Laikabiedrs: „Cukurs lielījās, kā slepkavoja bērnus”

„Tikko pa TV vakara ziņās jau otro reizi uzzinu par dažu aprindu nolūku pārapbedīt latviešu tautas varoni Herbertu Cukuru ar lielu godu Rīgā Brāļu kapos.

Laikam pēdējā pirmsokupācijas gadā, ganīdams govis, ar lielu interesi izlasīju vienu no savām pirmajām grāmatām, neaizmirstamo Herberta Cukura „Mans lidojums uz Gambiju”. Ne vien es, puišelis, visa tauta bija sajūsmā par viņa varonību un panākumiem, tāpat kā rietumnieki par Lindbergu (amerikānis Čārlzs Lindbergs 1927. gadā pirmais vienatnē pārlidoja Atlantijas okeānu – red.), kā krievi vēlāk par Gagarinu (pirmais cilvēks Kosmosā 1961. gadā).

Tad nāca 1940. gada 17. jūnija okupācija, un jau 27. jūlijā čekisti apcietināja manu tēvu, kurš 1942. gadā Sibīrijā gāja bojā. Nākamā gada 14. jūnijā — deportācijas. 22. jūnijā sadzinu govis no ganiem, un mājās visi klausāmies radio. Sācies karš! Visi priecājas. Vectēvs saka — labāk 700 gadu zem vācieša, nekā vienu gadu zem krieva.

Paiet kāds mēnesis, sajūsma noplok, sākas runas, arestē dažu klasesbiedru tēvus. Vasaras otrā pusē no Rīgas atbrauc atvaļinājumā mans tēvabrālis, ap 1912. gadu dzimušais Ernests, Universitātes elektrotehnikas fakultātes students, un sāk stāstīt par savu ražošanas praksi VEFā. Kad aizsākas runa par žīdu šaušanu, māte man liek nekavējoties iet ārā un iebērt vistām graudus. Man jau 9 gadi un saprotu, kāpēc. It kā aizeju, bet koridorā noklausos Ernesta stāsta satriecošo turpinājumu.

Ar studentiem ražošanas praksē cehā strādājis katru vakaru arī tautas varonis Herberts Cukurs, kurš ar turpat Vefā taisīto lidmašīnu lidojis uz Gambiju. Izrādās, pa dienu tas šāvis žīdus, bet vakaros apzinīgi ieradies VEFā ražošanas praksē. (Acīmredzot arī bijis students). Vakarā pirms brīvdienas Herberts Cukurs ieradies no Rumbulas un lielījies, kā personīgi rādījis citiem priekšzīmi, ņemot žīdu bērniņus aiz kājām, nogalinājis, ar galviņām sitot pret Rumbulas priedēm. Cehā iestājies klusums, un ne tikai ar Cukuru, bet pat savā starpā puiši pārstājuši runāt. Varbūt tas esot bijis iemesls arī pēdējam H. C. prakses vakaram.

Pēc dažām dienām ar māti zirga pajūgā braucam uz Valmieru. Pirms pilsētas robežas šosejas labā pusē liels dzeltens plakāts ar melnu apmali un melnu uzrakstu „Judenfrei”. Prasu mātei, ko tas nozīmē, tā izvairās, bet beidzot arī paskaidro, ka Valmierā žīdi apšauti un laikam Karātavu kalniņā. Klusējam. Vēlāk uzzinām, ka žīdus un vismaz viena mana klasesbiedra tēvu nošāvis arī mūsu kaimiņš Vāles Eidis, par ko pagastā dzērumā lielījies.

Paiet vairāk nekā pusgadsimts, jau iegūta tēva krimināllietas kopija ar žīda Simona Šustina autogrāfu uz rezolūcijas, bet nekad man nav nācis prāta par to vainot visu ebreju tautu.

Pirms kādiem 10 gadiem klausos pa radio Streipa pārraidi. Kāds piezvana un izsaka pārmetumus, kāpēc nekur nav vismaz piemiņas plāksne tautas varonim Herbertam Cukuram. Momentā it kā izzūd pagājušie daudzie gadu desmiti, un līdz sīkumiem  atceros slepeni noklausīto tēvoča Ernesta stāstīto. Starp mani un Herbertu Cukuru ir tikai viens cilvēks — tēvocis Ernests.

Gribu iejaukties, zvanu uz Radio, bet, uzzinot ko gribu teikt, dāma mani pie vārda nelaiž. Lai rakstot Streipam vēstuli. No aizvainojuma tūlīt grāmatā sameklēju Mavrika Vulfsona (politiskais komentētājs, sabiedriskais darbinieks, 1988. gadā publiski televīzijā paziņoja, ka 1940. gadā nenotika nekāda sociālistiskā revolūciju, bet Latvijas okupācija – red.) telefonu un, neskatoties uz to, ka nepiekritu kādam viņa izlēcienam piezvanu un izstāstu augšminēto. Viņš ieteica uzrakstīt kādai avīzei Aizrakstīju „Dienai” — bez atbildes. Tad vēl laikam „Lauku Avīzei”, kā tā toreiz saucās. Tas pats.

Nedrīkst pieļaut tādu noziegumu pret Latvijas valsts un tautas starptautisko autoritāti, kā glorificēt zvērisku bērnu masu slepkavu, kurš, lai arī  it kā juridiski nelikumīgi, toties taisnīgi saņēma tūkstoškārt pelnīto sodu.”