No ziemas miega pamodušies pirmie lāči
Kalvenē zoodārzā“Cīruļi” Kalvenes no ziemas miega pamodušies visi četri lāči – Toms, Tīna, Āce un Ācis. Pēc divus mēnešus ilgušā mieg viņi ir visai sparīgi un iziet pastaigā svaigā gaisā. Savukārt četri Līgatnes dabas takas mītošie ķepaiņi – Made, Mikuss, Puika un Ilzīte vispār nav likušies ziemas miegā.
Aptuveni desmit Latvijas mežos dzīvojošie lāči visticamāk vēl guļ un viņus iztraucēt nebūtu vēlams. Nelaikā pamodināts lācis ir samiegojies, nikns un izsalcis. Lāci viegli var pamodināt meža strādnieki vai medību suņi. Dzīvnieks var pamosties arī no tā, ka tauku slānis ir par plānu, lai turpinātu gulēt. Vasarā lacis uzkrāj zemādas līdz pat 180 kg, kas tiek izmantoti ziemas guļas laikā. Gulēšai lācis izvēlas iedobi zem zariem vai akmeņiem, vai arī koka dobumu.
Zvērkope Velga Vītola stāsta, ka Līgatnes dabas parka lāči ziemā ir resni, miegaini, mazkustīgi, bioloģiskais ritms ir palēnināts, bet īsts „lāča miegs” viņus nepiemeklē. Jaunākā desmit gadus vecā Ilzīte esot vienādi modra gan 25 grādu salā gan 25 grādu svelmē. Negulēšana nebrīvē mītošo lāču mūžu samazina uz pusi. Ja savvaļas lācis var nodzīvot kādus 40 gadus, voljēros mītošie tikai kādus 20. Savukārt lācenei Madei nav mātes instinkta – viņa pamet novārtā, nebaro un nerūpējas par janvārī dzimušajiem lācīšiem. Latvija nav bagāta ar lāčiem, kopumā te manīti kādi desmit klejotāji, kas ienāk no Igaunijas vai Krievijas. Lācenes Latviju neizvēlas par vietu, kur laist pasaulē mazuļus. Sugas turpināšanai tās dodas uz Igaunijas biezajiem, drošajiem mežiem.
Daugavpils zooloģiskā dārza direktors Mihails Pupiņš saka, ka apkārtnes mežos lāči par laimi neesot manīti, jo lācis ir visbīstamākais meža zvērs, kas nebūt nepārtiek tikai no medus un saknītēm. Izbadējies, pamodināts lācis cilvēkā redz tikai viegli pieejamu barību. „Vienmēr vajag atcerēties, ka mēs esam gaļa, nevis radības kronis. Pat kaķis mūs neuzskata par pasaules centru,” saka dabas pētnieks. Par mežā pamanītām lāča pēdām nevajadzētu priecāties, bet būtu jālaižas lapās.
„Cilvēki saskatās filmiņas par zvēriem un viņiem ienāk prātā brāļoties ar zvēriem. Anglijā zoodārzā kāda sieviete ieleca baseinā pie leduslāča. Darbinieki viņu paspēja izglābt, lai gan lācis sievieti jau bija savainojis. Viens pieskāriens ar lāča nagu rada rētas.” Viņš atklāj, ka par pavasara tuvošanos patiesi liecina dzīvnieku mošanās no ziemas dusas. Mums būtu jālūkojas, kad mostas eži un jāsvin eža mošanās dienu.
„Amerikāņi kārtējo reizi ir apmuļķojuši pasauli, liekot svinēt murkšķa dienu, kas pamostoties un skatoties uz savu ēnu. Patiesībā tā ir eža diena. Jau senajā Romas impērijā pavasari saistīja ar ežu atmošanos. Dienvidos tas patiesi mostas kaut kad februārī, bet pie mums līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem martā vai aprīlī. Tolaik Amerikā ežu laikam nebija, viņi izdomāja murkšķi un popularizēja pa visu pasauli,” stāsta Pupiņš. Nesen uz Daugavpils zoodārzu atvests kāds nelaikā pamodies ežuks, kas klaiņojis apkārt. Tas gan visticamāk ticis pamodināts. Pupiņš iesaka neaizrauties ar meža zvēru piebarošanu, jo sniegs ir ciets, meža cūkām barību atrast ir grūti un nav zināms kā tās reaģēs cilvēku tuvumā. Bet par eža dienas svinēšanu viņš iesaka padomāt.
Evija Hauka
