās paaudzes Amerikas radi. Kundze teica – visu mūžu esmu gribējusi mācīties klavierspēli, un tagad es to mācos! Gribēju arī gleznot, un tagad es to daru. Augstākā izglītība pēc 60 gadu vecuma ir bez maksas, un viņa iet uz filozofijas lekcijām. Prasīju – kā jaunieši uztver to, ka tu, tāda kundze gados, tur sēdi? Vai, viņa teica, tie studenti ir tik jauki! Viņiem ir jaunība, bet man ir nauda. Es viņus uzaicinu uz kafejnīcu, un mums iet ļoti jautri, mums ir tik interesantas sarunas!
Jaunībā kundze bija kāpusi klanos, tagad viņa vairs to nevar, tāpēc tā vietā kopā ar domubiedriem iet garos pārgājienos. Noiet kārtīgu ceļa posmu, tai galā ir pikniks un jautrība, tad visi nāk atpakaļ. Reizi nedēļā viņi nodarbojas ar labdarību. Katru dienu viņiem ir ko darīt – pilna programma! Kur tad vēl mazbērni un tādi svētki, un šitādi svētki... To visu klausoties, domāju – vai, vecums mani nemaz nebaida, es ar’ tāpat darīšu!
Diemžēl nereti iznāk tā – sākumā tu audzini bērnus, pēc tam kop vecākus un tikmēr pats paliec vecs. Bet vajag sevi aiz matiem vilkt no tā ārā! Kad vēl nebiju pensijā, domāju – kad tas laiks pienāks, kā es iešu uz kinoteātriem, kā lasīšu grāmatas! Pirmkārt, izrādās, nav tā laika, otrkārt, domāju, vecam cilvēkam tās emocijas kaut kā pieklusinās, nav vairs tās lielās aizrautības un gribēšanas. Padomju gados man bēdīgākais laiks bija, kad lidoja prom dzērves, domāju, tās aizlido pāri robežām, un es te sēdēšu, nekur nekad netikšu, mani nekur nekad nelaidīs... Bet tik šausmīgi gribējās!
Nu, tagad es braucu, bet tās šausmīgās gribēšanas, kāda bija jaunībā, tās vairs nav. Bet tā acīmredzot ir fizioloģija, tur neko nevar darīt. Tomēr – katram savs. Vēl esmu konstatējusi, ka tīri labi jūtos viena, un pati par to brīnos. Cik es biju aktīva, kad bērni bija pusaudžu vecumā! Viņi pieaugot domāja, ka nemitīgi jaukšos viņu dzīvēs, jo es nekad nenolaidu no viņiem aci, man likās, ka esmu par viņiem atbildīga. Sevišķi rāvās prom vidējais dēls, kurš bija dumpinieks. Un, jo viņš rāvās, jo man likās, ka stiprāk jātur viņš ciet. Varbūt kādreiz tas bija pat smieklīgi.
Toties tagad es tiešām viņus bieži neapgrūtinu. Viņi paši nāk šurp, man joprojām te ir tāds kā štābiņš. Man ir trīs dēli un piecas vedeklas. Tad, kad dēli precējās, mēs ar vīru viņiem teicām – ņemiet sev sievas, kādas gribat, mēs nekad neiebildīsim, bet – precieties tikai vienu reizi! Bet, redz, neiznāca... Bērni ieskrien un izskrien, augšstāvā dzīvo meita ar vīru un dēliņu, apakšā – es, un starp stāviem – Džanita. Bērni te jūtas kā mājās, un tas ir galvenais.
Māra Vilde/Foto: Rojs Maizītis, no Silvijas Zemītes albuma
