Prostitūta: slimoju ar C hepatītu, nopelnu līdz 500 latiem mēnesī
Kāda Rīgas prostitūta atklāti stāsta par to, kā satiek un apmierina savus klientus, ar ko slimo un kā lieto narkotikas. Viņa atklāj, ka nepazīst nevienu amata māsu, kura nelieto narkotikas, daudzas inficētas ar „sliktām slimībām”…
Kasjauns.lv jau rakstīja, ka nesen veiktais Latvijas Infektoloģijas centra pētījums prostitūtu vidē atklājis satraucošus faktus – piemēram, katra piektā sieviete ir HIV inficēta, 60% ir konstatēts vīrushepatīts C, 23% sieviešu ir inficētas ar sifilisu, bet 90% savas dzīves laikā ir lietojušas narkotiskās vielas.
Prostitūtas no sava aroda neatsakās arī tad, kad ir uzzinājušas neiepriecinošo diagnozi un apzināti turpina apkalpot klientus, viņus pakļaujot nopietnām veselības problēmām. Laikrakstam „Diena” atklāti par savu nodarbošanos ar prostitūciju pastāstījusi 25 gadus vecā prostitūta Kristīne (vārds mainīts). Viņai ir četras tieši ar darbu saistītās slimības: vīrushepatīts C, vīrushepatīts B, anoģenitālās herpes un hlamīdijas. Viņa atviegloti teic, ka HIV gan viņai nav konstatēts, bet zina kolēģes, kurām tas ir konstatēts.
„Viņi jau arī uzreiz seksu negrib”
Šobrīd Kristīne gan klientus neapkalpo, jo jūtas neērti - viņas sejai pāri stiepjas tumši zilumi, acis ir apsārtušas. Kristīni piekāvuši draugi un viņa nezina, kad atkal varēs atsākt strādāt. Viņa prostitūcijai pievērsusies pirms aptuveni pusotra gada. „Kā manējais (vīrs) iesēdās, tā viss. Es viena pati esmu palikusi ar bērnu,” saka Kristīne un piebilst, ka par prostitūtu kļuva ne jau piespiedu kārtā, bet gan labprātīgi. Citu darbu neesot varējusi atrast.
Jautāta, kā viņa atrod savus klientu, Kristīne „Dienai” stāsta: „Ar svešiem es reti kad. Man ir pazīstamie. Ir paziņas, un ir paziņu paziņas. Nu, man ir tādas kā draudzenes. Piezvana, pasaka - tad un tad vajag sapucēties. Nav jau tā, ka uzreiz - uz sitiena jāskrien. Bet, ka, piemēram, rīt esi vajadzīga. Tam cilvēkam. (..) Vispirms kafejnīcā pasēžam, iedzeram mazliet, lai viņš atslābinātos. Vai, piemēram, kad sēžam pirtī, viņi jau arī uzreiz seksu negrib. Viņi grib papļāpāt, iedzert vinčiku. Ir bijis, ka vispār par vienu vakaru simts latus iedod. Pārsvarā mani izsauc tāpēc, ka viņiem patīk sapratne, parunāties. Citiem ir ģimene, sievas.”
Uz ielas viņa nestāv: „Man pazīstamā stāv uz Lienes ielas. Pirmkārt, stāvēt uz ielas es baidos. Man pazīstamo pavisam vienkārši ievilka mašīnā un izvaroja četri cilvēki. Otrkārt, uz ielas katrai ir sava vieta, sava teritorija. Viņas dabū mazāk (naudas) nekā es. Man arī tad neprasa dokumentus, ka tu neesi slima.”
Šādu dokumentu jeb „dzeltenā pase” Kristīnei arī nav, jo, lai to iegūtu ir jābūt pilnīgi veselai.
Esot arī klienti, kas šo dokumentu prasa: „Jā, ir bijuši tādi gadījumi. Pārsvarā jau neprasa. Ja prasa - saku, nē, man nav. Taču arī prasa: vai tu esi vesela, vai tev nav tas HIV? Saku - nē, man nav sifiliss, man nav HIV, bet man ir problēmas ar aknām. Es godīgi pasaku - man ir C hepatīts. Parasti tad (klienti) saka - ā, nu viss ir skaidrs, C hepatīts katram otrajam ir. Es pasaku, ja prasa.
Nu, ja neprasa, tad neprasa.”
Par to, kā viņa varēja iegūt C hepatītu, Kristīne saka: „Es jau domāju, ka no vīra. Viņš man ir narkomāns, bet viņu no bērnības zinu un kopš bērnības mīlu. Kad es biju stāvoklī, man pieprasīja visas pārbaudes, arī vai bērna tēvs ir ar kaut ko slims. Es godīgi pateicu - ar hepatītu C. Tad par to uzzināju.”
Kristīne intervijā pastāstīja par savām attiecībām ģimenē un to, kā saredz savu nākotni.
„Viņas pat par trīs latiem taisa minetu, narkotikām vajag”
Uz jautājumu, cik izplatīta varētu būt narkotiku lietošana vieglas uzvedības meitenēm, Kristīne saka:
„Es nezinu nevienu, kura nelietotu. Uz Lienes ielas daudzas lieto. Arī uz Asara un Pērnavas ielas. Viņas pat par trīs latiem taisa minetu, narkotikām vajag. Uz ielas ir ļoti auksti, un viņas lieto.”
Pati gan viņa narkotikas vairs nespricē: „Jā, ir bijis. Bet es vairs nešpricēju. (..) Uz narkotikām nosēdēju gadu. Sāka strutot roka, es varēju nomirt, varēju zaudēt roku. Tagad tikai šņaucu un arī ne bieži. Ja man piedāvā, vienu dorožku varu paņemt. Tīri lai atslābinātos, lai justos labi. Varu lietot reizi mēnesī vai trīs reizes mēnesī. Bet es jau pārsvarā iedzeru.”
„Latvija mums ir viena”
Kristīne arī atklāti stāsta par savu darbu, attiecībām ģimenē un nākotnes redzējumu:
Kā kuro reizi, nedēļā ir bijis desmit (klientu). Ir bijis piecas reizes nedēļā.
Atceraties pirmo reizi ar klientu?
Dzērumā. Mēs kopā ar draudzenēm tusējāmies vienā dzīvoklī, man bija sekss ar vienu vīrieti. Es jau biju domājusi - tāpat. Bet viņš pēc tam man iedod naudu. Es biju šokā, man bija mute vaļā. Viņš saka - es zinu, ar ko tavas draudzenes nodarbojas. Man liekas, tie bija 20 lati. Pirmā reize jau bija kā bija, bet otrā aizgāja.
Ar māti viss okei, bet ar tēvu - sliktas. Mājās man dzīves nav - kaujamies. Neviens vispār nezina, ar ko es nodarbojos, mamma tikai nojauš.
Bet cik ilgi jūs domājat tā strādāt? Līdz četrdesmit gadiem?
Nu nezinu, līdz četrdesmit noteikti ne. Sadragās vēl visas iekšas. Kā tad tālāk?
Nē. Un labāk arī, lai nezina. Jo, rupji sakot, viņš mani uzreiz nosistu.
Cik varat mēnesī nopelnīt?
Kā kuro reizi. Gadās pat 500. Bet tā - 250 latu mēnesī. Kad man ļoti vajag naudu, piemēram, bērnudārzam, es zvanu draudzenēm, lai viņas painteresējas, vai nevajag.
Par ko parakstīties? Es neko nezinu, pastāstiet.
Parakstīšanās bija par referenduma ierosināšanu, lai krievu valoda būtu otra valsts valoda.
Ko vēl ne. Es esmu pret. Latvija mums ir viena, un arī valoda - viena.
