Slavenā panka Pekša skarbais dzīvesstāsts

Savā laikā deviņdesmitajos gados iepretim kafejnīcai “Radi un draugi” bija mākslas galerija “M6”, kur mēs, pusaudži-tusētāji, kopā ar bohēmistiem, māksliniekiem, zolīti spēlējām. Vienpadsmit gadu vecumā sāku braukāt ar stopiem. Pirmo reizi – uz Liepāju, tur nodzīvoju gandrīz gadu. Tad izdomāju, ka pietiek – nav, ko visiem sēdēt uz astes. Atgriezos Rīgā, izturēju vienu nedēļu un ar stopiem devos pretējā virzienā – uz Rēzekni. Tur sačupojos ar hipijiem. Divus gadus tā mētājos – vienu brīdi pie sātanistiem sevi varēju pieskaitīt, citu – pie metālistiem. 15 gados Liepājā kļuvu par panku un izdzinu savu pirmo grebeni. Kāpēc panks? Nu tas kaut kā tuvāk manai dzīves uztverei. Un tukšas frāzes “točno” nerunāju... Ja otru cieni, tad nekad neieliksi viņu kastītē. Personīgi man gribētos iemācīties nedarīt to, ko pats nekad negribētu saņemt attiecībā pret sevi. Jo man bija visai grūts sākums...

Es nāku no ielas

Negribu stāstīt par vecākiem. Sāpīgi. Kad man bija 12 gadi, māte aizgāja no ģimenes, atstājot mani ar tēvu, kaut zināja, ka man ar viņu sliktas attiecības. Ģimenē biju nevēlamais... bērns. Ja starovers saiet kopā ar katolieti, tur nekas labs nevar sanākt. Redz, vecticībniekiem tādi strikti noteikumi, kad nekādi nedrīkst ar citu ticību saistīties. Mans vectēvs savā laikā vecticībniekiem taisīja ikonas, bija pie viņiem lielā cieņā. Bet mans tēvs jaunībā vienā brīdī nolēca no šī ceļa – laikam tēvs ar māti pirms armijas satusējās kādā ballītē, un tā nu netīšām sanācu. Tagad atceros, ka man vienmēr gribējies iet dažādos pulciņos. 4. klasē pieteicos batikošanā – nu un kas, ka tur tikai meitenes?! Visi klasesbiedri mani apsmēja – o, tu gan memļaks! Bet, kad nobatikoju savu padomiski rūtaino formastērpu, džeki pat skauda. „Normāls krekls, kur tādu dabūji?!” viņi pēc tam teica. Tolaik jau tādus tikai par blatu veikalos varēja dabūt, bet es uztaisīju pats. Protams, pēc otrās stundas dabūju iet mājās pārģērbties, vecākus izsauca uz skolu. Nekad neesmu raustījies no sievišķīgām lietiņām – zeķes adīju, iemācījos šūt. Manā agrajā bērnībā bija jauniešu istabas, kur varēja iet kaut galda tenisu spēlēt, bērnistabas vadītāja šuva mīkstās mantiņas no visādām lupatiņām. Pirms tam pie muteres bieži vien kaut ko biju šuvis, un tā nu noskatījos no tās sievietes un sāku pats mantiņas šūt. Mēs pat gadatirgos piedalījāmies, tie bija mani pirmie ienākumi. Pēc tam iepazinos ar vecākiem džekiem, kas pie viesnīcas “Tūrists” mašīnas mazgāja. Pavisam drīz sākās pere-pere-stroika (gandrīz vai nodzied), un mani ar milzīgu blīkšķi izmeta no skolas...

Mērkaķis Peksis

Ar gadiem pierādīju, kas esmu, un kļuvu par to, kas esmu. Tā panku “fīča”, kā jau teicu, man no bērnības. Pirmo reizi viņus redzēju, kad man bija 11 gadi. Braucu uz centru (Vecrīgā tolaik bija makšķernieku veikals, un es biju aizrāvies ar copēšanu). Tur, pie “Zelta boulinga”, kur 10. un 4. tramvajs griežas centra virzienā, stāvēja pieci džeki ar grebenēm (panku frizūra – aut. piez.). Ieraudzīju un sapratu – man vajadzīgs tieši tas! “Sektor Gaza”, roks, krāsaini, gaisā sapūsti mati un... Brīvība.  Ui, ui, ui – sākumā gan mani nevienā tusiņā necieta, biju pilnīgs ārprāts – “večno molodoi i večno pjanij” (Mūžīgi jauns un mūžīgi piedzēries. — tulk.). Kad no Liepājas atbraucu ar grebeni, panku tusiņš mani vienalga nesaprata, ar viņiem pat kāvos. Starp citu, skolā man bija iesauka – mērkaķis. Mērkaķis un panks – tāds kruts salikums. Man žoklis bija izvirzīts uz ārpusi. Kad biju mazāks, varēju uztaisīt tādu normālu mērkaķa ģīmi (riktīgi sašķobās un pasmaida). Sākumā pat apvainojos, bet pēc tam uzzināju – es taču Mērkaķa gadā esmu dzimis. Vēl palasīju horoskopu – o, mērkaķi tur tādi izveicīgi! Par ko man apvainoties?! Patiesībā tieši mērkaķisms daudz reižu mani izvilka no sliktākajām situācijām. Jo nav jau tāda bezizejas stāvokļa. Ja viss ietu tikai uz augšu, nebūtu tik interesanti. “Veldzē” (kafejnīca Vecrīgā – aut. piezīme) reiz piestaigāja tāds Ērikonkulis. Es jau ar’ vienmēr tur sēdēju un vārījos, bet vienreiz biju iegrimis pārdomās. Ērikonkulis neizturēja un man uzsauca: „Ko “šitas” sēž kā tāds Peksis no “Vārnu ielas republikas”?! Tā uz visiem laikiem kļuvu par Peksi.

Atkal skolā

Iniciatīva atsākt mācības bija manējā. Līdz 1998. gadam taču vispār neko nedarīju. Braukāju pa Eiropu ar stopiem, arī Latvija tika apceļota krustu, šķērsu. Vienā brīdī tolaik pat padomāju: „Ei, džekiņ, tev jau 18 gadi un septiņas klases – nu galīgi nav forši.” Mūžīgais skolēns noteikti nebūšu. Anita tak ir ar augstskolas diplomu kabatā. Kā man izdevās dabūt tik izglītotu sievu? Kādam taču ģimenē jābūt gudrākam. Bet nākamgad esmu cieši nolēmis pabeigt skolu – ir taču palicis tikai viens gads ar mazu astīti.