Andrejsalas muzejs pildās ar zagtām mantām

Andrejsalas apsaimniekotājs – SIA „Jaunrīgas attīstības uzņēmums” – Civilās aizsardzības muzejam ir izīrējis padomju laikā izbūvēto pazemes bunkuru un tagad vairs neliekas zinis par to, kas tajā notiek. Tikmēr tas piepildās ar zagtām mantām…

Muzeja idejas autors ķīmiķis Ansis Akots „Jaunrīgas attīstības uzņēmuma” oficiālajā mājaslapā pauž: „Apmeklējam dažādus pamestus objektus Rīgā un citur, fotografējam tos un savācam dažādas aizmirstas, nevienam nevajadzīgas lietiņas, ko pēc tam atjaunojam. Kādā sanākšanas reizēs mums radās ideja apvienot retākos un interesantākos eksemplārus – dažādas ierīces – no mūsu kolekcijām un uztaisīt muzeju.”

Tas nav nekas neierasts, ka pilsētās pamestās industriālajās celtnēs un bijušajās armijas bāzēs „uzdarbojas” interesentu grupas, kuras tur ne tikai ložņā, bet nodarbojas arī ar būvju izpēti un fiksāciju. Šādas grupas ir visā pasaulē. Arī Latvijā ir izveidojusies Pilsētpētniecības biedrība „Grauzti”, kuri gan nav apmierināti ar Civilās aizsardzības muzeja veidotāju darbību, kaut gan to mērķis ir visai cēls – izveidot muzeju, nodarboties ar restaurāciju un izpēti.

„Grauzti” pārstāvji Kasjauns.lv pavēstīja, ka pilsētpētniekiem visā pasaulē ir savs ētikas un darbības kodekss: apmeklējot kādu objektu, no tā neko nedrīkst ne tikai paņemt, bet pēc apskates arī viss jāatstāj savā vieta, nemaz nerunājot par to, ka kaut ko drīkst lauzt vai demolēt, viss esot jādara legāli, izprasot atļauju no objekta īpašnieka, nedrīkst arī lietot alkoholu un smēķēt. Ka šie noteikumi tik tiešām tiek īstenoti, Kasjauns.lv savulaik pārliecinājās, kopā ar „Grauzti” komandu dodoties ekspedīcijā uz bijušo Skrundas armijas pilsētiņu un „čekas pagrabiem” Stabu ielas stūra mājā.

Savukārt Civilās aizsardzības muzeja veidotāji šos principus neievēro - viņi naktīs pāri žogiem ielavās pamestos objektos, sarunājot ar apsargiem iznes jeb, vienkārši sakot, nolaupa dažādas lietas, uzdarbojas pielietojot laužņus un uzgriežņus atslēgas.

Jāpiebilst arī, ka jebkuram tā sauktajam pamestajam objektam (bijusī kara pilsētiņa, rūpnīcas grausts, pazemes bunkurs) ir saimnieki – valsts, pašvaldības vai privātīpašnieks, bez kura atļaujas tur darboties nedrīkst, nemaz nerunājot par to, ka šis objekts būtu izlaupāms.

„Iznesīsim, cik apsargs ļaus”

Civilās aizsardzības muzeja veidotāji ir izveidojuši mājaslapu post-apo.lv, kurā atklāti lielās ar saviem „varoņdarbiem”.

Viena no mājaslapas foruma sadaļām pat saucas „Re, ko mēs nozagām!” Tajā kāds lietotājs „Spam” raksta: „Mēs ar Girtovich šodien uz muzeju aizvedām 4 kastes zīdaiņu kameru no Spilves lidlauka. Katrā kastē pa pieciem ratiņu komplektiem.”

Tālāk diskusija turpinās un no tās nojaušams, ka šīs kameras no Spilves lidlauka tiek iznestas ar tā apsarga klusu piekrišanu, ka turpmāk tās tiks izmantota muzeja noformējumā: „Klīst ideja, ka varētu savākt maksimāli daudz šos ratiņu komplektu ar visām kastēm (cik apsargs ļaus) un izmantot bunkura kluba daļā kā skaņas izolāciju, jo tās kastes ir tik stilīgas.” (dārznieks)

Kādā cita ierakstā „Vikings” pauž:

„Nočekojot ventšahtas, parādījās sarūsējuši uzgriežņi, kas cieši tur vietā ventilācijas lūku restes. Atlika tikai noplātīt rokas un doties projām, lai atgrieztos šeit vēlāk ar roratslēgu. Naktij turpinoties, devāmies uz pamestu kultūras namu sahabarīt propagandas plakātus izstādei un patīrīt pamesto bibliotēku no bibliogrāfiskiem retumiem un vienkārši labām grāmatā.”

Tiek plaši aprakstīts, ka viss notiek ne jau nu gluži likumīgi:

* „Tā vienu nakti abi ar Marnix rāpāmies pa sētām un siltā ūdens caurulēm, meklēdami kādu vietu, kur pilnīgi gludā, 3 ar pusi metrus augstā metāla siena būtu pārvarama. Pat naitviženu paņēmām, lai visu labi apskatītu un laikus pamanītu draudošās briesmas, taču nevienu sensoru – cilvēkēdāju vai kameru – briesmoni ieraudzīt neizdevās. Vienīgi tas metāla žogs. Ar pūlēm tikuši uz tā, mēs konstatējām, ka, nolēkuši lejā, atpakaļ nu gan nekādi netiktu. Atgriezāmies pēc pāris dienām, paņēmuši līdzi virves. Iesēju virvē mezglus, nostiprināju virvi pie sētas un laidos lejā. Kārotā patvertne bija sasniegta, bet tā bija applūdusi.”

* „Iepriekšējā bradājumā šeit viss bija mierīgi, tādēļ klusumu centāmies ievērot tikai pieraduma dēļ. Marnix nolēca žoga otrā pusē un pazuda durvīs, es nolēcu otrā pusē un girtovich kāpa pāri žogam, kad atskanēja miegaina suņa murmināšana par to, ka viņam kāds traucējot gulēt. Tad murmināšana pārvērtās riešanā kaut kur tumsā, metrus simt tālāk. Brīdi stāvējis, Marnix veikli uzlīda pa sienu un pazuda žoga otrā pusē, bet es paliku neziņā stāvam. Vai maz ir vērts celt troksni, notinot makšķeri? Tie suņi tāpat, visticamāk, ir blakusteritorijā. Nu, labi, no piesardzības neviens nav nomiris – pakāpšos mazliet pa sienu. Tas nebūs skaļi. Bet riešana tuvojas, un es neesmu ticis ne 2 metru augstumā, kad ieraugu manā virzienā skrienam vairākus radījumus aitu suņa lielumā. Spriežot pēc skaļās riešanas, tie bija suņi. Ar šādu varzu man vēl nebija nācies sastapties, un es pārsteigumā gandrīz nošļūcu lejā pa sienu un žogam tiku pāri tikai ar otro mēģinājumu. Pagāja minūte un otrpus žogam parādījās kaut ko meklējošs luktura stars. Brīdi padomājuši mēs ar Vikingu paspīdinājām pretī un devāmies uz auto.”

* „Kultūras namu skarošo teritoriju sākuši stingrāk sargāt. Ziemā (ne šajā, iepriekšējā) biju vien manījis dažas pēdas, kas, visticamāk, piederēja tevis minētajiem aitas lieluma suņiem. Cik saprotu no raksta, jūs līdāt pār sētu, kas ir rietumu debesspusē, nevis dienvidu, vai ne? Ja atmiņa neviļ, tad tur netālu vajadzēja būt suņubūdai. Bet toreiz teritorijā, vien tiku manījis apsargtanti, kas veica apgaitu, pat neievērojot mūs.”

Jāpiebilst, ka gan legālie, gan nelegālie pilsētpētnieki jeb „ložņātāji” nekad atklāti neizpauž savu ekspedīciju objektu adreses, tādējādi „pasargājot” šos objektus vai nu no izlaupīšanas, vai arī tos „rezervējot” sev.

Tā vairs nav mūsu daļa!

Kasjauns.lv, sazvanījis „Jaunrīgas attīstības uzņēmumu”, saņēma atbildi, ka uzņēmumam pretenziju pret Civilās aizsardzības muzeju nav un, ja, tur arī esot kādas zagtas lietas, tad ar to ir jānodarbojas policijai, nevis viņiem.

Kultūras ministrijas Muzeju un vizuālās mākslas nodaļas vadītājs Jānis Garjānis Kasjauns.lv par Civilās aizsardzības muzeju tapšanu teica:

„Kultūras ministrijai ir zināms par šī privātā muzeja pastāvēšanu. Tajā pašā laikā muzeja veidotāji nav vērsušies Kultūras ministrijas Muzeju un vizuālās mākslas nodaļā ar vēlmi reģistrēt muzeju. Arī akreditācija privātajiem muzejiem ir brīvprātīga. Civilās aizsardzības muzejs nav izteicis vēlmi akreditēties.

Aicinām jebkuru personu, kurai ir aizdomas par savā īpašumā esošu kultūrvēsturisko priekšmetu zādzībām, vērsties tiesībsargājošajās iestādēs. Pēc cietušās personas iniciatīvas pārbaudīt privāta un neakreditēta muzeja krājuma priekšmetu izcelsmes likumību var policija.”

Kasjauns.lv rīcībā ir informācija, ka vairāki uzņēmēji Civilās aizsardzības muzejā ir „atraduši” lietas, kas nesen ir paņemtas no viņu īpašumā esošajām būvēm. Tomēr viņi negrasās par to ziņot tiesībsargājošām institūcijām, jo nevēlas iekulties nepatikšanās. Pirmām kārtām, lai arī no padomju laika palikušās lietas bija viņu īpašums, praktiski tās viņiem nav vajadzīgas. Otrām kārtām, iespējams, šajos pamestajos objektos nebija ievērotas visas drošības normas un uzņēmēji par to var tikt sodīti.

Līdz ar to policijai nav iemesls uzsākt procesu, jo neviens nav izteicis pretenzijas.