Arhibīskaps Vanags: "Sieviešu ordinācija ir solis uz geju laulību atzīšanu"

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode jūnija sākumā pieņēma lēmumu, kas aizliedza sievietēm kļūt par mācītājām. LELB ir pirmā luterāņu baznīca pasaulē, kurā sieviešu ordināciju noliegta pēc tam, kad tā baznīcā jau bija atļauta. Sieviešu ordinācija Latvijas baznīcā tika praktizēta kopš 1975. gada, bet pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad baznīcas vadību savās rokās pārņēma Vanags, sieviešu ordinācija tika pārtraukta. Vanags uzskata, ka sieviešu ordinācija ir pretrunā Svētajiem Rakstiem.

Sinodes lēmums izraisīja plašus protestus pasaules luterāņu baznīcās, it sevišķi Rietumos, Latvijā sāka darboties Ārpuslatvijas jeb tā saucamās trimdas baznīcas apgabals, kas atzīst sieviešu ordināciju un no LELB izstājās Liepājas Krusta draudze ar mācītāju Mārtiņu Urdzi priekšgalā, kurš iestājas par sieviešu ordināciju.

Arhibīskaps: sieviešu ordinācijas jautājums nav sašķēlis baznīcu

Arhibīskaps Vanags uzskata, ka sieviešu ordinācija tomēr nav radījusi lielas nesaskaņas un šķelšanos LELB. Viņš intervijā Rīgas krievu laikrakstam „Vesti Segodņa” saka:

„Man šķiet, ka šķelšanos vēlas tie cilvēki, kuri par to visvairāk runā. Patiesībā no mūsu baznīcas ir aizgājis tikai viens garīdznieks un daži draudzes locekļi. Mūsu Sinode tikai pieņēma lēmumu, ka ordināciju var saņemt vienīgi vīrieši, kas ir kristīgās baznīcas pozīcija jau 2000 gadus.

Neesmu dzirdējis, ka vēl kāds grasītos aiziet no mūsu baznīcas tādēļ, ka neordinēsim sievietes. To atbalstīja 77% mūsu Sinodes dalībnieku, kas Sinodē bija reta vienprātība. Un tas ir zīmīgi”.

Sieviešu ordinācija ir solis uz geju laulību atzīšanu

Arhibīskaps pieskārās arī viendzimuma attiecību problēmām:

„Baznīcas attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem bieži vien tiek izkropļota. Mēs neesam homofobi. Mēs no viņiem (gejiem) nebaidāmies un neizjūtam pret viņiem naidu. Viņi nav vairāk grēcīgi kā naturāļi.

Kristus mira un augšāmcēlās arī viņu dēļ. Dieva Vārds paredzēts arī viņu dvēseļu glābšanai. Bet viņus laulāt baznīcā nedrīkst tādēļ, ka Dieva Vārds homoseksuālu dzīves veidu uzskata par grēku, bet grēks bez tā nožēlas un piedošanas ved pie mūžīgas iznīcības.

Baznīca, kura svētī viendzimuma pārus, homoseksuāļiem saka – nenožēlojiet grēku! Tas, ko jūs darāt, ir labi un pareizi. Tā ļaudis tiek apmānīti un viņu dvēseles pakļautas nāvīgām briesmām. Tas arī ir mūsu nesaskaņu ar Rietumu baznīcām cēlonis: vai mēs piedalāmies cilvēku dvēseļu glābšanas misijā?

Metode, kas atļāva Rietumu baznīcām svētīt viendzimuma pārus, izrietēja pēc tam, kad atļāva ordinēt sievietes. Šie ir divi viens otram sekojoši soļi. Atsakoties ordinēt sievietes, mēs neapšaubām viņu nozīmību Dieva priekšā, neapšaubām viņu spējas, bet gan noraidām, pēc mūsu uzskatiem, nepareizu pieeju Bībeles nostādnēm”.

Rietumu baznīcās par maz stāsta, ko Dievs darījis cilvēka labā

Pasaules Luterāņu federācija (PLF) ir asi kritizējusi LELB nostāju sieviešu ordinācijas jautājumā, uzsverot, ka vairums PLF locekļu ir par sieviešu ordināciju un daudzas Rietumu baznīcas apsver domu turpmāk ar LELB „sieviešu jautājuma” dēļ pārtraukt sadarbību. Runājot par attiecībām ar Rietumu pasaules baznīcām, Vanags saka:

„Negribu kritizēt mūsu brāļus un māsas Rietumu baznīcās. No viņiem var daudz ko mācīties. Viņi ir nabadzīgo un apspiesto pusē, nodarbojas ar sociālajiem jautājumiem, cilvēktiesībām. Mums reizēm tas pietrūkst. Bet, pēc maniem uzskatiem, baznīcas sociālā aktivitātei jāizriet no tās garīgās dzīves. Labie darbi ir garīgās atdzimšanas augļi, kas izriet no grēku piedošanas un sastapšanās ar dzīvo Dievu. Tādēļ baznīca pirmām kārtām aicināta cilvēka dvēseli ievirzīt garīgās izaugsmes ceļā. (..)

Sprediķi, kurus esmu dzirdējis Rietumu baznīcās, bieži vien atgādina ētikas pamācības – toleranci, politkorektumu... Bet tajos bija maz par to, ko Dievs darījis mūsu labā”.

Mistiskais luterāņu skaits

Vienlaikus arhibīskaps ir lepns par to, ka LELB ir viena no retajām Eiropas luterāņu baznīcām, kuras locekļu skaits nevis iet mazumā, bet gan pieaug. „Tas ir pārsteidzoši laikā, kad Latviju pēdējos gados ir pametuši 15% iedzīvotāju. Un pati lielākā mūsu ticīgo grupa ir vecumā no 30 līdz 50 gadiem. Tas apgāž tēzi, ka reliģija ir tikai „vecmāmiņu lieta”,” saka arhibīskaps.

Te gan jāteic, ka runājot par ticīgo skaitu, arhibīskaps stipri alojas. Pati LELB Tieslietu ministrijā iesniegtajā gada pārskatā ir minējusi, ka ticīgo skaits ir samazinājies: ja 2014. gadā LELB par saviem biedriem uzskatīja 717 407 cilvēkus, tad gadu vēlāk jau par vairāk nekā 16 tūkstošiem mazāk – 700 465.

Šai sakarā jāpiebilst, ka īsteno luterāņu draudžu locekļu skaits tiek turēts stingrā noslēpumā. Tiek lēsts, ka patiesībā to skaits varētu būt ap kādiem 40 000. Oficiālajā statistikā pie luterāņiem tiek pieskatīti visi tie, kas tādi varētu būt un kuri sevi par tādiem uzskata. Par manipulācijām ar luterāņu skaitu liecina arī tas, ka LELB pārskatos ticīgo brāļu un māsu skaits gada laikā pieauga par vairākiem simtiem tūkstošu: ja 2010. gadā tādu bija 431 447, tad 2011. gadā jau 714 758.

Tāpat arhibīskaps atzinis, ka daudzās mazajās lauku draudzēs baznīcēnu skaits labi ja ir pārdesmit cilvēku. Ja Latvijā ir teju 300 luterāņu draudžu, tad oficiālajā statistikā minētais luterāņu skaits ir vairāk nekā pārspīlēts.

Reizēm liekas, ka mazās lauku draudzes lietderīgāk būtu slēgt, saka arhibīskaps, bet: „Latvijā ir gandrīz 300 luterāņu draudzes, dažas no tām ir ļoti maziņas, jo tur gandrīz nav cilvēku. Bet paskatieties – laukos aizslēdz pastu, skolu, ambulanci. Ja arī mēs no turienes aiziesim, tad, kas notiks ar cilvēkiem? Un lauku baznīcas ir ļoti senas un skaistas. Baznīcas slēgsim tad, kad vispār vairs nebūs cilvēku”.

Jaunieši saredz to, kā nav – fašistus un staļinistus

Tāpat arhibīskaps pieskārās arī latviešu un krievu attiecībām – kāpēc divas kristīgajā kultūrā balstītas tautas joprojām nevar rast saskaņu? Viņš spriež:

„Tā ir pati lielākā mūsu valsts bēda. Pāridarījuma sajūtas vēl ir svaigas, nav pagājis pietiekami ilgs laiks un samierināšanās arī nav notikusi. Gan no vienas, gan otras puses...

Doma baznīcā reiz noturējām grēknožēlas dievkalpojumu tautai un uz to uzaicinājām visus, kas to vēlas. Ieradās divi studenti no Maskavas, kuri bez sagatavošanās iznāca baznīcas priekšā un atvainojās par to, ko Padomju Savienība sastrādāja Latvijā. Viņus no dievnama iznesa burtiski uz rokām. Ja tā uzstātos, piemēram, Vladimirs Putins, tas kardināli izmainītu attiecības starp mūsu valstīm, starp krieviem un latviešiem. Tas uzreiz atvieglotu sarunas gan par pilsonību, gan par krievu skolām.

Bet Putins to nekad neizdarīs, viņam to neatļaus Krievijas tauta. Bīstos, ka mūsu vietējie krievi arī neatbalstītu šādu soli un tas ir ļoti, ļoti skumji. Vēlētos, ka es kļūdītos savā apgalvojumā...

Savukārt latvieši nav parūpējušies, lai krievi kļūtu par „mūsējiem”. Starpība starp kristietību un džihādu ir tāda, ka kristiešu Dievs ir mīlošs Tēvs, bet džihādistiem Dievs ir stingrs valdnieks, kurš pieprasa pakļaušanos. Un tad es domāju: kā mēs, latvieši, attiecamies pret krieviem? Ar brāļu mīlestību, kā pret savējiem, vai no viņiem prasot vienīgi pakļaušanos? Pati svarīgākā pārmaiņa, kas nepieciešama Latvijai ir, lai mēs kļūtu par draugiem.

Pats redzamākais mūsu pretrunu simbols ir kalendāra nemieri - 16. marts un 9. maijs. Katrai pusei ir savs skatījums un pozīcija par šiem datumiem. Cilvēki tajos saredz to, kā patiesībā nav - fašistus un staļinistus.

Ja šīs būtu tikai piemiņas dienas veterāniem – bet nē. Jaunajiem cilvēki, kuri sapulcējas šajos datumos, tas ir sava veida rituāls. Viņi gatavojas būt par pretiniekiem. Un tādēļ diez vai viņi kopā svinēs mūsu valsts dzimšanas dienu 18. novembrī”.