Vai Japānas radiācija apdraud Latviju un kāda ir nāvējošā deva?
Pēc sprādzieniem Japānas atomspēkstacijā vietā ir jautājums par radiācijas ietekmi. Kādas sekas uz cilvēka veselību atstāj dažādas radiācijas devas? - Vaicājām ekspertam.
Rīgas Tehniskās universitātes Biomedicīnas inženierzinātņu un nanotehnoloģiju institūta asociētais profesors Aleksejs Kataševs Kasjauns.lv skaidro, ka jebkurš Zemes iedzīvotājs ikdienā ir pakļauts nelielai radiācijai, ko sauc par fona starojumu. Dzīvās būtnes tam ir lieliski pielāgojušās un nekādas jūtamas izmaiņas veselībā tas nerada. Cilvēks ar fona starojumu saņem līdz 3 milizīvertiem (mSv) gadā.
Ja gada laikā, papildus 3 mSv cilvēks saņem vēl līdz 1 mSv, tā tiek uzskatīta par pilnīgi nekaitīgu. Ja ar lidmašīnu pārlidojam no Rīgas uz Ņujorku, papildus saņemam 0,1 mSv.
Rentgena kabinetā pacients saņem papildus 0,08 mSv. Savukārt, veicot datortomogrāfiju, cilvēks papildus saņem 8 mSv. Tomēr ieguvums veselībai no šī izmeklējuma noteikti ir daudz lielāks, nekā iespējamās negatīvās sekas.
Salīdzinot — lai saslimtu ar staru slimību, nepieciešams īsā laikā saņemt 500 mSv.
Cilvēkiem, kas strādā ar radioaktīvā starojuma avotiem — onkoloģijā ar apstarošanu saistītais personāls, rentgena kabinetu ārsti — darbā jānēsā individuālie dozimetri, kuri uzskaita visu viņu saņemto starojumu. Papildus fona starojumam šie cilvēki drīkst saņemt ne vairāk kā 3 mSV radiācijas, taču reālās devas ir daudz mazākas — 0,5 līdz 1 mSv.
Saņemot papildus 3 mSv, palielinās risks saslimt ar onkoloģiskajām slimībām, bet ļoti nedaudz. Šo risku novērtē iespējamā dzīves ilguma samazinājumā. Ja cilvēks, kurš dienā izsmēķē paciņu cigarešu, vidēji zaudē sešus gadus savas dzīves, ja ikdienā lieto alkoholu, zaudē vienu gadu dzīves, tad papildus 3 mSv radiācijas vidēji atņem 15 dienu no dzīves.
Atomelektrostacijās strādājošajiem apstarojuma robeža ir lielāka — viņi gada laikā drīkst saņemt līdz 20 mSv. Ja ir avārijas situācijas, tad līdz 50 mSv, taču pēc ārpusnormas starojuma saņemšanas noteikts laiks (dažkārt vairāki gadi) jāpavada vidē, kurā radiācija nepārsniedz fona līmeni.
Interesants ir fakts par nu jau slēgtā Salaspils atomreaktora darbiniekiem — pārbaudot viņu dozimetrus, konstatēts, ka viņi saņēmuši mazāk radiācijas, nekā fona starojums tuvējā mežā — katrs laukakmens, bet jo sevišķi no raktuvēm nācis granīts izstaro nedaudz radiācijas.
Pēc Hirosimas atombombardēšanas izdzīvojušie radiācijas upuri bija saņēmuši vidēji 200 mSv. Ar laiku viņiem attīstījās onkoloģiskās saslimšanas, leikēmija.
Ja cilvēks īsā laikā saņem virs 500 mSv, rodas lokāli apsārtumi, apdegumi un grūti dzīstošas čūlas. Atšķirībā no saules apdegumiem, radiācija skar dziļākus audu slāņus. Visātrāk cieš tās šūnas, kas strauji dalās. Ejot bojā šūnām matu saknītēs, tie izkrīt. Apstarošanas rezultātā pārtraucas vīrišķo dzimumšūnu producēšana un iestājas neauglība. Ātri cieš gremošanas trakta gļotāda, tāpēc vienas no pirmajām staru slimības pazīmēm ir nelaba dūša, vemšana un caureja.
Pilnīgi simtprocentīgi dažu nedēļu laikā nogalina 8000 mSv starojuma deva. 3500 mSv nogalina 50 % no apstarotajiem cilvēkiem.
Ja notiek intensīva ārstēšana — asins pārliešana, kaulu smadzeņu pārstādīšana, tad izredzes izdzīvot katram otrajam ir arī pēc 4500 mSv apstarošanas.
Katastrofa tālajā Japānā nevar izraisīt būtisku radiācijas paaugstināšanos Latvijā, ir pārliecināts profesors Aleksejs Kataševs. Ja būtu notikusi kaut neliela radiācijas fona paaugstināšanās, par to nekavējoties mēs uzzinātu — Latvijā to nepārtrauktā režīmā mēra Valsts Vides dienesta Radiācijas drošības centrs. Rādījumi norādīti nanozīvertos (nSv), tas ir miljons reižu mazākās vienībās kā milizīverts (mSv).
Piektdien, 18.martā veiktie mērījumi Fukusimas atomelektrostacijā uzrādīja 279 milizīvertus stundā. Pieļaujamā starojuma deva ir 0.05 līdz 0.2 milizīverti stundā.
Anda Leiškalne/Foto: AFP/LETA
