Franču pavārs un specvienības kaujinieks

­

Filips lieliski runā latviski, viņa saikne ar mūsu valsti aizsākās pirms pārdesmit gadiem, kļūstot par valsts drošības atašeju Francijas vēstniecībā. „Biju virsnieks ar diplomātisko pasi, nevis diplomāts formā,” intervijā žurnālam „Degpunktā” uzsver Masons. 2003. gadā viņu aizsūtīja darbā uz Maskavu, iesāktā karjera vairs īsti negāja pie sirds, un Filips nobrieda pārmaiņām savā dzīvē.

Piektajā paaudzē pavārs un virsnieks

„Pēc izglītības esmu pavārs un tūrisma speciālists, nolēmu atgriezties savā pirmajā profesijā. Tajā pašā laikā turpināju policistu apmācību,” saka Filips. Šī ir dzimtas tradīcija — viņa ģimenē Francijā jau piektajā paaudzē ir gan pavāri, gan virsnieki. „16 gadu esmu bijis virsnieks, septiņus — seržants un 12 gadu — pavārs,” rēķina Filips.

Viņa pirmais bizness bija Rīgā ar pasākumu rīkošanas firmu, pēc tam uzņēmies vadību restorānā „Provansa” galvaspilsētas centrā. „Pēc nepilniem diviem gadiem man bija līdz kaklam. Bija ļoti labi klienti, bet bija arī jaunbagātnieki, ar kuriem ļoti grūti sadzīvot,” pasmaida pavārmeistars. „Man ir svarīgi, lai varu ar klientu papļāpāt, lai ir cilvēcīga komunikācija.”

Pirms trim gadiem Filips atvēra kafejnīcu Cēsīs, taču vieta bijusi pārāk tālu no centra, ar augstu īres cenu, un nu kopš pavasara viņš saimnieko Rožu laukumā, namiņā ar smalku nosaukumu „Gourmands” — „Gardēdis”. Vēl viena, daudz lielāka kafejnīca ir pie Ozolkalna slēpošanas trases. Bijis arī viesu nams Drustos, bet, kā teic Filips, uz turieni neved ceļš, bet „bedru kolekcija”, kas nepavisam neveicina tūrismu. Drustos viņam ir māja, pārmaiņus Filips dzīvo arī Cēsīs un Rīgā, kur viņam ir sieva. „Viņa arī strādā Rīgā, tā ka man jācenšas sadalīt savu privāto dzīvi,” piebilst Filips.

Un vēl viņam jāatrod laiks Vidzemes policistu treniņiem, kur likuma sargi apgūst tuvcīņas mākslu, prasmi rīkoties ar ieročiem un pievārēt bruņotu uzbrucēju. Masonam ir ko rādīt — viņš ir piedalījies pretterorisma operācijās.

„Vairāk nekā 20 gadu tas ir bijis mans darbs, esmu komandējis specgrupas, trīs gadus strādāju armijā, pēc tam policijā — no 1983. līdz 1998. gadam. Tas bija basku, korsikāņu, musulmaņu terorisma laiks, mūsu priekšpilsētas no miera gāja gandrīz vai uz pilsoņu karu. Pasaule mainījās, bija jāizgudro jauna policijas taktika, vajadzēja militāro pieredzi un aicināja darbā bijušos armijniekus,” stāsta Masons.

Viņš uzsver: „Latvijā, kur sabiedrība ir ļoti mierīga, reizēm ir grūti saprast, ka Francijā mēdz būt ļoti vardarbīgas demonstrācijas un organizētā noziedzība šauj policistus. Lai arī demonstrācijām ir sociāli iemesli, vienmēr ir grupas, kas izmanto iespēju, lai organizētu uzbrukumus policijai.”

Masons ir pieredzējis dramatiskas asinsizliešanas un ne tikai teroristu uzbrukumos. 1993. gadā Francijas ostās Atlantijas okeāna piekrastē plosījās zvejnieku protesti, un viņi lika lietā raķetes — ar šrapneļiem. „Mans radiooperators dabūja šķembu zem kaskas un zaudēja pusi sejas, rekonstruktīvā ķirurģija pēc tam ilga četrus gadus,” stāsta Filips. Korsikā operācijas laikā viņš nesa uz patvērumu savu vīru, savainotu ar raķeti kājā, pēc tam pieredzējušā komandiera tumšzilā forma bija mainījusi krāsu — kļuvusi tumšsarkana. Dramatiski bija islāma teroristu sarīkotie sprādzieni 1995. gadā Parīzes metro.

Masons ir strādājis arī Āfrikas un arābu valstīs, kur mācīja vietējos policistus un armijniekus stāties pretī teroristiem un citiem nemierniekiem. Un ir arī skumji, zinot savu audzēkņu likteni. „Esmu mācījis specvienības gandrīz visur pasaulē. No vienības, kuru organizēju un trenēju Palestīnā, ar otro intifadu izraēļu armija nogalināja visus manus studentus.”   

Revolūcijas ieradums

Ja vēl var vismaz mēģināt saprast politiskā vai reliģiskā terorisma motīvus, tad kā izskaidrot savu tautiešu zvejnieku asiņaino vardarbību? „Reizēm Francijai vajag revolūciju,” savas dzimtenes vēsturi atgādina Filips.

1992.—1993. gadā negantos zvejnieku protestus izraisīja Eiropas Savienības politika, prasot samazināt zvejas floti par 60%. Tas pats, kas nu jau piedzīvots Latvijā, tikai bez neviena grautiņa. „Zvejnieki Atlantijas krastmalā bija kā tauta, tas nebija vienkārši darbs, bet tradīcija vairākās paaudzēs. Ar vienu papīru un piecpadsmit parakstiem viss pazuda — dzīvesveids, kultūra, tradīcijas, un tad cilvēki reaģēja ļoti asi. Zvejnieki redzēja, ka priekšpilsētās vardarbība pret valdību, pret policiju ir ļoti efektīva, huligāni un narkodīleri dibināja gluži vai savu republiku. Turklāt demonstrantus bija pārņēmusi bezcerība, un tad cilvēki dara, ko var,” skaidro Masons.

13. janvārī pietrūka organizācijas

Tomēr atšķirībā no Latvijas Parīzē ne priekšpilsētu, ne politiskie vandaļi nav tikuši līdz parlamenta kāpnēm un Nacionālās asamblejas logus nav dauzījuši. 2009. gada 13. janvārī mēs pieredzējām pirmos un, jācer, vienīgos politiskos grautiņus. Kā gan varēja logu sitēji tikt līdz pat Saeimai?

„Policija nav vainīga, organizācija bija slikta, valdībai nebija pieredzes, neviens nedomāja, ka var būt tāds uzbrukums. Ūdens lielgabals bija pārāk tālu no degpunkta, nebija efektīvu rezervju, uz vietas bija tikai vienību komandieri, bet kur bija štābs? Un kur bija sadarbība starp dienestiem?” vērtē Masons. „Izskatās ļoti stulbi, ka Vecrīgā ir videonovērošana, bet tas ir Pašvaldības policijas pārraudzībā, pēc tās varēja lemt par taktiku, bet videonovērošanas zālē nebija Valsts policijas virsnieka. Tas nav dienestu labu vai sliktu attiecību dēļ, vienkārši neviens par to nedomāja. Un bija pietiekami daudz informācijas, lai saprastu, ka iespējama bīstama situācija.”

Francijā politiskās izlūkošanas dienests nopietni strādā, lai prognozētu iespējamos nemierus, un sadarbojas ar kārtības policiju un valdību. Un vai Francijā grautiņu laikā iekšlietu ministrs malkotu vīnu, netiekot ārā no mājas? „Es to nekomentēšu,” nosmej Masons. „Pie mums ir viens princips — vienmēr jābūt atbildīgajam no ministrijas, ja nav ministrs, ir vietnieks.”

Lai kādi kādreiz ir lielie priekšnieki, par Latvijas policistiem Filips teic vislabākos vārdus: „Esmu trenējis specvienību „Omega”, kārtības policistus, robežsargus. Visi bija labi profesionāļi, ar ļoti lielu motivāciju, viņi tērēja gandrīz ceturtdaļu algas par savu ekipējumu un treniņiem.”

Savas specvienības karavīra prasmes Filipam 11 gados Latvijā vajadzējis izmantot ne tikai treniņos, bet arī trīs reizes uz ielas — kā viņš gan smej, pieticis ar ierobežotu līmeni. „Kad vēl strādāju vēstniecībā, beidzu ļoti vēlu. Gāju mājās pa Valdemāra ielu, un no pagalma pie Sporta ielas iznāca cilvēks ar nazi un vēl trīs citi. Viņš man: „Daj ģeņgi!” (Atdod naudu! — krievu val.) Man gandrīz vienmēr ir nazis pie sāna, izvilku, atvēru, viņš acīmredzot saprata, ka es neesmu pareizais klients,” Filipam nāk gardi smiekli.

Tomēr viņš nepavisam neuzskata Rīgu par krimināli bīstamu: „Salīdzinot ar jebkuru pilsētu Francijā, Itālijā, Anglijā, Vācijā, Spānijā — nē. Man ir bijis jādzīvo diezgan bīstamās vietās gan Eiropā, gan Āfrikā un arābu valstīs. Katru gadu avīzēs raksta par uzbrukumiem tūristiem Rīgā. Cik daudz sezonā? Desmit? Piecdesmit? Parīzē tādi skaitļi ir dienā. Tas pats Londonā, Romā, Madridē. Latvija ir ļoti mierīga, šeit gan vairāk ir vardarbība ģimenē, arī alkoholiķu un narkomānu vidē.”

Ja nu tomēr, nebūdams trenēts cīņu mākslās, esat sastapies ar laupītāju, Filips specvienības kaujinieka paņēmienu vietā iesaka: „Ļoti skaļi bļaut un skriet. Man kādreiz Rīgā sporta klubā bija pašaizsardzības klase, un neprofesionāļiem vienmēr ir tas pats padoms — kliegt un pievērst sev uzmanību, meklēt vietu, kur daudz cilvēku, veikalā, kafejnīcā, sabiedriskajā transportā.” Ja tomēr šādas iespējas nav, Filips atgādina: „Nedomāju, ka dzīvībai un veselībai ir cena, — labāk atdot maku un iziet no situācijas.”

Liktenīgais baiļu deficīts

Diemžēl kļūdās arī profesionāļi — viņiem bīstamākais ir baiļu trūkums. Filips joprojām pārdzīvo par sava audzēkņa, Rīgas kārtības policista Roberta Kariņa likteni. „Viņš bija brīnišķīgs students, garš, spēcīgs, nekas viņam nesāpēja,” atceras Masons. Līdz kādā jūlija dienā 2003. gadā policija saņēma izsaukumu uz dzīvokli Kvēles ielā, kur bija satrakojies psihiski slims cilvēks. Likuma sargi iegāja mājoklī, un agresīvais vīrietis ķērās pie samuraju zobena. Vienu policistu viņš savainoja, otrs saņēma dūrienu krūtīs un zaudēja dzīvību. Slepkavu atzina par nepieskaitāmu, viņam piemēroja piespiedu ārstēšanu.

„Man ir divtik žēl — bija labs cilvēks un policists, un nevarēju viņu pārliecināt vienmēr vispirms domāt par savu aizsardzību un tikai otrām kārtām par kolēģiem, un tikai tad par misiju,” teic Filips. Savainots vai miris policists nebūs glābējs.

Starp citu, Filips aktīvā dienesta 22 gados ieroci lietojis piecas reizes, un tas esot pieļaujamais maksimums. Vienas šādas reizes dēļ viņa roku rotā gandrīz nemanāma rēta — ierocis neviļus izprovocēja uzbrukumam agresīvu Francijas arābu.

­