Eksprezidentes dēls kļuvis par laucinieku

Vēlēdamies būt tuvāk dabai, Linda un Kārlis Freibergi pirms pāris gadiem noskatīja un drīz vien arī iegādājās māju Platones pagastā. Plašāka sabiedrība par to uzzināja drīz pēc tam, kad Kārlis bija apmeklējis vietējo bibliotēku un tās vadītāja atnācējā sazīmējusi bijušās Valsts prezidentes dēlu… Ka abi nu bauda dabu pilnībā, nojaušams pēc ciemiņiem sūtītā orientiera — „Brauciet, un, kad ceļš izbeigsies mājas pagalmā, būsit klāt!”

Ceļš patiešām tālāk neved. Skatam kā pasakā par rūķīšiem paveras maza divstāvu mājiņa, kas brīnumainā kārtā turas Platones upītes krasta pašā korē. Tik tuvu upei, ka, skatoties pa istabas logu, šķiet, Platone ieplūst mājā un iztek tai cauri kaut kur zem pamatiem. Bet otrā pusē tai — plaša, meldriem pieaugusi pļava, kuru regulāri pārstaigā meža zvēri. Sēdi siltā mājoklī, bet jūties kā savvaļā.

„Sakumā šajā mierā un klusumā bija grūti sevi disciplinēt darbam,” cenzdamās iekurināt krāsni, atzīstas Linda un turpina: „kad dzīvojām Rīgā, jutās kaut kāds ritms, ko noteicām ja ne paši, tad vismaz kaimiņi ar durvju klaudzināšanu un mašīnu darbināšanu pagalmā. Tad bija skaidrs, ka jāceļas.” Vērodams, kā ap skaliņiem pieņemas liesma, Kārlis secina, ka krāsns dēļ nu abi „piesieti” pie mājām, jo ziemā tā katru dienu jākurina. Kārlis neslēpj, ka ir ļoti salīgs. Varbūt tāpēc dzīvojamajā istabā par siltām noskaņām gādā ne tikai krāsns, bet arī Lindas gleznotā palma, kas joprojām izstaro Dominikānas Republikā sasmelto sauli.

„Pirms trim gadiem aprīlī pavadījām mēnesi Karību salās pie mana drauga — spāņa, ar kuru kopā mācījos Francijā deviņdesmito gadu beigās,” stāsta Kārlis. Jau toreiz Freibergi sapratuši, ka itin labi var strādāt, arī neatrodoties konkrētā darba kabinetā. „Man bija jātulko gada grāmata Stratēģiskās analīzes komisijai. Bet Lindai — jāglezno maģistra darbs. Saplānojām laiku tā, lai iznāktu gan pasauļoties pludmalē, gan izdarīt darbus,” paskaidro mājas saimnieks.

Pamazām viņi iemācījušies dienu un darbus sadalīt arī laukos. Kamēr kādreizējās Valsts prezidentes runu rakstītājs Kārlis nododas dažādiem tulkošanas darbiem mājas augšstāvā, Linda pirmajā stāvā glezno. Darbi pabijuši vairākās izstādēs Jelgavā, daži aizceļojuši pie pircējiem.

Freibergi stāsta, ka paši izlēmuši doties prom no pilsētas. „Nē, neviens nevienu nepierunāja. Abi ilgojāmies pēc laukiem. Kā bija kāda iespēja, tā braucām no Rīgas prom. Kādu brīdi sākām vēlēties, lai nekur nebūtu jābrauc, lai būtu pie dabas visu laiku,” stāsta Linda.

Savukārt Kārlis atceras: „Kanāda dabas ziņā ir ļoti līdzīga Latvijai. Kad biju bērns, bieži braucām uz parku — Karalisko kalnu, Monreālas salas vidū, vai uz mežu pastaigāties. Tāpat daudz uzturējos Tērvetē — Kanādas latviešu lauku īpašumā, kur maniem vecākiem piederēja mājas, kā arī notika latviešu bērnu nometnes. Tur ļoti iemīlēju dabu un tajā iesakņojos. Tāpēc, kad atbraucu uz Latviju, man iesākumā bija grūti, jo nebija savas vietas pie dabas. Sākdams dzīvot Rīgā, braukāju uz Bolderājas karjeru vai Buļļu salu.” Viņš secina, ka noteikti iznīktu, ja pastāvīgi nāktos dzīvot kādā lielpilsētā, piemēram, Londonā vai Ņujorkā. Un lauku „spēles noteikumus” labprāt pieņēmuši abi.

Māju atraduši pēc sludinājuma, un Kārlis ir priecīgs par faktu, ka šajās mājās iepriekš dzīvojis arī tulkotājs un rakstnieks Pauls Kalva. Pirmajā ziemā pat iztikuši ar viņa sagādāto malku. „Pauls Kalva bija leģionārs, kurš vairākus gadus pavadīja Sibīrijā, spaidu darba nometnēs. Viņš tur ļoti salis, tāpēc, atgriežoties Latvijā, skrupulozi rūpējās par to, lai atkal nebūtu jādzīvo aukstumā. Tāpēc katru dienu viņš gatavoja malku — vispirms kaut ko parakstīja, patulkoja un tad prom uz šķūnīti...”

Malkas bijis tik daudz, ka darba „augļus” baudījuši arī Freibergi. Piemēram, caurām dienām kurinot virtuves plīti, uz kuras milzīgā mantotā alumīnija katlā ar uzrakstu „компот” sildījies ūdens. „Māja bija bez labierīcībām. Ūdeni nesu no akas, vismaz sešus spaiņus dienā,” rēķina Kārlis, būdams pateicīgs sievastēvam, kurš ievilcis ūdeni virtuvē un uzstādījis boileru.

Protams, laukos ar intelektuālo darbu vien neizdzīvosi, lai arī ar to tiek pelnīta maize un uzturēta ģimene. Par abu ikdienu nu kļuvuši dažādi lauku darbi. Piemēram, upes gultnes tīrīšana, zāles pļaušana, dārza uzturēšana un ravēšana. Pērn izaudzējuši kartupeļus, tomātus, topinambūrus, pākšaugus un citus dārzeņus. Lai nestresotu, Freibergi iemācījušies nepārspīlēt.

„Mēs jau neatnācām uz laukiem, lai nemitīgi sevi šaustītu par to, ka nav kaut kas izdarīts. Savā ziņā te ir laba vieta, kur ārstēties no perfekcionisma, jo vienmēr paliks kaut kas neizdarīts — nesazāģēts, neizravēts… mēs samierināmies,” attieksmi raksturo Linda. Kārlis viņu mīļi papildina, ka nekad prātā nav nācis sieviņai pārmest par to, ka dārzāji ieauguši nezālēs. Ja labi meklē, arī starp tām varot ko labu atrast.

Vai cilvēkiem iet grūti laukos? Vaicāti par to, Freibergi stāsta, ka viņu apkārtnē dzīvojot rosīgi ļaudis, kuriem ir savas saimniecības. „Kaimiņiem, pensionētam pārim, ir divas govis, zosis un bites. Bieži samājamies un sasmaidāmies. Bet neko vairāk, jo viņi ir „hoholi” no Ukrainas un latviski tikpat kā nerunā,” rādīdams pāri upītei, zina stāstīt Kārlis. Savukārt uz citām mājām abi braucot pēc piena. Kaimiņiene, kura audzē aitas, ieteikusi tās paņemt arī viņiem. Nu, vismaz tik daudz, lai noganītu trīs hektārus plašo pļavu pie mājām, bet rudenī aitas laist atpakaļ pie kaimiņienes. Šādu domu apsverot, Linda secina, ka viņai būtu grūti rudenī šķirties no aitiņām, zinot, kāds liktenis viņas vēlāk sagaida. Tāpēc atteikuši. Vismaz pagaidām.

„Laukos ir tāpat kā Rīgā — viens strādā un turas virs ūdens, cits aizraujas ar alkoholu, bet vēl kāds atstāj visu, lai glābtos ārzemēs,” secina Kārlis. Kādreiz viņš solīja nogriezt savu garo bizi, līdzko Latvija būs brīva. Kā šobrīd ar patriotismu? Izdzirdot jautājumu, Freibergs nopūšas: „Mūsu valsts ir smagā stāvoklī, jo pieļauts daudz kļūdu tautsaimniecības jomā. Atceros reklāmu ceļmalā — „Dzīvo tagad un maksā vēlāk!”… Bet tagad daudzi paņemto kredītu dēļ ir mūža parādnieki bankām. Netaisnīgi… Uzskatu, ka netika pieņemti vajadzīgie likumi, lai ierobežotu banku patvaļu un atvieglotu cilvēku dzīvi.” Pats, par laimi, mājas iegādei kredītu nav ņēmis. Freibergs neslēpj, ka naudu aizdevusi mamma.

Pirmajā vasarā „Baložu” saimnieku dārzā daudz ko nograuzuši vīngliemeži, nu Freibergi ēd mazos radījumus. Citādi — kur kāju sper, tur nokraukšķ kāds gliemju klases pārstāvis. „Tā mēs pastarpināti tiekam pie saviem brokoļiem un kāpostiem,” gandrīz vai aizbildinoties spriež Kārlis. Skaidrāk sakot — Freibergi ēd vīngliemežus un ar tiem cienā viesus. Vieniem garšo, citiem ne pa kam. Jautāts, pie kuriem pieder eksprezidente, Kārlis nosmej, ka mamma pārīti varot notiesāt, taču sajūsmā neesot.

Kamēr vieni vasarā saldē zaļumus un ogas, Freibergi „ieziemo” gliemežus. Kārlis izņem no ledusskapja saldējuma kārbu, kurā sasaluši tumši bumbuļi, un ber tos uz pannas. Uz mazas uguns sutinot, pavārs rēķina, ka vienā spainī salien aptuveni 300 radījumu, un atklāj to pagatavošanas recepti. Vispirms tie esot rūpīgi jāattīra.

„Gliemežus noskalo un saber cinka vannā, pārkaisot ar plānu miltu kārtiņu. Tad pārklāj ar smalku režģīti, lai neizlien ārā, un tur diennakti. Nākamajā dienā atkal ņem laukā, mazgā, liek tīrā vannā, pārkaisa ar miltiem un nosprosto ar režģi,” stāsta saimnieks. Šāda procedūra jāievēro četras dienas jeb kamēr gliemezis arī no iekšpuses kļuvis balts kā milti... Pēc kārtējās nomazgāšanas radījumi atkal tiek likti tīrā vannā, taču šoreiz — lai badinātu.

„Apmēram nedēļas laikā gliemeži no siekalām izveido plēvīti priekšā čaulas ieejai un ieiet sevī — dodas gulēt. Tad ir īstais brīdis mest tos verdošā ūdenī un vārīt 10 minūtes.” Pēc tam gliemeži tiekot atdzesēti, izlobīti no čaulām un vārīti vēl kādu stundu. Kārlis ūdenim pievienojot nedaudz baltvīna, garšvielas un ķiploku. Bet pēdējais process ir gliemežu apcepšana sviestā, ķiplokos un baltvīnā. Iesācējiem gliemji vieglāk dabūnami lejā, ja uzdzer baltvīnu, lai gan tīri labi tie sader arī ar sarkanvīnu un ar alu.

Stāstot par gliemežu galu verdošajā ūdenī, Freibergs saminstinās un izsaka cerību, ka gliemežu miegā tas notiek humānāk. Kārlis atzīst, ka 20 gadu bijis veģetārietis tieši nežēlīgās attieksmes pret dzīvniekiem dēļ. „Reiz noskatījos dokumentālo filmu par pigmejiem Āfrikā. Šie bija nomedījuši lielu ziloni un, dzīvniekam pusdzīvam esot, viņam pateicās un atvainojās par dzīvības atņemšanu. Tas mani ļoti aizkustināja. Mēs nepienācīgi izturamies pret dzīvniekiem, kuri spiesti atdot savu dzīvību mūsu dēļ,” spriež Kārlis, neslēpjot, ka viņš mazajiem radījumiem ir pateicīgs un pirms vārīšanas no sirds atvainojas.

Lai arī Linda Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistres grādu, bet Kārlis izglītojies valodniecībā, politoloģijā un starptautiskās zinībās, abi atkal ir augstskolas ierindā — Rīgas Augstākās reliģijas zinātņu institūtā. Šobrīd abi mācās otrajā kursā, piektdienās un sestdienās mērodami ceļu uz Rīgu, un sēž vienā solā.

Kā zināms, pirms astoņiem gadiem, kad pāris stūrēja laulības ostā, Kārlis pieņēma katoļticību. Reliģija abu dzīvē ieņem arvien noteiktāku vietu, ko Freibergi apliecina arī Jelgavas Romas katoļu draudzē, vadot liecību ciklu tiem, kas nolēmuši stāties laulībā. „Latvijā, ja laulājas katoļu draudzē, vispirms jāapmeklē saderināto un iemīlējušos tikšanās. Tā nu sanāk kopā vairāki laulāti pāri, mēs — viens no viņiem, un priesteris, un runājam ar jaunajiem pāriem par konkrētiem jautājumiem,” stāsta Kārlis.

Mīļi uzlūkojot vīru, Linda piebilst, ka sarunas skar gan kopdzīves veiksmīgo, gan neveiksmīgo pieredzi. „Runājam par visu. Par naudu — kurš pelnīs, kādas būs prasības. Par attiecībām ar vecākiem. Par to, ka pirms laulībām nedrīkst būt tabu tēmu — piemēram, ja vīrietis vēlēsies, lai sieva nēsā ādas bikses un sit ar pletni, viņai tas būtu jāzina pirms kāzām!” smejot pārliecību pauž Kārlis.