Ļaundare viņa ir tikai seriālā. Aktrises Lieckalniņas citādā dzīve

Teātra kolēģi priecājas, ka tev beidzot ir loma, kurā vari atklāties plašāk. Vai arī pati tā jūties?

Manuprāt, šīs divas jomas – teātris un seriāls – nav salīdzināmas, jo tās ir dažādas, katra ar savu specifiku. Teātrī lomu vari gatavot, savu varoni iepazīt un izveidot vismaz divus mēnešus, bet seriālā tādu iespēju nav. Te nepieciešama liela koncentrēšanās, viss notiek ātri un intensīvi. Nenoliedzami – filmēšanās seriālā dod to reto iespēju izbaudīt, kā ir strādāt pie kamerām. Latvijas aktieri ar to nudien nav lutināti.

(Smejas.) Visbiežāk gan uz filmēšanu un atpakaļ braucu ar savu mašīnu, tā kā diez ko mainīties autobusā nesanāk. Bet reizēm braucu arī ar autobusu, kurā ērti varu apgūt tekstu. Neteikšu, ka būtu novērojusi, ka manā klātbūtnē autobusā strauji atbrīvotos vieta vai kāds man blakus baidītos sēdēt… Patiesībā par Regīnu pilnībā kļūstu tikai ar to brīdi, kad uzlikts grims un uzvilkts tērps. Tad kļūstu cits cilvēks, jā. Līdz tam varu visu ko izprātot savā galvā, bet, kamēr nebūs tērpa un grima, savu tēlu izjutīšu citādāk.

Protams, reizēm savu varoni gribētu jaukāku un cilvēcīgāku. Bet pamazām esmu sapratusi, ka Regīnai vienkārši tā ir sanācis. Nevar jau zināt, kādi mēs izveidotos, ja būtu pārdzīvojuši to, ko viņa. Regīnu 14 gadu vecumā kāda vīrieša dēļ pameta viņas māte, meiteni atstājot ar mazgadīgu māsu un brāli. Piespiedu kārtā viņai uzgrūda atbildību par ģimeni. Pusaudzis taču ir nelīdzsvarots un ļoti atkarīgs no cilvēkiem, kādus savā dzīvē sastop. Šajā gadījumā viņa sastapa neīsto cilvēku Elmāru… Iespējams, ja māte nebūtu pametusi ģimeni, Regīna būtu pavisam citādāka.

Jā, ir situācijas, kad nespēju Regīnu saprast, un tad esmu dusmīga, jo nevaru epizodē panākt vajadzīgo gaisotni.

Atšķirībā no savas varones tu esi ģimenes cilvēks un audzini meitiņu. Kā viņa raugās uz mammu ekrānā? Ceturtajā klasē mācoties, droši vien nes mājās arī klasesbiedru pārmetumus Regīnai?

Meita nes mājās man sveicienus no klasesbiedriem! Viņa par manu darbu izsakās rezervēti. Pieņēmusi to, ka vecāki ir aktieri, un neizplūst kritizēšanā vai slavēšanā. Viņai patīk iepazīt cilvēkus, tāpēc Paulai jauna pasaule ir mani seriāla kolēģi, kurus viņa līdz šim nepazina. Ļoti daudz jautājumu viņai ir par Āmani, Kļavinski un abām meitenēm – Antu Aizupu un Madaru Botmani. Paula Valmieras teātrī ir pastāvīga skatītāja, dzīvo līdzi visam, neatkarīgi no tā, vai uz skatuves ir mamma vai tētis. Viņas mīļākā izrāde ir "Trīs māsas". Piecu gadu vecumā Paula to bija noskatījusies vismaz trīs reizes. Lai gan allaž izdzīvoja milzīgas pretenzijas pret Ilzes Pukinskas atveidoto varoni, kura "tētim" atņēma naudu… Nesen Paula priecājās, ka savā dzimšanas dienā šo izrādi noskatījusies sesto (!) reizi.

Kā mani uzņem viņas klasesbiedri? Neesmu par to neko dzirdējusi. Viņu lielākā interese esot par to, kā tālāk ies Laumai. (Smejas.)

Domāju, ka arī reālajā dzīvē noteikti ir tāda meitene kā Lauma. Ikdienā jau bieži nepamanām to, kas savā ziņā ir absurds. Tikai tad, kad to uzliek uz skatuves vai parāda ekrānā, mēs pamanām. Un sakām: "Nē, nē, dzīvē tā nenotiek!" Un kā vēl notiek!

Kā jebkura sieviete, domāju, arī Regīna vēlētos sastapt vīrieti, kurš viņu mīl un neizmanto. Man noteicošais faktors dzīvē ir nevis tas, cik liels mačo un ar cik biezu naudas maku ir vīrietis, bet gan tas, kāda ir viņa sirds. Kā viņš spēj mīlēt un izrādīt mīlestību. Man tuvāki noteikti ir sirds cilvēki.

Jā, esam vairāk satuvinājušās.

Nē, nē, kopīgu hobiju mums pagaidām nav! (Smejas.) Lai gan nevar zināt, kā būs ziemā. Zinu, ka Inga pērn sāka nodarboties ar snovbordu. Savukārt man patīk slalomslēpošana. Pagājušajā gadā uz slaloma slēpēm uzkāpa arī Paula. Tas nozīmē, ka mēs varētu aizbraukt uz kādu kalnu tāda lielāka kompānija. Lai gan – ziema aktierim ir ļoti aizņemts periods, tāpēc hobijam atliek maz laika.

Klavieres mācījos spēlēt bērnībā pie privātskolotājas. Labi nespēlēju, taču, ja vajadzētu, prasmes elementārā līmenī varētu atjaunot. Par zirgiem runājot… Jā, man tie ārkārtīgi patīk, un vidusskolas laikā es biju ar jāšanas sportu ļoti aizrāvusies. Taču neveiksmīgi kritu un nopietni traumēju muguras skriemeli. Ilgu laiku nespēju zirgiem tuvoties, izjutu bailes. Tās pilnībā nav pārgājušas joprojām. Taču ceru, ka nākotnē saņemšos un atkal sēdēšu zirga mugurā. Zirgi, tāpat kā suņi, ir dzīvnieki, kuri ļoti jārespektē.

Abas pa dzīvi skrienam, intensīvi darbojoties. Līdz ar to neesam no tām māsām, kuras katru dienu sazvanās un mīļi visos sīkumos izrunājas. Taču šķiet, jo vecākas kļūstam, jo vairāk saprotamies. Esmu sapratusi vienu lietu – aizvien grūtāk kļūst komunicēt ar cilvēkiem, kuri aktuālās dzīves situācijās nav kopā ar tevi. Jā, kad esmu Rīgā, ar māsu satiekamies un parunājamies. Visu laiku esam lietas kursā viena par otru, tāpat – par pārējiem ģimenes locekļiem. Mums pietiek apzināties, ka tev ir tas tuvais cilvēks, kurš tevi mīl un uz kura pleca vari izraudāties.

Jā, mana mamma Inese ir vitrāžiste un grafiķe, bet tētis Arvīds – tiltu inženieris. Viņa sirdslieta ir veco tiltu rekonstruēšana. Kāpēc esmu teātrī? Tā sagadījies, ka visu mūžu ap teātriem esmu grozījusies. Droši vien pirmais impulss bija piedalīšanās izrādē piecu gadu vecumā. Tad spēlēju Pionieru pils teātra pulciņā. Pa vidu – kā jau lielākā daļa meiteņu – gribēju būt skolotāja. Bet vidusskolas laikā jau skaidri apzinājos, ka mācīšos par aktrisi. Tanī ziņā man bija ļoti viegli – kamēr citi lauzīja galvu, kur iet mācīties tālāk, es dzīvoju vienā mierā. Laikam manas zvaigznes bija pareizi sastājušās. Mani uzņēma Tautas kinoaktieru studijā, kur pasniedzēji bija Liniņš un Matīsa. Pēc tam – Liepājas Pedagoģiskās augstskolas Aktieru nodaļa.

Ar Imantu bijām kursabiedri Liepājā, un viņš pirmais arī aizgāja uz Valmieru. Bet ne tālab Valmieru izvēlējos es. Jau studiju laikā, kad mācījos Liepājā, sapņoju tieši par Valmieras teātri. Kāpēc? Īpaši nesaprotu. Laikam Valmiera ar savu auru aizvilināja. Studiju laikā ar Imantu bijām draugi, kursabiedri. Tikai, aizejot uz Valmieru, mums izveidojās tuvākas attiecības. Starp citu, Elmāra lomas atveidotājs Januss Johansons bija mūsu vedējtēvs pārī ar aktrisi Elīnu Vāni.

Interesanti, ka mīļākās un tuvākās lomas nākušas visgrūtāk. Viena no tādām pēdējā laika atspēriena lomām bijusi komiskā Izabella Fēliksa Deiča komēdijā "Kas patīk dāmām". Otra – Oļa Viestura Meikšāna režisētajā izrādē "Fantomsāpes", kas prasīja no manis uzvesties pilnīgi netipiski sev. Gāja ļoti grūti, bet varbūt tieši tāpēc šīs lomas palikušas tik tuvu pie sirds. Izabella un Oļa ir gana vecas lomas, bet tās ir bijušas kā atspēriena un lauzšanās punkti.

Bet varbūt no malas viss izskatās pavisam citādi? Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri ir ļoti pārliecināts par sevi. Un, runājot par sapņu lomām, zinu, ka nekad neesmu sapņojusi, piemēram, par Džuljetu. Jebkura loma, kurā vari strādāt un būt savādāks, ir aktiera sapnis.

Tev mēdz iegadīties brīvdienas nedēļas vidū. Ko tajās dari? Stāvi pie plīts un gatavo trīs ēdienus vakariņām?

Neesmu no gatavotājām. Lai taisītu ēst, jābūt lielai iedvesmai. Imantam tas sanāk daudz ātrāk un racionālāk. (Smejas.) Ja ir labs laiks, eju ārā pastaigāties. Ja ne, varu daudz gulēt, lasīt grāmatas, domāt vai skatīties televizoru. Protams, tas ir līdz brīdim, kad Paula pārrodas no skolas un jāsāk pildīt mājasdarbus. Turklāt viņa arī mācās mūzikas skolā.

Tev 19. novembrī ir dzimšanas diena. Atzīmēšana laikam sanāk patriotiskās noskaņās?

Visbiežāk savu dzimšanas dienu svinu darbā, jo pēdējos gados man tajā datumā ir izrādes. Mums grimētavā ir tāda tradīcija, ka tai, kurai ir jubileja, pārējās izrotā grimgaldiņu. Kādreiz bija svētku pusdienas ar ģimeni, tagad tas retāk izdodas.

Kasjauns.lv/Foto: Rojs Maizītis, no personīgā arhīva