Maskava asarām netic
Lielpilsētas cēlumu, varenumu un kultūras pasauli šoreiz atliekam malā. Šie būs vērojumi par megapoles sadzīvi, sociālajām kāpnēm, tikumiem, iespējām, paradumiem un, protams, cenām.
Šeit atspoguļots autores un konkrētas maskaviešu ģimenes redzējums un izjūtas, kas nevar pretendēt nedz uz absolūto patiesību, nedz pilnīgu objektivitāti.
Viss sadalīts. Par sētniekiem gandrīz tikai tadžiki
Agrs rīts. Maskavas centrs. Stāvu autobusa pieturā. Pretējā ielas pusē atsprāgst žeka* Nr. …5 durvis un pa tām izbirst kādi simt piecdesmit aziātu izcelsmes cilvēki (vismaz tāds iespaids rodas, patiesībā viņu ir ap 15–20). Vienādās formās tērpušies, vīrieši un sievieši, slotām un lāpstām pār plecu, skaļi un dzīvespriecīgi triec savā mēlē.
Teju vienlaikus atveras tāda paša kantora, žeka Nr. ...6, durvis manā ielas pusē, lai izlaistu vēl vienu šķietami pilnīgi identisku cilvēku armiju. Šī grupa pat ir daudzskaitlīgāka. Kvartālu tālāk abi uniformētie pulki saplūst kopā, pačupojas, pēc brīža sadalās sīkākās straumītēs, kas aizplūst katra savā virzienā. Tā ir sētnieku gvarde. Maskavā, ja var ticēt maskaviešiem, par sētniekiem strādā tikai un vienīgi iebraucēji, un nu jau otro desmitgadi – pārsvarā tadžiki.
Godīgi sakot, viss ir strikti sadalīts – ir skaidri zināms, kas slauka ielu, uzkopj dzīvokļus, vada autobusus, taksometrus un maršruta taksometrus, un tā tālāk, un tā joprojām. Šos darbus īstenie maskavieši nedara. Kāpēc tā? “Un ko tad viņi, korennije moskviči, īsti dara? Un vai nosauktie darbi viņiem ir par prastiem, vai arī maskavieši no tiem izvairās citu iemeslu dēļ?” man prasa. Tad nu par visu pēc kārtas.
Maskavas vidusslānis un tā izdevumi
Lai būtu iespēja salīdzināt, tā teikt, uz abām pusēm, sāksim no vidus. Krievijā izpratne par vidusslāni ir visai savdabīga. Parasti uzskata, ka pie vidusslāņa pieder tie, kas mēnesī pelna tūkstoš dolāru un vairāk, tomēr visu izšķir ģeogrāfija. Piemēram, ja Voroņežā cilvēks pelna 700 dolāru, viņš jau skaitās vidusslānis, bet Maskavā vidusslānis iedalās gan pēc ienākumu līmeņa, gan sociālā statusa.
Ārsts pēc statusa noteikti ir pieskaitāms pie vidusslāņa, tomēr pēc ienākumiem – nu nekādi. Vienkāršs valsts poliklīnikas dakteris saņem ap 500 dolāru. Jā, viņš cenšas strādāt papildu slodzi, bet ar visu to ārsta alga būs, augstākais, 1000 dolāru. Protams, privātklīnikās runa ir par pavisam citām summām.
Ļoti labi pelna zobārsti, jo cenas ir ārkārtīgi uzpūstas. Piemērs. Draudzenes dēlam bija nepieciešama niecīga plomba. Maskavas klīnikā paziņoja, ka tas maksāšot 200 dolāru. Tā kā ģimenei pēc trim dienām bija jābrauc uz Gruziju, viņi nolēma zobārstu apmeklēt tur. Plombu puikam ielika par pieciem dolāriem, turklāt, kā viņi saka, šiki (jāpiebilst, Gruzijā cenas ir zemas, arī salīdzinot ar Latvijas cenām, bet tas pats sakāms par algām).
Ja tu Maskavā ej pie tā sauktā valsts zobārsta un ieliec viņam kabatā 100 dolāru, tu pie savas plombas tiksi salīdzinoši finansiāli nesāpīgi, kamēr oficiālais „preiskurants” var būt no 200 līdz pat tūkstotim dolāru par plombu – atkarībā no sarežģītības pakāpes, klīnikas un daktera smalkuma utt. Reizēm jāmaksā tikai par klīnikas smalkumu. Piemēram, manu paziņu biznesa partneris par vienu (jebkādu!) plombu allaž maksā 700 dolāru, tā „besīdams” pārējos paziņas, kuri arī ir turīgi, tomēr draudzējas ar galvu.
Kā teica visai naudīgs uzņēmējs – pārmaksāšana liecina nevis par vērienu, bet gan par pāķiski stulbu zīmēšanos un kultūras trūkumu. Un ar to viņš domāja gan piectūkstoš dolāru somiņas un trīstūkstoš dolāru kurpes, gan nožēlojami smieklīgo dižošanos ar restorānu rēķiniem, idiotiski dārgām saulesbrillēm un vēl, un vēl.
Kad šis kungs reiz restorānā ieraudzīja neadekvātas cenas pat Maskavas mērogiem (īpašnieka acīm redzamais nolūks bija „te nāks baigi biezie, lai cits citam izrādītos, un es pa to vidu viņus slaukšu”), viņš skaļi teica sievai: “Mums mājās palika pilns katls ar baigi labo kāpostu zupu, ejam prom no šejienes!” Un viņi aizgāja. Uzreiz jāpiebilst, ka šādi uzņēmēji diemžēl neveido vairākumu, citādi taču šāds restorāns nevarētu pastāvēt.
Reālais Maskavas vidusslānis dzīvo mājā, kas mums šķistu šikuma iemiesojums, bet tur skaitās “vidējās klases māja”. Proti, dārgie nami iedalās trīs klasēs – biznesa, premium un luksusa klase. Autore dzīvoja biznesa klases mājā, tātad – dārgā gala zemākajā līmenī. Pēc kādām pazīmēm to nosaka? Pirmām kārtām māja neatrodas pašā centrā, un tas ir viens no galvenajiem rādītājiem. Turklāt mājai nav savas pazemes autostāvvietas, kā arī nav plašas lokālās infrastruktūras – šveicara, ķīmiskās tīrītavas, baseina (baseins luksusa namos nav obligāts, bet vēlams).
Luksusa mājām raksturīgi ļoti plaši koridori un halles – runa nav par dzīvokļiem, bet vietu, kas mums kalpo par kāpņu telpu „parasto”. Un, atšķirībā no biznesa klases kāpņu telpām (kuras, ticiet man, jau tāpat ir plašākas nekā daža mūsu kultūras iestādījuma vestibils, turklāt mēbelētas ar samta dīvāniem, atpūtas krēsliem un galdiņiem, kas lieti noder, ja, piemēram, jūs ar kādu runāt gan piekrītat, bet laist viņu savā dzīvoklī negribat), kur pie sienām karājas gleznu reprodukcijas, luksusa namu hallēs izvietoti vērtīgi oriģināli, gar kuriem defilē frakās tērpušies šveicari.
Jāteic, arī šajā biznesa klases mājā mana draudzene ir vienīgā, kura veļu mazgā pati, jo pati tā grib. Lai arī mājai nav savas ķīmiskās tīrītavas, tajā izvietots savākšanas punkts, un visi iedzīvotāji savu netīro veļu nodod tur. Vienreizēja 185 kvadrātmetrus lielā dzīvokļa uzkopšana (bez logu tīrīšanas) maksā 70 dolāru.
Tāpēc arī daudzas „valsts” apkopējas pamet kroņa darbu, lai pārmestos uz privātu dzīvokļu uzkopšanu un par 4–5 dzīvokļu iztīrīšanu saņemtu vairāk nekā iepriekš mēnesī. Arī šā biznesa klases nama sētniece, kurai algu maksā nama iedzīvotāji, ātri vien saprata, ka uzkopt atsevišķus dzīvokļus ir nesalīdzināmi izdevīgāk.
Reāli Maskavas vidusslāņa ģimene ir tāda ģimene, kuras minimālie mēneša ienākumi ir 7000 dolāru. Protams, ar nosacījumu, ka tev ir savs dzīvoklis. Piemēram, ja tu jau dzīvo biznesa klases namā, tad ar šādiem ienākumiem kādu laiku vari izvilkt. Ja tev mitekļa nav, tad ar 7000 dolāru ienākumu ģimene var dabūt kredītu nevis biznesa klases, bet stipri švakāka mitekļa iegādei tā sauktajā ekonomiskajā būvē (kas atrodas ne tuvāk kā 45 minūšu metro brauciena attālumā no centra, turklāt parasti no metro stacijas jābrauc vēl 30 minūtes ar sabiedrisko transportu.
Protams, jo tuvāk pie metro, jo „krutāka” un dārgāka vieta!, un, divdesmit gadu par to maksādams, nespēsi dzīvot atbilstīgi vidusšķirai – ne tev normālas mašīnas, ne citu iespēju. Ieskatam – vispieticīgākais dziļas Maskavas nomales divistabu dzīvoklītis hruščovkā maksā 150 000 dolāru. Izolētu istabu centrā (mazu!) var noīrēt par 25 000 rubļu – tas nozīmē aptuveni 462 latus. Sludinājumu lasīju pati savām acīm.
Tātad – ja par dzīvokli nav jābēdā, par 7000 dolāru ģimene dzīvos normāli, tostarp varēs reizi gadā atpūsties (ja tā nebūs Turcija vai Ēģipte, bet Taizeme, nāksies mazliet saspringt) un skolot bērnus. Un skolot bērnus ir dārgs prieks! Maskavā ir ļoti daudz augstskolu, tostarp ir arī tādas, kurās gada maksa ir pāris tūkstoši dolāru (kas skaitās ļoti maz), bet tās tiek uztvertas kā apšaubāmas „kreisās” mācību iestādes, kuras bieži nespēj iziet valsts akreditāciju.
Maskavā ir augstskolu top desmitnieks, pie kura pieder Lomonosova Maskavas Valsts universitāte, Starptautisko attiecību institūts, Ekonomikas augstskola, Finanšu akadēmija, Gubkina vārdā nosauktais Maskavas Naftas un gāzes rūpniecības institūts, Baumana institūts un citas.
Ekonomikas, jurisprudences un loģistikas fakultātēs, kas ir ļoti pieprasītas, gada mācību maksa ir no 7000 dolāru – vislētākajā variantā, un tās nav labākās fakultātes – līdz 14 000 dolāru. Manas draudzenes dēls studē Ekonomikas augstskolā pasaules ekonomiku un pasaules politiku, un viņa mācības gadā izmaksā 14 000 dolāru. Bet! Ja eksāmenus nokārto ļoti labi, konkrētajā augstskolā var saņemt mācību maksas atlaidi līdz pat 40 procentiem. Līdzīgi mēdz būt arī citur.
Šie septiņi tūkstoši ienākumu vidusslānim tiešām ir pats minimums, bet augšējā robeža nav nosakāma. Kā teica biznesa klases mājas dzīvokļa saimniece, daudzi šā nama iedzīvotāji brauc ar „Maserati”, „Bentley”, „Ferrari” vai „Porsche”. Miljardieru un multimiljonāru gan viņiem neesot, kamēr miljonāri – dolāru izteiksmē – dzīvo katrā otrajā dzīvoklī. Viņi paši reizēm pelna pusmiljonu, reizēm – miljonu dolāru gadā.
Katrai šā nama ģimenei pieder arī ārpilsētas māja, galvenokārt Novaja Riga virzienā, kas pēc prestiža ir nākamā iekārojamākā vieta aiz Rubļovkas, kurā apmetušies oligarhi, miljardieri un šovbiznesa pirmā lieluma zvaigznes. Daudz slavenību dzīvo arī – tulkosim! – Jaunajā Rīgā, bet tie vairāk ir mākslinieciskas ievirzes „vipi”. Kā izskatās Jaunajā Rīgā? Kā Šveicē, smejas maskavieši. Akurāti. Kotedžas, smukumi...
Iztikas minimums, par ko tik skaļi klaigā Krievijas valdība, pēc maskaviešu domām, ir tāda pati afēra kā citas. Maskavā tas skaitās 11 tūkstoši, un tikpat arī noteikta maskavieša minimālā pensija (ap 400 dolāriem). Pēc vietējo teiktā, ja cilvēks tikai ēd un maksā par komunālajiem pakalpojumiem, turklāt ēd ne sevišķi trekni, jā, ar to varot knapi, bet izdzīvot. Bet, ja gribas dzīvot, tā sacīt, kā cilvēkam, nepieciešami vismaz tūkstoš dolāri mēnesī.
Tā nebūs nekāda lepnā dzīve, ko jūs! Tā tikvien kā nebūs nemitīga žņaugšanās un kalkulēšana – pirkt zobu pastu vai tabletes pret galvas sāpēm, jo abi nesanāk. Pensionāriem Maskavā ir labi tajā ziņā, ka viņi saņem piemaksas, ko Krievijas provincē dzīvojošie nesaņem (proti, lai katram maskavietim nodrošinātu 400 dolāru pensiju, starpību piemaksā pilsēta).
Pilsētas transports pensionāriem ir par velti, ir arī atlaides zālēm. Vēl katram pensionāram ir magnētiskā atlaižu karte, ar kuru viņi veikalos saņem atlaides produktiem 3–5% apmērā, turklāt visiem pensionāriem un invalīdiem ir 50% atlaides komunālajiem maksājumiem, kas ir liela lieta. Tomēr, kā saka zinātāji, Maskavas pensionāri dzīvo ārkārtējā nabadzībā un bezcerībā, jo cilvēkam ir arī citas vajadzības. Runa nav tikai par apģērbu, pensionārs nevar nopirkt grāmatu, nevar aiziet uz teātri – ja vien viņam neticami nepalaimējas noķert brīdi, kad tiek „izmestas” lētās biļetes. Un arī tad ne jau uz Lielo teātri.
Mana pie vidusslāņa piederīgā draudzene jau sen sapņo tikt uz baletu „Spartaks” Lielajā teātrī, uz kuru viena biļete maksā, sākot no 200 dolāriem. Lai aizietu turp trijatā, vajag 600 dolāru, kas viņai šķiet par dārgu. Ja Lielajā teātrī viesojas ārzemju zvaigznes, viena biļete maksā, sākot no 600 dolāriem. Dailes teātrī, Ļenkomā, Tabakova teātrī uz topa izrādēm, ja laimējas noķert izpārdošanas brīdi, var tikt arī par 20 dolāriem, citādi biļete caurmērā maksā 50 dolārus.
Kurpes. Veikals „Randez vous”, kas skaitās pieklājīgu veikalu ķēde, ir viens no nedaudzajiem, kur, ja rakstīts Made in Italy vai Made in France, vari būt drošs, ka tas tiešām ir „made” tur, nevis Honkongā, Šanhajā vai Vjetnamā. Piemēram, jaukas, itin vienkāršas „Cesare Paciotti” sandales šeit maksā 1000 dolāru.
Prātīgākās vidusslāņa biznesa dāmas gaida sezonas atlaides un tad metas uzbrukumā konkrētajam zīmolam, lai pamanītos nopirkt sapņu kurpes par 150–200 dolāriem, kas tiek uzskatīta par neiedomājamu veiksmi, var teikt – pat laimi, jo par 200 dolāriem Maskavā nopirkt normālus apavus – tas ir kaut kas neticams (autore par to pārliecinājās – iegāja apavu veikalā, apgāja riņķi un taisījās, ka tiek...).
Ko valkā skolotājas un dakteres, prasīju. Un uzzināju, ka ir firmas „Hōgl”, „Gabor” un „Ecco” (kaut kas pazīstams, vai ne?), kas skaitās samērā labi, ne pārāk dārgi apavi, tomēr vairāk „casual” stilā. Tie maksā ap 200 dolāru pāris. Ir arī pašmāju ražojuma apavi, kas izskatās visnotaļ pieņemami, un, ja dāmas raksturs vai biznesa nepieciešamība nediktē obligātu špikošanu, tos var droši nēsāt – kaunā nekritīsiet.
Daudzas skolotājas valkā Krievijā ražotas laiviņas (ap 70 dolāru) un izskatās gana solīdi un eleganti. Protams, kā jau visur, arī Maskavā ir slimi cilvēki, pat vesels vājnieku slānis, kuru vienīgā dzīves jēga ir kārtējās nopirktās panckas vai krāma neticamais „krutums” („kruķizna ņeverojatnaja”!). Vīriešu kārtas paziņa klāstīja, kā viņam kāda jauna būtne skaidrojusi, ka pirkt somiņu par mazāk nekā 5000 dolāru esot slikts tonis un teju vai izgāšanās, jo tā tur, par četrarpus tūkstošiem, vairs neesot nekāda somiņa.
Mēs, pārējie, sākām draudzīgi rēkt un noprasījām, ar kādiem cilvēkiem viņš vispār uzskata par iespējamu saieties un kur tādus atrod, uz ko kungs stostījās, ka tā esot bijusi nejaušība. Tirgū, protams, ir arī plašs klāsts „armēņu glamūra” un kas tik vēl...
Mērogi, satiksme un korķi
Vai tiešām Maskavā korķī var nosēdēt četras stundas? Jā, var. Dzirdētais par to, ka pat zvaigznes, ja grib kaut kur nokļūt laikā, dod priekšroku metro, patiesībai atbilst daļēji. Kā teica paziņa – ja tas ir normāls aktieris vai mākslinieks, protams, bet, piemēram, Pugačovas ambīcijas to nepieļautu – viņa drīzāk nomirtu, nekā nokāptu metro... Turklāt metro neaptver visu Maskavu – ir rajoni, kur, lai tiktu līdz metro stacijai, jāiet prāvs gabals kājām un vēl krietns brīdis jābrauc ar sabiedrisko transportu.
Toties, ja esi ticis metro, tad zini – tur, kur tev jātiek, tiksi laikā. Jā, Maskava ir liela – ļoti liela, un cilvēku tur ir ļoti, ārkārtīgi, neiedomājami, šausmīgi daudz. Bet to jau mēs zinājām. Nodeldēto teicienu, kuru katrs vidējais latvietis jūtas aicināts izspļaut, kad runa ir par Maskavu. proti, ka tā ir liela sādža, gan derētu aizmirst.
Maskava noteikti nav nekāda ģerevņa, bet nenoliedzami viena no pasaules megapolēm, un, tāpat kā jebkurā megapolē, tur ir viss. Salīdzinājumā ar astoņdesmitajiem gadiem patīkami pārsteidza pilsētas tīrība – laikam tadžiku sētnieku nopelns. Sestdienas rītā, kad sastrēgumu praktiski nebija, braucām uz vasarnīcu, kas atrodas pašā Maskavas pievārtē, bet, lai tur nokļūtu, nācās izbraukt cauri visai Maskavai.
115 kilometru braucām tikai pa pilsētu. Ceļā pagāja trīs stundas, kas skaitās neticami veiksmīgi, jo, braucot ar mašīnu, nav iespējams paredzēt, kad tu kur nokļūsi un vai vispār nokļūsi. Tas nav pārspīlēts ne mazākajā mērā – ja autore klausītu draugus un piekristu, ka viņu ved uz lidostu ar mašīnu, lidojums tiktu nokavēts. Neraugoties uz visiem solījumiem izbraukt laikus un apgalvojumiem, ka korķu tajā diennakts laikā nemēdzot būt, uzstāju, ka braukšu „svoim hodom”, un nebeidzu sevi slavēt par savu neticamo gudrību.
Starp citu, noderīga informācija potenciālajiem Maskavā braucējiem – no Baltkrievijas stacijas reizi pusstundā atiet aeroekspersis – vilciens, kas bez pieturām pusstundas laikā nogādā pasažierus tieši Šeremetjevas lidostā, biļete gan maksā 320 rubļu – vairāk nekā sešus latus, bet to ir vērts maksāt par sirdsmieru, ka lidmašīna nepacelsies bez tevis, jo tu, re, sēdi korķī! Kā vēlāk izrādījās, manā gadījumā tieši tā arī būtu bijis...
Pie neiedomājamās satiksmes esot vainojams Lužkovs ar viņa laikā izplatīto punktveida apbūvi, proti, milzīgs, cieši sabūvēts elitāru daudzstāvu māju puduris, kurā ievācas vidusslāņa ģimenes, kur katrai pieder vismaz divas mašīnas, dažai – pat četras, jo ir pieauguši bērni. Un visi šie cilvēki no rīta – un ne tikai no rīta – mēģina tikt ārā... Izrādījās, ka Lužkovs tikpat kā nav būvējis ceļus un švaki būvējis metro, toties vareni cēlis dzīvojamās ēkas – kā nu ne, Baturinas faktors (Lužkova sieva, būvuzņēmēja). Kā smejas maskavieši – transporta jautājums Maskavā ir „soveršenno dikij”, un to varot salīdzināt varbūt tikai ar Kairu.
Etniskā neiecietība Maskavā ir ļoti izteikta, tomēr, kā teica mans informācijas avots, zināmā mērā to var arī saprast, jo reizēm zūd robeža un tiek nojaukts etniskais balanss. Piemēram, kad bija „Kurban” pasākums (lieli musulmaņu svētki, kad beidzas gavēnis) un rajonā pie mošejas visi trotuāri bija burtiski nolieti ar asinīm, jo tur, tā sacīt, svētku ietvaros kāva dzīvniekus, ne vienam vien kļuva ne tikai nelabi, bet arī baisi.
Musulmaņi upurē aunus un izdala gaļu izsalkušajiem, asinis plūst spaiņiem, turklāt šī asinspirts notiek pašā Maskavas centrā! Galvaspilsētas pamatiedzīvotāji uzskata, ka pilsētas vadība reizēm cenšas būt pārāk politkorekta, tomēr jārēķinās, ka Krievija ir dažādu konfesiju zeme, kur dzīvo vismaz 30 miljoni musulmaņu – tatāri, baškīri, čuvaši, Astrahaņas apgabals, viss Ziemeļkaukāzs... Tas ir liels spēks.
Slavenais vārdu salikums „ļica kavkazskoj nacionaļnosti” (Kaukāza tautības personas) ir varen plašs jēdziens. Šī tomēr ir postpadomju valsts, kur ačgārnā kārtā cilvēka statusu zināmā mērā (un zināmos apstākļos) noteica tautība. Piemēram, biznesa klases mājā, kurā dzīvo mana draudzene, dzīvo daudz turīgu un inteliģentu armēņu. Maskavā ļoti daudz armēņu ir akadēmiskajās aprindās, biznesā, banku sistēmā, arī šovbiznesā (daudz pazīstamu producentu), bet viņi nav īpaši labi ieredzēti, pat vairāk – viņi uz publiku iedarbojas kā sarkana lupata – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņu āriene atšķiras no slāviskās ārienes un ka viņu ir daudz.
Armēņi, lai gan būtiski atšķiras no citas nacionalitātes pārstāvjiem – tadžikiem, Maskavā sastopami arī kā vienkāršā darba darītāji. Tadžiki faktiski ir tikai un vienīgi nekvalificēts darbaspēks, turpretī armēņi ir apdares meistari, profesionāli celtnieki, starp viņiem ir ļoti daudz automehāniķu. Runā, ka akurātākus strādniekus par armēņiem atrast esot grūti.
Pazīstams krievu būvuzņēmējs, kurš ļoti centās, lai viņa namus celtu krievi un šajā sakarā ne reizi vien „uzstājās”, pēc ceturtās dzērāju brigādes uzaicināja armēņus, kas pie viņa nostrādāja desmit gadus un beigu beigās kļuva teju vai par ģimenes draugiem. Protams, ir arī armēņu kriminālās aprindas – tāpat kā krievu, gruzīnu un azerbaidžāņu.
Kriminālajās aprindās ar kvantitāti tomēr visus pušu sit paši krievi. Kriminālo Krieviju, ja tā var sacīt, veido pārsvarā slāvu izcelsmes personas, čečeni un dagestānieši. Armēņi un gruzīni galvenokārt ir tā sauktie likumīgie zagļi, kuri pārsvarā uzrauga, t. i., ieceļ sevi par jumtu, spēļu biznesu. Jā, ja Krievijā ir kazino, tam noteikti būs arī „jumts” – tur šajā ziņā nekas nav beidzies, tikai salīdzinājumā ar deviņdesmitajiem gadiem metodes kļuvušas maķenīt civilizētākas.
„Jumts” var būt arī valsts domes deputāts. Protams, vairs nav izrēķināšanos uz ielas, kad vīri sarkanās žaketēs šāva nost, ko gribēja. Arī treniņtērpos vairs sen neviens nestaigā, tagad čečeni nēsā „Brioni” uzvalkus un tādā garā...
Laimes meklētāji un vietējie
Ja var runāt par 21. gadsimta vergiem, tad jārunā par tadžikiem Maskavā. Par sētniekiem jau teicu, arī aptuveni 80% apkopēju ir tadžikietes, lidostā bagāžas ratiņus stumj tadžiki, un lielveikalos par krāvējiem strādā tadžiki... Pēc Vikipēdijas datiem, Tadžikistānā ir visnabadzīgākā valsts Eirāzijā ar viszemāko ienākumu uz vienu iedzīvotāju.
Maskavā, pēc oficiāliem datiem, ir miljons tadžiku, tomēr tiek uzskatīts, ka realitātē šis skaitlis ir vismaz divtik, ja ne trīstik, lielāks. Viņi ir ar mieru darīt vismelnākos darbus par visniecīgāko samaksu, noīrē divistabu dzīvokli un dzīvo pa divdesmit cilvēkiem katrā istabā – vienkārši cits pie cita guļ uz grīdas. Nav tā, ka viņu visu mērķis ir noteikti palikt Maskavā, tomēr viņiem šeit dzimst bērni, par kuriem gan jāšaubās, vai viņi gribēs atpakaļ uz Tadžikistānu.
Ja azerbaidžāņu ģimene dzīvo Maskavā, tā asimilējas – cenšas arī mājās runāt krieviski un sūtīt bērnu labās skolās, turklāt starp azerbaidžāņiem ir ārsti, baņķieri, biznesmeņi, arī visnotaļ turīgas ģimenes. Bet tie uzbeki, tadžiki un kirgīzi, kas izvēlējušies Maskavu, jo dzimtenē izredzes uz normālu dzīvi ir vēl mazākas, ir pavisam cits kontingents, par kuriem nevar runāt bez skumjām, jo viņi dzīvo kā vergi – dara smagu darbu, saņem kapeikas (šo tautu inteliģence uz Maskavu meklēt laimi nebrauc, runa ir par nekvalificētu darba spēku).
Kazahu te tikpat kā nav, un tas liecina par to, ka Kazahstānā dzīve salīdzinājumā ar pārējām Vidusāzijas valstīm ir labāka. Nemīlestība pret legālajiem, puslegālajiem un nelegālajiem viesstrādniekiem ir saprotama arī no tā aspekta, ka, nebijis viņu, kas gatavi strādāt par kapeikām, daudziem un dažādiem pakalpojumiem netiktu nosista cena. Viss notiek gluži tāpat kā ASV ar meksikāņiem, daudzviet Eiropā ar poļu un baltiešu viesstrādniekiem utt.
Sētniekam tadžikam (uzbekam, kirgīzam) nav nedz apdrošināšanas, nedz sociālo garantiju, viņi ir pilnīgi beztiesiski. Maskavā ir tādi rajoni (piemēram, Novogirejevo), kur pirmajā klasē jau mācās četras Madinas, piecas Aminas un trīs Muradi. Kā smejas maskavieši – kamēr mēs prātojam, vai Maskavā vajag atļaut geju parādi, viņi reāli vairojas, bet mēs – iznīkstam. Un dabai ir vienalga, ar ko aizpildīt šo teritoriju – ar krieviem vai nekrieviem. Un Maskava faktiski ir vienīgā vieta bijušajā PSRS, kur vienmēr atrodas darbs.
Šurp, protams, plūst ļaudis arī no Krievijas vidienes un autonomajiem apgabaliem. Taksisti un maršruta taksometru vadītāji galvenokārt ir armēņi, baltkrievi un ukraiņi, bet ir arī krievi no mazākām pilsētām. Mani paziņas teica, ka vēl ne reizi neesot sastapušies ar maršrutnieka šoferi maskavieti. Tas pats attiecas uz autobusu vadītājiem. Kāpēc? Tāpēc, ka maskavieši netur tādu slodzi – šoferim jāstrādā pat 12 stundas no vietas, netiek ievēroti nekādi tur likumi par atpūtu u. tml. Viesstrādnieks ‘a priori’ rēķinās ar nenormālu darba režīmu un grafiku, viņš ir tam gatavs.
Paši maskavieši, kas nav augsti intelektuāļi, bet gan strādnieki un apkalpojošais personāls, veido proletariāta aristokrātiju – tie ir visu veidu meistari, kā arī klientu apkalpotāji bankās un birojos. Piemēram, ja tu esi nopircis virtuves iekārtu, to uzstādīt ierodas akurāts puisis labā kombinezonā ar labiem instrumentiem, saviem maiņas apaviem un savu pusdienu kārbu, visu raiti paveic un pieklājīgi atvadās. Tāpat ir ar veļas mašīnu un trauku mazgājamo mašīnu remontu. Meistari, kurus izsauc uz mājām, ir maskavieši.
Arī frizieri, skaistuma salonu darbinieki, šuvēji vairākumā gadījumu ir vietējie. Uzskatāmībai aina, kādu var vērot otrā Krievijas lielākajā bankā. Grīdu mazgā tadžikiete, bet ne jau šāda tāda – viņai ir uniforma, laba frizūra un ļoti labs inventārs. Savukārt banku un biroju apsargi mēdz būt tikai slāvu tautības, sportiskas (bet ne bandītiskas!) ārienes, ļoti pieklājīgi. Meitenes, kuras apkalpo klientus, ir dažādu tautību – krievietes, tatārietes, ebrejietes vai citas, bet gandrīz noteikti maskavietes.
Vai skolotājs var atļauties kafejnīcu?
Skolotāju (arī ārstu) algu neveido vienota maksa par likmi, bet ir rangu tabula, un viss atkarīgs no tā, cik labs skolotājs (vai ārsts) tu esi. Piemēram, jauniņa pirmo klašu skolotāja iesācēja var pelnīt 200 dolāru par slodzi. Par to dzīvot nav iespējams, tāpēc tiek ņemti privātskolēni, kas ir ļoti izplatīta parādība.
Tikmēr kādā konkrētā angļu ģimnāzijā vislabāk atalgotā ir izcila angļu valodas skolotāja, kuras oficiālā alga ir 85 000 rubļu, t. i., gandrīz 3000 dolāru, bet tas ir liels retums. Vēl aptuveni tikpat viņa piepelna klāt ar privātstundām. Tikmēr divas citas, viena angļu, otra krievu valodas, skolotājas ar augstāko kategoriju saņem 1700 dolāru (visa alga, nevis maksa par likmi).
Privātstundu cenas ir ļoti dažādas. Ir angļu valodas pasniedzējas, augstskolu profesores, kuras par vienu privātstundu ņem 100 eiro. Jā, daži vecāki grib un spēj to maksāt. Ir stundas par 50 eiro, par 50 dolāriem... Mana draudzene savu dēlu privātskolotājai maksā 25 dolārus, pamatoti uzskatot, ka mērķim, lai sagatavotu bērnu eksāmenam un iemācītu runāt, šī skolotāja ne ar ko nav sliktāka par augstskolas profesori (dažai mātei šķiet, ja viņas bērnu mācīs profesors no Ekonomikas augstskolas, tad bērns angļu valodu apgūs divu stundu laikā).
Vidējā Maskavas vidusskolas līmeņa mājskolotāja cena ir, sākot no 20 dolāriem, bet parasti nepārsniedzot 40 dolārus. Un jauns sākumklašu zīmēšanas skolotājs salīdzinājumā ar savu vecāko kolēģi var būt pilnīgs nabags.
Kafejnīcas un restorāni Maskavā – tas ir skarbi, tik tiešām skarbi. Piemērs. Trīs cilvēki necilā gruzīnu krodziņā. Viens pasūtīja Cēzara salātus un glāzi vīna, otrs – zupu, trešais – 100 gramus čačas, un katrs pa šašlikam un kafijai. Rēķins bija 5000 rubļu, t. i., aptuveni 90 latu. Atgādinu – tas nebija dārgs krogs.
Otrs piemērs. Kafejnīciņa centrā, divi cilvēki. Dāmai rukolas salāti ar garnelēm un tēja, kungam – tikai kafija un ūdens. Astoņpadsmit latu (dzeramnaudu var neatstāt, un neviens to neņems ļaunā, var pat teikt, ka tas īsti nav pieņemts. Ir gan dažas iestādes, kur var nekaunīgi paziņot –dodiet 15 procentus oficiantam, taču tu vari pateikt – nedošu!).
Nerunāšu par elites klases restorāniem, kurā pieci cilvēki, pasūtot šiku mielastu, piemēram, ar Pekinas pīli un vēl šādiem tādiem labumiem, protams, arī ar vīniem, saņem rēķinu par 10 000 dolāru. Jautāsiet, kur tad vienkāršs cilvēks lai pasēž, paēd un papļāpā? Par laimi, ir ēstuvju ķēde „Mu-Mu” ar salīdzinoši humānām cenām. Tās logo attēlota raiba govs, un „Mu-Mu” atrodams pat Arbatā. Tas ir kaut kas attāli līdzīgs „Lido”, tu ej un liec uz paplātes, ko pats vēlies, atšķirība tikai tāda, ka „Mu-Mu” vari ne tikai žigli paēst, bet, ja ir vēlēšanās, ieriktēties uz ilgāku laiku, jo tur tirgo arī alkoholu un atļauts smēķēt – starp citu, tāpat kā visur citur.
Ja nenodosies žūpībai, par nieka 500 rubļiem (aptuveni deviņi lati) gan pieēdīsies līdz ūkai, gan iznāks vēl desertam un kafijai. Lepnākās vietās ir nesmēķētāju un smēķētāju zāles, bet, cik novēroju, parastās kafejnīcās pelnu trauki ir uz visiem galdiņiem. Jā, Maskavā dāmas smēķē tikai „Vogue”, kas maksā ap trim dolāriem, bet vienkāršā tauta var iegādāties cigaretes arī zem dolāra – „Monte Carlo” u. tml.
Ja reiz runājam par izklaidi, jāpiemin arī prostitūcija. Lētais gals. Uz Malahovkas (Piemaskava) ceļa stāv meitenes, kuras tālbraucēji šoferi nodod cits citam. Šie meitieši izskatās atbaidoši un, kā runā, esot staigājošs venerisko slimību perēklis. Viena tāda madāma caurmērā maksā 20 dolāru. Bet bordelī, kas parasti ir trīsistabu dzīvoklis, stunda maksā no 500 līdz 1000 rubļiem (attiecīgi 17 dolāri un 34 dolāri) uz augšu – atkarībā no klientu vēlmēm, meiteņu kvalifikācijas un frišuma.
Nobeigumā – viena epizode, bet – tipiska!
Piemaskava, vasarnīcu ciemats. Parasta iela ar mājām abās pusēs. Ciemata vidū asfaltētā josla piepeši apraujas kā ar nazi nogriezta, un tālāk iela turpinās kā izdangāts zemes ceļš, kuru ik pavasari paši iedzīvotāji pūlas nolīdzināt, sanesot ar spaiņiem granti un draudzīgā pulciņā ar kājām piemīdot. Kāpēc tā? Tāpēc, ka līdz namam ar 23. numuru dzīvo vietējie, bet, sākot no 25. numura, – „dačņiki” (vasarnieki), maskavieši. Nesaprotat? Tā kā pašvaldības vēlēšanās drīkst piedalīties tikai vietējie, vietējā vara ceļu asfaltē līdz pēdējā vietējā iedzīvotāja sētai. Kāpēc viņiem censties maskaviešu labā, kuri vēlēs paši savu pilsētas domi? No viņiem taču nav nekādas jēgas. Kā teica paziņa – eto očeņ po-rossijski (īsti Krievijas garā)...
*žek – saīsinājums no namu pārvaldes
