Frīdis par savu bārdu prasa 10 000 latu
“Vai zināt, kāpēc Latvijā ir bezdarbs? Tāpēc, ka esam labi pastrādājuši. Viss jau ir izdarīts,” ar melnu humoru interviju sāk motokluba „Vēja brāļu ordenis” prezidents Aivars Freimanis, saukts arī par Frīdi.
Jautāts par braukšanu ziemā ar motociklu, Frīdis atceras, ka pirms pāris gadiem „vēja brāļiem” esot bijusi iecerēta jauka Ziemassvētku akcija. “Ietinušies salaveču mēteļos, mēs brauktu un izdalītu bērniem dāvanas. Bet viss nojuka, un akcija nenotika. Vispār braukšana ziemā ar moci ir sarežģīta padarīšana. Tad kārtīgi jāsaģērbjas un jāuzliek ziemas riepas. Esmu gan redzējis, ka daži ar „emkām” brauc arī ziemā. Manuprāt, ziemā brauc tikai atsaldētie,” spriež Frīdis.
Jā. Kaut arī katru gadu sev saku, ka pietiek, pats jūtu, ka nepietiek. Ko tur slēpt, man patīk vadīt pasākumus. Mani vilina pasākumu gaisotne. Tad visi ballējas un priecājas, bet man dota iespēja noteikt dejošanas tempu – ātrāk vai lēnāk. Un tas ir forši. Turklāt – ko man darīt vakaros? Esmu pieradis būt sabiedrībā, tāpēc jūtos gandarīts, ka varu iepriecināt citus. Viskarstākais laiks jau ir aiz muguras – decembrī spēlēju dažādās Ziemassvētku un Jaungada ballītēs. Salīdzinājumā ar 2009. gada nogali ļaudis bija aktīvāki un vairāk rīkoja pasākumus, bet vienalga – to nevar salīdzināt ar situāciju, kāda bija pirms trim vai četriem gadiem.
Vai karaoke ir tavs vienīgais ienākumu avots?
Nē, man ir transporta firma, kas pārvadā būvmateriālus. Tagad, ziemā, nekāda lielā būvniecība gan nenotiek – nav jāved ne ķieģeļi, ne gāzbetons, ne dēļi. Tāpēc jāgaida vien pavasaris, kad nokusīs sniegs un atlaidīsies zeme. Tā es kaut kā veģetēju.
Pats sēdi pie stūres un pārvadā būvmateriālus?
Nē, brauc čaļi. Tā ir mana firma, es vadu.
Reizēm ar lielu skaudību skatos uz čaļiem, kas piepampušiem ģīmjiem staigā pa Rīgas ielām. Viņiem nav nekādu problēmu. Ne jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem, ne jāuztraucas par elektrības rēķiniem. Vasarā guļ, kur grib, bet ziemā iekārtojas kādā patversmē. Turklāt brīnumainā kārtā vienmēr dabū kaut ko iedzert un ieēst. Redzu, ka viņiem iet labi. Attiecībā uz akciju – es ubagošanai nodevos ar sirdi un dvēseli un iedomājos, ka tiešām esmu bomzis. Sēdēju tunelī un brīnījos, ka cilvēkiem ir vienalga, ko es stāstu. Viņi pat neieklausījās, ko saku. Es nelūdzu naudu maizītei, es prasīju samest moča riepai. Cilvēki gāja garām, iemeta naudiņu un gāja tālāk.
Tevi atpazina?
Nē, biju tērpies noplukušā mētelī un adītā micē. Ļaudis laikam nodomāja – reku, sēž opis ar bārdu, tam vajag palīdzēt. Divdesmit minūtēs es nopelnīju četrus latus. Cilvēki bija atsaucīgi. Arī es reizēm iemetu cepurē sīknaudu kādam ielas muzikantam.
Bija viens traks periods manā dzīvē, pirms gadiem piecpadsmit, kad dzīvoju no parāda līdz parādam. Tas ilga kādu gadu. Nebija naudas ne pārtikai, ne elektrības rēķinam. Nu, nekam nebija. Tolaik strādāju autoservisā un paēst varēju vienīgi tad, kad klients iedeva avansu vai norēķinājās pavisam. Tad gāju uz veikalu un nopirku kaut ko garšīgu. Bet tā nenotika katru dienu. Situācija bija katastrofāla, tomēr es nejutos kā bomzis. Redzi, bomži lielākoties ir slaisti, bet es toreiz sitos uz priekšu un centos attīstīt savu biznesu. Es nebiju ubags.
Bija depresija?
Depresija – tas ir tāds moderns ārzemju vārds, kuru nevēlos sev piemērot. Tāpēc teikšu, ka toreiz man bija slikts garastāvoklis. Kaut arī situācija nebija spoža, es tomēr nejutos bezcerīgi.
Velkot paralēles ar pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem, reizēm arī mūsu krīzes situāciju dēvē par Lielo depresiju. Nespējot pavilkt kredīta slogu, viens otrs pat izdara pašnāvību.
Manuprāt, tā ir gļēvulība. Kādam varbūt šķiet, ka viņš ir baigi „kruts”, ka var iztaisīt pašnāvību, bet es uzskatu, ka tā ir bēgšana no dzīves. Pašnāvnieks it kā vienā mirklī tiek vaļā no savām problēmām un tās uzgrūž tuviniekiem. Es uzskatu, ka no problēmām nav jābaidās, tām jāiet virsū pilnā augumā un atvērtu krūti. Tad dažas problēmas atkrīt pašas, bet ar dažām vajag pacīnīties.
Arī man ir paziņas, kas apgalvo, ka viņiem ir depresija. Viņi iet pie dakteriem un dzer antidepresantus. Viņi kļūst atkarīgi no zālēm un bez tām vairs nespēj dzīvot, un reizēm no antidepresantiem kļūst sūdīgi, un tad sāk dzert. Un, kad beidz dzert, tad atkal lieto antidepresantus. Tas ir ceļš uz elli.
Nekad. Ne tikai neesmu lietojis, bet pat iedomāties nespēju, ka tādus varētu lietot. Kam gan jānotiek, lai es to darītu? Vai tiešām cilvēks nevar tikt ar sevi galā? Ir taču draugi un paziņas, kas var palīdzēt. Galu galā ir dakteri, psihoterapeiti un visādas psihoterapijas grupas, kurās iestellē smadzenes. Aizej un iestellē savas smadzenes, bet neķeries pie ķīmijas! Tas ir sākums uz galu.
Šņabis ne vienmēr slīcina bēdas. Reizēm tas emocijas tikai paspilgtina un situāciju padara vēl dramatiskāku. Es alkoholu lietoju vienīgi izklaidei. Es dzeru foršā garastāvoklī, lai būtu vēl foršāk. Kad ir kreņķi, to nelietoju vispār. Ja ir problēmas, risinu tās skaidrā prātā. Ja redzat mani malkojam viskiju, tad ziniet, ka ar mani viss ir kārtībā.
Viskijs garšo?
No dārgā plaukta garšo konjaks. To izbaudu mazās devās, jo tas ir garšīgs. Bet arī viskiju baudu. Tomēr visvairāk dzeru šņabi, jo piekrītu atziņai, ka nav veselīgi daudz lietot krāsainus dzērienus. Kad satiekamies ar draugiem un saprotam, ka vakars būs garš, izvēlamies degvīnu. Uztaisām foršu zaceni un liekam vaļā. Reizēm man tā gribas – pasēdēt ar draugiem un riktīgi sadzerties.
– Kā kuru reizi. Es labi zinu, ko nozīmē dzert, bet nezinu, ko – lāpīties. Daba apveltījusi man ar spēju nelāpīt paģiras. Es gan nereti lietoju alkoholu vairākas dienas, bet tā nav lāpīšanās.
Kas tad tas ir?
– Tā ir dzeršana. Ja es pamostos labā kompānijā un mēs nolemjam turpināt, tad mēs to darām. Toties es varu nogriezt kā ar nazi. Un to es parasti daru svētdienas vakaros, bet pirmdienas rītos paēdu labas brokastis, izmēru promiļu daudzumu un dodos darīšanās. Un tad varbūt vienīgi vakarā izderu kādu alus pudelīti pie televizora, jo pa visu dienu mutē sakrājies sausums.
Jā. Katram otrajam motociklistam ir alkometrs. Mēs nereti dodamies uz pasākumiem, kur iet ļoti jautri, un mēs nezinām, kādā stāvoklī sagaidīsim rītu. Pirms sēžamies uz močiem, iepūšam alkometrā. Ja kādam promiļu ir par daudz, pasēžam un padzeram ūdeni.
Promiļu daudzumu izelpā vislabāk var novērst ar šprotēm eļļā, tomēr nav lielas jēgas mānīties. Reizēm dienā jānobrauc 300 kilometru, un tā nav viegla pastaiga parkā. Ja būsi švaks, nenobrauksi. Tāpēc vislabākais – pa īstam attīrīt savu organismu, iedzerot tīru ūdeni, jogurtu un apēdot kādu olu vai zivi. Gaļu gan nevajag lietot, tā lēni gremojas, un organismam būs papildu slodze.
Cik maksā Aivara bārda?
Absolūti nemaz.
To gan ne. Atceros, pirms gadiem sešiem kompānija „Gillette” rīkoja kādu reklāmas akciju un piedāvāja man šā pasākuma ietvaros šķirties no bārdas. Kad nosaucu summu, viņi uzreiz atteicās.
Cik paprasīji?
Vairs īsti neatceros, šķiet, 10 000 vai 15 000 latu. Kad nosaucu summu, telefonsarunas otrajā galā iestājās klusums. Laikam aizsitu viņiem elpu. Sapratu, ka viņi bija gatavi kaut ko maksāt, bet ne tik daudz. Faktiski tādu bārdu, kāda ir man, var ataudzēt trijos mēnešos. Ja toreiz būtu nodzinis, tad kādu laiku dzīvotu mežā, lai nevajadzētu atbildēt uz paziņu jautājumiem: “Frīdi, kur liki savu bārdu?” Būtu neērti skaidrot, ka to pārdevu.
Pirmoreiz bārdu uzaudzēju studiju gados, kad mācījos Rīgas Politehniskajā institūtā. Protams, toreiz tā bija stipri tumšāka nekā tagad. Es to nekopu un pēc kāda laika nodzinu. Atceros, daudzas meitenes man toreiz teica, ka Aivars bez bārdas nav tas Aivars, kas bija ar bārdu. Un tad kādā ziemā, kad man bija uzradies neliels apmatojums uz sejas, nolēmu, lai paaug līdz pavasarim, tad izlemšu, ko darīt.
Pienāca pavasaris, un visi bija pārliecināti, ka es un bārda – tas ir nešķirami. Tā arī palika, un nu jau 15 gadus esmu ar bārdu. Paredzu, ka tuvākajā laikā savu vizuālo izskatu nemainīšu. Es pat drusku baidos to darīt. Ja nu sev nepatīku? Nē, es neeksperimentēšu. Lai paliek, kā ir. Turklāt bārda neprasa lielu kopšanu. Kad mazgāju matus, tad izmazgāju arī bārdu. Reizi trijos mēnešos to pielīdzinu, tas arī viss.
Jā, tā ir priekšrocība. Bet ir arī dažas neērtības. Piemēram, citi manu bārdu piepīpē. Atceros, naktī ierados mājās pēc kādas ballītes, un vairs nebija spēka ieiet dušā. Piesmēķētās drēbes izmetu ārā no istabas un devos gulēt. Bet vienalga jutu, ka kaut kas smird, un tā bija mana bārda. Es pats nepīpēju, tāpēc ir sevišķi nepatīkami ostīt piedūmotu bārdu.
Vai seko līdzi savam svaram?
Varbūt kāds dietologs var izskaidrot, kā tas var būt, ka mans svars nemainās. Pēdējos piecus gadus tas stingri turas 103–105 kilogramu robežās. Vienalga – riju vai neriju – tas nemainās. Turklāt ēdu visu, ko ieraugu, un vēl uzdzeru alu. Mans stāvoklis var būt sapnis ikvienai modelei. Ēdu, ko gribu, bet svars nepieaug. Tā ir fantastika!
Reizēm uzspēlēju skvošu.
Ko mēs saucam par lieko svaru? Ja vari aizšņorēt kurpes un paskriet, tad viss ir kārtībā. Tad nekā lieka nav, tas viss ir mans. Jaunībā svēru 80 kilogramu un labi atceros, kā tiku pie sava vēdera. Tas notika 1994. gadā, kad ar draugiem aizbraucu uz Vācijas alus festivālu „Oktoberfest”. Mēs tur dzērām 10 litrus dienā!
Cienījamie, aizejiet uz kādu bāru un izdzeriet piecus kausus alus. Tie būs tikai divarpus litri, bet mēs izdzērām desmit! Un vēl ēdām grilētas vistas un cūku kājas. Šādā režīmā nodzīvoju desmit dienas un tiku pie vēdera. Es gan nekad neesmu mēģinājis no tā tikt vaļā. Tas netraucē. Es parasti saku, ka man vēders nav no alus, bet gan – priekš alus.
Man vēl joprojām nav nekādu ierobežojumu ēšanā. Tieši otrādi. Jūtos diskomfortā, kad nevaru atrast tirgū pietiekami treknu cūkgaļu. Reizēm ir tā, ka staigāju pa Centrāltirgu un izmisīgi meklēju, bet – nav. Tirgus tantes man piedāvā gan šo, gan to, bet es saku, ka viss ir pārāk liess, man vajag ar treknumiņu. Lūk, tā ir problēma.
Vienas nedēļas romāni
– Pirms kāda laika izšķīries no savas draudzenes, ar kuru nodzīvoji vairākus gadus. Kopdzīvē jums piedzima dēls. Kāds tagad ir tavs ģimenes stāvoklis?
– Joprojām esmu vecpuisis. Interesanti, ka pēdējos gados man uzrodas arvien ilgstošākas draudzenes. Agrāk tās mainījās daudz biežāk. Es nevaru saprast, kas notiek – vai nu draudzenes trāpās ļoti labas, vai arī kļūstu vecāks un rāmāks.
Agrāk bija vienas nakts romāni?
Nē, bija vienas nedēļas romāni. Ar meitenēm biju aktīvs jau vidusskolā. Tad gāja ļoti jautri, bohēma sita augstu vilni. Regulāri dzīvojāmies pa krogiem – „Skapi”, „Putnu dārzu” un „Kārli”. Braukājam ar javiņām un baudījām dzīvi. Un tad pēkšņi vienā mirklī kļuvu nopietns, jo pievērsos motokrosam. Kādus desmit gadus biju nopietns puisis, bet ap 30 gadiem sākās uzdzīves renesanse, un es kļuvu nevaldāms. Tikai pēdējos piecus, sešus gadus esmu kļuvis rāmāks.
Ar cik sievietēm esi bijis nevaldāms?
Negribu rēķināt. Tas nav man.
Cik brīvs esi savās attiecībās?
Es nevienai neko nesolu, kur nu vēl uzticību līdz mūža beigām. Jebkuras attiecības uztveru tikai tagadnē. Mēs esam kopā tik ilgi, kamēr ir forši. Vai tā būs dienu, nedēļu, mēnesi vai desmit gadus, to neviens nezina. Ja nav forši, tad kāpēc mums jābūt kopā? Ir cilvēki, kas daudzkārt oficiāli precas un šķiras, bet man tā nepatīk. Es labāk esmu brīvs un daru, ko gribu. Turklāt daru tik ilgi, cik ilgi gribu. Kad es šķiros, tad šķiros, un tas notiek bez ģimenes scēnām un mantas dalīšanas.
– Man ir trīs dēli. Vecākajam ir 22, vidējam – 20, jaunākajam – pieci gadi.
Nu, var jau būt, ka ir arī meita.
Lai gan nekad neesi precējies, tev bijušas ilgstošas attiecības. Cik pavisam kopdzīvju bijis?
Kas ir kopdzīve?Pieņemsim, ka tās ir attiecības ar sievieti, kas uzturas tavā mājā ilgāk par mēnesi.
Tādā gadījumā man bijušas tikai piecas sievietes, turklāt divas no tām ir manu dēlu mātes. Bet īslaicīgās attiecības nevar saskaitīt. Kādreiz savā Mārupes privātmājā regulāri rīkoju mājas ballītes, tad draudzenes pie manis uzturējās vairākas dienas. Tad mēs visi dzīvojām kopā, un mums bija kopdzīve.
Iespējams. Viss kas var notikt. Piemēram, man uznāk melnie, un es apprecos. Tas gan nenozīmē, kas es raujos to darīt. Vēl joprojām uz oficiālajām laulībām raugos piesardzīgi.
Baidies?
Precīzāk sakot, izvairos. Daudzas sievietes uzskata, ka pēc kāzām vīrs ir viņas privātīpašums. Tad vecis ir nolikts pie vietas, un dzīve ir sakārtota. Bet es nevēlos, lai kāda sieviete sev sakārto dzīvi, apprecoties ar mani. Es tam neesmu gatavs, jo uzskatu, ka precības ierobežo manu brīvību.
Baidos no visa, kas var notikt pēkšņi un neprognozējami. Pavasaros baidos, ka uz galvas uzkritīs ledus gabals vai lāsteka. Reizēm domāju, vai tiešām tik stulbi vajadzēs iet bojā – ar lāsteku pa galvu? Un tad pat ķivere nepalīdzēs. Ja nāks liels klucis, ietrieks galvu plecos ar visu ķiveri. Jau no tādas domas vien paliek sūdīgi.
Divi mani un divi māsas dēli. Trīs dienas nedēļā pie manis dzīvo arī mazais puika, pārējās dienas – pie mammas. Mums iet jautri, jo novākusies laba kompānija – es, četri divdesmitgadīgi jaunekļi un piecgadīgs puika. Īsta veču leiputrija. Ja es mazajam kaut ko aizliedzu, viņš aiziet pie brāļiem un dabū savu.
Jums tur ir klosteris vai kopmītne?
Ne viens, ne otrs. Reizēm pie čaļiem atnāk draudzenes, un viņi ietusē. Mēs cits citam netraucējam.
Jau 25 gadus. Sākām to celt ar tēvu, un tikai pirms pieciem gadiem to pabeidzu pilnībā. Padomju laikos mājai blakus bija rudzu lauki. Kad pa ielu brauca kombains, vajadzēja novākt automašīnas, lai tas ar savu lielo ripuli tiktu garām. Faktiski ir tā, ka privātmājā nemitīgi vajag kaut ko pielabot. Šogad šur tur ieliku logus un uzfrišināju santehniku.
Vai nekad nav gribējies dzīvot dzīvoklī?
Nē. Pie mājas ir garāža, kur nolikt mašīnu un moci, blakus ir pļava, kur paskraidīt basām kājām un padzenāt bumbu. Ja dzīvotu dzīvoklī, nekā tāda nebūtu. Es gan pieļauju, ka vecumdienās varētu dzīvot mazā meža būdiņā ar malkas apkuri un akas ūdeni. Blakus būtu dīķis, un apkārt skraidītu suns. Tas varētu notikt pēc gadiem piecpadsmit.
Es darbošos tik ilgi, kamēr būšu pieprasīts. Reizēm man piezvana un saka: “Mums vajag tevi un tikai tevi.” Un tad es jūtu, ka vēl kaut ko varu un esmu interesants.
Uz valsts pensiju nemaz neceru. Redzot, kā pie mums tiek kārtotas lietas, pensija nav garantēta nevienam. Būs vien jāiztiek no ietaupījumiem. Iespējams, darbosies kāds no maniem biznesiem. Pats vairs nestrādāšu, bet saņemšu daļu peļņas. Man daudz nevajadzēs, jo vecumdienās, kā zināms, samazinās tēriņi. Tad diez vai staigāšu pa krogiem un klubiem, un šaubos, vai būs liela interese ceļot. Savā dzīvē jau esmu pietiekami daudz izbraukājies ar savu moci.
Lasīšu grāmatas. Es ļoti daudz lasīju jaunībā, bet tagad to nedaru nemaz. Un tā man pietrūkst. Vienkārši dzīves temps ir tāds, ka grāmatām neatliek laika. Brīvos brīžus aizpilda televizors. Mākslas filmas gan neskatos, vairāk sporta un „Discovery” raidījumus.
Vispār neskaties filmas?
Kad bija videomagnetofonu ēra, skatījos caurām naktīm. Tagad – daudz retāk. Pēdējo piecu gadu laikā kinoteātrī esmu bijis divas reizes. Dažreiz filmas paskatos arī televīzijā, ja vien tas nav stulbs „bojeviks” vai debils krimiķis. Man patīk kino ar mistikas piedevu, piemēram, „Omens” vai „Eņģeļa sirds”, kur Mikijs Rurks spēlē. Diemžēl tādas trāpās reti, bet skatīties klišeju filmas – tas nav priekš manis.
Toties regulāri apmeklēju koncertus. Gan Latvijā, gan ārvalstīs. Pēdējā laikā man patīk grupa „Muse”, kas pērnvasar uzstājās Salacgrīvas festivālā „Positivus”. Tā sanāca, ka koncerta dienā Ventspilī notika Motoklubu asociācijas pasākums, kur es vienkārši nevarēju nebūt. Noskaidroju, ka dažas dienas vēlāk „Muse” uzstājas Somijā, un mēs ar draugiem, daudz nedomādami, ar močiem devāmies uz koncertu Helsinkos.
Agrāk čakli apmeklēju „Rock Summer” festivālus Igaunijā. Tur bija kā Vudstokā, absolūta brīvība. Ja nepatika kāda grupa, varēji mierīgi atgulties zālītē un pagulēt.
Bungas atrodas mana vecākā dēla istabā. Viņš ir fanātisks muzikants, un esmu lepns par viņu. Dēls pašmācības ceļā iemācījies spēlēt klavieres, soloģitāru, basģitāru un tagad pieķēries klāt vijolei. Kad ieeju viņa istabā, reizēm uzgrabinu uz bungām. Ielieku disku un paspēlēju līdzi. Dēlam istaba ir tāda kā skaņu studiju, viņš šo to ieraksta. Piemēram, kad man vajag pārrakstīt kādu albumu, dēls reizēm pamana, ka tas nav pietiekami labi remiksēts, un tad pats remiksē ar savām programmām. Žēl, ka pagaidām dēls muzicē tikai sev, bet es gaidu, kad viņš sāks izpausties arī publiski.
Ne statuss, ne maka biezums
Tiem čaļiem no Brīvības bulvāra viss ir pie vienas vietas. Ko viņi izdomā, to dara. Tomēr zobus vajag ik pa brīdim parādīt, lai neapceļ galīgi. Mūsu protests nebija gluži veltīgs. Sākumā bija iecerēts, ka nodoklis motociklam būs 100 latu. Kad sākām šūmēties, to nolaida līdz 50, bet protesta akcijas dienā to pazemināja līdz 24 latiem. Uzskatām, ka transportlīdzekļa nodevu vajag pierēķināt pie degvielas. Tas būtu taisnīgi. Citādi opim, kas ar savu automašīnu divreiz gadā aizbrauc uz kapusvētkiem, jāmaksā tikpat, cik tiem, kas brauc katru dienu. Zinu, ka šāda sistēma darbojas Igaunijā un arī citās Eiropas valstīs. Diemžēl mūsu priekšlikums vēl nav atradis dzirdīgas ausis.
Arī tevi nomāc kredīta slogi?
Aptuveni rēķinot, es esmu uz nulles. Situācija ir tāda, ka man ir parādā un es esmu parādā. Jā, man ir bankas kredīts, ko paņēmu sava biznesa attīstīšanai. Tomēr man nav jāsteidzas ar atdošanu, un es neiespringstu. Man kāds draugs teica, ka tad, kad visi vienlaikus sāks atprasīt parādus, pienāks pasaules gals.
Es šīm blēņām neticu. Kaut kur lasīju, ka Saule neizdzisīs tuvākos piecus miljardus gadu. Ja paši nesačakarēsim pasauli, dzīvosim cepuri kuldami. Es neticu ne pasaules galam, ne horoskopiem. Es ticu vienīgi tam, ko var pierādīt, un vēl pilnmēness ietekmei, jo tad kļūstu aktīvāks ar meitenēm.
Meklējot peļņas iespējas, daudzi atstāj Latviju. Vai pats negrasies emigrēt?
Nē, tas nav priekš manis. Sākumā visus aizbraucējus vērtēju kā bēgļus un gļēvuļus. Uzskatīju, ka kārtīgam latvietim jābūt savas valsts patriotam un jācīnās gan par savu, gan valsts labklājību. Tomēr redzu, ka daudziem lieliem vīriem ir „pie lampiņas”, kas notiek ārpus viņu personiskās dzīves. Un es redzu, ka daudzi brauc prom aiz izmisuma. Nevar taču visas sievietes kļūt par prostitūtām un veči – par bandītiem. Ja godīgi nevar nopelnīt, tad jābrauc prom. Tomēr ceru, ka lielākā daļa atgriezīsies.
Viss uz pasaules notiek viļņveidīgi, arī mūsu ordenī. Ja kādam ir problēmas, tad pēc laika atkal ir zirgā. Ja pārāk ilgi iet sūdīgi, tad zini, ka drīz ies labi. Nav gan zināms, cik liels krīzes viļņa garums paredzēts mūsu valstij. Mūsu klubā cilvēks netiek vērtēts ne pēc statusa, ne maka biezuma. Ja esi normāls džeks, tad laižam bariņā.
Esat vienlīdzīgi kā pirtī?
Pat vēl vairāk. Ja kādam iet slikti, citi palīdz. Mums ir draudzīga kompānija, mēs ručījam un velkam cits citu ārā.
