Eņģeļi mūsu dzīvē: reliģija un terapijas prakse
Viņi mūs sargā un nes ziņas no Dieva, viņi iedvesmo un rosina iztēli, viņi ir visur, un viņu nav nekur. Eņģeļi! Viņi neiziet no modes tūkstošiem gadu – piparkūku, porcelāna, papīra, vates, māla, ziepju, vaska veidolā.
Mēs viņus redzam Ziemassvētku eglītēs, skatlogos, vitrāžās, baznīcās, lielveikalos, būdiņās un pilīs. Tā tas ir kopš neatminamiem laikiem. Cilvēki bez eņģeļiem nevar dzīvot, tāpat kā eņģeļi bez cilvēkiem.
Bībelē teikts, ka eņģeļi cilvēkiem atnesa pašu svarīgāko vēsti – par Kristus piedzimšanu. Galvenā loma eņģeļiem atvēlēta arī citās reliģijās. Eņģeļu tēli caurstrāvo senās kultūras un civilizācijas, bet mūsdienās radušās jaunas eņģeļu reliģijas. Eņģeļi ir daļa no kultūras, bez tiem nav iedomājama māksla. Bez eņģeļu pieskāriena mūsu iztēle nespētu lidot. Kas viņi ir patiesībā? Kultūras, reliģijas, teoloģijas, mistikas vai mākslinieku fantāzijas produkts? Vai arī viss kopā – vienā garojošā, kūpošā eņģeliskā katlā...
Pirmsākumu meklējot
Vārds ‘eņģelis’ sengrieķu valodā nozīmē ‘vēstnesis, sūtnis’. Reliģijās nav pretrunu par to, ka eņģelis ir dvēseliska saprātīga bezdzimuma būtne, kas pilda augstāko spēku jeb Dieva gribu un kam piemīt pārcilvēciskas spējas. Vecajā derībā minēts, ka grēcīgie eņģeļi kopojušies ar ļaudīm, radot milžus. Daļa eņģeļu izvēlējušies nolaisties uz Zemes, kur pārvērtās par cilvēkiem.
Budismā eņģeļa analogs ir bodistava, zoroastrismā Ameša Spenta vai jazats. Islāmā, tāpat kā kristietībā, eņģeļi ir Dieva radītas bezdzimumu ēteriskas būtnes. Islāma eņģeļiem nav brīvas gribas, jo tie radīti ar vienīgo uzdevumu akli kalpot visaugstākajam Allāham. Korānā teikts, ka eņģeļiem ir divkārši, trīskārši un vairāk spārnu.
Eņģelis Gabriels islāmā pārtop par Džibrailu jeb atklāsmes eņģeli, ar kuru personiski kontaktējies Dievs. Reiz, kad pravietis Muhameds alā meditējis, Džibrails viņam nodiktējis Korānu. Kristietībā tas pats Gabriels (Dieva spēks) jeb augstākais eņģelis pavēstīja Marijai, ka viņa ir stāvoklī un gaida Kristu. Citi eņģeļi ganiem aiznesa vēsti par Kristus dzimšanu, eņģeļi Dieva dēlu pavadīja arī krustā sišanas un augšāmcelšanās laikā.
Tomēr pirmie tēli ar spārniem parādījās ēģiptiešu faraonu laikā jau vairākus gadu tūkstošus pirms Kristus. Ēģiptiešu kapenēs redzami spārnoti tēli, kas mirušos pacēla gaisā un nogādāja citā pasaulē. No Tuvajiem Austrumiem spārnotie simboli pārcēlās arī uz citām zemēm un laikiem. Grieķu un romiešu kultūra mudž no pusdievu tēliem, kas ļoti līdzinās eņģeļiem. Dievu vēstnesim Hermejam bija spārnotas sandales, spārnota bija uzvaras dieviete Nīke, skaisti, balti spārni bija kaislības un mīlestības dievam Erotam.
Mūsdienās, skatoties debesīs, mēs domājam par NLO, zvaigžņu kariem, nesasniedzami tālām planētām, zvaigžņu eksplozijām, melnajiem caurumiem un dzīvību Kosmosā, bet senatnē ļaudis domāja, ka pasaule sastāv no trim līmeņiem – debesīm, zemes un elles. Viņi domāja, ka debesīs kāds dzīvo, bet pārvietoties trijos vai vismaz divos līmeņos bez spārniem bija maz izredžu, jo ne kosmosa kuģu, ne lidmašīnu vēl nebija.
2. gadsimtā eņģeļi vēl staigāja bez spārniem, tie parādījās tikai 5. gadsimtā. Spārni bija vajadzīgi, ne tikai lai pārvietotos, bet lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem. Pirmkārt, lai skatītājs skaidri atpazītu, ka tas ir eņģelis, nevis šāds tāds mirstīgais. Ja nu kādam radās šaubas, vēl eņģelim bija arī nimbs. Otrkārt, spārni deva vaļu mākslinieku iztēlei. Treškārt, spārni iemiesoja cilvēka ilgas lidot.
Visticamāk, eņģeļu organizētā struktūra agrīnajai baznīcai bija vajadzīga, lai cilvēku turētu pienācīgā attālumā no Dieva. Eņģeļu modelis mācīja, ka cilvēkiem, tāpat kā eņģeļiem, jāieņem sabiedrībā noteikta vieta un jākalpo augstākajiem. Nedaudz vēlāk šo sistēmu apšaubīja dominikāņu ordeņa mūks Akvīnas Toms, kas kļuva pazīstams kā eņģeļu doktors.
Viņš pastāstīja par eņģeļiem visu, ko cilvēki gribējāt zināt, bet baidījās pajautāt, vai eņģeļiem ir bērni, vai viņi mirst, kā viņi savā starpā komunicē, cik ātri lido un... cik eņģeļu var novietoties kniepadatas galā. Savukārt 16. gadsimta reformatori par eņģeļiem nemaz nepriecājās, aicinot pievērsties Svēto rakstu būtībai un reāliem darbiem, nevis eņģeļu ikdienai.
Starp citu, mūsdienās daži pētnieki ir izteikuši neparastu ideju, ka senie cilvēki redzējuši citplanētiešus un tos arī attēlojuši, bet mēs viņus identificējam kā eņģeļus. Tātad patiesībā eņģeļi varbūt ir būtnes, kas reiz ieradušās no kosmosa. Tā varētu būt atbilde uz jautājumu, kā mēs varam zināt, kā eņģelis izskatās, jo pat Bībelē sacīts, ka Marija tikai dzirdēja, nevis redzēja eņģeli Gabrielu.
Bet Ziemassvētkos mātes un tēvi ķeras pie kartona, balta auduma, vates, spīguļiem un meistaro bērniem eņģeļu tērpus, ņemot vērā, ka eņģelim raksturīgi spārni un mirdzošs nimbs. Kā šāds priekšstats radies? Piemēram, seno ebreju rakstos eņģeļi attēloti kā vīrieši bez spārniem. Priekšstats par eņģeļu izskatu mainījās ap 4. gadsimtu, kad tie nedaudz feminizējās, tomēr par sievietēm nepārtapa, jo tiem nebija krūšu. Centrālie eņģeļi Uriels, Mihaels un Rafaels attēloti kā bezdzimuma būtnes bez jebkādām seksualitātes iezīmēm, ar sievišķīgiem sejas vaibstiem un lieliem, skaistiem spārniem.
Mūsdienās eņģeļu industrija ir visai racionāla un pelnoša. Eņģeļi ir visur – sākot ar kino, literatūru un mākslu, turpinot ar interjera priekšmetiem, tērpu un aksesuāru modi un beidzot ar suvenīriem, kas ir populāri visās pasaules malās. Katram taču mājās ir kaut viens eņģelis! Eņģelis ir arhetipisks tēls, ko visi atpazīst, tas ir teju vai gēnos ierakstīts, tāpēc nav brīnums, ka ir radušās dažādas eņģeļu reliģijas, medicīna, skolas, terapijas, lūgšanas, meditācijas, tiek rīkoti semināri, konferences un izveidota pat zinātne – angeloloģija.
Eņģeļu medicīna no fiziskā ķermeņa spējot izvadīt toksīnus un šlakvielas un garu attīrīt no viszemākajām enerģijām – bailēm. Ir cilvēki, kas sajūt eņģeļus kopš bērnības, un jūtas aizvainoti, ja kāds apšauba eņģeļu eksistenci. Viņi uztver tos kā reālas būtnes un ikdienā ar eņģeļiem pat sarunājas. Patiesi, dzīvot ir vieglāk un mierīgāk, ja ticam, ka ir kāds, kam var palūgt palīdzību, kāds, kurš nepamet un nenosoda.
Modernais eņģelis ir draugs, aizstāvis, padomdevējs. Lai iemācītos sajust un uzklausīt savu eņģeli, nav nezin kur jādodas, nav jābadojas, nav jāsēž kalna galā un stundām jāskatās debesīs. Dažādas eņģeļu prakses pieejamas tepat Rīgā, Liepājā, Tukumā un droši vien arī citās pilsētās. Google meklētājs nekavējoties izmet vairākus uzaicinājumus uz dažādiem eņģeliskiem pasākumiem.
Kādā mājaslapā draudzīgi paskaidrots: ja netiekat pie mums, erceņģeļu meditācijas noteiktā laikā var izpildīt arī mājās. Seko skaidrojumi, kā jāsēž un jāelpo, kas jādomā un pie kura eņģeļa ar kādu lūgumu jāvēršas.
“Eņģeļu terapiju katrs pats var praktizēt ik dienu, tikai jāiekļūst eņģeļu enerģijās un jāizveido cieša saikne ar savu eņģeli. Tad mēs šajā dimensijā varēsim justies brīvi un piesaistīt lielos varenos spēkus,” saka eņģeļu terapeite, dziedniece Maija Kadiķe. Viņas saskarsme ar eņģeļiem ilgst astoņus gadus. Jau ilgāku laiku pēc domubiedru lūguma viņa vada eņģeļu seminārus, meditācijas un individuālas terapijas.
Ir tumšs vēla rudens vakars, līņā. Pilsēta ir drūma kā pekles priekškambaris, un es jūtu, ka man steidzami nepieciešama eņģeļu gaisma. Stabu ielas dzīvoklis ir plašs, rāmi skan meditatīva mūzika, smaržo pēc vīraka. Man pretī nāk smalka sieviete ar eņģeliski vieglu valodu un žestiem. Viņa gaida eņģeļu terapijas grupu, kas šovakar centīsies saskatīt un harmonizēt savu iekšējo sievieti un vīrieti.
Maija stāsta: “Ar augstāko gaismas spēku palīdzību es palīdzu ieiet neredzamajā pasaulē. Eņģeļi ir enerģijas ārpus reliģijas. Eņģeļi visu laiku ir līdzās, bet mums jābūt atvērtiem, lai šīs enerģijas saņemtu un sadarbotos ar eņģeļiem. Viņu uzdevums ir palīdzēt mums, bet mūsu uzdevums ir būt saiknē ar viņiem. Lai apvienotos dievišķā pirmsākumā, es nodarbojos ar eņģeļu dziedniecību, kas nozīmē arī dvēseles dziedināšanu. Mēs paši esam eņģeļi. Un eņģeli ik mirkli ir mums blakus, lai to atgādinātu. Pirms daudziem gadiem mēs ieradāmies uz šīs zemes kā eņģeliskas būtnes, un arī mūsu patiesā daba ir eņģeliska.
Tie eņģeļi, kas nonāca uz zemes, bija ļoti ziņkārīgi, viņiem gribējās piedzīvojumus. Sākumā mēs eksistējām eņģeliskā apveidā, tad izveidojās matērija, un kosmoss mums katram atsūtīja pa gaismas būtnei. Šīs dzīves laikā mums tiek piestiprināts viens konkrēts sargeņģelis – labākais draugs, palīgs un brālis, kura uzdevums ir palīdzēt un sargāt. Tas atrodas aiz labā pleca un viegli elpo mums uz labā vaiga (to var sajust pirmās meditācijas laikā, kurā cilvēks sāk apjaust atšķirību starp kreiso un labo pusi). Kreisā ir pagātnes puse, un arī tur ir eņģelis, kas par mums zina visu, viņam ir informācija par visiem mūsu iemiesojumiem, labajiem un sliktajiem darbiem. Izgaismojot šo pelēko, dūmakaino eņģeli, mēs izprotam sevi un atbrīvojam viņu.
Savukārt virs mūsu galvas ir augstākais Es eņģelis, kas ir savienots ar Dievu, radītāju. Meditācijās mēs attīstām mūsu gaišās maņas. Kādam tā ir gaišredzība, citam gaišdzirdība, vēl kādam – gaišzinība. Tas viss nāk caur eņģeļiem un notiek dienu no dienas, bet mēs to neapzināmies. Eņģeļu prakses to palīdz darīt apzināti.”
“Bet... ja ir eņģeļi, jābūt arī dēmoniem,” iestarpinu. “Dēmoni ir enerģētiskās būtnes, mūsu pašu tumšā puse, kas nav atbrīvota. Viņi dzīvo mūsu enerģētikā un pārtiek no mūsu bailēm. Ar eņģeļu palīdzību mēs dēmonus varam atbrīvot, jo šīs būtnes alkst tikai vienu – tikt no mums vaļā...”
Vai kaut kur tepat ir arī erceņģeļi, un vai ar viņiem var sazināties? “Erceņģeļi ir gaismas būtnes, kas atrodas tuvu zemei. Viņu enerģijas ir ļoti spēcīgas, katram erceņģelim ir savs gaismas uzdevums, un viņš piesaistās cilvēku enerģijām. Zināmākie ir Mihails, Gabriels, Rafaels Uriels un vēl vesels pulks. Ir meitenes, kas katru dienu praktizē sadarbību ar erceņģeļiem un jūt viņu klātbūtni,” stāsta Maija.
Mūs pārtrauc gaišmataina sieviete, sakot: “Eņģeļi – tas ir dzīvesveids, es citādu dzīvi nemaz nevaru iedomāties! Tas ir tik reāli, ka man vairs nav jautājumu. Redziet, cilvēkiem gribas, lai viss notiek ātri, bet eņģeļi zina labāk, kad kam ir jānotiek. Mums pašiem jābūt aktīviem un ar eņģeļiem jākontaktējas. Iedomājieties, mums katram individuāli ir dots viens eņģelis! To ir grūti novērtēt.”
“Ir brīži, kad eņģeļi aktīvi iejaucas. Smagās, dramatiskās situācijas, ja ir apdraudēta dzīvība, bet laiks doties projām vēl nav pienācis. Cilvēki man stāstījuši ļoti daudz gadījumu, pierādījumu ir pārpārēm,” turpina Maija. “Piemēram, kāda meitene man jautāja, vai eņģelis kādu spējot pacelt gaisā. Sākumā izbrīnījos. Kā – gaisā? Reiz Liepājā viņa ar bērnu gājusi pa gājēju ielu, kad pēkšņi lielā ātrumā garām traukusies mašīna. Bērns atradies solīti priekšā un noteikti būtu notriekts, bet neredzamas rokas pacēlušas mazuli gaisā un nolikušas citā vietā. Man zināms arī gadījums, kad cilvēks bija nolēmis izbeigt dzīvi, izlecot pa logu, bet priekšā nostājies eņģelis un teicis, ka laiks vēl nav pienācis...”
Kā cilvēkiem parādās eņģeļi? “Viņi tos redz dažādi, bet visbiežāk kā divu metru augstas gaismas būtnes ar oreolu. Eņģeļi var atnākt jebkurā veidolā, arī kā vēstneši caur kādu cilvēku vai notikumu, iespējas ir bezgalīgas. Ercenģeļus parasti redz mājas lielumā, jo tās ir ļoti spēcīgas kosmiskas būtnes.”
Maijas dzīvoklī sāk pulcēties grupas dalībnieces un dalībnieki, gaiss kļūst biezāks, jo klāt ir arī eņģeļi, gaisā virmo enerģijas. Cik stipri un varoši ir eņģeļi? “Viņu spēks ir bezgalīgs, viņi pieslēdzas momentāni. Lūk, piemērs. Es daudz ceļoju. Rudenī nodomāju, ka nekad neesmu ceļojusi ar jahtu. Atlika tikai par to iedomāties, kā uzreiz saņēmu vēstuli no paziņas, kurā viņa jautāja, vai es gribot doties ceļojumā ar jahtu uz Gotlandi. Jahtas vārds bija „Gabriels”...”
Visi ir sapulcējušies, un meditācija var sākties. Skanot maigai mūzikai, Maija sāk runāt: “Miljoniem eņģeļu laižas uz zemi, lai būtu kopā ar mums, jo šis laiks ir tik skaists un īpašs...”
Pēc brītiņa eņģeļu terapeite ir saņēmusi vēstījumu no gaismas būtnes un nolasa to klātesošajiem: “Sveiki, mīļie! Jūs esat sanākuši šeit, lai es jums ko vēstītu. Šajā īpašajā laikā ir svarīga enerģētiskā tīrība, bet tās lietas, kas kaitina, nomāc un biedē, pienācis laiks izprast un atlaist. Mēs, eņģeļi, zinām, ka tas nav tik viegli, cik izklausās. Lai viss notiktu bez sāpēm, jums esam mēs, tāpēc pieaiciniet mūs, kad jūtat, ka paši netiksiet galā. Mēs uzreiz un tūlīt palīdzēsim viegli un vienkārši iziet cauri jebkurai dzīves situācijai, saglabājot iekšēju mieru un paļāvību. Esiet atvērti zīmēm un norādēm! Adventes laikā eņģeļu enerģijas zemes vibrācijām ir tuvāk nekā jebkad. Miljoniem eņģeļu nāk uz zemi, lai nestu svētību. Jūsu eņģelis Gabriels.”
Mēs visi nostājamies aplī, ieskandinām zvanu un sūtām kādu laba vēlējumu: “Mīlestība, prieks, paļāvība, sirdsmiers, uzticība...” Kad esam piesātinājušies ar pozitīvu enerģiju, seko došanas un ņemšanas meditācija. Sakrustojam rokas uz spēka centru saules pinumā, aizveram acis, brīvi ļaujam rokām ar plaukstām uz augšu virzīties uz priekšu un, apejot apli, atgriezties izejas punktā.
Mēs domājam par to, kā mums ir pārpārēm un ko varam dot pasaulei; kas ir tas, ar ko gribam dalīties. Tad pavēršam delnas uz leju un taustāmies uz priekšu, domājot par to, kā mums pietrūkst un ko mēs vēlamies paņemt no pasaules. Mēs esam pilnīgi atklāti un godīgi paši pret sevi, mēs ņemam visu, ko gribam, un ieliekam sevī. Skaisti un iedvesmojoši. Pēc brīža seko vēl viena meditācija, kuras laikā mēs gremdējamies sevī, ieraugot sievietes un vīriešus, dažādus tēlus un raksturus, kas patiesībā esam mēs paši, un mēģinām panākt, lai mūsu sievišķā un vīrišķā puse satiekas. Tas nav viegli, un izdodas tikai retajam.
Pēc katras meditācijas dalībnieki stāsta par meditācijā piedzīvoto, par savām izjūtām un sapņiem. Tas ir viegli, saviļņojoši un aizraujoši, un es saprotu, kāpēc cilvēki uz eņģeļu terapiju un meditācijām nāk atkal un atkal. Ir vēls, es skrienu uz pēdējo autobusu, bet man ir silta, gaiša sajūta – it kā būtu pieauguši spārni. Skatos uz cilvēkiem un domāju: cik jocīgi, kas zina, varbūt patiesi katram līdzi nāk eņģelis.
Ideja, ka mums katram ir pa sargeņģelim, ir tik jauka, ka tai grūti pretoties. Jau senie grieķi un romieši uzskatīja, ka katram cilvēkam ir kāds palīgs, sievietēm tā bija Junona, vīriešiem Dženiuss. Senie ebreji sacīja, ka eņģeļi ir divi. Vienā pusē lidinās sargs un palīgs, otrā – kārdinātājs. Ideja par labo un slikto eņģeli iepatikās arī kristiešiem, un viņi drīz vien to pārņēma (katoļu baznīcas skolās bērni joprojām mācās lūgt savu sargeņģeli).
Ir brīži, kad savam sargeņģelim gribas ticēt jo īpaši. Pirmā pasaules kara laikā ideja par eņģeļu aizsardzību uzplauka tik ļoti, ka aizēnoja reālus notikumus un kļuva stiprāka par faktiem. Kareivji ticēja, ka uzvaru kaujās kopā ar viņiem izcīna eņģeļi. Medicīnas māsas, kas palīdzēja ievainotajiem, tolaik dēvēja par žēlsirdības eņģeļiem.
Karavīru aizstāvis ir eņģelis Mihails (tulkojumā – kurš gan cits, ja ne Dievs) – iespaidīga izskata kareivis, kas cīnās pret velnu. Dažviet minēts, ka Mihails sver cilvēku dvēseles, lai noskaidrotu, kurp tās sūtāmas – uz paradīzi vai elli. Svēršanas tehnoloģija ir vienkārša: vienā svaru kausā dvēsele, otrā kā atsvari mazi velniņi. 20. gadsimta piecdesmitajos gados pāvests Pijs XII Mihailu atzina par visas pasaules policistu aizstāvi. Informācijas un aprakstu par eņģeļiem ir bezgala daudz, tāpat kā interpretāciju un stāstu par tikšanos ar viņiem. Eņģeļi mainās, bet būtība paliek. Un – kas gan cits ir lidojošais supermens plandošajā apmetnī, ja ne eņģelis Mihails?
Jāzina, ka eņģeļi ne vienmēr ir balti un pūkaini, maigi un lādzīgi. Savu eņģelisko spēku tie spēj pavērst arī pretējā virzienā. Kur gaisma, tur arī tumsa, kur labais, tur sliktais, kur pluss, tur mīnuss. Kritušie eņģeļi, elles eņģeļi, gari, dēmoni – viņi visi kopā ar pārējām enerģētiskajām būtnēm apdzīvo mums neredzamās dimensijas, platuma grādus, ko nevaram apčamdīt, bet varam sajust. Ja uzmanīgi ieskatīsimies senajās gleznās, pamanīsim, ka atliek labajam eņģelim piezīmēt asti un ragus, pievilkt kādu tumšu līniju, un elles eņģelis gatavs.
Reiz Lucifers bija Dieva mīlulis, gaismas eņģelis, bet tad viņš sāka apskaust Ādamu un sacēlās pret Dievu, par ko tika padzīts no debesu valstības. Rakstos lasām, ka Luciferu padzina par lepnību un centieniem līdzināties Dievam, kuram, starp citu, ļoti nepatika, ja eņģeļi sarunājās ar cilvēkiem. Svētajos rakstos teikts, ka Dievs grēcīgos eņģeļus sūta uz elli, kur viņus sagaida galvenais elles eņģelis Sātans.
Viņa vārds ‘djabolos’ grieķu valodā nozīmē ‘uz leju tekošs’ apvienojumā ar ‘demons’ – gars. Sākumā Sātans tika attēlots kā čūska vai drakons, vēlāk ieguva cilvēcīgāku izskatu. Viņš vienmēr bijis kritušo eņģeļu vadonis un cilvēku kārdinātājs. Tomēr biedēt spēj ne tikai Sātans ar mazu velnēnu pulku. Mārtiņš Luters esot lūdzies, kaut nu nesatiktu eņģeļi, jo tie spēj būt baisi un atnest sliktas ziņas. Ar eņģeļiem, tāpat kā ar cilvēkiem, pārpratumu pietiek – labie var izskatīties drūmi, bet ļaunie sirdsšķīsti.
Renesanses laikmetā eņģeļus attēloja kā bērnus – baltus, apaļus, pufīgus un mīkstus. Bāla, maigam zefīram līdzīga miesa ar noapaļotām proporcijām bija tā laika ķermeņa ideāls. Izmantojot gaismas un krāsas, mākslinieki radīja ideālu nevainības, maiguma un pilnības apvienojumu.
Drīz vien uzradās mazais, draiskais eņģelītis Kupidons ar ieroci – loku un bultām, kas caurdur sirdis. Viņš vienmēr smaida, bet ieskatieties uzmanīgāk – tas ir mazliet biedējošs smīns, kas spēj pazudināt dvēseles. Tuklais nebēdnis ar bultām gleznās bieži attēlots rotaļājamies ar mazo Jēzu Kristu. Šajā laikā mira daudz bērnu, tādēļ, lai sniegtu mierinājumu vecākiem, baznīca atbalstīja ideju, ka mazu, mirušu bērnu dvēseles pārvēršas par eņģeļiem.
Renesanses šūpulis Itālija ir pārpildīta ar eņģeļiem. Renesanses laika dekoratīvie, bezgrēcīgie puisīši nesa ziņas no Dieva, sniedza mierinājumu, rādīja ceļu un aizsargāja. Atliek atcerēties vārdus Karavadžo, Rafaello, Mikelandželo, kā prātā uzplaiksnī eņģeļu tēli. Tolaik Itālijā dzīvoja daudz bagātu, ietekmīgu ļaužu, kas pasūtīja mākslas darbus, lai apliecinātu savu statusu. Arī mūsdienās eņģeļi ir visās Itālijas pilsētās. Un ne tikai tur – tie ir faktiski visos zemeslodes punktos.
Tikmēr eņģeļu sapņa kritiķi apgalvo: lai gan ideja par sargeņģeļiem ir visās kultūrās, tas nav tāpēc, ka eņģeļi ir visur, bet gan tāpēc, ka eņģeļi ir zemapziņas kolektīvie tēli. Tas savukārt nozīmē, ka eņģeļi ir tikai cilvēku galvās, nevis reālajā pasaulē un ikviens eņģelis ir tikai zemapziņas radošās domāšanas produkts.
Šajos arhetipiskajos tēlos izpaužas vēlme pēc palīdzības un atbalsta no labajiem spēkiem, kā arī mūsu bailes no ļaunajiem spēkiem. Pretēji īstenībai mūsu smadzenes un zemapziņa sadala pasauli labajā un ļaunajā. Psihoterapeits Artūrs Utināns uzskata, ka eņģeļus biežāk redz cilvēki ar izteiktām iedzimtām vizuālās iztēles spējām un suģestējamību no apkārtējiem kulturālajiem priekšstatiem.
Un tomēr – kā izskaidrot to, ka naivais bezdzimuma cilvēciņš baltajā naktskreklā, sandalēs, ar spārniem un gaismas pleķīti virs galvas nekad neiziet no modes? Iespējams, tāpēc, ka triviālā, materiālā pasaule mums nespēj dot to, ko vēlamies, elites pasaule nav ne veiksmīga, ne laimīga, patiesu mierinājumu mums nesniedz ne darbs, ne panākumi, ne miegs, ne bērni, ne bauda, ne nauda. Dvēsele allaž ir izslāpusi, tā bezgalīgi ilgojas pēc vēl kaut kā.
Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Shutterstock, Aigars Hibneris
