Stāsts par slavenāko Latvijas kinorežisoru pasaulē
Atļaujiet iepazīstināt – Hercs Franks ir vecs Ludzā dzimis ebrejs, vispieprasītākais Latvijas režisors pasaulē. Viņa dokumentālās filmas joprojām tiek izrādītās daudzās pasaules valstīs.
Hercs Franks radījis aptuveni 40 filmas, no kurām daudzas ir starptautiski apbalvotas nozīmīgos pasaules kinofestivālos. Režisoru vēl arvien bieži aicina lasīt lekcijas daudzās pasaules kinoaugstskolās un piedalīties kā goda viesim starptautiskajos festivālos.
Par viņa vizītkarti mēdz uzskatīt 1978. gadā tapušo filmu „Vecāks par 10 minūtēm”, kas tapusi tandēmā ar operatoru Juri Podnieku. Filma ir tik neparasta, ka tā iemantojusi pasaules slavu. Desmit minūšu garā nepārtrauktā kadrā tiek fiksēti maza zēna pārdzīvojumi, skatoties leļļu teātra izrādi. Konkrētais darbs kalpoja par iedvesmas avotu Kannu un Venēcijas kinofestivālos pasaules slavenajiem režisoriem – Žanam Likam Godāram, Džimam Džārmušam, Aki Kaurismeki, Vimam Vendersam, Bernardo Bertoluči un citiem, veidot savu stāstu par kļūšanu 10 minūtes vecākam.
Tagad Hercs Franks dzīvo divās valstīs – Izraēlā un Latvijā. Mūsu saruna notiek kafejnīcā, netālu no viņa dzīvesvietas Rīgā, Pļavniekos.
Nē. Ko gribēju, to arī uzfilmēju. Protams, dzīve ir tik bagāta, ka visu nenofilmēsi. Ja arī kaut kas neizdevās, tad drīzāk neparedzētu apstākļu, ne manis dēļ. Ko lai dara, tagad jāgaida nākamās iespējas. Ir lietas, kas dzīvē atkārtojas. Ja neizdevās šoreiz, izdosies nākamreiz.
Intuīcija. Labākie kadri pie manis ir atnākuši negaidīti, bet esmu pratis tos novērtēt. Esmu intuitīvi sajutis, ka tā ir mākslas vērtība. Jābūt intuīcijai, lai zinātu, ko vispār filmēt. Galveno akcentu lieku uz pašu filmēšanu, nevis griešanu un līmēšanu. Protams, montāžā var atklāties visādas interesantas lietas, kuras nepamanīju filmējot. Bet tās ir tikai detaļas. Svarīgākais jāpaņem filmējot. Faktiski ir tā, ka es vienlaikus filmēju un savā galvā jau montēju. Galvenais – redzēt, kas notiek tavā acu priekšā. Ne tikai redzēt, bet arī saprast un turklāt to visu arī nofilmēt.
Tiesības uz neaizskaramību
Tā vienkārši sanāca. Atļaujot sevi filmēt, it kā nolīdzināju vecus parādus un apliecināju, ka esmu gatavs ievērot vienlīdzības un taisnīguma principu. Es labi apzinos, ka bieži esmu apgrūtinājis cilvēkus ar savu filmēšanu, filmējot viņus ne visai ērtās situācijās. Un tas nebūtu godīgi, ja es strikti paziņotu, ka mani nedrīkst filmēt.
Nē, es nekad nedomāju par nāvi, es domāju par dzīvi.
Kaut kā neomulīgi. Tomēr es vienmēr atceros, ka esmu mirstīgs. Ja cilvēks atceras, ka nav mūžīgs, tad katra dzīves stunda kļūst svēta un ļoti vērtīga.
Nē, nebiju. Ne tikai par operācijas, bet arī filmas. Es toreiz ar humoru teicu operatoram – ja nesanāks operācija, uzfilmēsi bēres. Es nekad neesmu pārliecināts par darba iznākumu. Kad strādāju, esmu atturīgs. Es parasti saku, ka nevis filmēju, bet – tikai mēģinu tuvoties cilvēkiem. Es nekad nezinu, kas no tā visa sanāks. Dokumentālistam nav jābūt pašpārliecinātam, viņam jābūt profesionālim.
Jā, turklāt bieži. Sapnis ir manas dzīves turpinājums. Ko neizdevās nofilmēt dzīvē, to filmēju sapnī. Ko tur slēpt, man patīk sapņi, es tos gaidu. Tur norisinās tik interesanti notikumi un veidojas tik savdabīgas situācijas, ko pat izdomāt nespēju. Tas ir pārsteidzoši. Gadās, ka redzu sapni, tad pamostos, bet vēlāk atkal aizmiegu un redzu turpinājumu. Tad sapnis ir kā daudzsēriju filma. Starp citu, ļoti interesanta sapņu epizode pieminēta Bībelē. Ēģiptes faraons nosapņojis, ka septiņas kaulainas, neglītas govis apēd septiņas skaistas, treknas govis. To iztulkoja, ka Ēģiptē būs septiņi pārticības gadi, pēc kuriem nāks septiņi bada gadi. Tā arī notika – pēc pārticības sekoja bads.
Filmēt var absolūti visu, tikai ne vienmēr visu var rādīt.
Jā, visādi ir gadījies. Piemēram, filmā „Diagnoze”, kurā patologanatoms uzšķērž mirušus cilvēkus. Visai nepatīkama padarīšana. Ārstam atved miroņus, un viņš tikai griež un griež. Sākumā operators šaubījās, vai to vispār vajag uzņemt. Es teicu, lai vispirms uzfilmē, bet pēc tam izlemsim – kam un kur rādīt.
Bieži vien daudziem nav skaidrs, kas ir dokumentālais kino. Viņi domā, ka tas notiek tā – kaut ko ierauga, uzfilmē, un gatavs! Bet tā nav. Kad lasu lekcijas studentiem, piedāvāju pusstundas laikā noskatīties trīs manas filmas – „Vecāks par desmit minūtēm”, „Augstā dziesma” un „Diagnoze”. Pirmā filma ir par cilvēka dvēseli, otrā – par mīlestību, trešā – par nāvi. Visas filmas ir par pašu būtiskāko cilvēka dzīvē. Pēc pusstundas seansa daudzi studenti ir šokā, un viņiem radies pavisam jauns priekšstats par dokumentālo kino. Tad mēs varam runāt tālāk.
Man galvenais bauslis – nepazemot nevienu cilvēku. Katram ir tiesības uz neaizskaramību, un es cenšos nepārkāpt šīs tiesības. Es nevienu neapvainoju un nepazemoju. Tieši otrādi – es paceļu savu stāstu varoņus. Visspilgtākais piemērs ir „Augstākā tiesa”. Tā ir filma par cilvēku, kas nogalinājis divus cilvēkus. Viņš atrodas ieslodzījumā un gaida tiesas piespriesto nāves sodu. Visos laikrakstos par viņu rakstīja kā par bendi un svoloču (nelietis – krievu val). Kad pie viņa ierados cietumā, es viņu nesaucu par nelieti. Es uzskatu, ka dokumentālists nedrīkst tiesāt, viņš var vienīgi liecināt. Un filma „Augstākā tiesa” ir mana liecība, kas notiek ar cilvēku, kurš nožēlo paveiktās slepkavības.
Uz nāvi notiesātajam Valērijam Dolgovam bija zināma līdzība ar Dostojevska romāna „Noziegums un sods” galveno varoni Raskoļņinovu. Abi bija studenti, un abi nogalināja divus cilvēkus. Raskoļņikovam rokās bija cirvis, Dolgovam – pistole. Bet tas nebija būtiski, tās bija tikai detaļas. Kad filmēju Dolgovu, es viņam neuzbruku, bet runāju kā ar cilvēku, kas kļūdījies. Es centos noskaidrot, kāpēc viņš ir gājis tik briesmīgu ceļu.
Viņam bija pietiekami daudz naudas, ko saņēma no tēva, lai dzīvotu un mācītos. Bet viņš nolēma iegūt vēl lielāku naudu, nogalinot cilvēkus. Šī filma nav zaudējusi aktualitāti vēl tagad, ne velti to izrāda daudzās valstīs. Filmas stāsts nav par slepkavību, bet gan par noziedznieku, kas pats sevi tiesā. Filmējot es uzņēmos tādu kā garīdznieka lomu, Dolgovs man uzticējās un atvēra savu sirdi. Jau krietni vēlāk es satiku Dolgova māsu, un viņa man pateicās par filmu. Jūs jautājat, kāpēc? Tāpēc, ka parādīju viņas brāli nevis kā „svoloču”, bet kā cilvēku.
Ne jau viens to sāku, bija Uldis Brauns, Ansis Epners un citi. Vispirms tiksim skaidrībā, kas ir poēzija. Tas ir veids, kā īsi un harmoniski izteikt savas domas un piešķirt tām dziļāku saturu. Arī poētiskajam kino ir dziļāks saturs, kas izteikts nevis vārdos, bet attēlos. Var teikt, ka mēs filmējam ne vien zemi, bet arī debesis. Tas nozīmē, ka filmām ir kāds garīgs satvars. Mēs uzņemam arī to, kas nav redzams. Mēs filmējam ne tikai cilvēkus, bet arī to, ko viņi jūt un pārdzīvo. Lūk, tas ir poētiskais kino.
Protams, kā jebkuram. Tie tik stipri iesēdušies manā apziņā, ka vienmēr ir kopā ar mani. Ikviens cilvēks, vai to apzinās vai ne, vienmēr nes līdzi savas bērnības iespaidus. Mana māte bija zobārste, un man vienmēr bija interesanti skatīties, kā viņa darbojas. Kā urbj un plombē.
Bet vēl saistošāks un maģiskāks šķita tēva darbs. Viņš bija fotogrāfs. Viņam bija savs ateljē, kurā atradās liela fotokamera. Protams, ka man galvenā vieta salonā bija fotolaboratorija, kur tumsā noslēpumaini spīdēja sarkani lukturi. Laboratorija bija pilna ar brīnumiem un mistiku, tās gaisotne mani ārkārtīgi fascinēja. Ķīmiskos procesus es īsti nesapratu, bet ne jau tas bija galvenais. Lai klausītos radio, nav taču jāpārzina radioaparāta uzbūve. Tas viss bija saistīts ar vizuāliem tēliem – ar cilvēka sejām un grimasēm. Tēvs man jau bērnībā mācīja ne tikai skatīties, bet arī ieraudzīt. Pamanīt detaļas. Vēlāk viņš arī iemācīja mani fotografēt, un arī tas bija liels brīnums.
Vēl līdz šai dienai izmantoju veco fotoaparātu „Leica”. Tā ir 1936. gadā Vācijā ražota kamera, kas vēl ne reizi nav remontēta. Taisīta kara korespondentu vajadzībām, ļoti izturīga. Nav nekādas plastmasa, viss no metāla. Ar to var naglas dzīt sienā.
Nē, es izmantoju arī mūsdienu tehniku, bet līdzi nēsāju šo – veco leiku. Pie tās esmu pieradis, izmantoju jau 40 gadus. Darbojas jebkuros apstākļos – gan lietū, gan putenī. Ļoti uzticama kamera, krieviski sakot – „bezotkaznaja”. Tai ir vēl kāds pluss. Ja fotografēju ar lielu stobru, daudzi nobaidās. Bet šo kameru neviens neņem nopietni, var brīvi knipsēt. Galvenais nav tehnika, bet gan tas, kas aiz tās stāv. Viens ar spalvaskātu spēj uzrakstīt „Karu un mieru”, bet cits – tikai rupjības.
Iespējams. Un tad liktenis izvērstos citādāks. Starp citu, mans vectēvs bija kurpnieks, ļoti labs kurpnieks.
Tieši tāpat. Savu bērnību atceros vēl labāk nekā to, kas notika vakar vai aizvakar. Aizveru acis un redzu savas bērna dienas no sākuma līdz beigām. Redzu pat vissīkākās detaļas. Bērnība – tas bija visinteresantākais dzīves posms, kad notika vislielākie brīnumi. Puikas gados daudz kas likās nesaprotams un noslēpumains. Pēc tam pamazām viss atklājās, un dzīvot kļuva garlaicīgāk.
Ludzas ebreju kapos guļ mana māte. Mācījos Ludzas pilsētas ivrita valodas pamatskolā, vēlāk – latviešu valsts ģimnāzijā. Trīsdesmitajos gados Ludza bija ļoti kulturāla pilsēta, es pat teiktu – multikulturāla. Pilsētiņā bija trīs ģimnāzijas – latviešu, krievu, ebreju –, kā arī baltkrievu pamatskola un latviešu komercskola. Jau bērnībā runāju četrās valodā – latviešu, krievu, ivritā un jidišā. Jidišs – tā ir ebreju sarunvaloda, kas veidota uz vācu valodas bāzes.
Tā sanāca. Četrdesmitajos gados mēs evakuējamies uz Sverdlovsku. Bija karš, un es iestājos karaskolā. Tur gan vairāk tika nodarbināti muskuļi, nevis galva. Un tad es padomāju, kāpēc šo laiku neizmantot lietderīgi. Paralēli karaskolas mācībām studēju arī jurisprudenci. Pēc karaskolas mani grasījās sūtīt dienestā uz Vāciju, bet padomju vara nosprieda, ka neesmu pietiekami uzticams, un nosūtīja uz Čitu, kas atrodas aiz Baikāla. Tur pavisam nodienēju piecus gadus. Paralēli dienestam arī lasīju juridiska satura lekcijas turienes Pedagoģiskajā institūtā.
Es nenožēloju pavadīto laiku armijā, jo karaskolā manī iedzina disciplīnu un izturību. Vēl tagad, savos 85 gados, staigāju ar taisnu muguru. Mans ķermenis ir trenēts, un es tā īsti nejūtu savu vecumu. Arī galva joprojām labi strādā.
Padomju laikos mana māsa mēģināja nelegāli nokļūt Izraēlā, bet viņai tas neizdevās. Māsai piesprieda desmit gadus ieslodzījumā.
Vispirms strādāju žurnālistikā – biju fotokorespondents, vēlāk kļuvu par fotogrāfu Rīgas kinostudijā. Toreiz uzņēma filmu pēc Viļa Lāča grāmatas motīviem „Vētra”, kur galvenajās lomā bija Vija Artmane un Valdemārs Zandbergs. Biju filmas fotogrāfs un uzņēmu aktieru portretus. Tad pirmoreiz arī ieraudzīju, kā top filma un kā notiek montāža. Strādājot kinostudijā, sadarbojos ar kinohronikas cehu, kur iepazinos ar operatoriem Ivaru un Andri Seleckiem un montāžas meistari Maiju Selecku. Tā pamazām nostiprinājos kā kinodokumentālists.
Noteikti nē. Filmu taisīšana – tā nemaz nav mana profesija, tas ir dzīvesveids. Filma ir manas dzīves turpinājums, un kā es varu zaudēt interesi par savu dzīvi? Es taču tajā filmā dzīvoju. Tāpēc līdz pat pēdējam brīdim es kaut ko griežu ārā un mainu. Pat tad, kad vairs neko nevar mainīt, man gribas vēl kaut ko izgriezt. Laba filma ir kā laba dzeja, tur nav nekā lieka. Viss ir savā vietā.
Es nemaz nedomāju tādās kategorijās – labi vai slikti. Kino – tā ir nolemtība. Ja esi saistīts ar kino, tad esi tik laipns un visu izdari līdz galam. Es nemaz nevaru darīt, kas ienāk prātā, jo kino – tas ir kolektīvs darbs. Es te neesmu viens.
Kad taisījām filmu „235 000 000”, mēs filmējam veselu gadu. Braukājam pa visu plašo Padomju Savienību, un mums bija četras darbu grupas – četras kameras, četri operatori, četri skaņu operatori un tā tālāk. Tā bija liela komanda.
Juris bija ne tikai mans skolnieks, bet arī draugs un kolēģis. Es labi pazinu viņa tēvu – Borisu Podnieku, kas bija izcils diktors. Borisam bija brīnišķīgs baritons, viņš lasīja kinožurnālu tekstus. Pie diktoriem esmu novērojis kādu savdabīgu lietu. Daudziem diktoriem tik ļoti patīk pašu balsis, ka viņi tīksminās par izrunu un īsti nesaprot, ko lasa. Ar Borisu tā nebija, viņš vienmēr apzinājās, ko runā.
Atceros, viņš man teica – zini, man ir puika Juris, viņš tikko pabeidza skolu, un viņam patīk kino. Vai tu vari paņemt viņu savā grupā? Es teicu – kāpēc ne? Es tūlīt braukšu uz Lietuvu, taisīšu filmu par katolicismu Padomju Savienībā. Ja viņš grib, lai brauc līdzi. Tā mēs arī iepazināmies, un viņš sāka kā apgaismotājs. Staipīja lukturus šurpu turpu un ātri vien saprata, kā un kur jāliek gaismas. Jau sākumā viņš man ļoti iepatikās, tāds pamatīgs puika. Kā krievi saka, „naģožnijs”. Ko apsolīja, to arī izdarīja. Viņš mani sauca par meistaru, un mēs kopīgi strādājām pie daudzām filmām. Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā Juris pabeidza operatoru fakultāti un ar katru gadu kļuva arvien spēcīgāks dokumentālists.
Kad 1974. gadā filmējām „Aizliegto zonu”, es viņam teicu, ka gribu uzņemt filmu vienā kadrā. Bez montāžas. Tā būs filma par zēna emocijām, skatoties leļļu izrādi. Juris brīnījās un sākumā neticēja, ka tur kas sanāks. Vienā filmu bundžā ir 300 metru jeb desmit minūtes. Tolaik dokumentālajā kino bija pieņēmums, ka kadrs, kas garāks par pieciem metriem, ir pārāk garš. Garāks par 20 metriem – tas nemaz nevar būt. Bet 300 metru – tā vispār ir fantastika! Bet mēs to izdarījām.
Vienā kadrā – 300 metru. Un tagad klausieties ļoti uzmanīgi, ko es teikšu. Kā mēs parasti taisām filmas? Ar griešanu un līmēšanu. Bet es saku, ka pati realitāte bez jebkādas montāžas ietver sevī mākslas vērtību. Realitāte ir kā upe, kas visu laiku plūst un plūst. Vienīgi jāpaņem īstā kamera un īstais objektīvs, un šī vērtība jāatklāj. Vai saprotat? Neko nevajag montēt, tikai atklāt.
Nē. Montierei nebija ko darīt. Viņa tikai pielika titrus filmas sākumā un beigās. Tas arī viss.
Nē, jau agrāk pamanīju, ka viena otra cilvēka sejas grimases ir tik interesantas, ka tās var ilgstoši filmēt. Piemēram, veco kolhoza priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu. Viņa sejā es varēju skatīties stundām, tur bija ko redzēt. Bet ne jau vienmēr man bija līdzi kamera, lai filmētu.
Dzīve piespēlē tik apburošas situācijas, ka pašam nekas nav jādara, tikai jānoknipsē. Nav speciāli jāveido vide un jāliek gaismas. Atceros, reiz braucu vilciena kupejā, un man pretim sēdēja sieviete. Viņa kaut ko runāja, runāja un tad apklusa. Es uz viņu paskatījos un sapratu – tā taču ir glezna. Paņēmu savu leiku un – čik! – nofotografēju. Skatieties, cik te interesantas gaismas, kādi pustoņi! Es taču teicu, ka pati realitāte satur sevī mākslu!
Vai zināt, kas ir galvenais, lai uztaisītu labu bildi? Saprast un sajust, kā darbojas gaismas. Es tagad skatos un redzu, jūsu seja nav izgaismota, tā ir plakana. Ne no sāniem, ne no augšas nekrīt gaisma un neatklāj jūsu sejas muskulatūru. Ikviena seja ir kā zemes virsma. Ja to attiecīgi izgaismo, sejas topogrāfijā var ieraudzīt satriecošas lietas.
Nē. Agrāk sieva strādāja Rīgas kinostudijā, viņa bija administratīva darbiniece. Sievas darba pienākumos ietilpa filmu skatīšanās, tāpēc viņa prata novērtēt arī manas filmas. Nereti deva labus padomus: “Man te viss jau skaidrs, nav interesanti skatīties. To griez ārā!” Un es viņu klausīju. Kā teicis krievu klasiķis Antons Čehovs, ja esat uzrakstījis stāstu, pirmo lapu noteikti metiet ārā. Tā ir lieka.
Manas dzīves temps nemainās jau daudzus gadus, jo citu cilvēku steiga mani neietekmē. Es neveicu asas kustības un nemētāju galvu pa labi vai kreisi. Kur es skatos, tur es skatos. Un tas notiek bez satrauktas rosības.
Ziniet, dzīvi paviršu dara paši cilvēki. Kādi ir cilvēki, tāda ir dzīve. Ja mēs pavirši skatāmies, tad redzam tikai virspusējo. Kas atrodas dziļumā, to ieraudzīt nespējam.
Esmu dzimis un strādājis Latvijā, kur viss ir tik tuvs un pierasts. Tagad esmu divu valstu pavalstnieks, man ir divas pases. Jūtos ļoti stabili, jo ar abām valstīm izjūtu spēcīgu saikni. Ar Latviju mani vieno jau nodzīvotā dzīve, ar Izraēlu – mana tauta. Katram putnam ir divi spārni, kāpēc man nevarētu būt divas pavalstniecības?
Jeruzalemē. Kad aizbraucu uz Izraēlu un ierados Jeruzalemē, tā sapratu – es dzīvošu tieši tur.
Es tik uzmanīgi nesekoju Latvijas politikai, lai saprastu, kas te notiek. Tāpēc baidos būt paviršs. Ne Latvijā, ne Izraēlā neesmu nevienā partijā un nepiedalos nekādos politiskos pasākumos. Protams, dzīvojot Izraēlā, es zinu, kas notiek valdībā un parlamentā, jo tas viss notiek manu acu priekšā. Bet analizēt un izteikt savus secinājumus – to es negribu.
