Krievu politieslodzītais Boriss Stomahins: „Latvijai draud briesmas!”

„Baidos, ka tas (referenduma iniciatoru piesauktā „krievu atmoda”) varētu nozīmēt grautiņus un nekārtības Rīgā un citviet Latvijā – aptuveni tāpat kā 2007. gadā ar Krievijas specdienestu palīdzību, iesūtot savus aģentus Igaunijā, tika organizēti grautiņi Tallinā, kur krievvalodīgie, it kā protestējot pret bronzas kareivja pārnešanu uz kapiem, demolēja pilsētu. Šos notikumus vēroju pa televizoru, sēdēdams cietumā, protams, attiecīgā propagandas ietērpā,” Stomahins saka intervijā „Neatkarīgajai Rīta Avīzei”.

Stomahins ir Krievijas disidents, kas par savu aso, varai neglaimojošo domu izteikšanu – gan avīzē, gan internetā, gan protesta demonstrācijās – tika notiesāts uz pieciem gadiem nometnēs.

Pērn martā viņu atbrīvoja. Sagrautā veselība atgādina par šiem pieciem gadiem joprojām: aresta brīdī viņš izkrita no ceturtā stāva loga, traumēja mugurkaulu un kāju, un pieci gadi nometnēs arī nebija nekāda sanatorija. Taču traumas un ieslodzījums neapturēja Stomahinu: viņš joprojām raksta, arī par Latviju.

Viņš savu interesi par mūsu valsti pamato: „Diemžēl pamatā interesei par Latviju bija drūmā Krievijas tagadne un ne mazāk drūmā pagātne. Tas būris, tas gadsimtu gaitā permanentais cietums, kurā mēs visi Krievijā dzīvojam, – tas ir ne tikai mūsu cietums, un ne velti to sauc par „tautu cietumu”. Baltijas tautas bija visspilgtākās un varonīgākās tautas, kas pretojās „mūsu” koloniālajai politikai. Visiem skaidrs, ka „nevar būt brīva tā tauta, kas apspiež citas tautas”. Bet krieviem šī brīvība izrādījās vismazāk vajadzīga...”