Kam šovu laikmetā Latvijā vajadzīgs dokumentālais kino?

Līdztekus izklaidei televīzijas uzdevums vienmēr bijis sekot līdzi arī sabiedrības norisēm un informēt par tām. Ikdienā šo darbu veic ziņu raidījumi, taču pētnieciskā   žurnālistika un dokumentālais kino vienmēr ir bijis draudzīgās attiecībās. Pasaulē bieži vien tieši televīzijas ir tās, kas veicina dokumentālā kino tapšanu un piedāvā savus raidlaikus pārsteidzošiem atklājumiem, aizkustinošiem stāstiem un šokējošām patiesībām.

Kā līdzsvaru laikā, kad Latvijas TV kanālos visus brīvos vakarus paņem muzikālie šovi, uz sarunu par īsto dzīvi un tās vietu Latvijas televīzijās žurnāls „Rīgas Viļņi” aicināja trīs dokumentālā kino veidotājus – ilggadēju Latvijas Televīzijas režisori un Triju Zvaigžņu ordeņa Atzinības krusta virsnieci Mārīti Balodi, kuras devums ir daudzas portretfilmas par Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgām personībām, režisoru Andi Mizišu, kurš saņēmis vairākas nacionālā kino balvas „Lielais Kristaps”, un režisoru Andri Gauju, kura filma „Ģimenes lietas” izraisīja īstu skandālu Latvijas sabiedrībā un joprojām turpina slavas gājienu pa pasaules kinofestivāliem.

Kāda pašlaik ir dokumentālo filmu un raidījumu vieta televīzijā un kāds ir to uzdevums – iemūžināt pagātni? Sekot līdzi aktuālajiem notikumiem? Man radies iespaids, ka dokumentālais kino ir atkal kļuvis aktuāls, bet vai televīzijas Latvijā ir to pamanījušas?

Andis Mizišs: Dokumentālais kino tagad daudzviet Eiropā, īpaši Skandināvijā, tiešām iet roku rokā ar televīziju. Kino veidotāji, dokumentālisti ir pārkāpuši to slieksni, kad televīziju uztvēra kā pakāpi zemāku, kino nepiemērotu. Daudzviet tas jau ir izveidojies kā stabils dokumentālā kino producēšanas un izrādīšanas veids – televīzijas seko kino tendencēm un pasūta dokumentālās filmas. Dokumentālais kino ieiet jaunā posmā. Latvijā tā ir ļoti liela problēma, kas nav atrisināta tos 20 gadus, kopš kino top jaunā sistēmā – ne vairs kā valsts pasūtījums, bet projektu konkursu rezultātā. Latvijas Televīzija vienmēr ir bijusi klātesoša kā viens no potenciāliem avotiem, kas varētu kino atbalstīt, bet tas nav bijis sistemātisks atbalsts ar skatu ilgtermiņā.

Vai tiešām ir tik traki? Mārīte Balode, piemēram, ir radījusi vairākus garus ciklus par Latvijas teātriem, personībām...

Mārīte Balode: Te uzreiz jānodefinē kritēriji. Ja mēs runājam par nopietnu, pētniecisku kino, tad es pilnīgi piekrītu Andim. Bet man gribas Latvijas Televīziju tomēr nedaudz uzteikt – dokumentālās lietas principā vienmēr televīzijā ir bijušas.

Andis Mizišs: Mums ir jānodala divas lietas. Viens ir dokumentālais kino, kas top no valsts atvēlētā finansējuma, ko sadala Nacionālais Kinocentrs. Tas tiek veidots neatkarīgi. Un otrs ir tas, kas top no Latvijas Televīzijas budžeta un resursiem. Tas ir neapšaubāmi kvalitatīvi un labi – to var saukt par dokumentālo publicistiku. LTV tādā ziņā aizstāj kādreizējos kinožurnālus. Unikāls arhīvs, ļoti labi portretēti cilvēki, notikumi. Tā ir tieši tā niša, kurā televīzijai jādarbojas, un sabiedriskā televīzija ir tā, kas to arī vienīgā un vislabāk dara. Bet es runāju par sadarbību, kad televīzija skatās plašāk, piedalās procesā un dokumentālo kino arī iepērk. Es no savas pieredzes varu pateikt, kāpēc producenti nav ieinteresēti pārdot filmu kādai no Latvijas televīzijām – dokumentālās filmas budžets ir ap 30 – 50 tūkstošiem latu, bet televīzija ir gatava samaksāt par filmas izrādīšanu 500 latu...

Kādam tad būtu jābūt ideālajam attiecību modeli mūsu mazajā valstī  starp autoru, televīziju un, arī neaizmirsīsim, skatītāju?

Andis Mizišs: Mani vienmēr ir mulsinājis, un esmu par to runājis arī mūsu kino institūcijās – ja mums 99% kino, īpaši dokumentālais  kino, top par valsts līdzekļiem un mums ir sabiedriskā televīzija, kāpēc kino organizācijas nevar vienoties ar LTV un sakārtot attiecības, lai kino galu galā tur nonāktu? Varbūt pat nav vajadzīgs budžets, bet pēc tam, kad kino ir izgājis noteiktu festivālu loku, pirms kuriem filmu diemžēl nedrīkst rādīt televīzijā, tai ir jānonāk sabiedriskajā TV kanālā.

Mārīte Balode:  Bet vai tad nenonāk?

Nonāk daļa.

Varbūt tā ir labākā daļa?

Varētu nonākt daudz vairāk. Ja mēs gribam runāt par kino kā par nozari – tā nevar eksistēt bez skatītāja. Filmai ir jānonāk pie plaša skatītāju loka visā Latvijā, un ir tikai divi veidi, kā kino var tur nonākt. Kinozālēs tas nevar nonākt, jo pa šiem 20 gadiem iepriekšējais kino izplatīšanas tīkls ir sagrauts, jauns nav radīts un tuvākajos gados, pat desmitgadēs arī neradīsies. Tā kā vienīgais veids ir televīzija.

Man mazliet jāaizstāv Televīzija, jo vismaz pēdējos trīs četrus gadus otrdienas ir tās dienas, kad tiek rādītas gana labas dokumentālās filmas. Es gan runāju vairāk par aktualitāti kā kvalitāti, tas saistās tieši ar TV funkcijām. Teiksim, LTV uzreiz iepirka un parādīja filmu par Polijas prezidentu, nupat arī par Norvēģijas traģiskajiem notikumiem. Tā, ko mēs iepērkam, ir diezgan mērķtiecīgi veidota, regulāra programma. Savukārt ceturtdienās tiek rādīti pašmāju videodarbi. Tā ir jūsu auditorija, jau stingri definēta.

Jūs ar Andi runājat par dažādām lietām. Kino ir mazāk saistīts ar aktualitāti, ar to, kas ir noticis tajā mēnesī vai gadā, kino ļoti bieži ir saistīts ar vairāku gadu darbu.

Es piekrītu, ka LTV ir izveidota sava niša un arī reitingi dokumentālajam kino ir ļoti labi, bet tas, par ko es runāju – kā lai latviešu dokumentālais kino sistemātiski un regulāri nonāk pie auditorijas ar televīzijas palīdzību, vienalga – LTV1 vai LNT, vai TV3. Par savām Vides filmu studijā tapušajām filmām runājot, jāsaka, ka interese no ārpuses visu laiku ir bijusi lielāka nekā no Latvijas, un daudz vienkāršāk vienoties gan par autortiesībām, gan citām formalitātēm ir ar kādu Vācijas, Zviedrijas vai Somijas televīziju nekā ar televīziju šeit Latvijā. Tur ir tas absurds.

Tas ir pasūtījums. Man trīs gadu laikā, pateicoties vadības labvēlībai, ir izdevies izveidot filmas par, es teiktu, glābjamām Latvijas personībām. Tā ir mana vieta, jēga un misija televīzijā. To nevar dot kā uzdevumu brīviem producentiem, jo jūs gribat strādāt ilgi, radoši, pētnieciski. Mans ārprāts un reizē arī koncentrēšanās ir tas, cik īsā laikā es nofilmēju vienu raidījumu. Tās ir divas dienas – Vizmai Belševicai, Zigmundam Skujiņam, Ārijai Eksnei... Kapitāli videoarhīvi, maz reālā filmēšanas laika, plus 33 stundas montāžas. Manā galvā raidījumi top pusgadu, jā, tā ir mana galva, par kuru diemžēl nemaksā. Es visu mūžu esmu bijusi iespiesta rāmjos. Godīgi sakot, es pat nezinu, kā es spētu dzīvot, tikusi no tiem ārā.

Es domāju, tieši pretēji. Es piekrītu Andim, ka ir jārunā par kaut kādu automātisku procesu, lai filma, kura sevi pēc objektīviem kritērijiem pierāda, nonāktu televīzijā. Es arī nedomāju, ka vienmēr Programmu daļā strādā kompetenti cilvēki. Viens piemērs – TV vairākkārt tika demonstrēta mana filma „3000 km līdz Apsolītajai zemei”, acīmredzot tāpēc, ka tēma bija pietiekami skaļa – ebreju tradīcijas vienmēr pretrunīgi vērtētas sabiedrībā, automātiski bija reakcija, reitingi. Ar šo filmu bija nosacīti veiksmīga sadarbība ar LTV, lai gan atceros, ka maksa par filmu bija vēl daudz mazāka, nekā Anda nosauktais cipars. Filmas fragmenti, man liekas, joprojām tiek izmantoti  „Panorāmā”, stāstot par jebkādām ar ebrejiem saistītām tēmām. Tad es veltīju divarpus gadus pie filmas Viktors”, kas, no kinoekspertu viedokļa, ir daudz vērtīgāks darbs. Mums ir bijusi pārpildīta pirmizrāde kinoteātrī „Rīga”, mēs esam rādījuši filmu festivālos Sanktpēterburgā, Minskā, bet LTV šī filma vispār neinteresē. Ko es ar to gribēju teikt – televīzijas vadās pēc diezgan piesardzīgiem un popsīgiem kritērijiem. Viņi daudz ieinteresētāki rādīt mākslinieciski ne tik vērtīgas, bet dinamikas ziņā piemērotākas filmas.

Ja runājam par dokumentālā kino tendenci Eiropā, jārēķinās ar to, ka ir noteiktas prasības dinamikas noturēšanai. Cits temps, cits naratīvs (stāstījuma veids – S.G.), vairāk aizkadru, daudz vairāk skaidrojošas lietas, kas skatītājam jāsaprot. Protams, tas nenozīmē, ka tas visos gadījumos iedarbojas destruktīvi uz galarezultātu, ka tas pazudina māksliniecisko kvalitāti. Bet tas kino, kas nav uzreiz TV pasūtījums, ko mēs taisām neatkarīgi – mēs nerēķināmies ar TV slotu (raidlaika segments ar noteiktām satura un/vai formas prasībām televīzijā – S.G.). Tāpēc bieži vien filma, lai arī cik mākslinieciski pilnvērtīga un forša, nenonāk televīzijā.

Varētu padalīt laika ziņā. Piemēram, dinamiskāku dokumentālo filmu, varētu rādīt tuvāk praimtaimam (reitingu ziņā labākais raidlaiks, parasti no plkst. 19.00 līdz 22.00 – S.G.), un mākslinieciskāku, poētiskāku filmu, kuras ritms prasa lielāku kinopieredzi, koncentrēšanos, varētu tikt rādīta vēlāk.

Ir sadarbības modeļi, kas eksistē pasaulē un pilnībā neeksistē šeit. Kopprodukcija starp televīziju un producentiem ir izplatīta prakse visā pasaulē. Tas nozīmē, ka televīzija piedalās jau projekta uzsākšanā, pretī saņemot šo produktu rādīšanai. Es domāju, ka visām mūsu televīzijām jāsāk domāt vairāk par to, ka dokumentālais kino var būt finansiāli veiksmīgs, piesaistīt lielu auditoriju, un jāmācās šo dokumentālo kino veiksmīgāk pārdot.

Man tomēr – kā skatītājai – šķiet, ka es ieraugu labākās latviešu dokumentālās filmas un viņas tiek arī popularizētas. Ir izcili pēc „Panorāmas” skatīties dokumentālo kino. Tā ir sabiedriskajai un vispār televīzijai liela drosme un  liels risks. Bet tagad, vairākus gadus to darot, reitingi aug, tātad mēs jau skatītājus esam pieradinājuši. Arī ar vienu otru kultūrā „lipīgāku” vārdu, kas arī ir labs mārketings.

Tā ir interesanta lieta. Ir tāds burvīgs izdevums „Skaitļi un fakti”, kurā tiek katru gadu apkopots, cik filmas izrādītas, kādi ieņēmumi, bet nopietni pētījumi par to, ko vispār Latvijas skatītājs grib redzēt, mums pēdējos gadus nav bijuši. Kas ir tas, uz ko viņš nāktu?  Kino – tā nav kaut kāda abstraktā māksla. Kino notiek šinī laikā un vietā. Un kino veidotājiem ir jāmāk tvert un izmantot tendences. Ir divi veidi, kā top kino. Eiropā ir vairāk autorkino, kas vienmēr būs neatkarīgs un balstīts uz personībām un personisko ambīciju apmierināšanu. Otrs ir producentu kino – tas ir Amerikas princips. Producentu kino ir vērsts uz skatītāju, jo galvenais ir piedabūt pilnu zāli ar skatītājiem, lai tas kino nes peļņu. Televīziju varam salīdzināt ar šo producentu kino. Latvijas režisoriem ir jāmācās ielikties rāmjos, jāmācās stāstu izstāstīt tā, lai tas noturētu skatītāju uzmanību.

Es domāju, ka vajag pievērst uzmanību tēmām, ar ko dzīvo tauta, valsts šajā brīdī. Tās vajag uzķert un rādīt, kamēr vēl ir aktuālas, bet tajā pašā laikā labā vizuālā, labā saturiskā valodā. Tātad – pētnieciskās lietas, kas televīzijās ir ārkārtīgi maz. Un otra lieta tad ir šīs dokumentējamās lietas, kas ir pārlaicīgas. Nu labi, mēs tās uztaisām uz jubileju, jo tad uzreiz ir arī lielāks reitings, bet jebkurā gadījumā tās ir tās divas sadaļas.

Trešais būtu stāsti par mūžīgām tēmām, kas ir ļoti personiski, uz raksturiem fokusēti stāsti, kam nav obligāti jābūt par kādu no mūsu slavenākajiem operdziedātājiem vai pianistiem, vai sasniegumiem. Stāsti par cilvēkiem, kurus neviens nepazīst, bet caur kuriem skatītājs rezonē pats ar sevi. Es domāju, ka filmas, kas pievēršas šiem mūžīgajiem jautājumiem ārpus ārējiem kritērijiem, arī var pārdot. Mēs nenovērtējam skatītāju, mums liekas, ka skatītājs domā tikai par to, kas notiek šodien, šomēnes vai šogad, bet ikviens cilvēks vairāk vai mazāk domā arī par pašām svarīgākajām lietām.

: Man liekas, ka svarīga nav tēma, galvenais ir, kā tā izstāstīta. Kino pamatā ir stāsts, un, ja stāsts ir izstāstīts saprotami un aizraujoši, tad tēmām kino nav ierobežojumu. Ir jāmāk vienkārši izstāstīt stāsts tā, kā tu pasaku bērnam stāsti. Es pēdējos gados esmu noskatījies kaudzēm jaunākās dokumentālās filmas, un ir mums gan Eiropas, gan pasaules elpa filmās, un sevišķi tas ienāk ar jauno paaudzi, jo tur ir atkrituši kompleksi, skats ir savādāks.

Patiesībā televīzijas loma var palielināties, ja tai nākotnē izdotos atrast nelielu finansējumu, kas varētu veicināt dokumentālā kino tapšanu, kas būtu atbalsts idejas attīstīšanai vai projektiem, kas ir pārliecinoši, – pirmpirkuma tiesības, līdzfinansējot filmas tapšanu. Uzfilmēt kvalitatīvu attēlu ir kļuvis pieejamāk un iespējamāk – visas jaunās tehnoloģijas, fotokameras, ar kurām var uztaisīt kino bildei pietuvinātu attēlu. Kvalitatīvas kameras ir ārkārtīgi lielam cilvēku skaitam, šiem jaunajiem cilvēkiem, un daudzi no viņiem filmē. Dokumentālais žanrs ir tas, kurā viņi var ar nelielu budžetu izpausties.

Nav slikti, ja filmē amatieri, tā cilvēks saprot, vai sāks darīt to profesionāli, uztrenē roku. Iespējas ir. Un daudzi jaunie vārdi ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē parādās caur tehniskajām iespējām, kādu agrāk nebija. Tas ir brīnums, kāpēc Latvijā televīzijas nav vienkārši metušās uz dokumentālo publicistiku, jo tas ir tas – visur tagad rullē, un pieprasījums no auditorijas ir baigs. Daudzās Eiropas televīzijās dokumentālā platforma radās tieši uz dokumentālo publicistiku, žurnālistiem, kas tajā specializējās. Pieradināja skatītāju, radīja pieprasījumu, un tad jau pienāca klāt tas, ko saucam par augsto kino.

Nu paskatieties Andra filmu („Ģimenes lietas” – S.G.) – kādas balvas tā ir savākusi! Vai paskatieties ”Kā Tev klājas, Rūdolf Ming?”! Kā šīs divas filmas ceļo pa pasauli, cik šie stāsti ir universāli. Tie uzrunā jebkuru.

Skatītājs alkst redzēt arī īsto dzīvi, ne tikai seriālus.

Jābūt drosmīgākiem, es domāju, ka dokumentālā kino sfēra sevi arvien vairāk un veiksmīgāk pierāda, un tādi darbi ir vajadzīgi cilvēkiem.

Kādēļ mēs vispār runājam par nacionālo kino, par dokumentālo kino, kas top šeit? Skatītājam ar kaut ko ir jāidentificējas, jāatpazīst vide un notikumi, un līdz ar to nevar būt neinteresanti.

Sanita Grīna, žurnāls „Rīgas Viļņi” / Foto: Rojs Maizītis