Brazīlietes latviešu mīlestība
„Nav grūti būt paklausīgai vīram, ja mīli!” latviešu valodā teic brazīliete Elaine Bērziņa, kas, sekojot savai mīlestībai, pirms pieciem gadiem atstāja tālo Dienvidamerikas zemi un nokļuva Latvijā.
Mani senči ir no Portugāles, bet jau trijās paaudzēs dzīvo Brazīlijā. Tikai nupat, pirms trim gadiem, pirmo reizi pati biju savā senču zemē. Nākamo vīru, latvieti Hansu arī satiku Brazīlijā. Viņa tēvs Rūdolfs Bērziņš ir dzimis Talsos un piecu gadu vecumā ar savu ģimeni izceļoja uz Brazīliju. Mamma – Dzidra Cerpe-Bērziņa piedzima latviešu kolonijā „Vārpa”, aptuveni 600 kilometru no okeāna krasta.
Latvieši glābās no pūķa Brazīlijā
Domāju, ne visi latvieši zina, ka 1922. un 1923. gadā uz Brazīliju aizceļoja 2500 viņu tautiešu. Tobrīd Latvija bija brīva zeme, bet kāds tika pareģojis, ka no Austrumiem nāks „liels pūķis” un draudēs briesmas. Tāpēc daudzi pieņēma lēmumu meklēt citu vietu, kur dzīvot.
Nelielas latviešu grupas jau bija devušās prom agrāk, 1890. gadā, un zināja stāstīt, ka Brazīlija ir ļoti lēta zeme. Starp izceļotājiem bija daudz baptistu. Viņi palīdzēja visiem, kas vēlējās aizbraukt. Latvieši nopirka zemi Sanpaulu štata iekšzemē, izveidoja tur savu koloniju, ko nosauca par „Vārpu”. Viņi runāja latviski un palīdzēja Brazīlijai. Latvieši bija labi muzikanti, labi skolotāji un zemkopji. Viņiem bija govis, viņi audzēja cukurniedru plantācijas un sludināja kristīgo ticību jaunās zemes iedzīvotājiem.
Viens no trim pielūdzējiem
Ar Hansu iepazinos Riodeženeiro, kur biju devusies studēt. Man gribējās jaunus draugus, gribējās iepazīties, gribējās dziedāt, un es pieteicos baptistu baznīcas jauniešu korī. No mazas pilsētiņas biju nokļuvusi lielajā Riodežaneiro, četrus mēnešus jau tur biju nodzīvojusi. Hanss korī spēlēja klavieres, dažreiz – vijoli, mēģinājumos palīdzēja diriģentam. Viņš tikko bija izmācījies par telekomunikāciju inženieri.
Jau pirmo reizi viņu ieraugot, nodomāju – re, kur viens interesants puisis. Bet nebija tur pirmā skatiena, kad sirds vai pamirst (smejas). Turklāt viņš bija ļoti kluss. Mēs ar kori spēlējot un dziedot braukājām pa visu Riodežaneiro, un vienā tādā braucienā Hanss nāca man klāt un teica: «Zini, ko – nezinu, no kurienes, bet es tevi pazīstu!» Noskaitīju visas savas bērnības pilsētas, bet mūsu ceļi nekur nebija krustojušies. Nosmēju: «Redz, kā nepazīsti vis!» Bet ar to mirkli sākām runāties. Pēc kāda laika jutu, ka viņš sadomājies ko vairāk. Bet man aiz muguras – nelaimīga mīlestība, neko sasteigt negribējās.
Tāpēc teicu Dievam: „Zini, ko! Es negribu vairs tāpat iedraudzēties. Ja viņš būs mans vīrs, tad „okey”!” Diezgan nopietni lūdzos. Pēc kāda laika par mani izrādīja interesi vēl viens puisis no draudzes. Viņš tā arī teica: „Pats Dievs man tevi atsūtījis.” Bet es tik noteicu: „Acīmredzot viņš runāja ar tevi, bet diemžēl nerunāja ar mani.” Tad manī vēl ieskatījās viens talantīgs dziedātājs. Taču Hanss visu laiku prātā maisījās.
Domāju – ārprāts, es taču lūdzu vienu vīru! Vienu! Kāpēc trīs? Es negribu kļūdīties! Pēc mēneša Hanss no darba devās komandējumā un bija prom divas nedēļas. Un tad gan sapratu, ka ilgojos atkal viņu redzēt. Man bija 18. Viņam – 23. Tolaik dzīvoju kopmītnē, bijām 26 meitenes, puišus istabā aicināt nedrīkstēja, drīkstēja iet ārpusē pie vārtiem un runāties. Kad viņš atbrauca no komandējuma, piezvanīja, un, kā pie tiem vārtiem satikāmies, tā arī sākām draudzēties. Kādreiz domā tik tālu, bet iespējas ir tik tuvu. Hanss! Viņš par mani gādāja tā, kā es pat iedomāties nespēju.
Sestdienās strādāju, viņam brīvs, bet viņš tāpat cēlās un veda mani uz darbu. Pilnīgs džentlmenis. Man tas ļoti patika. Viņš bija tik labs... Maniem vecākiem Hanss arī patika, kaut viņš nerunāja daudz. Tagad gan – vairāk par mani! Bet viņš ir arī labs skolotājs – esmu sākusi vairāk domāt uz priekšu, vienkārši domāt. Mēs ar Hansu nākamgad 23. februārī svinēsim 20 kāzu jubileju.
Kad braucu iepazīties ar Hansa vecākiem, nevarēju vien saprast, kāpēc viņa mammai tika dīvains vārds – Dzidra. Cilvēki viņu sauca par Džizidru, jo nevar izrunāt. Tagad jau pazīstu trīs Dzidras, viņas visas ir latvietes (smejas). Hansa tēvam vārds bija Rūdofs, Brazīlijā – Hodofs. Pie galda viņi savā starpā runāja dīvainā valodā. Neko nesapratu. Izrādās – latviski.
Hanss skaidro – viņa tētis piedzimis Latvijā. Es atkal brīnos: „Kur ir Latvija?” „Eiropā.” Hanss bija ļoti dusmīgs, ka abi nerunā portugāļu valodā. Hanss piedzima 60 kilometrus no „Vārpas”, bet viņa ģimene savā pilsētā bija vienīgie latvieši. No ieceļotājiem bija vēl japāniete, itāļi un spāņi. Pats viņš latviski saprata visu, tik nerunāja. Bet Hansa tēvs bija ļoti mīlošs, viņš mums abiem bija kā tēvs.
Mēs apprecējāmies pēc divarpus gadiem, bet kāzām gatavojāmies visu gadu. Nezinu, cik romantiski ir Latvijas latvieši. Vai viņi vienmēr krīt ceļos, kad bildina? (Smejas.) Hanss tāds nav, viņš ir rūpīgs. Nevaru no viņa gaidīt romantiku, bet vienmēr varu gaidīt mīlestību. Viņš ir uzticīgs un mīlošs.
Cik esmu novērojusi, Latvijā cilvēki svin kāzas divas dienas, bet Brazīlijā ir vienkāršāk. Mums gan bija 300 viesu! (Elaine atnes kāzu albumu un rāda visus savus radus – aut. piezīme). Uz kāzām parasti aicina vecāki. Mums vedējos bija seši pāri, parasti tie ir tuvākie cilvēki, jo tādā veidā tu viņus godini.
Tik ilgi plānojām kāzas, jo nedomājam tik daudz par kāzu dienu, bet kā pēc tam dzīvosim. Tāpēc Hanss Riodeženeiro nopirka mazu dzīvoklīti, to līdz kāzām skaisti izremontējām. Pēc tam gan pārcēlāmies uz Kuritibu, trīs reizes mazāku pilsētu kalnos. Hanss gribēja mierīgāku vietu. Bet tur bija skaisti! Kuritibā dzīvoja daudz eiropiešu. Tur katru mēnesi latviešiem notika sapulces, un es vairāk iepazinu latviešus.
Hanss šajās sapulcēs dziedāja Latvijas himnu, arī kristīgās dziesmas, jo pārsvarā te visi latvieši bija baptisti. Kad Hanss 2000. gadā pabeidza teoloģijas studijas, draudze viņam par godu sarīkoja ballīti ar lielu torti. Pēc tam palīdzēju Hansam nodibināt savu pirmo draudzi. Sešos gados tā no 22 cilvēkiem izauga līdz 60. Pats viņš joprojām 40 stundas nedēļā strādāja par telekomunikāciju inženieri, bet nedēļas nogalēs mēs divatā kalpojām. Tas bija labs un svētīts laiks.
Kad Hansu ordinēja par mācītāju, mēs atkal pārcēlāmies. Šoreiz uz pavisam mazu mazpilsētiņu, tikai 20 000 iedzīvotāju. Pirms tam bija trīs miljoni. Četrus gadus tur nodzīvojām. Lai gan tas bija Sanpaulu – visbagātākajā Brazīlijas pavalstī – dzīvojām visnabadzīgākajā rajonā. Tāpēc smejamies – mūs nebaida Latvijas krīze! Par logopēdi strādāt vairs negribēju, bet ko darīt?
Lūdzu Dievu – dod man to, ko tu zini, ka es māku, kas man patīk un kas tev par godu būs. Brazīlijā sākās inflācija, Hansa labā alga vairs galīgi neskaitījās laba. Sāku iet seminārā un pēc pusotra gada arī es sāku studēt teoloģiju. Sludināju gandrīz visās draudzēs. Sieviešu diena, Mātes diena... Katru nedēļas nogali kaut kur braucu. Tad mani sāka aicināt uz skolām. Aicināja par lektori universitātē, pēc tam uzņēmumi, lai lasu viņiem lekcijas. Sāku pelnīt tādu nauda, par ko nevarēju domāt. Un taisni tad, kad mums sāka labi klāties un mēs varējām palīdzēt citiem, kāds mācītājs no Sanpaulu Hansam teica: „Tu esi latvietis, vai ne? Kāpēc nebrauc uz Latviju?”
Hanss atnāk mājās un saka – tas vīrietis laikam nedomā ar galvu. Bet kaut kas tomēr viņā aizķērās. Hanss nav kārs uz piedzīvojumiem. Viņam vajag saplānot visu trīs gadus uz priekšu. Pēc mēneša viņš man tomēr prasīja: „Elain, ko tu domā par Latviju?” Teicu – ja kopā ar tevi, kāpēc ne? Sirds bija pilna miera. Zināju, ka sekošu vīram. No laba prāta tāpat vien prom no Brazīlijas nebrauktu neparko. Bet šķirti dzīvot, manuprāt, ir bīstami. Bērni pārdzīvo, laulība izirst. Laulība jau nozīmē to, ka tevi ar otru «salīmē». Tāpēc šķiršanos vienmēr pavada sāpes.
Tikai pēc tam atcerējos, ka vēl pirms pieciem gadiem kādā misionāru konferencē mums teica: „Jūs atgriezīsieties savās vietās, bet vai jūs zināt, kur jums jābrauc?” Tajā brīdī ar savu muti teicu: „Uz Latviju!”, es par šo gadījumu biju galīgi aizmirsusi, bet nu atcerējos. Cik dīvaini, vai ne?
Mūs pusgadu apmācīja misionāru darbam. Viens pāris kopā ar bērniem brauca uz Albāniju, viens – uz Spāniju, tad vēl uz Jordāniju un mēs – uz Latviju.
Braucot uz Latviju, mēs visu pārdevām. Spriedām, ka Giļermam droši vien būs jāmaina vārds. Bet bērns visu lidojuma laiku raudāja: „Mammu, es negribu mainīt vārdu! Negribu būt Viljams!” Raisu Brazīlijā saucam par Haizu. Visi tagad esam drusku mainījuši vārdus, pat Hanss dabūjis vēl vienu ‘s’ galā.
Pirmos laiku mitinājāmies Purvciemā. Uz ielas nevarēju sarunāties. Angļu valodu nezināju. Gāju uz draudzi un sēdēju. Raudāju daudz un skaļi. Vienīgais, kur mēs gājām, bija latviešu valodas kursi. Tad atskārtu – cilvēku mēle ir portugāļu valoda, angļu valoda, latviešu valoda... Es, protams, varu runāt kādas tautas valodā, bet varu runāt arī mīlestības valodā, jo tikai tā uzrunā cilvēka sirdis. Cita ceļa vienkārši nebija.
Nākamajā dienā braucu trolejbusā un apsēdos blakus kādai sievietei. Skatos – viņai uz sejas zilums un daudz meikapa. Man burtiski kāds teica: „Mīli viņu!” Tu iedomājies, es paņēmu viņas roku. Sieviete sāka raudāt. Turpināju viņu mīļot. Man jau jākāpj ārā, bet viņa tik raud. Es domāju, viņa saprata. Mīlestība ir pirmā valoda, par to vairs nešaubos. Tāpēc par savām latviešu valodas zināšanām vairs neuztraucos. Hanss gan ļoti, ļoti slikti jutās bez valodas (mēs jau tikai burtiski pēdējo gadu kaut cik brīvi runājam). Viņš ļoti gribēja Latvijā justies kā mājās. Sākumā viņš nāca mājās un teica: „Ja neatveru muti, esmu no Latvijas. Atveru, un man jautāja – labāk krieviski?” Viņš vēl joprojām par to dusmīgs. Ja zvanām pa telefonu, lai kaut ko noskaidrotu, mums automātiski piedāvā pāriet uz krievu valodu (nopūšas).
Kad ieradāmies Rīgā, te viss bija (un ir) nenormāli dārgi. No mūsu algas mēs vispār te nevarētu dzīvot. Brazīlijas Baptistu savienības draudzei mēs izmaksājam visdārgāk. Un mēs jau tobrīd nedzīvojām centrā, bet Purvciemā! Tas, kas te notika 2006. gadā... Karnevāls bija nevis Brazīlijā, bet šeit! (Smejas.) Te cilvēkiem mēnešalga bija tāda, ar kuru Brazīlijā var izdzīvot gadu. Pašlaik jau izskatās normālāk. Brazīlijā mēs visu laiku dzīvojam krīzē. Brazīlieši vairs neko negaida no valsts.
Mums algu maksā Brazīlijas baptistu draudzes apvienība, un ik pēc četriem gadiem mums tiek nopirktas biļetes, lai varam braukt apciemot tuviniekus. Tagad tik 2014. gadā varēsim doties uz Brazīliju. Protams, es sapņoju apkampt mammu. Nupat ļoti, ļoti biju sailgojusies pēc viņas. Nākamajā rītā mamma zvana „skaipā” (viņa nemaz tik veikli nemāk apieties ar datoru) un saka: „Meita, zini, ko es sapņoju? Tas bija tik reāli! Es nosapņoju, ka tu esi pie manis. Un es tevi apskauju.” Sēdēju un raudāju.
Zinu, ka esmu mīlēta meita. Tēvs raud katru reizi, kad „skaipā” runājam. Visiem saku: „Neviens no jums nedrīkst nomirt, kamēr esmu Latvijā. Ja gribat mirt, tad, lūdzu, ik pēc četriem gadiem!” Manai vecmāmiņai ir 84 gadi, viņa vēl stipra, bet es arī viņai saku: „Tu par miršanu vari domāt ik pēc četriem gadiem!”
Kaut reizi mūžā redzēt sniegu
Latvijas klimats mani nebaidīja ne mirkli. Kad dzīvojām kalnos, salu vairāk nekā šeit. Te ej uz veikalu un ir silts, mājās – silta. Brazīlijā nav apkures, ja ārā desmit grādi, tu salsti nost. Ēkām sienas plānas, logiem priekšā – tikai restes, lai var izturēt karstumu. Tur aukstā laikā ir reāli drēgns.
Brazīlijā domā – sniegs Ziemassvētkos ir tik romantisks. Visi grib kaut vienu reizi mūžā redzēt sniegu. Bet šorīt sešos pamodos, gāju uz angļu valodu, pēc tam – uz lūgšanu, tad pie masieres. Un visu dienu sniga... Pati sev saku: „Tagad ir sniegs, bet būs pavasaris!”
Daudzi brīnās, ka neesmu nemaz brūna. Un tad visiem stāstu, ka Brazīlija sākumā bija vergu zeme. Portugāļi, kas nopirka zemi, veda vergus no Āfrikas. Riodežaneiro un Baija pavalsts ir pilna tumsnējiem cilvēkiem. Bet Dienvidos cilvēki ir baltāki, jo tur vairāk eiropiešu. No Vācijas, Spānijas, arī Latvijas.
Mana sirds pieder latvietim
Man ļoti patīk apkampt cilvēkus, tas sasilda. Man tas ir tā, dabiski. Es nebaidos no svešiniekiem, dažkārt – no pazīstamiem. Svešs cilvēks tev ir svešs tikai vienu reizi (smejas). Mana mamma mūs tā audzināja, ka runāt var ar visiem. Tagad man ir izaicinājums palikt tik ilgi Latvijā, kamēr mums te būs darbs. Mana sirds ir dalīta – esmu brazīliete, bet esmu arī latviete, jo mana sirds pieder latvietim.
Aiva Alksne/Foto: Rojs Maizītis, no personiskā arhīva
