Mācītāja dzīve: par Dievu, glāzīti konjaka, precībām
Lielsalacas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Andris Vilemsons atstāj ārkārtīgi cilvēcisku iespaidu, viņā nav ne miņas no stīvuma, mācītāja stāja viņam dabiski piemīt.
Ar viņu sarunājoties, šķiet, ka cilvēciskais ar profesionālo veido vienotu veselumu, kas ir visai reta parādība. Turklāt, lai ko arī jautātu, tu kaut kā jau iepriekš skaidri zini, ka radīsi izpratni, nevis tiksi norāts par nepiedienīgām runām. Laikā, kad reliģiju un uzskatu dažādība sit augstu vilni, ir ļoti nomierinoši sastapties ar harmonisku un viengabalainu mācītāju, kurš – par laimi! – nenodarbojas ar didaktiku.
Kāpēc vectēvam sabruka ticība
Kad jautāju vectētiņam, vai viņš tic Dievam, viņš atbildēja, ka esot ticējis līdz 1930. gadam. 1931. gadā baznīckungs aizmucis ar visu draudzes kasi. Protams, te var runāt par zināmu naivumu, jo ne jau mācītājam tu tici, tomēr draudzes gana morālajai stājai ir nepārvērtējama nozīme – ne velti agrāk ciemā respektētākās figūras bija mācītājs, skolmeistars un dakteris. Necik sen sastapu kādu ļoti noskumušu Rīgas armēnieti – bija nācis gaismā, ka viens no armēņu baznīcas pīlāriem prasti šmaucies, tirgojot krāna ūdeni par Armēnijas minerālūdeni. Gribētos taču ticēt, ka vismaz tāda mēroga cilvēks neizrādīsies sīks blēdis, viņa teica. Tā, protams, ir ārkārtēja situācija, tomēr mācītājam reizēm nepiedod arī daudz nevainīgākas lietas.
“Bībelē ir teikts, ka mācītāji nokļūst īpašā tiesā, grūtā tiesā. Tomēr tiem, kuri par mācītājiem kļūst, ir iedotas līdzi arī īpašas spējas un palīdzība,” saka Andris Vilemsons. “Amats uzliek grūtības, bet līdzi nāk arī spējas tās pārvarēt. No svara ir gara dāvanas, rakstura iezīmes, citas kvalitātes. Procesā, kad cilvēks kļūst par mācītāju, kad viņu atzīst, baznīca mēģina saprast, vai viņš vispār spēj pildīt prasības, ko uzliek šis amats. Ir pārbaudes laiks, un katrā baznīcā ir sava sistēma, procesā mēģinot saprast, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt šos pienākumus. Tajā visā ir arī zināma Dieva klātesība un vadība. Protams, gadās, ka caur šo filtru iziet cilvēki, kam baznīcā nevajadzētu būt.”
Mācītājs pats piedāvā uzrunāt viņu uz tu. Tad nu jautāju – ja tu būtu katolis, tev būtu jāievēro celibāts... “Jā, katolim, lai kalpotu par priesteri, celibāts jāievēro. Tas gan nav kristiešu izgudrojums, tas ir arī citās reliģijās, tur apakšā ir sava mācība un ideja. Visu cieņu tiem, kas to apņemas un dara; nelaimīgi ir tie, kas apņemas, bet apņemšanos ievērot nespēj. Mūsu baznīcā šādas prasības nav. Luters pateica diezgan vienkārši – jābūt dāvanām, lai to izpildītu. Cilvēkam dzimumdzīve ir dabiska, un prasīt kaut ko pilnīgi pretdabisku... Problēmas var rasties, jā. Tomēr es nespriedīšu par katoļu baznīcas tradīcijām.”
Ik pa brīdim baznīcā uzpeld nesmukumi – uzliesmo pedofilijas skandāli. Necik sen tāds gadījums bija arī Latvijā un skāra luterāņu baznīcu. Dzirdēju melno humoru: kāds teica – jā, bet viņš ir pārnācējs no katoļiem, turklāt katoļiem ir raksturīgi nesmukumus noklusēt...
“Baznīcā, tāpat kā jebkurā citā organizācijā, nav iespējams izvairīties no atsevišķiem nelāgiem gadījumiem, ar tādiem ir pilna kristietības vēsture. Jautājums, cik lielā mērā tas notiek. Arī reakcija uz šādām parādībām daudz ko liecina par mācītāju un viņa stāju. Kad notiek kāds nesmukums, daži uzreiz izrādās tie pareizie un nonāk pat līdz publiskai veļas mazgāšanai, lai uzsvērtu, cik reižu pareizāki ir par šiem sliktajiem (kas neko labu neliecina par viņiem pašiem), kamēr citi aiz sāpēm par baznīcu drīzāk dod priekšroku paklusēšanai. Ja nesmukumu sāk izmisīgi slēpt, arī tā ir problēma. Lietas jānosauc savos vārdos, bet nevajadzētu tās bez vajadzības cilāt un vazāt, jo tas, kurš to dara, sarežģī dzīvi baznīcai un atgrūž no baznīcas cilvēkus, izdarīdams lāča pakalpojumu kā vieniem, tā otriem,” domā mācītājs.
“Mazā pilsētā viss ir kā uz delnas. Ja tu, mācītājs būdams, jautrā prātā nāksi mājā no kroga (un tā katru nedēļu), vai tas atsauksies uz tavu karjeru? Un – kurš to izvērtēs?” jautāju.
“Retu reizi katram kaut kas var gadīties, bet, ja mācītājs dzīvo mācītājam nepiedienīgu dzīvi, tas nozīmē, ka pašos pamatos kaut kas ir aizgājis greizi. Tad viņam vajadzētu vai nu ņemt pārtraukumu, vai sakārtot savu garīgo dzīvi, lai turpinātu kalpot.”
Ja mācītājs kļūst par alkoholiķi un pats to saprot, viņš var cerēt uz izpratni? “Jā, viņš var griezties pie savējiem, un viņu sapratīs! Nav jau tā, ka visus mācītājus, kuriem ir grūtības, grib nožmiegt, otrādi – saprot, ka cilvēkam ir problēmas un vajadzīga palīdzība. Par mācītāju garīgo aprūpi tiek domāts, un mācītāju jau arī nav tik daudz, lai ar viņiem tā mētātos – kolīdz problēma, ej prom! Dažreiz gan palīdzība var būt novēlota, jo diemžēl paši mācītāji ne vienmēr laikus vēršas pēc palīdzības. Luterāņiem ir citādi – ir ģimene, eventuālās problēmas pirmā var pamanīt sieva, bet katoļu priesteris dzīvo viens, un, ja blakus nav cilvēka, kurš par problēmām informē, viss var aiziet par tālu. Informēšanas mērķis nav cilvēku nogremdēt, bet palīdzēt. Protams, visam ir robežas,” piebilst mācītājs. “Vai mācītājs drīkst šķirt laulību... Ja viņš šķiras, viņu vismaz uz laiku vajadzētu atstādināt no kalpošanas. Noteikti! Mācītājam jātiek ar sevi skaidrībā – jāsaprot, kur ir problēma. Ja sieva ir slikta – kur tāda uzradās? Pats vien paņēma...” pasmaida mācītājs.
Neprecēts (reizēm arī precēts) simpātisks mācītājs draudzes dāmām nereti šķiet sacensības vērts. Dzirdēts – gan zeķes viņam ada, gan zupas bļodiņas pienes, gan visādi citādi aptekā, viena uz otru šķībi lūrēdama. Un, ja mācītājs apprecēs smukāko draudzes meiteni, viņš taču kritīs nežēlastībā – pārējās jutīsies nekrietni piekrāptas, un gaisotne draudzē nekāda labā nebūs.
“Tāds scenārijs ir iespējams, jā! Vecāki un pieredzējušāki mācītāji pat saka, ka vislabāk ir vai nu apprecēties, pirms kļūsti par mācītāju, vai neprecēties vispār. Jo, kad kļūsti par mācītāju, tev ir zināms stāvoklis un ietekme, kas kādai varbūt var patikt. Esmu dzirdējis atskaņas, nelielā miestā ierodoties jaunam mācītājam. Vaa-iiiī, precējies... Tad jau nebūs nekādas intrigas! Gadās, ka mācītājs noskata draudzē sev dzīvesbiedri, un tas izvēršas par veselu teātri pilsētas mērogā. Kāpēc viņu? Viņai taču līkas kājas, mani vajadzēja ņemt! Vīrietis pilnīgi bez gaumes, fui...
Bet, ja kādam mācītājam sabrūk ģimenes dzīve, tā tomēr ir liela traģēdija, ko nevajadzētu daudz vazāt no mutes mutē. Parasti gan tas tiek visādi cilāts... Viss atkarīgs no šķiršanās iemesliem, un tādu var būt simts un viens. Arī pašam mācītājam vajadzētu ņemt pauzi, un, es domāju, viņa kalpošanu pēc kāda laika varētu atjaunot. Bet tad skaidri jāzina, ka tas bija neizbēgami un ka tas ir vienreizējs gadījums, nevis pēc pusgada atkārtosies atkal, un tā aizvien biežāk un aizvien jautrāk! Rietumos dažviet mēdz būt pat tā, ka draudzes gana privātā dzīve veido draudzes mutvārdu dzelteno presi – kura mācītājam būs nākamā... Arī mācītājus var disciplinēt – kad vienu atstādina, tas, kuram arī laiviņa šūpojas, padomās par savu dzīvi un varbūt mēģinās kaut ko saglābt,” domā Andris Vilemsons.
Ko nozīmē atstādināts – viņam jāņem pauniņa pār plecu, jāiet prom no mācītājmuižas, un viņš paliek bez iztikas līdzekļiem? “Ja mācītājs tiek atstādināts, tad jā – jāņem pauniņa! Ja viņš ir atstādināts uz laiku, tad vērtē katru konkrēto gadījumu.”
Rakstos ir teikts: tev nebūs atšķirtu precēt. Vai mūsdienās to ievēro – respektīvi, vai tiešām draudzes loceklis aiz ticības stiprības neprecēs savu mūža mīlu, kura agrā jaunībā neapdomīgi izskrējusi pie vīra, bet nu jau garus gadus ir šķīrusies? “Man patīk, kā teica viens mācītājs par baznīcā laulātu pāru šķiršanu, – mēs pieļaujam, ka cilvēks ir kļūdījies vienu reizi, bet ja jau otru...”
Vai baznīcā laulāts pāris arī baznīcā jāšķir? “Līdz šim vēl nav nācies, laulību šķir dzimtsarakstu nodaļā – jā, arī baznīcā laulātu pāri šķir dzimtsarakstu nodaļā (jāpiebilst, ka baznīca atzīst arī dzimtsarakstu birojā noslēgtu laulību). Ja tu nākamreiz atkal nāksi laulāties baznīcā... Par to jālemj mācītājam, viņam pieder gala vārds, bet priekšrakstu, ka es to nedrīkstu darīt, nav. Mācītājs jebkurā gadījumā izlemj, vai viņš konkrēto pāri laulās, pat tad, ja tā ir pirmā reize. Baznīca nosaka pamatkārtību, bet neviens nevar piespiest mācītāju laulāt kādu pāri, ja viņš to negrib. Pilntiesīgam draudzes loceklim gan ir tiesības saņemt visu, kas pienākas, tāpēc jābūt ļoti nopietniem iemesliem, lai mācītājs laulāšanu atteiktu,” paskaidro mācītājs Vilemsons.
Varbūt mācītājs, tāpat kā vecāki, nereti redz, ka pirmais dullums ne pie kā laba nenovedīs. Nesen lasīju, ka tieši tāpēc agrāk tā bijusi laba prakse – ja mācītājs jutis, ka pāri nekas labs negaida, tad teicis – nāciet pēc gada. Un vairākumā gadījumu šis pāris otrreiz vairs neesot nācis. “Jā, arī tagad es tā varu darīt – teikt, lai nāk pēc pusgada vai gada, bet pāris var aiziet pie cita mācītāja, kurš pateiks – jā, es jūs salaulāšu...”
Arī daudzi citi likumi neatbilst tikumiem – neraugoties uz dalību draudzē, tās locekļi (protams, pārsvarā dāmas) ir itin naski uz zīlnieku, gaišreģu un dziednieku apmeklēšanu. Kā uz to skatās mācītājs? Bībele taču nevēl...
“Protams, nevēl – tas ir viennozīmīgi! Un, protams, esmu novērojis, ka tas tomēr tiek darīts. Redzams, cilvēkiem kaut kā pietrūkst, un viņi mēģina sevi kaut kā nodrošināt. Man patīk epizode no filmas „Mūmija”. Viens personāžs, kurš ir apkāries ar visiem iespējamajiem simboliem visiem dzīves gadījumiem, ieskaitot Dāvida zvaigzni, kritiskā situācijā velk ārā citu pēc cita – ja nu noder šis... Es esmu diezgan saudzīgs, domāju, ja draudzes loceklis to pastāsta mācītājam, tā ir mācītāja privilēģija. Turklāt mācītāja domas šajā jautājumā nav noslēpums, tātad viņam uzticas, paļaujas, ka viņš nenopātagos un tūliņ nemetīsies izkliegt attiecīgos saukļus. Ir labi, ja mācītājs zina, kas notiek ar viņa cilvēkiem, jo tad var mēģināt to risināt. Ja pātagosi, cilvēki ierausies sevī.
Ar ko visbiežāk grēko? Vispopulārākie droši vien ir horoskopi, astroloģija. Ir dzirdēts arī, ka dziednieks iesaka – jums bērns jānokrista baznīcā, kas pats par sevi būtu pozitīvi. Lai gan šajā gadījumā tas vairāk saistās nevis ar pievēršanos ticībai, bet ar tādu kā maģisku darbību. Es gan uz to skatos ļoti liberāli – nav svarīgi, ar kādu motivāciju kāds ir atnācis, svarīgi ir, kāds viņš aiziet. Tā ir liela privilēģija, ka cilvēks vispār pie manis atnāk – viņš taču varēja arī nenākt!” uzsver mācītājs Vilemsons. “Un, ja reiz viņš ir atnācis, man jāizdara viss iespējamais, lai cilvēks aiziet, saņēmis to, kas viņam vajadzīgs, lai būtu tuvāk Dievam.”
Vai nav tā, ka katrā draudzē daļa ir īsteni ticīgo, bet daļa nāk, tā sacīt, kompānijas pēc? Lai justos piederīgi pie kāda kolektīva, vai cerot, hm, uz materiālu atbalstu. “Šad tad nākas pateikt tieši – ja iedomājas, ka baznīca būs caurskrejamā sēta, labāk nevajag... Citādi – protams, ja gribi nākt, nāc! Arī tad, ja vajadzīga palīdzība, palīdzēsim! Tik, cik baznīcas iespējas atļauj. Pat ja cilvēks pēc tam aiziet, ir svarīgi, lai viņam paliktu siltas atmiņas. Neviens jau nezina, kad viņš atgriezīsies. Un varbūt vairs ne vajadzības dzīts, bet tāpēc, ka te viņu jauki uzņēma,” domā mācītājs.
Mācītāju uztver kā mierinātāju, cilvēkam gribas viņam izsūdzēt bēdas, saņemt padomu vai cerīgu ieteikumu, bet baznīcā, cerot uz mieru, klusumu un patvērumu, nereti iegriežas arī neticīgie. Un vēl kāda, nedaudz amizanta parādība – teju visas pamestās sievas un brūtes vai nu metas ezoterikā, vai pēkšņi kļūst „aktīvi ticīgas”. Vai var sacīt, ka baznīcu cilvēks meklē pārsvarā tad, kad viņam ir grūti?
“Tas ir tikai cilvēcīgi. Mācītāja kalpošanā biežāk nāk priekšā sarežģītie gadījumi, nevis priecīgie. Bet, protams, nav jau jānoved dzīve līdz kliņķim, lai atrastu baznīcas durvis! Un nav arī tā, ka baznīcā nāk tikai tie, kuru dzīve ir izpostīta, un viņi nu nāk šurp to lāpīt. Jā, pārsvarā pie manis nāk ar problēmu. Diemžēl padalīties ar „re, kā man forši iet!” nenāk...
Ja cilvēki uztvertu mācītāju tā, ka pie viņa vienkārši var atnākt un parunāties par dzīvi, varbūt tas notiktu biežāk. Nevar gan noņemt maizi psihologiem, jo cilvēks var atskārst – kāpēc jāiet par naudu pie psihologa, ja pie mācītāja var atnākt par velti? (Smejas.) Protams, kad atnāk cilvēks ar lielām sāpēm un skatās uz tevi gandrīz kā uz burvju mākslinieku, bezspēcības sajūta ir diezgan liela. Tomēr tajā visā nevajag izslēgt Dievu – ar to mācītāji atšķiras no psihologiem. Psihologi, ja tā var izteikties, nepārstāv Dieva teritoriju. Mācītājs ir garīga persona, tāpēc vajadzētu padomāt par Dieva klātesību – pat ja mācītājam īsti nav, ko teikt, pat ja viņš jūtas bezspēcīgs... Kad cilvēks ir atnācis pie mācītāja, tad viņi ir nevis divi, bet trīs – cilvēks, mācītājs un Dievs. Iespējams, Dievs arī šo cilvēku šurp ir atvedis. Un risinājums būs – ja ne uzreiz, tad vēlāk,” ir pārliecināts mācītājs.
“Šeit ir nomale, nost no acīm, bet tajā pašā laikā visi visu zina, visu redz. Kad tikko pārvācāmies šurp, mēs ar sieviņu ar riteņiem aizbraucām līdz jūrai. Pa ceļam satikām skolēnus ar skolotāju, un skolotāja saka – mēs zinām, kas jūs esat! Sestdienā aizeju uz frizētavu, svētdienā visa draudze to zina – mācītāj, jūs bijāt frizētavā! Sieviņa saka – es te būšot sabojājis visus priekšstatus par mācītājiem... Protams, apgalvojums ‘mācītājs arī ir cilvēks’ ir pareizs, un visi cilvēki ir grēcīgi, bet jautājums ir, kādos gadījumos šo apgalvojumu lietot. Jo bieži vien šo saukli velk ārā, lai sevi attaisnotu.
Ja mācītājs ir tik paģirains, ka, iekrampējies kancelē, šūpojas un lāgā nespēj parunāt, vai teiksim „mācītājs arī ir tikai cilvēks”? (Smejas.) Ir arī otra galējība – esam sakristejā ar sarunas biedriem sēdējuši pie mazas konjaka glāzītes, un, protams, ir bijušas atsauksmes. Kad biju Vācijā, sadraudzības pilsētā, pēc svētbrīža baznīcā pa visu perimetru līdz pat altārim izvietoja galdus (pasākums bija iecerēts ārā, bet lija lietus), un gāja vaļā neformālā daļa, kurā sava vieta bija arī vīnam un alum.
Braucot mājās, man visu ceļu nācās cilvēkiem atbildēt uz jautājumu – kā, vai tad tā drīkst?! Man personīgi tas nešķita nekas ārkārtējs, varbūt mēs baznīcā kaut ko par daudz tēlojam, varbūt tā problēma ir tur, ka mums ir iestrādāta pārmērīga bijāšana. Varbūt arī mācītāji ir izdarījuši cilvēkiem lāča pakalpojumu, tēlojot no sevis sazin ko. Piemēram, šaurā lokā viņš to alu iedzer, bet publiski taisās svētāks par svētu. Luterāņu baznīca ir ļoti mainījusies – ja paskatās vecās bildes, tur galdi ir noklāti ar vīniem. Tagad tas tiek uztverts kā – fui! Ir ievazāta pārmērīga klīrība, domājams, no citām konfesijām, piemēram, baptistiem. Beigās iznāk tā – mājās cilvēks iedzer, bet baznīcā nedrīkst. Kāpēc?
Kad bija tas pasākums ar vāciešiem, visi ēda un dzēra un beigās vēl nodziedāja himnu. Mūsējie – kā viņi tā?! Sadzērušies dzied himnu! Mēs, re, dziedam sākumā, kamēr vēl skaidrā... Manuprāt, vācieši iedzerot nemaz nedomā, ka viņi dara kaut ko sliktu. Viņi bez problēmām to himnu var nodziedāt gan sākumā, gan beigās. Bet mūsu domāšana iekārtota tā – nodziedāsim tagad, jo pēc tam mēs darīsim kaut ko sliktu, un tad himnu nedrīkstēsim dziedāt. Domāju, tā ir kaut kāda kroplība, un cilvēkiem būtu nedaudz jāmaina domāšana. Protams, baznīcā ir izveidojušās savas īpatnības, un, ja tu tās sāksi ignorēt vai pārkāpt, kāds sāks ar aizdomām skatīties, vai ar tevi viss ir kārtībā,” piebilst mācītājs.
Kristietība ir tik ļoti sazarota – luterāņi, katoļi, pareizticīgie, septītās dienas adventisti, prezbiterāņi, baptisti, kalvinisti un vēl, un vēl, nerunājot par citām reliģijām – musulmanismu, dažādiem budisma paveidiem, hinduismu, džainismu, jūdaismu... Turklāt katrs ticīgais ir dzelžaini pārliecināts, ka tieši viņa ceļš pie Dieva ir vienīgais īstais un pareizais. Kā viens pats Dievs tiks ar to visu galā – laidīs katru pa savām durvīm?
“Gan jau Viņš tiks galā ar visiem. Tie, kas netiekam galā, esam mēs. Lielākais brīnums būs tas, ka Dievs mācēs visus iedabūt pa vienām durvīm. Tomēr jānodala kristietība un citas reliģijas – viens ir dažādas konfesijas, bet otrs – dažādas reliģijas. Būtu jāpiesargājas arī no populārā uzskata, ka pie Dieva ved dažādi ceļi, tāpat būtu jāizvairās, pirmkārt, no uzskata, ka ir daudz dievu, otrkārt, ka katrs Dievam var ticēt citādāk. Protams, paskatoties uz praksi, jāsaprot, ka ir lietas, ko mēs īsti nespējam izskaidrot, un, mēģinot tās skaidrot, var rasties dažādas dīvainības. Pie Dieva ceļš ir viens, un tas ir Kristus – par to biju dziļi pārliecināts, pirms vēl nolēmu kļūt par mācītāju,” saka Andris Vilemsons.
Ja cilvēkam notiek nelaime, nereti no mācītāja tiek pieprasīta atbildība – kas tas tev par dievu, kurš kaut ko tādu pieļauj... “Reiz cilvēks, kurš bija zaudējis bērnu, man prasīja, vai es pats ticot tam, ko runājot. Vaicāju, vai, viņaprāt, ir mācītāji, kas tam netic? Viņam šķita, ka tādi esot gan. Tas būtu traki, ja mācītājam būtu sevi jāpierunā. Varu iedomāties, kā tāds nabadziņš katru svētdienu mokās! Ja tiešām tā būtu, tādam mācītājam labāk darīt kaut ko citu. Pēc tam viņš pajautāja, vai drīkstot kādreiz atnākt tāpat, aprunāties par dzīvi.”
Vai nav tā, ka daži uzskata: mācītājam jāatrodas kaut kur tur – virs, kā nu es tā nākšu klāt un runāšos? “Domājot par to, vai mācītājs vispār drīkst, tēlaini runājot, nolaisties horizontālā plaknē ar pārējiem, jāteic, ka tā ir mūsu problēma – skatīties uz mācītāju vertikāli. Kā darīja Kristus – viņš atnāca un apsēdās horizontālā plaknē ar tiem, ar kuriem sevi cienošs pilsonis nesēdētu. Un interesanti, ka Jēzus, sēdēdams šajā plaknē, nezaudē neko no savas dievišķības! Mums varbūt liekas, ja es šādi apsēžos, vairs neesmu tas... Arī par mācītāju vienam otram šķiet: ja viņš apsēžas tajā plaknē, tad kaut ko zaudē.
Cilvēki iedalās divās grupās. Vieniem vajag šo vertikālo sajūtu – mācītājs ir tur, augšā, es, tas pīslis, pa apakšu. Viņiem, ja mācītājs apsēžas ar viņiem vienā līmenī, liekas – kas tas vairs par mācītāju... Bet tie otrie, arī sēdēdami vienā plaknē, apzinās – viņš tik un tā ir mācītājs. Tomēr tā pirmā sajūta mums jau, var teikt, ir iekodēta. Kas bija mācītājs? Kungs! Tautā tas ir ieprogrammēts, tāpēc tā varbūt ir problēma. Man ir pazīstams vīrs, kam nav problēmu ar mani kontaktēties cilvēciskā līmenī, bet sievai – ir...”
Vai jaunieši ir piepulcējušies baznīcai? “Salacgrīvā ir tā: baznīcā ir vai nu viens, vai otrs, labākajā gadījumā – vīrs un sieva, bet arvien retāk – visa ģimene. Es šim jautājumam esmu pievērsies arī sprediķos. Tā ir mūslaiku problēma, sadrumstalotības problēma. Līdz ar to jaunatne paliek ārpus borta. Ja ģimenē tas ir elementāri, tad tas ir iegājies kā norma. Nevar gaidīt, lai bērns pats sāktu nākt baznīcā. Ko viņš te darīs, pusotru stundu sēdēs un garlaikosies?
Vai arī – atnāks jaunietis... Ja viņš nav ievadīts garīgajā domāšanā, viņš te iznīks! Bet, ja bērni atnāks kopā ar ģimeni, viņi pacietīsies. Es mēģinu mudināt, lai baznīcas apmeklējums tiktu iestrādāts ģimenes kultūrprogrammā – svētdienā visi aizejam uz baznīcu, pēc tam – uz rotaļu laukumu, kafejnīcu vai kur nu gribas. Un tad tas viss kopā dabiski jau sāk veidoties kā tradīcija.
Formālajā aspektā jau ir diezgan vienkārši – ja bērns ir kristīts, tad (vismaz pēc mūsu baznīcas sakramenta) vecāki altāra priekšā ir apņēmušies pildīt solījumu, kas skan aptuveni tā – kristīgie vecāki un krustvecāki, ja jūs vēlaties, ka šo bērnu kristī šai svētajā ticībā Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, un apsolāties šo bērnu tā audzināt un mācīt, lai viņš šai ticībā paliktu un augtu, tad atbildiet, sacīdami: “Jā!” Vecākiem klātos šo apņemšanos pildīt, bet lielākā daļa to nedara. Tāpēc nav jābrīnās, ja bērns šajā tradīcijā neieaug. Tajā pašā laikā – arī tad, ja ne audzināšana, ne vide nav to stimulējusi, atklāsme cilvēku var piemeklēt pat tuksneša vidū!” “Un viņš pat var piepeši saprast, ka viņa vieta ir garīgajā seminārā?” precizēju. “Jā, tā var notikt!”
Kāds kristīgs paziņa, kuram uzdevu jautājumu, kāpēc mēdz būt tā, ka cilvēks no sirds grib pievērsties ticībai, bet tā īsti nejaudā paticēt, viņam līdz galam „nenoticas” (rakstnieks Roalds Dobrovenskis ir teicis – mīļo dieviņ, palīdzi man sev noticēt...), atbildēja, ka Bībelē ir teikts: aicināti ir izredzētie, un to, kurš un kāpēc būs izredzēts, mums neizprast. Jāsecina, ja reiz man nenoticas, tātad neesmu izredzēta – varu klauvēt, cik gribu, man neatver... Vai vienkāršoti tas saprotams, ka kuru katru „štruntu” nemaz neaicina?
“Visi „štrunti” ir aicināti, un tas, kurš ir iekšā, arī ir bijis liels „štrunts”. Aizputē bijām tāda jautra kompānija. Brīdī, kad mana dzīve šajā ziņā krasi izmainījās, es tajos krogos, kur kādreiz dzērām, apsēdos un savas kompānijas čaļiem galdā liku Bībeli. Un man radās jautājums – kāpēc es? Vai es biju baigi labāks par viņiem? Varbūt es biju lielākais „štrunts”no visiem, un varbūt tieši tāpēc es...” domā mācītājs. “Bet vai tiešām te nav arī zināms izredzētības moments – kāpēc citam ir, bet man nav?”
Mācītājs pasmaida un jautā, kāpēc es uzskatot, ka neesot izredzēta. Jo manas domas klīst neceļos, atbildu. “Zini, kas man sagādā lielākās grūtības altāra daļā? Savākties, lai domas neklīst neceļos! Tieši tāpēc es vienmēr turu priekšā tekstu, un pat tad reizēm „noraujos”! Domas klīst mums visiem...”
Daudziem ļoti gribas ticēt pārdzimšanas teorijai, kas šķiet itin loģiska. Ne viens vien šīs teorijas adepts uzstāj, ka Bībelē agrāk esot bijusi sadaļa, kas apstiprina reinkarnāciju, tikai, rau, izņemta un nozūmēta... “Piebildīšu, ka uzstāj ne tikai uz to, ka tādi teksti ir bijuši. Ir arī cilvēki, kas pat no šā kanonizētā teksta prot izvilkt argumentus par labu pārdzimšanai! No Rakstiem var izvilkt, teikšu žargonā, „da jebko”! Dažkārt var pabrīnīties par cilvēku spējām...” smejas mācītājs.
Ja šī būtu tava pēdējā diena
“Vakar viena no sprediķa tēmām bija – ko es darītu, ja zinātu, ka šī ir mana pēdējā diena,” saka mācītājs Vilemsons, piebilzdams, ka tas gan neesot nekas jauns. “Kad uzdevu šo jautājumu savai māsai, kura arī ir kristiete, visu cieņu – viņa godīgi pateica, ka nezinot.”
Mācītājs atzīst, ka arī viņš pats to nevarot pateikt. Viņaprāt, katram tas būtu citādāk. Viens varbūt sēdētu un noraudzītos, kā upe plūst, cits lūgtu dievu – protams, bez pārspīlēta garīguma vai standartfrāzēm, bet no sirds, vēl kāds kristu panikā. “Viena doma bija – vai nav tā, ka mums ir plāni teju vai tūkstoš gadiem, bet nav plāna vienai, pēdējai dienai. Un konstatējums – arī to, kas katram darāms pēdējā dienā, laikam zina tikai Dievs.”
Līdzīgā neziņā bija visi, kurus aptaujāju. Protams, kā jau teikts vecajā anekdotē, vienīgais, kas nevienam neienāca prātā – ka vajadzētu ilgāk uzkavēties darbā. Viņi vai nu nezināja, vai arī neko citu kā „ēst, dzert, mīlēties” nespēja iedomāties. Kāds izmeta – varētu mēģināt patirgoties ar kādu no dieviem (nu gluži kā mācītāja minētajā piemērā no filmas „Mūmija”!).
Vai jums ir plāns?
