Demogrāfs Mežs par dzimstību: „Latvieši netic, ka mēs izmirstam”

„Vairākums latviešu netic, ka patiešām ar demogrāfiju ir tik traki. Esot taču pārdzīvoti jūgi, mēri, kari. Nākšot brīnums, un lietas pašas normalizēsies. Šīs cerības ir veltas, jo ir tikai viens – „brīnums”, kad patukšajā zemē ieradīsies migranti un apdzīvos Latviju mūsu nedzimušo vai aizbraukušo bērnu vietā. Kolīdz ekonomika uzlabosies, šie iebraucēji parādīsies jau lielā skaitā, un tikai no mūsu demogrāfiskās rīcības ir atkarīgs, vai pēc tam vēl saglabāsies kāds latviešu pārsvars, līdz ar to arī Latvijas valsts saturs, tās pastāvēšanas jēga. Šobrīd virzāmies uz to, ka pēc 80 gadiem mūsu pēcteči būs tikai 10 – 20% no kopējā iedzīvotāju skaita. Ziniet, pagājušogad nomira pēdējais lībietis ar dzimto lībiešu valodu, un ir vēl pārsimts lībiešu, kuri sevi par tādiem uzskata, bet valoda ģimenēs jau sen netiek lietota. Cik daudz latviešu par to uztraucas un mēģina kaut ko glābt? Sak, nu neveicās lībiešiem. Dažiem drusku žēl, bet vairākums tik paraustām plecus. Tāpat latviešiem pašiem var klāties pēc gadsimta, kad te būs tautu katls, reliģiju, valodu, izcelsmes sajukums. Tikpat maz būs Latvijā cilvēku, kam rūpēs latviešu valoda un kultūra...”

Demogrāfs uzskata, ka jau pēc 80 gadiem latviešu skaits varētu samazināties līdz 200 000. Pērn bija 19 200 jaundzimušo, bet šogad mums būs jau krietni zem 19 tūkstošiem, kamēr mirst 30 tūkstoši. „Nevaru iepriecināt optimistus, kas saka – ar tik zemu dzimstības līmeni zemāk nav kur krist. Vēl dzimst 18–19 tūkstoši mazuļu, bet tas var slīdēt vēl uz 17… 16… un 10 tūkstošiem,” saka Mežs.

„Jācer, ka veselības ministre panāks valdības atbalstu neauglīgo ģimeņu ārstēšanai, kam vajag tikai dažus miljonus latu. Igaunija tādējādi tikusi pie 3% bērnu vairāk ik gadu. Neauglība skar vismaz 10% ģimeņu, kurās nesanāk ieņemt bērniņu, kaut ļoti vēlas. Medicīniskās procedūras ir dārgas, tikai retās ģimenes sakrāj tūkstošus, lai to samaksātu.

Galvenais cīniņš par dzimstības paaugstināšanu mums vēl ir priekšā, jo tagad valdībai, atbrīvojoties no aizdevēju programmas, būs brīvākas rokas novirzīt līdzekļus, kur tie nepieciešami tautas pastāvēšanai.

Ja valdība un arī sabiedrība nemainīs viedokli par īpašu atbalstu ģimenēm ar bērniem, nekļūs iejūtīgāka un pretimnākošāka, tad dzims vēl mazāk. Turklāt pavisam drīz māmiņu vecumā ienāks tās meitenes, kuras dzima 90. gados – demogrāfiskās bedres sākumā. Ja turpināsies dzīve pēc pārpalikuma principa, ka gaidīsim, kad izbrīvējies kāds lats, ko ieguldīt demogrāfijas budžetā, tad šīm māmiņām jau būtu jādzemdē pa četriem bērniem, lai tikai saglabātu latviešu skaitu virs miljona. Tas, protams, nav iespējams. Maksimālais, ko Eiropā kāds spēj, ir tuvoties diviem bērniem katrā ģimenē, un tas notiek tikai tur, kur valsts tam piešķir pietiekamus līdzekļus.”