Pianists Vestards Šimkus atzīstas bohēmas trakumos
Vestarda Šimkus laimes formula ir pastaigas pilnmēness izgaismotā mežā, peldes ledainā ūdenī, nemuzikālas sarunas. Un viņš ir piedzīvojis arī bohēmu – ar zāli un kandžu, par nepiedalīšanos draudējis gandrīz nāvessods.
Gan mūzikā, gan meitenēs viņš meklē maģisko dzirksti, bet reizēm traucē gan E vielas, gan paviršības laikmets. Viņš pats patiesi ir tuvu pilnībai. Pēc saviem kritērijiem.
Viņam ir tikai 27 gadi, un viņš cer nodzīvot līdz simt piecdesmit. Tas šķiet neiespējami – kā cilvēks var būt tik perfekts, kā viņam šie milzu panākumi nav sakāpuši galvā? Jau nez kuro reizi viņš ticis atzīts par labāko jauno pianistu pasaulē. Viņš ir elite. Vestarda no zemgaļu virsaiša mantoto vārdu nu pazīst visa pasaule. Šā puiša talants ir neapstādināmi pāri plūstošs – kā upe palos. Tāpat kā viņa cilvēciskā pievilcība. Vienkāršs, sirsnīgs un gudrs. Ar pašcieņu, nemīl stereotipus. Un viņa plaukstas patiesi ir milzīgas.
Nē... Ja es par to daudz domātu, tā krietni vien saruktu. Jārūpējas par lietām, kas to uztur. Pēc koncerta domāt par pievilcību nav spēka. Lai sevi uzturētu kārtībā, domāju par veselību, izskatu. Tas prasa darbu.
Varbūt pievilcība ielikta šūpulī – vecāki...
Jā, viņi ir galvenie vaininieki – ņemot vērā, cik spēcīgas un garīgi tīras personības viņi ir. Man ir ļoti paveicies. Ja saka, ka vecākus izvēloties bērni, tad es esmu izvēlējies ilgi un prātīgi. Pašus labākos.
Jā, Rīgā Dārziņskolā gāju no piecu gadu vecuma. Tā bija mammas uzstājīgā ideja – ka bērns iegūs visvislabāko izglītību. No sagatavošanas klases mani vadāja uz Rīgu.
Katru dienu?
– Tas bija sarežģīti. Arī finansiāli, dzīvojām ārkārtīgi nabadzīgi, nevarējām atļauties katru dienu braukāt ar vilcienu šurpu turpu. Tad es skolu dabūju divas vai trīs reizes nedēļā. Tas bija pirmos gadus, vēlāk dzīvoju kopmītnē, pirmo gadu – ar mammu. Viņa iekārtojās darbā blakus – Rīgas Doma kora skolā. Kopmītnē sāku dzīvot, šķiet, no 5. klases.
Jā, ar norunu, ka neatpalikšu. Mājās sēžot, visu apgūt bija daudz grūtāk. Bet ar to sākumizglītību jau nekas nebija normāli – bija eksperimenta gads, kad 1. klases nebija. Man bija divi sagatavošanās gadi – piecgadīgie un sešgadīgie, tad uzreiz – 2. klase. Man bija septiņi gadi. Es 17 gados pabeidzu 12. klasi.
Un neesi nojucis?!
Sākumā gandrīz nojuku, rakstīt nemācēju... Bet viss beidzās laimīgi. Vecāki ar stingrību man ir iemācījuši darba mīlestību un neatlaidību. Tāda atmešana ar roku un padošanās mums nav raksturīga. Esam ļoti uzstājīgi un sīksti.
Tu piedzimi ģimenē, kurā jau skanēja mūzika. Tev nebija citas izvēles.
Jā, bet dot mazam bērnam izvēli ir muļķīgi. Viņam tās mainās katru dienu. Man neko negribējās, biju pilnībā atvērts jebkam.
Nē. Lai gan tētis būtībā ir pedagogs ar milzīgu stāžu – viņš ir mans pirmais skolotājs. Tas, kā viņš man ir palīdzējis, nav atsverams. Vēl aizvien viņu aicinu uz mēģinājumiem. Viņš spēlēja vijoli, komponēja dziesmas, sadarbojās ar Raimondu Paulu, bet tad to visu pārtrauca un pievērsās manai audzināšanai.
Ko viņš ir komponējis?
Tālajos septiņdesmitajos bija atpazīstamas dziesmas, bet, protams, neakadēmiskais žanrs ir daudz gaisīgāks. Tāpēc ļoti labi jūtos savā žanrā, te klausītāju uzmanība ir noturīgāka. Vispār – mūzika ir viena. Ir kvalitatīva un talantīga, un ir nekvalitatīva un netalantīga.
Tas būtu tikpat muļķīgi, kā teikt, ka labāks cilvēks ir balts, nevis melns.
Tev kaut kas patīk arī no vieglā gala? „Prāta vētra” tev, piemēram, patīk?
Neesmu bijis nevienā viņu koncertā, radio neklausos. Protams, Renāru pazīstu, kādā pasākumā pat esam saspēlējušies. Tas bija veltīts Imantam Ziedonim, Renārs izvilka pūšamas mutes harmonikas, tādas mutes klavieres, un teica – Vestard, nāc, pievienojies! Tad mēs kopīgi uzspēlējām. Tas bija improvizēti, jauki un sirsnīgi. Es neatsakos piedalīties dažādās avantūrās, jo arī tās mani bagātina.
(Ieklausās.) Jā – Sol. Es konkrētas skaņas dzirdu konkrētos augstumos un neko nevaru padarīt. Es nedzirdu troksni, bet, teiksim, pāreju no Do diez uz Fa.
Kā tu domā – tā ir skaistāk dzīvot?
Es to pat neievēroju. Vienkārši automātiski jebkuru troksni dzirdu kā mūziku. Jā, dažkārt trokšņi tiešām spēj iedvesmot mūzikas radīšanai. Vairāk tomēr – dabas skaņas. Lielākā daļa manu skaņdarbu ir radušies, pastaigājoties pa mežu. Lapu šalkoņa, koku čīkstoņa, putnu balsis, strauta čalošana, kaut kas iekrīt ezerā... Kaut kas no tā visa paliek galvā, un es to realizēju mūzikā. Kā nu protu.
Tu taču jūties mīlēts un lolots?
Vienīgais, kad tiešām to jūtu, – ik reizi, izejot uz skatuves un ieraugot, ka nav nevienas brīvas vietas. Un tā jau gadiem. Tas mani tiešām arvien pārsteidz, jo zinu, ka tas ir vienīgais, ko tu nekādā veidā nevari saorganizēt vai saplānot. To nespēj atsvērt neviena žūrijas balva. Balvas ir dažu cilvēku subjektīvs viedoklis. Okei, esmu viņiem paticis, man prieks, bet ilgtermiņā tas man neko lielu nenozīmē.
Gan viens, gan otrs. Es neticu “īpašām spējām”.
Beidz! Gribi teikt, ka neuzskati, ka piedzimi ārkārtīgi talantīgs?!
Man grūti pašam par to spriest. Daži saskata dīvainības tajā, ka es četru gadu vecumā varēju noskaitīt no galvas visu Maksi un Moricu. Atceros savu tā brīža domāšanu – mani tā grāmata šausmīgi interesēja, pieslēdzos katram vārdam tik ļoti, ka tas neizdzēšami iekodējās atmiņā.
Tikpat labi daudzās lietās, kas mani īpaši neinteresē, esmu vienkārši bremze. Šodien pat lidostā Diseldorfā pirms izlidošanas uz Rīgu biju pats par sevi tā sašutis! Aizmirsu kioskā pasi un izlidošanas karti. Kad līdz lidmašīnai bija palikušas 30 minūtes, pie manis pienāca cilvēks un pasniedza manus dokumentus. Es pusstundu mierīgi biju dzēris minerālūdeni, klausījies austiņās mūziku un nenojautis, ka man kaut kā trūkst. No vienas puses, man ir lieliska atmiņa, no otras puses, tam, kam tā īsti nepieslēdzos, es nepieslēdzos vispār.
Tas, man liekas, ir stereotips. Es ar lielu prieku daru lauku darbus.
Joprojām slauc kazas?
Šad tad slaucu.
To gan ne. Jo trāpīt pa pirkstu... bet, slaucot kazu, grūti iedomāties, kā varētu traumēt rokas. Tas pats – vagojot vai rokot kartupeļus, vācot sienu. Mana koncertdzīve ir tik šausmīgi stresaina, ka pēc tam gribas atslēgties. Tad palīdz tādi vienkārši darbi.
Ikdienas sadzīvi palīdz organizēt vecāki?
Esam zobrati mehānismā, ko sauc par ģimeni. Veids, kā uzturu sevi un palīdzu ģimenei finansiāli, ir klavierspēle. Vecāki, protams, palīdz notikt pārējam. Tētis skolo māsu tāpat kā mani, viņai ir 13 gadu, arī būs pianiste.
Nezinu, vai ēnā. Tas, ka biju pa priekšu, viņai var palīdzēt. Varu dot padomus, ieteikt, kā izvairīties no klupšanas akmeņiem. Redzu viņas milzīgo talantu un viņas milzīgo roku... Viņa spēlē tos pašus skaņdarbus, kurus spēlēju es, jau tagad, 13 gadu vecumā. Tur ir viss – roka, talants, darbaspējas, un es to tiešām augstu vērtēju. Kad mājās sniedzu māsai meistarklases, strādāju ar viņu tāpat, kā strādātu ar sevi – stingri un kritiski.
Uzskatu, ka man galvenais dzinulis ir bijis paškritika. Nav runa par publisku paškritiku, kas vairāk ir tāda izrādīšanās. Mūziķim (un vispār jebkuram cilvēkam) ir ļoti svarīgi paškritiku pieslēgt darba procesā. Kamēr tu strādā, tu neesi nekas. Tu esi nulle. Tikai rezultāts apliecina to, kas esi. Sadarbojoties ar izciliem mūziķiem, orķestriem, diriģentiem, redzu – daudzi tiešām nesavtīgi strādā. Bet ir arī zvaigžņu slimības apsēstas dīvas. Un tad rezultāts ir stipri švakāks par šā mākslinieka slavu.
Viss, ko darām, ir ārkārtīgi smalki un sarežģīti, tas prasa lielu darbu un sagatavošanos. Ja mūziķis iedomājas, ka viņš jau tāpat ir pasaulē labākais un nav īpaši jāstrādā, rezultāts ir vājš. Tikai daudzi to baidās atzīt, jo – tas taču ir slavens mūziķis. Koncerta moments nav pats grūtākais, darba process ir daudz ilgstošāks, nogurdinošāks, vienmuļāks. Protams, enerģētiski jūtos iztukšots, jo cenšos dot klausītājiem simtprocentīgi visu enerģiju.
Nē, badojies neesmu! Esmu ļoti ēdelīgs. Ēdu bez apstājas. Ja ir iespēja tikt pie ēdiena, es neapstāšos, man nekad nebūs sāta sajūtas. Ēdu stipri vairāk, nekā izskatās. Bet ārzemēs es rūpīgi izvēlos, jo daudz kas ir stipri neveselīgs. Tas pats burkāns Diseldorfā var būt daudz kaitīgāks par parastu šokolādi. Protams, vecāki ir par to runājuši, bet, godīgi sakot, daudz neklausījos, ilgus gadus nepievērsu uzmanību.
Biji normāls pusaudzis, kam garšo čipsi?
Ne tikai, viss kaitīgais, ko vari iedomāties. Bet, kopš mana karjera tikusi apritē un koncerti ir katru nedēļu, nevaru atļauties slimot. Līdz tam atļāvos un biju ļoti apbēdināts, ka jāatceļ koncerts, kuru esmu gatavojis trīs mēnešus. Tad saproti, ka nav citas izejas, kā dzīvot veselīgi. Lai varētu veiksmīgi turpināt koncertdarbību un nodzīvot iespējami ilgāku, laimīgāku dzīvi. Tagad neslimoju gandrīz nemaz.
Jā – līdz pat oktobra vidum. Skrienu pa mežu visu gadu, jebkuros laika apstākļos. Ne ilgi, bet ātri, sprinta tempā. No rītiem vingroju, pēc skrējiena eju aukstā dušā. Bet nevajag mani uztvert kā snobisku citplanētieti. Bērnībā ļoti daudz laika pavadīju slimnīcā – ar plaušu karsoņiem, bronhītiem... Izmēģināju visas antibiotikas, un tās mani nedarīja veselāku, tikai slimāku.
Kad man bija septiņi gadi, tētis nolēma nopirkt divas kazas, sāku katru rītu dzert kazas pienu. Tas bija vienīgais, kas palīdzēja. Kopš tā laika slimoju arvien mazāk. Man vienalga, ko cilvēki domā par kazām un par to, ka es tās mēdzu slaukt, bet man nav vienalga, kāda ir mana veselība un pašsajūta.
Patiesībā tavs skatiens ir ļoti fokusēts uz sevi – tik daudz darbību dienā jāizdara, lai... sevi spodrinātu.
Nav īstais vārds! Lai uzturētu kārtībā. Mana nodarbošanās nav diez ko veselīga – sēdēšana ilgās stundas nav laba ne mugurai, ne ķermenim, ne elpošanai, ne sirdij. Cilvēki, kas nespēlē klavieres, nesaprot – kā, vai tad tas ir fiziski nogurdinoši? Tikpat nogurdinoši, kā skaldīt malku divas stundas no vietas, turklāt – smokingā. Uz skatuves vienmēr ir šausmīgi karsti. Pēc katra koncerta esmu slapjš līdz pēdējai vīlītei, man tek pat bikšu gali, tas ir milzīgs fizisks darbs. Tāpēc eju dušā vismaz trīs reizes dienā. Īsts sports.
Noteikti nav! Ar kolēģiem ikdienā ārkārtīgi maz komunicēju. Pianists ir vientuļnieka profesija, mēs taustāmies vienatnē. Vai kopā ar orķestri. Bet vientuļnieks plus simts cilvēku... Tāpat nekāda īpaša kontakta nav. Pārsvarā visur ceļoju viens. Var just, ka tiem, kas mani nepazīst, bet kaut ko runā aiz muguras vai internetā, mans dzīvesveids krīt uz nerviem.
Daži to, ko stāstu par sevi, uztver kā cenšanos uzspiest savu dzīvesveidu pārējiem. Nekad to neesmu teicis, ļoti respektēju otra cilvēka izvēli. Attiecībās – tas pats. Es nekad nevarētu savai meitenei uzspiest – tagad dzīvosi tikpat veselīgi, kopīgi iesim skriet, dzersim kazas pienu!
Tu ļautu, lai viņa uzsmēķē?
Varu iedomāties kanalizācijas bedri pilnu ar puspuvušiem līķiem un riebīgām čūskām, bet tas nav tik pretīgi kā smēķējoša meitene. Atvainojos smēķētājiem, bet tā ir... milzīga barjera. Pat ne prāta ziņā, bet fiziski. Tādu meiteni nevaru sajust kā pievilcīgu. Un tā ir daudziem puišiem. Viņi dažkārt to nesaka.
Rozes, kas nesmaržo
Tu droši vien esi ļoti izvēlīgs meiteņu ziņā. Tev ir augstas prasības?
Un kādas ir zemas? Katrs no mums taču kaut ko izvēlas, neņem katru pretimnācēju. Teikšu tā – man nav prātā konkrētu īpašību vai izskata pazīmju, kādas es gribētu redzēt savā meitenē.
Man nepatiktu ne pārmērīgi tieva, ne resna, bet ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir viņas acis, mati, āda vai kas cits. Vados tikai pēc tā, vai sajūtu kādu dzirksti. Un ir jautājums – cik bieži to sajūtu. Laikmetā, kurā dzīvojam, nav sastopami daudzi cilvēki ar īpašu, personisku dzirksti. Iepazīstoties ar meitenēm saviesīgos pasākumos – viss ir ļoti jauki, bet...
E vielu, konservantu, piesārņota gaisa un vēl nezin kā dēļ tagad ir rozes bez smaržas un kēkss bez garšas. Acīmredzot kaut kas tamlīdzīgs noticis arī ar meitenēm – acis nemirdz, un dzirksts nav. It kā skaista, skaties, viss forši, taču gribas sajust enerģiju, kas liek sirdij straujāk sisties. Ja to nejūtu, varu parunāties, pavadīt laiku, bet nebūs vēlmes...
Veidot attiecības?
Ne tikai. Nebūs vēlmes rāpties pa logu viņas istabā.
Ja dzirksts būtu un tas ļoti nenobaidītu meiteni... Ja viņai būtu laba humora izjūta. Skaistuma etaloni, kurus uzspiež modes industrija, modeļu aprises un augumi – tās ir muļķības. Tos izdomājuši vīrieši, kuriem sievietes nepatīk. Svarīgākā ir dzirksts, un to meklē katrs vīrietis. Es neesmu izņēmums. Protams, neeju dienas gaismā ar uguni un arī naktī neeju. Mans dzīves modelis, kāds tas ir šobrīd, ir labākais no visiem iespējamiem variantiem.
Jā, dzīve nav pilnīga, jo man nav otrās pusītes. Bet man ir pietiekami daudz brīva laika, faktiski puse gada. Pēc koncertbraucieniem varu daudz ceļot, apskatīt fantastiskākās pasaules vietas. Šīs sezonas laikā vien esmu apceļojis apkārt pasaulei. Mana dzīve ir perfekta. Varu staigāt pa mežu un saņemt zvanu no jebkuras pasaules filharmonijas ar aicinājumu nospēlēt koncertu pēc pāris gadiem. Tas viss rada drošības izjūtu. Nu, lūk, un tās vienas trūkstošās... dzirksts, kas saucas otrs cilvēks, nav, bet, domāju – nav ko saspringt. Vēl esmu pietiekami jauns. Un, ja Dievs būs lēmis, tikšu ar šo cilvēku savests, ja ne – jebkurā gadījumā mana dzīve ir ļoti laimīga un izdevusies.
Un tomēr – esi teicis, ka tai tukšajā istabā tavā sirdī, kas iekārtota vienīgajai un mīļotajai, tu nopūt skumju un cerību putekļus.
Loģiski. Lai cik žēlīgi izklausītos – ja aizbraucu uz kādu romantisku pilsētu, Parīzi vai Romu, un pavadu tur dažas dienas, man ir pietiekami laika, lai staigātu apkārt. Vakarā eju gar skaisti izgaismotām āra kafejnīcām un redzu, ka visi cilvēki ir divatā. Es esmu pilnīgi viens. Tā, protams, ir tāda šabloniska sajūta, bet tā nav patīkama nevienam cilvēkam.
Teici, ka dzīvē esi pamēģinājis visu ko. Tas bija Dārziņskolas laiks, bohēma?
Kopmītņu pieredze man ir milzīga. Septiņi gadi Dārziņskolā plus divi – Madridē augstskolā.
Nevar gan! Dārziņskolā, par laimi, katrs varēja izlemt, cik daudz tajā iesaistīties. Kaut ko izmēģināt jau sanāca. Šķiet, kādu brīdi skolā biju vienīgais, kurš nesmēķēja. Daudz nesaudzīgāks bija augstskolas laiks Madridē, kad studentiem jau ir ap divdesmit, tad gan – par mēģinājumiem izvairīties no bohēmiskas uzdzīves draudēja gandrīz nāvessods. Goda vārds!
Un tad tu gāji tam cauri.
Es ļoti negribēju iet tam cauri, turējos malā, kā mācēdams. Bet... dzīvoju istabiņā ar diviem istabas biedriem, viens bija no Rumānijas, kurš regulāri veda ļoti daudz septiņdesmitgrādīgas kandžas, ar kuru aplaistīja visu, ieskaitot mani. Otrs biedrs bija no Venecuēlas un intensīvi pīpēja zāli. Dūmu mākonis neizbēgams.
Es pat varēju sēdēt stūrītī, lasīt grāmatu un austiņās klausīties Bēthovena vēlīno stīgu kvartetu, bet nevarēju izvairīties no rumāņu kandžas un zāles. Tā bija briesmīga bohēmas dzīve. Pirmo nedēļu iesaistījos – nomēģināju, kā ir un cik ilgi izvilkšu. Drīz sapratu: ja iesaistīšos par daudz, pianists nebūšu. Bet nomēģināts tika daudz kas – visi iespējamie Madrides naktsklubi un tamlīdzīgas lietas. Tā ka izklaidēties esmu gājis, un ar to arī pietiek.
Ja tu par sēdēšanu pie klavierēm, tad to žurnālisti ir stipri vien pārspīlējuši. Tīņa gados, no 10 līdz 17 gadiem, kad vienaudžiem bija tusiņi un diskotēkas, gan sēdēju pie klavierēm no rīta līdz vakaram. Faktiski savu tehniku neesmu attīstījis kopš 13 gadu vecuma – jau tad varēju nospēlēt pilnīgi jebko, kas ienāca prātā. Nav īsti, kur tālāk to attīstīt. Varu nospēlēt jebkuras notis jebkurā tempā, bet tas nav nekas, ja nav dzīvības, emocijas, dzirksts.
Pēc 17 gadu vecuma pamazām atslābu, sāku vairāk iedziļināties mūzikā, vērtēt sevi, kritizēt. Tas, uz ko joprojām koncentrējos, ir emocionālais aspekts, kā dēļ klausītājs iet uz koncertu. Bet – kāds gan reglaments? Vai vari nosaukt daudz cilvēku, kas strādā pāris stundu dienā? Laiks man tomēr ir diezgan brīvs. Daru, kas patīk. Nodarbojos ar sportu, vasarās nenokāpju no riteņa, man patīk sauļoties, peldēties, pavadīt laiku ar patīkamiem cilvēkiem, draugiem, kas mani aicina uz ballītēm. Katrā ziņā – bez stresa. Tas koncertdzīvē ir tik liels...
Tu, lai izvairītos no stresa, pat nebraucot ar mašīnu.
Braucu gan. Jau vairāk nekā pusgadu. Jā, ļoti smieklīgi. Neko nesaprotu no mašīnām, man tās ir pilnīgi vienaldzīgas. Netīšām nopirku, tēta mudināts. Es tās atšķiru tikai pēc krāsām.
Visu ar pirmo reizi. Instruktors teica – pianistiem labi sanākot, jo pedāļi esot līdzīgi kā klavierēm.
Skandāls par Bēthovenu
Tas esmu es, noteikti!
Viņš domā, ka vilkatis.
Starp citu, es ļoti bieži klīstu pilnmēness naktīs... Dievinu pastaigas pa dziļu mežu, nevaru bez tā dzīvot. Mani pilnmēness fascinē – tas vienkārši ir skaisti.
Iespējams, jūtu, bet ne kā kaut ko negatīvu. Es vēlos to piedzīvot, jo skats, kad tu biezokņa vidū caur spocīgiem zariem paskaties uz debesīm un ļoti tuvu ieraugi ļoti lielu, spožu mēness ripu, tik ļoti spēj iedvesmot, ka pietiek koncertiem veselam gadam. Un ziemā – pilnmēness naktī slēpot pa mežu... Labprāt to kādreiz romantiski izbaudītu divatā ar mīļoto meiteni.
Šoziem arī bija dažas tādas naktis, pilnmēness, auksts, anticiklons, sniegs vizuļo, tu caur mežu slēpo vai ej kājām un jūties kā uz fantastiskas planētas. Mežā man ir ļoti droša sajūta, jo jābaidās ir nevis no kokiem, bet no cilvēkiem. Un cilvēku jau mežā nav.
Bet zvēri – lūši, vilki?
Reiz satiku lūsi, bet viņš no manis tā nobijās, ka aizskrēja, atpakaļ neskatīdamies. Cilvēks ir visbriesmīgākais radījums, viņš var būt ļoti, ļoti bīstams. Bet vai tad vēl kāds pilnmēness naktī staigā pa mežu? Diez vai.
Neesmu pilsētu fans, jā. Esmu nodzīvojis vienu gadu Holivudā, divus – Madridē, divus – Minhenē. Tāpēc zinu, ka tā nav vide, kurā jūtos laimīgs. Bet man ir svarīgi justies laimīgam.
Sanāk, ka meitenei, ar kuru būsi kopā, tomēr būs jādzīvo ārpus pilsētas.
Domāju, ka meitenei būs daudz jāceļo.
Nē, nē, viņai noteikti būs savi plāni, kā jau teicu – man ir liels respekts pret cilvēka izvēli un dzīvesveidu. Ja viņš vēlas dzīvot citur, viņš to var darīt. Uzskatu, ka attālums satuvina, dažkārt varam pavadīt laiku viens pie otra. Nav obligāti jābūt vietai, pie kuras tu esi piesiets uz mūžiem un audzē simts cūku. Man ļoti svarīga ir pilnīga brīvība, tāds brīvs gaiss attiecībās. Un vispār dzīvē. Katrs dara to, kas viņam palīdz justies laimīgam.
Tu būtu gatavs uzņemties arī mazliet sadzīves rūpju, ja jūs nedzīvotu pie vecākiem?
Es varu uzņemties, nav problēmu. Protams, ja no tā necieš tas, ar ko es sevi nodrošinu. Bet, runājot ar kolēģiem, redzu, ka tas nemaz nav neiespējami. Daudzi veiksmīgi pianisti karjeru lieliski apvieno ar ģimenes dzīvi.
Ja godīgi, nevaru sevi iedomāties kopā ar mūziķi. Man, protams, nekas nav pret, bet arī līdz šim nevienas attiecības nav bijušas ar mūziķi. Visas meitenes, ar kurām esmu bijis kopā, pat attālu nav bijušas saistītas ar mūziku. Tam ir vienkāršs izskaidrojums. Mūziķi ir ļoti subjektīvi.
Divi profesionāļi viens otru nemitīgi kritizēs, jo vienmēr liekas, ka tas otrs to takti nespēlē pareizi. Un izceļas strīdi. Esmu to pieredzējis klātienē. Mans bijušais pedagogs no Madrides ar sievu, savu bijušo skolnieci, caurām dienām skaļā balsī skandalēja par kādu epizodi Bēthovena sonātē. Līdz kautiņam! To es negribētu piedzīvot. Turklāt – par ko var runāt mūziķis ar mūziķi? Tikai par mūziku. Bet es par mūziku nerunāju ne ar vienu. Visi mani draugi ir ārpus mūzikas cilvēki. Man patīk smelties jaunu informāciju par to, ko nezinu, paplašināt redzesloku.
Kas tevi vēl interesē?
Pilnīgi viss, kas saistīts ar intelektu. Teikšu godīgi – man nepatīk skatīties sportu, makšķerēt vai medīt. Vīriešu lietas mani interesē stipri maz. Bet viss, kas attiecas uz kultūru, literatūru, politiku, liek domāt un ārkārtīgi iedvesmo.
Tas ir šablonisks skaidrojums. Jā, mūziķi varbūt ir spējīgi jūtīgāk uztvert pasauli, bet nedomāju, ka tas varētu novest pie tik briesmīgām sekām.
Viņi nav ievainojamāki?
Varbūt ir, tas atkarīgs no cilvēka. Zinu pietiekami daudz mūziķu, kas ir neievainojami kā bluķi. Cita lieta – tās mežonīgās prasības, kas tolaik bija Dārziņskolā – visu laiku jābūt izcilam, un, ja tev klavierēs ir 9, tu esi lūzeris, der tikai 10. Tas jaunu cilvēku, kurš īsti negrib ar to nodarboties, var novest izmisumā. Ja vecāku spiediens ir ļoti liels un ja bērns tiešām no visas sirds negrib, tad – jā, vājāks cilvēks var izdarīt tādas lietas.
Kaut ko ilgstoši uzspiest nav vēlams. Lai gan – sākumā visiem tiek uzspiests. Piecu gadu vecumā man arī nebija nekādas intereses, visu noteica vecāki. Es to iemīlēju pēc tam. Bet tam puisim nebija ne pieci, ne desmit gadi, viņš bija vidusskolā, un, ja ap to laiku cilvēks nav iemīlējis mūziku, tad spiest ir muļķīgi.
Jā, tā ir lieta, ko labi pārzinu un varu viņam dot tūkstošiem derīgu padomu. Mani vecāki arī vienmēr ir uzskatījuši, ka skola tikai norāda virzienu, bet viss īstais darbs notiek mājās, ar vecākiem. Un tad es, protams, redzētu, vai tas viņu interesē vai ne.
Tu spētu atkāpties?
Ja viņu tas neinteresētu? Tad arī rezultāts nebūtu labs, un tam nebūtu jēgas.
Tev patika Makss un Morics. Vai pats arī darīji blēņas?
Man patika lasīt par blēņām. Pats strādāju blēņas, bet nekad apzinātas. Biju ārkārtīgi paklausīgs bērns. Tiku nolikts pie klavierēm un spēlēju vienalga cik stundu. Es tiešām maz pretojos kaut kam. Reiz tētis strādāja uz jumta. Man bija trīs gadi, izgāju pagalmā un prasīju – tēt, vai drīkst uzkāpt pie tevis? Viņš nesadzirdēja jautājumu un teica – jā, jā. Zināju, kā pa šauru dēlīti virs bezdibeņa, kas iet cauri visiem stāviem, tikt augšā. Izlīdu uz jumta dzegas, nosēdos pie otra skursteņa un teicu – čau, tēt! Tētis nobālēja – nu tev būs kāviens... Sapratis, ka ir ziepes, ātri pa to pašu ceļu aizlīdu atpakaļ. Noslēpos un visu dienu nerādījos. Jā, blēņas bija, bet es vienmēr paprasīju atļauju.
Reiz kopmītnē Dārziņskolā manam istabas biedram bija ļoti slikts garastāvoklis, tik slikts, ka viņš teica – nu, lūdzu, izkaujamies... Es teicu – nē, kāpēc mums jākaujas? Esmu pianists, rokas jāsaudzē. Bet viņš dīca – nu, lūdzu, drusciņ, lai tikai izskatās, ka kaujamies...
Diemžēl viņam bija krietni īsākas rokas. Es, pilnīgi negribot, ar kreiso roku viņam pamatīgi iekrāvu pa muti. Viņš bija trompetists un kādu laiku nevarēja spēlēt – lūpu biju krietni sabojājis. Tāda ir mana kaušanās pieredze. Parasti problēmas mēģinu risināt mazāk sāpīgā ceļā. Man ir lielas, smagas rokas, būtu daudz kritušo. (Smejas.)
Tu esi tik augstu uzkāpis, ka augstāk vairs nav kur...
Vienmēr ir... Tāpat kā būvēt torni līdz Dievam. Tik augstu neuzbūvēsi, bet var būvēt un būvēt, un būvēt.
Daudzos konkursos – protams. Bet man nekad nav bijis mērķa – kāpt augstāk, teikšu godīgi.
Tas nav kā sportā – ar sekundēm un centimetriem.
Mūzika ir ļoti subjektīva, visiem izpatikt nav iespējams. Un nav arī vajadzīgs. Kāpēc es tik kaislīgi aizraujos ar mūziku – man gribas spēlēt ne vairāk, ne mazāk fantastiski, cik fantastiska tā ir. Es dievinu mūziku, kuru spēlēju, nevaru bez tās dzīvot. Tas ir vienīgais dzinulis – spēlēt. Tik labi, lai komponistam nebūtu kauns. Lai viņš kapā negrieztos otrādi un netaisītu ausis ciet. Ja klausītājam un žūrijām tas šķiet gana labi – es priecājos.
Bet galvenais ir sajūta, ka tu piedalies tajā fantastiskajā mūzikas pasaulē, gadsimtiem ilgajā, kurā bijuši tādi ģēniji kā Mocarts un Šopēns. Tas taču ir neticami! Gandrīz neiespējami. Uzskatu, ka Bēthovena mūzika ir cilvēces augstākais sasniegums. Tāda fantastiska pasaule, kurai varu tikai pieskarties – ar savu pirkstu, ar roku. Es jūtos aplaimots. Tas ir dzinulis, kāpēc strādāju.
Kaut kādi panākumi nav primāri. Neviens taču nevarēja iedomāties, ka es ar to varētu naudu pelnīt. Tagad varu lieliski uzturēt ģimeni, viss ir ļoti labi, par trūkumu nevar sūdzēties. Bet par to neviens nedomāja – bija svarīgi piepildīt dzīvi ar kaut ko tik foršu kā mūzika – tīru, garīgu, svētu un labu.
Es īsti sevi par komponistu neuzskatu. Nedaru to bieži – gana daudz mūzikas ir radīts, es noteikti nebūšu tas, kas papildinās to visu ar miljoniem jaunu nošu. Svarīgi būt godīgam, jo sadomātus melus klausītājs agri vai vēlu pamana, un tas liek novērsties. Arī izpildot galvenais ir netēlot. Skatuve tiešām ir vienīgā vieta, kur esmu pats, neko netēloju.
Visas emocijas tajā brīdī ir autentiskas un patiesas. Vienalga, vai mūzikā ir kas skumjš vai priecīgs, traģisks vai laimīgs, es visu to tajā brīdī izjūtu. Pa īstam. Tas nav tā kā aktierim, kurš to var profesionāli notēlot. Neprotu, esmu slikts aktieris. Bet mūzika manī provocē tādu jūtu gammu... Tas varētu būt līdzīgi kā gulošam pielikt pie kājām karstas smiltis, un viņš sāks sapņot par pludmali. Ir liela atšķirība – attēlot vai reāli just. Gaisotne koncerta laikā ir elektrība, dzirksts, par kuru es gribētu, lai cilvēki to atceras. To es varētu ierakstīt mūzikas notikumu vēsturē. Jo mūzika jau īstenībā ir ļoti netverama. Labi, koncertus var ierakstīt, bet tad tie ir konservi.
Kā teica viens diriģents – klausīties koncerta ierakstu ir, kā doties gultā ar Merilinas Monro fotogrāfiju. Ierakstā nekad nebūs dzirksts. Koncerts beidzas, tā pagaist. Tie klausītāji, kas tur bija un pieredzēja, nes to tālāk. Mans uzdevums ir, lai viņi nestu kaut ko patiešām vērtīgu, īstu un neviltotu, kādu jaunu pieredzi, skatījumu – uz mūziku un dzīvi vispār.
Sandra Landorfa/Foto: Aigars Hibneris, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Agnese Gulbe/LETA
