Gads pēc Jēkabpils. Bijušās iekšlietu ministres atmiņas

Jēkabpilī policisti bija šāvuši uz savējiem. Nogalinājuši un ievainojuši. Naudas dēļ.

Saraustīta informācija, ziņojumi, kas mainās ik mirkli, izbīlis, necilvēcīgs uztraukums, neskaidrība. Daudz citu spēcīgu emociju, kādas nekad nebija nācies un, ceru, vairs nenāksies piedzīvot.  

Iekšlietu ministrijā todien bija plānotā asinsdonoru diena. Tāpat būtu gājusi nodot asinis, bet notikušais to padarīja par pienākumu. Ne tikai man, bet daudziem citiem, kuri todien, uzzinājuši par Jēkabpili, līdz vēlam vakaram stāvēja rindā. Kad gāju pie  dakteriem, neviens vēl nezināja un tāpēc apvaicājās, vai esmu uztraukusies, ja asinsspiediens ir par lielu. Atbildēju, ka viss labi, gribu tikai ātri to izdarīt un tikt projām. Uz Jēkabpili. Nezināju, kas mani tur sagaida, tikai nojautu. Visu ceļu runāju pa telefonu, klausījos ziņojumus, skaidrojos ar valsts augstākajām amatpersonām un domāju, kā tikt galā. Situācijā, kad gribas noslēpties un izlikties, ka manis nemaz nav bijis. Šoferītis pie stūres vienkārši klusēja. Viņš bija tādā pašā šokā kā visi. Ka kaut kas tāds var notikt. Ka ir tādi... par cilvēkiem viņus nesaukšu... kas var ko tādu izdarīt.

Jēkabpils iecirknī satiku daudz izmisušu cilvēku. Apmulsušus pieaugušus vīriešus, kas bija redzējuši, kā šauj uz viņiem un viņu draugiem. Varonīgus vīriešus, kas bija skrējuši palīgā un aizturējuši neliešus.

Jau no rīta sapratu, ka nevaru atļauties emocijas. Kad būšu mājās, tad. Ministrs nevar atļauties emocijas, kad apkārt tāds izmisums un tajā mirklī bezcerība. Likās, ka vajadzētu tos vīrus apskaut kā mammai, tik apjukuši viņi izskatījās. Bet mierīgi, tāpēc uzvedos kā ministre, ne mamma. Runāju, klausījos, sasaucu preses konferenci un skaidrojos.

Uz jautājumu, vai demisionēšu, atbildēju skaidru „nē”. Kāpēc? Ja godīgi, man neienāca prātā, ka vajadzētu visu pamest, lai paši tiek galā. Es biju pārvarējusi savu mirkļa sajūtu, ka gribas noslēpties. Es „dabūju” savas asaras uz iekšu un biju tur, kur man jābūt. Pie savējiem, kā man likās. Man nebija laika padomāt par to, kā labāk izskatīties sabiedrības acīs, pār mani bija sagruvušas daudzu cilvēku un pašas dzīve, ar ko bija jātiek galā.

Pēc asins nodošanas nesanāca paēst, jo nebija laika un tas arī likās nebūtiski. Visu dienu pavadīju Jēkabpilī, rīkojumi, sarunas, tikšanās ar Jēkabpils mēru, atpakaļceļš, lai pagūtu uz „100. pantu”, un atkal sajūta, ka gribas paslēpties... Varētu aizsūtīt uz televīziju Valsts policijas priekšnieku, lai skaidrojas, bet es braucu pati. Skaidri zinot, ka tas ir par daudz vienai dienai un vienam cilvēkam. Bet darbs tāds. Tā mirkļa sajūta atkal palika pie manis. Es neslēpos. Sēdēju kameras priekšā un uz Rēdera četriem uzmācīgi vienādiem jautājumiem par demisiju atbildēju to pašu „nē”, jo es gribēju tikt pati ar to galā. Likās, ka tā pareizi un cienījami.

Ap pusnakti beidzot biju mājās. Noslēpos. Ar skaidru apziņu, ka no rīta nekas nebūs mainījies. Mana mirkļa sajūta ik pa laikam atgriezīsies, bet iešu un ar to cīnīšos. Jo es taču esmu iekšlietu ministre, nevis vāja un neaizsargāta sieviete.

Darbā biju septiņos, jo deviņos bija preses konference. Līdz tam bija jāsaprot, kā dzīvot tālāk, ko mainīt, ko darīt un kā rīkoties. Daudz rīkojumu, pavēļu, cilvēku mainītas dzīves. Jautājumi un atbildes, izmeklēšanas, sodi. Vienā rītā tik daudz, cik ierastos rītos mēnešiem nevar padarīt.

Par to dienu liecina kāda aģentūras LETA fotogrāfija. Laikam tik raksturīga, ka kādu laiku atradās Galerijas Centrs  izstādē. Bieži gāju uz to skatīties. Sieviete melniem matiem, atbalstījusi zodu pret kulaciņu, ar izmisušām, skumjām, bet apņēmīgām acīm. Ļoti, ļoti nogurusi. Ar negulētas nakts pēdām zem acīm. Nevarēju novērst acis no savas fotogrāfijas.  Tajā bija viss mans sakrātais smagums un nogurums.

Mans sapnis bija piepildījies. Es biju iekšlietu ministre. Par sapņiem jāmaksā. Nenožēloju, ka sapņoju, un nenožēloju, ka pirms gada šajā dienā nenoslēpos. Es biju viņiem blakus. Kāds to noteikti novērtēja. Un es biju izturējusi.

Linda Mūrniece/Foto: Edijs Pālens/LETA