Latgaliete Genrika Sibīrijā ilgojas pēc Latvijas
Krievijā uzņemta dokumentālā filma par latgalieti Genriku Nijkovsku, kura padomju laikā vēl kā komjauniete aizbrauca uz Amūras apgabalu būvēt Baikāla – Amūras maģistrāli (BAM) un joprojām sapņo par savu dzimteni.
Savulaik, cēlu mērķu vadīta, viņa aizbrauca celt Brežņevlaika triecienceltni – BAM, bet tagad viņas kvēlākā vēlēšanās ir atgriezties dzimtenē. Vienreiz viņa pat nopirka vilciena biļeti atpakaļ uz Latviju, bet pirms izbraukšanas to saplēsa, jo saprata, ka viņa ir nepieciešama vietējiem. Tā nu viņa tālajā Amūrā audzina „mežonīgos” bērnus un sauc sevi par „duru” (muļķi).
Nijkovskai, kura uz Fevraļskas dzelzceļa staciju Amūras apgabalā atbrauca augstpapēžu kurpēs, drīz vien nācās tās nomainīt pret galošām. Ja izskatu viņa mainīja, tad iekšējo būtību gan ne – viņa alkst pēc eiropeiskas kultūras, kuru Fevraļskā nesastapt. Tagad viņa tur strādā vietējā skolā par bibliotekāri un sociālo pedagoģi un saņem, pēc mūsu aprēķiniem, visnotaļ niecīgu algu – ap 50 latiem mēnesī.
Režisora Vlada Rezņičenko filma par Amūras apgabala Fevraļskas iedzīvotājiem „Apturiet vilcienu”, kuras galvenā varone ir Nijkovska, plaši nav izrādīta, bet tā ir pieejama internetā, raksta ves.lv.
Pats režisors Vlads Rezkovs savā profilā par savas filmas „Apturiet vilcienu” galveno varoni raksta: „Skolas bibliotekāre sapņo aizbraukt no ciemata, aizmukt no „dzīvnieciskās” sabiedrības. Viņu aicina pagātnes gaišie sapņi, par kulturālo Eiropu un plaukstošo Latviju. Jau sen viņa nožēlojusi to, ka savulaik uz šejieni atbraukusi kopā ar citiem BAM celtniekiem.
Tomēr vienā brīdī viņa saprot, ka ir vajadzīga šejienes bērniem. Bez viņas šai ciematā bērniem neparādīs leļļu teātri. Tiesa, mūsdienu bērni pārsteidz ar savu nežēlību un nesodāmības apziņu. Milicija pat apzināti ignorē grūti audzināmos pusaudžus. Skatoties uz mūsu jauno paaudzi, liekas, ka mūsu nācijai nākotnes vairs nav. Tā ir ieslīgusi vienaldzībā un bezpalīdzībā.
Tomēr lauku skolotāja mēģina bērnus novirzīt uz pareizā ceļa. Pat tajos gadījumos, ja bērnu vecāki visam jau atmetuši ar roku. Genrika māca bērniem saskatīt pasaules skaistumu un sapņot, kas taču atšķir cilvēku no dzīvnieka. Skolēni pagaidām par savu skolotāju tikai pasmejas. Bet varbūt vēlāk, kad viņi izaugs, atcerēsies skolotājas labestības stundas.”
Skatieties video:
