Pasaules gals pēc 1 dienas; kā pastardienu gaidīja latvieši

Latvijā jau kopš aizpagājušā gadsimta cītīgi gaida pasaules galu. Pastardienas dēļ latvieši brauca uz Brazīliju un Liepājā raka kapus. Kasjauns.lv ielūkojās vecajās hronikās par globālo katastrofu.

Izrādās, ka latvieši ir centīgi pastardienas gaidītāji un, gaidīdami pastardienu, gan iekopj neapgūtas zemes, gan rok kapus, gan reģistrē savus grēkus, lai varētu atskaitīties svētajam Pēterim, gan arī masveidā ietērpjas baltos palagos, lai draudzīgā kompānijā atvadītos no šīs zemes gaitām.

Vairāk nekā pusotru gadsimtu arī viens no latviešu preses dienaskārtības jautājumiem ir pastardienas atspoguļošana. Diemžēl vai par laimi grēcīgās pasaules bojāejas gaidītāji vienmēr savās cerībās ir vīlušies un par to saņēmuši kāvienu „zem jostas vietas”.

1857 gada 1. jūnijā latviešus, kuri bija veltīgi izgaidījušie pastardienu, mierināja „Latviešu Avīzes”:

„Bet nu atkal auksts laiks! Redzēs kāda nu būs vasara. Lai Dievs tāpat žēlīgi pasargā no dārgiem laikiem. It kā pasargājis no 1. Junija dienasposta, ko plānprātīgie sludinājuši un gaidījuši. Nu jau 3. Junija diena un vēl pasaule stāv kā bijuse, un var būt ir tavi grēki un kārumi vēl tikpat stipri un mundri kā bijuši, jebšu pastara dienu gan esi gaidījis! Voi nu vēl ticēsi kādu māņu un kaktu praviešu un nejēgu valodu? Vaj gudrāks nebūsi palicis? Tici Dieva vārdam un gudru vīru mācībām, tad ģeķis ne paliksi!”

Traģiskākais latviešu pasaules gals

Mūsu tautas vēsturi visvairāk ietekmēja 1922. gadā pareģotā pastardiena jeb kā tolaik to sauca „augšāraušana”. Uzreiz pēc 1. pasaules kara noslēguma latviešu baptistu vidē varen populārs kļuva pareģojums, ka 1922. gadā svētīgie tiks parauti augšā pie Dieva, bet… tikai tie, kas būs aizkļuvuši līdz Brazīlijai.

Visnepacietīgākie paradīzes gaidītāji 1922. gadā izceļoja uz Brazīliju, kuri gan tur, gan arī kaimiņzemē Bolīvijā iekopa tīrumus, uzcēla mājas, skolas un baznīcas. Uz Brazīliju izbrauca ap 2000 latviešu baptistu ģimeņu un līdz ar to šajā Dienvidamerikas valstī izveidojās spēcīga latviešu kopiena, kas dibināja vairākas ar leģendām apvītas latviešu baptistu kolonijas, slavenākā no tām - „Vārpa”, kuras tapšanu un ikdienu savulaik romānā „Mūža meža maldi” aprakstījis Jūlijs Lācis. Lielākā daļa uz Brazīliju izceļojošo latviešu, izcērtot džungļus un pārcilvēciskā fanātismā iekopjot zemi, no dehidratācijas un slimībām mira.

Latviešu baptisti, kuri devās uz Brazīliju, bija „svētā pareģojuma” apmāti, bet viņu ceļu uz Dienvidameriku bruģēja visnotaļ racionāli pragmatiķi. Brazīlijā bija plaši neapgūti apgabali un tolaik brazīliešu valdība prātoja, kā piesaistīt kolonistus. Tad nu pēc visa spriežot, kāds izveicīgs brazīliešu „menedžeris” izkala slepenu plānu, kā neapdzīvotajos mūža meža apgabalos izmitināt strādīgus un paklausīgus kolonistus. Tika pasludināts pasaules gals, no kura varēs izglābties tikai izredzētie Brazīlijas mūža mežos.

1925. gadā žurnāls „Students” rakstīja: „Savā laikā šī ceļošana uz Brazīliju jau iedzina postā prāvu latviešu zemnieku skaitu. Un pat tagad šī sērga, diemžēl, vēl nav izbeigusies, kaut gan paši izceļotāji sūta ziņas par ļoti neapskaužamo dzīvi svešā malā.

Mums te Rīgā izliekas, ka visi iedzīvotāji ir ļoti izglītoti un saprātīgi, kas nekādā ziņā nepadosies dažādiem māņiem un sensacionelām baumām. Bet patiesībā mūsu zemē un sevišķi provinces klusajos stūrīšos ir vēl ļoti daudz lētticīgu un pārliecīgi māņticīgu ļautiņu, kuri patlaban gaida pasaules galu un pastardienu.”

Viskuriozākā un masveidīgākā pasaules gala gaidīšana notika 1925. gadā Liepājā.

Tie, kuri tomēr nebija aizceļojuši uz Brazīliju. ietērpušies baltos paltrakos stāvēja uz tiltiem, sevišķi Kurzemē, un masveidīgi gaidījuši svēto „augšā raušanu”. Vēl šodien klīst leģendas un nostāsti par šo „pasākumu”.

1925. gada 13. februārī laikraksts „Policijas Vēstnesis” raksta: „6. februārī plkst. 9 vakarā Liepājas adventisti sagaidīja pasaules bojā iešanu. Daudz ziņkārīgo gribēja sapulcēties uz dzelzs tilta, lai varētu sagaidīt ierodamies „baltās drēbēs” ģērbušos debesbraucējus. Policijas kārtībnieki ziņkārīgos uz tilta nelaida un sapulcējušies, velti gaidīdami uz kādu debess parādību, izklīda pa ielām uz mājām.”

Liepājas pasaules gala gaidītāji savus pareģojumus bija izbazūnējuši pa visu pasauli. Laikraksts „Latvijas Kareivis” to spilgti atspoguļo rakstā „Blamāža pa visu pasauli”:

Pat līdz Londonai jau nokļuvušas valodas, „ka Latvijā, Liepājā notikšot pastardiena, kuru zināmi pravieši esot pieteikuši uz 6. febr. plkst. 9 vakarā. Londonas sabiedrība ar lielu interesi gaida, kā norisināsies šī savādā Liepājas pastardiena. Kā angļu laikraksti raksta, tad daudzi Liepājas iedzīvotāji „grandiozo galu” grib sagaidīt arī attiecīgos apstākļos, kamdēļ ap minēto laiku nepaliks vis savās mājās, bet likuši izrakt sev kapus, kuros tad cienīgi arī sagaidīt galu. Liepājas kaprači esot apkrauti darbiem un strādājot dienām un naktīm rakdami kapus. Tā raksta angļu laikraksti. Jā, par kādiem plānprātiņiem gan mūs pataisa daži murgotāji!”

Jautājums tika risināts arī valdības līmenī. 1925. gada februārī Latvijas valdība pieņēma likumu par zemes ceļiem – par satiksmes ceļiem līdzekļiem un viņu izlietošanu, kuros 5. paragrāfs pasažieriem tramvajos noteica „nestrīdēties ar līdzbraucējiem par politiku, pastardienas afērām u.t.t.” Pēc visa spriežot, 1925. martā Liepājas tramvajos tomēr viens no galvenajiem sarunu tematiem bija pastardiena.

Pastardienas dēļ gandrīz zaudē „vīrieša mantību”

Pastardienas gaidīšana var izvērsties visnotaļ bēdīgi. 1925. gadā to, kā vēsta laikraksts „Jēkabpils Vēstnesis”, gaidīja arī Šķieznas Juris. Vīrs pasaules gala dēļ pamatīgai traumai pakļāva savu „ vīrieša lepnumu”.

Gaidīdams pasaules galu, viņš kā jau „ kārtīgs, kristīgs cilvēks sīki pierakstījis sev kabatas grāmatiņā visus savus grēkus, lai augšā svētajam Pēterim pie noklausīšanas varētu ātri un veikli uz visiem jautājumiem atbildēt,” raksta „Jēkabpils Vēstnesis”.

Tā kā pastardiena nepienāca, viņš par kabatas grāmatiņu aizmirsa, bet to drīz vien uzgāja Jura sieva, kura par izlasīto nebija sevišķi iepriecināta, jo tajā bija ierakstīti visnotaļ „intīmi grēki”, kuriem pēc Dieva taisnības būtu jāpaliek tikai starp svēto Pēteri un Juri.

Par šo „intīmo padarīšanu” vēstulē „Jēkabpils Vēstnesim” paziņojis kāds Šķieznas Jura paziņa: „Kas pēc tam noticis, to es te nevaru uzrakstīt, jo tā ir Jura pamīlijas būšana, un kā tāda avīzē nav driķējama, bet zem acs Juram bija liels zilums, viena ūsa bija daudz šķidrāka un kreisā auss arī bija līdz pusei atplēsta. Gribēja Juris parādīt man arī vēl vienu intīmāku vietu, kura arī esot stipri cietusi.”

Savukārt 1933. gada 12. martā pastardiena bija paredzēta Biržu apkārtnē. „Jēkabpils Vēstnesis” raksta” „Bij nolikta pastardiena. Tomēr dzīvojam vēl šodien sveiki un veseli šai bēdu ielejā. Tomēr sektanti vienu cilvēku pārbiedējuši un tas iestājies viņu „svētā draudzē”. Redzams, no elles tomēr bail. Kā būtu, ja uz priekšu pastardienas izsludinātu drusku biežāk, teiksim katru nedēļu pa vienai.”

Viena no ievērojamākajām pasaules gala sludinātājām pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās bija kāda T. Valkovska no Liepājas. Tā laika prese sīki sekoja līdzi viņas gaitām un pareģojumiem. Laikraksts „Brīvā Zeme” 1937. gada 21. jūlijā raksta: „Viņa izplata ar roku rakstītas lapiņas ar reliģiskiem pastardienas pareģojumiem, kur apgalvots, ka pastardiena būšot pēc trijiem gadiem „ap Jāņiem gaismai austot un saulei lecot”.” Viņa gan nebija piederīga nevienai baznīcai, draudzei vai sektai un apgalvoja, ka no pastardienas izglābšoties tikai tie, kas „izstāsies no baznīcas”. Par saviem pareģojumiem viņa no Kurzemes māju saimniekiem pieprasīja pārtiku un naktsmājas.

Atgādinām, ka Līdz ASV evaņģēlista un radio tīkla „Family Radio” īpašnieka Harolda Kempinga pareģotajam pasaules galam atlikusi tikai viena diena. Lai brīdinātu cilvēkus, izvērsta kampaņa visā pasaulē, kas sasniegusi arī Latviju.

 „Family Radio” mājaslapā parādījusies sadaļa latviešu auditorijai, kurā gramatiski un stilistiski visai precīzā latviešu valodā sniegta informācija par gaidāmo pasaules galu un Bībeles citāti, kas par to liecina. Tas nozīmē, ka arī Latvijā Heroldam Kempingam ir uzradušies sekotāji, kas bijuši gatavi iztulkot informāciju latviešu valodā.

Tā vēstī, ka Dievs ir nospriedis, ka tieši 2011. gada 21. maijā tiks atvērti debesu logi un zemi pārplūdinās grēku plūdi jeb iesāksies pastardiena.