Aleksandrs pakārās Ķeguma mežā. Mīlestības dēļ...

Aleksandrs dzīvoja Rembates pagasta „Dūklavu” mājās vienā istabā kopā ar savu jaunāko brāli, kurš mājās esot bijis noteicējs un bieži nav laidis brāli istabā. Vietējie stāsta, ka Aleksandram naktsmājas bieži nācies meklēt citviet, jo brāļu istabā kopā ar Aleksandra tikko 18 gadu vecumu sasniegušo draudzeni esot bijis viņa jaunākais brālis.

Aleksandrs šo nodevību esot ļoti pārdzīvojis, pazaudējis darbu un pēdējā laikā pārsvarā sēdējis tikai pie datora un spēlējis spēles. Pārdzīvojumi viņu arī esot mudinājuši izbeigt dzīvi.

Savas dzīves pēdējo vakaru Aleksandrs pavadījis Rembates centrā kopā ar draugiem. Mājās atgriezies ap pusnakti, bijis iedzēris.

Aleksandra tēvs Vitālijs žurnālam „Vakara Ziņas” stāsta: „Jaunākajam brālim ļoti nepatīk, kad Aleksandrs ir dzēris, un tad viņš neļauj brālim gulēt tajā istabā. Tovakar, kad Saša atnāca mājās, uzreiz teicu, lai nāk gulēt manā un mātes istabā. Viņš vienmēr, kad bija iedzēris, bija ļoti nemierīgs – staigāja un nevarēja aizmigt. Man izdevās viņu nomierināt, man pašam no rīta bija jāceļas uz darbu, tāpēc teicu, lai ļauj man gulēt.”

Piecos no rīta Aleksandrs modinājis māti un prasījis šalli, viņa to dēlam iedevusi.

„Man likās, ka viņš ko teica par kakla sāpēm, tāpēc man šāds lūgums nemaz nelikās savāds. Saša uzvilka jaku, bikses, kurpes un aizgāja, durvis aizcirtās,” atminas Aleksandra tēvs.

Kad dēls devies ārā no dzīvokļa vecāki neesot uztraukušies, jo domājuši, ka Saša ies uz tualeti, kas atrodas ārpus mājas.

„Viņš drīzāk bija nožņaudzies”

Vēl nākamajā dienā visi centušies sevi mierināt ar domu, ka Saša drīz vien atgriezīsies mājās. „Nebija pirmā reize, kad viņš tā aiziet. Nu, vienreiz jau tā bija, tad viņš bija paciemojies pie draugiem un pēc trīs dienām sveiks un vesels atnāca mājās,” nosaka tēvs. Tomēr šoreiz pēc pāris dienām, nespējot Aleksandru atrast, ģimene vērsusies pēc palīdzības policijā.

2. oktobra pusdienlaikā kāda jauna sieviete, kas devusies sēņot uz tuvējo bērzu birzi, atradusi mirušo Aleksandru, raksta „Vakara Ziņas”. „Tur bija tāds krūms, kura zari bija viņu pieseguši. Viņš bija tupus uz ceļiem, ap kaklu apsējis mātes doto šalli. Viņš drīzāk bija nevis pakāries, bet nožņaudzies. Man taču pat prātā neienāca, ka viņš varētu ko tādu izdarīt! Jā, viņš jau ilgu laiku, vismaz reizi vai divas mēnesī izteicās, ka nevēlas dzīvot, bet mēs tam nepievērsām uzmanību

Bija viņam meitene, saprotu, ka kaut kas bija sagājis greizi. Kādu nedēļu viņam vairs nebija arī darba. Viņš caurām dienām sēdēja pie datora un spēlēja datorspēles. Varbūt arī tas nospēlēja kādu lomu. Un vēl – mana sieva ir „uzskaitē”, viņa dzer zāles, Saša bieži vien arī pa kluso dzēra tās zāles, arī todien,” saka Vitālijs.

Aleksandru gan pats tēvs, gan kaimiņi raksturo kā mierīgu un labu cilvēku. Netālu no „Dūklaviem” dzīvojošā Alda ir pārliecināta, ka Saša šķīries no dzīves nelaimīgas mīlestības dēļ. Apmēram gadu puisis draudzējies ar kādu vietējo meiteni, kura nesen nosvinējusi savu 18. dzimšanas dienu. „Viņa ir jauna, grib iztrakoties. Saša viņai bija ļoti pieķēries, nesen sēdēja dārza malā un raudāja: „Es viņu ļoti mīlu!” Es viņu noglaudīju un mierināju, ka visam savs laiks un viss būs labi”. Domāju, ka visa tā situācija Sašam bija ļoti sasāpējusi un pārāk nomāca, tāpēc viņš aizgāja uz mežu. Viņš jutās nevienam nevajadzīgs.”

„Meitene Sašu vienkārši pārmeta pāri bortam. Viņa arī tonakt bija Sašas dzīvoklī, tikai kopā ar brāli. Meitene smuka – der gan vienam brālim, gan otram, un patika abiem,” saka kāds cits Aleksandra kaimiņš.