Birokrātijas dēļ bēru rīkošana Meža kapos izvēršas par murgu
Kasjauns.lv lasītājs vēstulē portālam dalās pieredzē – ar ko jārēķinās, rīkojot bēres Meža kapos.
Šajās dienās apbērējām tuvu cilvēku. Aizgājēja bija gados, ļaunu slimību mocīta. Paldies valdībai un slimnīcai „Gaiļezers”, par slimnīcā pavadīto mēnesi nebija jāmaksā ne santīma, jo aizgājējas dzīvība izdzisa palātā, nevis mājās – tāda, lūk, kārtība. Savas dzīves izskaņā paciente saņēma vislabāko aprūpi.
Bet stāsts ne par to. Jo pēc tam vajadzēja kārtot bēru rīkošanas lietas. Un tas, kā tas notiek 21. gadsimta otrajā desmitgadē, gan rada pārdomas. Morgā laipni aprunājas, uzklausa, bet – samaksāt uz vietas nevar. Ar izsniegto rēķinu jāiet uz jauno uzņemšanas nodaļu, tur esot kase. Sieva aizgāja pirkt zārku, pasūtīt katafalku, es devos uz kasi. Jāiet paliels gabals, pa ceļam nekādas saprotamas norādes.
Uzrakstu „Neatliekamās palīdzības klīnika” gan ieraudzīju, bet aizspēros garām, meklējot uzņemšanas nodaļu. Tā aizgāju līdz vecajām telpām, tur paskaidroja, kā jāiet atpakaļ, uz minēto klīniku. Un kase ar smuku kasierīti tur arī bija. Samaksāju, eju atpakaļ ar rēķinu, sieva nāk pretī – ar karti samaksāt nevar, jādodas uz bankomātu slimnīcas vestibilā. Bēru firmā vēl noprasījuši, vai tad čekus vajadzēs... Sieva strikti pateica – vajadzēs gan.
Kad nu ar to tikuši galā, braucam uz Meža kapiem. Kas jau tur bijis bēres pieteikt, zina, ka tas nav vienkāršs pasākums. Mūsu gadījumā izvadīšana bija paredzētas no 1. Meža kapu kapličas, bet apbedīšana – 2. Meža kapos. Un, lai arī, ar acīm skatoties, tas viss šķiet viena liela teritorija, kantori ir divi. Tātad vispirms ejam un piesakāmies pirmajā kantorī. Tur izsniedz vienus papīrus, un ejam uz nākamo kantori. Tur laipns onkulis pieraksta visu, ko vajadzēs darīt, bet samaksu, dažus latus, iekasē tikai par tiesībām iebraukt katafalku kapos. Kases aparāts ir, bet vairāk neko te samaksāt nevar – ar darbu sarakstu jāiet uz trešo kantori.
Tas viss nav trīs kabinetos vienā mājā, nē, katrs pasākums veicams citā ēkā. Pirmā ir kapu viņā galā, dzeltens nams ar kolonnām, mazliet noplucis, otrs kantoris kaut kur pa vidu, bet trešais ir privātfirma, iekārtojusies netālu no galvenās ieejas. Tikai tur noskaidrojas, cik tad jāmaksā – mazliet vairāk par simts latu. Kopš Rīgas dome Ušakova vadībā sakārtojusi kapos lietas, rakt drīkst tikai „komunālie kaprači”. Un viss, nekādas izvēles un konkurences, un tā nu cena par rakšanu uzlekusi līdz pat 88 latiem. Vēl pirms dažiem gadiem pat bargā ziemā tik daudz neprasīja.
Nu, ko padarīsi, kas jāmaksā, jāmaksā, bet... Firmai nobrucis terminālis, un ar karti norēķināties nevar. Darba laiks visiem šiem kantoriem līdz četriem pēcpusdienā, divās stundās jāpaspēj tikt līdz bankomātam un atpakaļ, un dāma aiz lodziņa nezina, kur šajā apkārtnē ir kāda „naudas mašīna”.
Laimīgā kārtā noskaidrojam no darba kolēģes, ka bankomāts atrodas pie Iekšlietu ministrijas jaunā kompleksa, saukta par Pentagonu. Atkal izstaigājamies turp un šurp, samaksājam un ar to viss nebeidzas. Jo tagad papīri jānes atpakaļejošā secībā – vieni uz vienu kantori, cits uz otru kantori. Te neviens nekrāmējas ar informācijas apmaiņu, sūtot e-pastus vai faksus, jānes pašiem. Mēs jau varam izskraidīt, žēl tikai sirmgalvju.
Nākamajā dienā bēres. Stāvu netālu no kapličas, uzmanu vainagus, kamēr ģimene apciemo radu kapiņus. Pienāk tantuks trīs krietnu kaķu augumā, jakā, ko rotā uzraksts „Kapu pārvalde”. Tantuks krieviski saka – jums egļu zari uz celiņa nav pasūtītas. Bet vajadzētu. Tikai trīs lati. Es raustu plecus – sieva taču par visu samaksāja, kādi vēl zari? Nē, vajagot, mums esot pasūtīts tikai uz kapa, bet kā tad celiņš – tante negrasās tik viegli atkāpties. Eh, atmetu ar roku, iedodu trīs latus. Bez čeka.
Pa to laiku cita bēru procesija no kapličas aizdodas uz kapu, nākamā rindā ir mūsu aizgājēja. Tantuks enerģiski paņem dakšu un skuju zarus no iepriekšējās procesijas ceļa pārnes uz mūsu celiņa sākumu. Nu, vismaz nevienu lieku egli neapskādēja.
Bet bēres noritēja kā pieklājas, aizgājēju izvadījām godam. Vieglas smiltis.
Ak, jā, būsiet Meža kapos, noteikti apskatiet vēl dzīvā advokāta Grūtupa kunga memoriālu. Atrodas netālu no ieejas, iepretim 90. gados pamestā bērniņa Lūcijas kapiņam, visu Latvijas atradeņu simbolam.
