Latvijas ebreju kopienas vadītājs par tautieša Lindermana aktivitātēm

Lindermans kā biedrības „Dzimtā valoda” viens no dibinātājiem un referenduma par krievu valodu iniciatoriem bez šaubām kļuvis par vienu no atpazīstamākajiem Latvijas ebreju tautības cilvēkiem.

Beidzot par sava tautieša rīcību un ebreju kopienas attieksmi referenduma jautājumā izteicies arī Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko. Viņu uz to pamudinājusi „Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicētā laikraksta redaktores vietnieces Elitas Veidemanes saruna ar advokātu Andri Grūtupu, kurā Lindermans nosaukts par „ebreju revolucionāru” un pausta neizpratne par to, kāpēc ebreju kopiena nevērtē Lindermana rīcību.

Atklātajā vēstulē „Neatkarīgās Rīta Avīzes” redaktorei Anitai Daukštei viņš raksta: „Viņiem abiem (Veidemanei un Grūtupam) nerodas nekādu šaubu un domstarpību par to, ka pie valodas referenduma izraisīšanas ir vainīgs vienīgi Lindermans (ko varbūt varētu saprast), un to viņš pastrādājis tāpēc, ka ir ebreju revolucionārs, tāds īpašs cilvēku (vai necilvēku?) ar viņa etnisko izcelsmi saistīts tips, kas visu ienīst un visur kurina naidu. Elita Veidemane piemet sarunai savu artaviņu, izsakot izbrīnu par to, ka par Lindermana provokācijām pret valsti, kurā viņš dzīvo, klusē Latvijas ebreju kopiena. Un, ja šīs divas lietas savieno, rodas pilnīga skaidrība, kas tad ir visu Latvijas un latviešu tautas bēdu pamatā.”

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka šajā diskutablajā intervijā Grūtups teica: „Cilvēks (Lindermans) ar mežonīgu enerģiju dara visu, lai sanaidotu divas tautas, bet no ebreju puses – klusums. Dīvaini.”

Suharenko šo Grūtupa pārmetumu komentē: „Vispirms, skaidrības labad gribam norādīt, ka ebreju kopiena, tāpat kā visas nacionālo minoritāšu kopienas, nenodarbojas ar politiku. Tās uzmanības lokā ir tikai sociālie un kultūras jautājumi. Ebreju izcelsmes iedzīvotāji paši lemj par savu līdzdalību kopienā, un viņu uzskati nekādā veidā netiek nedz skaidroti, nedz, jo vairāk, kontrolēti. Kopienā, tāpat kā visā sabiedrībā, pastāv visdažādākie viedokļi par referendumu. Tāpēc nevajag gaidīt no kopienas vienīgi pareizās nostājas formulējumus.

Taču nesalīdzināmi svarīgāks un satraucošāks ir cits ar šo interviju saistīts jautājums. Kāpēc tās dalībnieki uzskata, ka ebreju kopienai ir jāuzņemas atbildība par sava iespējamā locekļa iespējams sabiedrībai kaitīgo rīcību? Vai tas nebūtu apmēram tikpat nejēdzīgi un nepieņemami, kā apgalvot, ka par Arāja un viņa komandas asiņainajiem noziegumiem atbildība būtu jāuzņemas visai latviešu tautai? Kaut arī Lindermans, cik aplama arī mums nešķistu viņa rīcība, tomēr nav pielīdzināms Arājam, jo nav slepkava un, spriežot pēc līdzšinējās tiesībsargājošo struktūru reakcijas, rīkojas mūsu valsts likuma robežās. (..)

Un pēdējais jautājums: vai Jums nav tāda sajūta, ka ap referendumu rosās arī tādi spēki, kas vēlas novērst sabiedrības uzmanību no tā, ka latviešu valodas nākotni visnopietnāk apdraud nevis lindermani, bet tie, kas pa visiem atjaunotās neatkarības gadiem nav uzskatījuši par vajadzīgu koncentrēt visus spēkus Latvijas un pirmām kārtām latviešu tautas demogrāfisko problēmu risināšanai? Valoda bez tautas nedzīvo. Ja referendums pēkšņi pievērstu uzmanību šai problēmai un liktu visiem apvienoties Latvijas, latviešu tautas un latviešu valodas nākotnes vārdā, tā nejēdzībai tomēr rastos jēga.”