Tomātu tracis turpinās. Ministre sasauc ārkārtas sanāksmi

Sēde nu atlikta uz nenoteiktu laiku, bet zemkopības ministrijā sasaukta ārkārtas sanāksme.

Konflikts sākās, kad kārtējā kluba „Tomāts”  seminārā ieradās Valsts augu aizsardzības dienesta darbinieki un sastādīja tomātu kolekcionārei Elgai Bražūnei aktu par neatļautu sēklu tirdzniecību.  Jaunākās likumdošanas izmaiņas, kas šogad stājušās spēkā, plašās kolekcijas izplatītājiem nav praktiski izpildāmas. Savukārt plašā Latvijas hobijdārznieku sabiedrība stingrās likumdošanas dēļ var zaudēt iespēju iegādāties un audzēt tomātus no plašās kolekcijas.

Eiropa to nemaz neprasa

Konflikts saistīts ar šķirņu autortiesībām un Eiropas savienības regulu traktējumu, kas Latvijas likumdošanā izdevies pat stingrāks un neelastīgāks, kā prasa Eiropa. Ja Eiropas regula attiecas uz komerciālām dārzeņu šķirnēm un mazdārziņos audzētās par tādām neuzskata, tad Latvijas ierēdņu traktējumā sēklu pārdošana jau apliecina komerciju. Apvienotajā karalistē ir pietiekami pat ar mazāku informāciju, kā par šķirnēm sniedz saimniecība „Neslinko”, lai varētu tirgot sēklas, kas nav domātas rūpniecisku apmēru ražošanai.

Eiropas savienības Direktīvas pamatojumā ir skaidri noteikts, ka „šķirnes, kas ir dabiskā veidā pielāgotas vietējiem un reģionālajiem apstākļiem un kam draud ģenētiska erozija („šķirnes uzturēšanai”), jāaudzē un jāpārdod, pat ja tās neatbilst vispārīgajām prasībām par šķirņu atzīšanu”, un  „oficiāla pārbaude nav vajadzīga, ja pietiek ar šādu informāciju, lai pieņemtu lēmumu par saglabāšanas šķirņu atzīšanu: a) saglabāšanas šķirnes apraksts un tās nosaukums; b) neoficiālu testu rezultāti; c) audzēšanas, pavairošanas un izmantošanas periodā iegūtā praktiskā pieredze un zināšanas, kuras pieteikuma iesniedzējs paziņojis attiecīgajai dalībvalstij, d) cita informācija, kas iegūta jo īpaši augu ģenētisko resursu iestādēs vai organizācijās, ko šim mērķim atzinušas dalībvalstis. Piemēram, Apvienotā Karalistē, lai iekļautu šķirni katalogā pēc šiem noteikumiem, tik tiešām tiek pieprasīts vienīgi apraksts par protokolā noteiktām īpašībām, bet dārgā un ilgā AVS pārbaude tiek atcelta.

Ir neloģiski plašai, tikai mazdārziņu audzēšanai paredzētai kolekcijai prasīt tik dārgas pārbaudes. Ja sēklu pircējs zina, ka attiecīgā šķirne neatbilst Šķirņu kataloga prasībām, tad viņš var atteikties pirkt vai izmantot šo šķirni. Šādi varētu izvairīties no nelabvēlīgām sekām, kas saistītas ar šķirnes ražīgumu, un arī patērētāji būtu aizsargāti.

Bražūnu ģimenes saimniecību „Neslinko” Latvijas hobijdārznieki pazīst kā godprātīgus un profesionālus savas jomas pārzinātājus, kuriem jebkurā mirklī var prasīt padomu. Lai arī sēklas pēc jaunākajām likumdošanas prasībām nav sertificētas, tomēr paši Bražūni tās pārbauda. Neviena sēklu paciņa netiek izlaista no saimniecības, ja nav pārbaudīta sēklu dīgtspēja. Neviena šķirne, ja tā nav trīs gadus audzēta saimniecībā, atzīta par piemērotu Latvijas mazdārziņu apstākļiem un garšīga, tālāk netiek ieteikta. „Citreiz iesējam sertificētas sēklas no paciņas un gaidītās šķirnes vietā izaug trīs pilnīgi atšķirīgi augi,” atzīst Alda Bražūne. Šādas nenoturīgas šķirnes sēklas saimniecībā „Neslinko” uz ārpusi nevienam neizplata.

„Dažkārt gadās, ka mūsu sēklas nedīgst. Tad cilvēki zvana mums un kopīgi skaidrojam iemeslus. Par izplatīto sēklu kvalitāti esam paši pārliecinājušies, taču ir svarīgi atrast un novērt iemeslu. Dažkārt uz palodzes vienkārši nav bijis pietiekami silts, bet dažkārt izrādās citi iemesli. Piemēram, vienu pavasari problēmas bija sagādājis kūdras substrāts – viens no ražotājiem bija pieļāvis brāķi un visiem, kas bija iesējuši sēklas tajā, radās problēmas,” atzīst Gaits Bražūns.

Bražūniem tomātu audzēšana ir vairāk sirdsdarbs un misija, nekā peļņas avots. Viņi ir ļoti populāri hobijdārznieku aprindās, taču pie milzu turības nav tikuši – māja joprojām vēl nav līdz galam pabeigta. „Ja tas būtu tik ienesīgs bizness, kāpēc man būtu vēl nauda jāpelna ārpus ģimenes saimniecības,” jautā Gaits Bražūns.  

Sabiedrība zaudēs

Vairākas iespējas kā Bražuniem kļūt par likumpaklausīgiem tomātu audzētājiem iesaka Valsts augu aizsardzības dienesta ierēdņi, tomēr neviens no tiem nav sabiedrības interesēs un draud iznīcināt unikālu vērtību – šķirņu kolekciju, kas piemērota tieši Latvijas apstākļiem un audzēšanai mazos apjomos.

VAAD galvenā inspektora Raivja Grosbārža ieteikums – reģistrēt noteiktajā kārtībā visas šis šķirnes. Naudas ziņā pilnīgi absurds pasākums. Ja šādi Bražūni reģistrē visas 800 šķirnes, tad  tas prasa apmēram 400 000 latu, ja reģistrē 200 ejošākās šķirnes, tad 100 000 latu. Nekad šādu ieguldījumu neizdosies atpelnīt pārdodot sēklas tik nelielos apjomos, kā līdz šim.

Otrs ieteikums – izvēlēties citas, Eiropas savienībā reģistrētas šķirnes un audzēt tās. Tomēr tās šķirnes, kas labi aug Itālijā, Francijā un pat Polijā, Latvijas apstākļos uzvedas savādāk. Latvijas apstākļiem drīzāk piemērotas no Krievijas nākušās šķirnes. Pakļaujoties likumam, mazdārziņu kopējiem tiks liegta iespēja izaudzēt mūsu apstākļiem vispiemērotākās šķirnes. Komerciālās šķirnes, kuras rūpnieciski audzē siltumnīcās ar papildus apgaismojumu un, kurām ir transportēšanai un ilgai uzglabāšanai piemērota stingra miziņa, nav tas, pēc kā alkst Latvijas hobijdārznieki.

Precīzi sakārtojot sēklu autortiesības, šķirnei jābūt identiskai gan Bražūnu sēklu paciņās, gan, piemēram, no Itālijas selekcionāriem nākušajās. Tomēr pieredze liecina – šīs šķirnes jau pēc dažiem gadiem izmainās un kļūst labāk pielāgotas Latvijas apstākļiem. Tās ir ražīgākas, mazāk slimo. Šīs Latvijas apstākļiem introducētās šķirnes ir nenovērtējams ieguvums. Daudzas Bražūnu kolekcijā esošās šķirnes ir jau vairāku desmitu gadu laikā ataudzētas Latvijas apstākļos un pamatīgi pielāgojušās. Atteikties no šīs ģenētiskās bagātības ir netālredzīgi.  

Arī ieteikums izvēlēties tikai pāris perspektīvākās šķirnes un koncentrēties uz tām – tas neatbilst ne sabiedrības interesēm izvēlēties katru gadu citas šķirnes no plašā piedāvājuma, ne Bražūnu saimniecības filozofijai un misijai.

Savukārt ierēdņu mierinošie vārdi par to, ka kolekcijas katrs varēs uzturēt savā dārzā cik tīk, tikai nedrīkstēs izplatīt sēklas, patiesībā apdraud kolekciju. Ir svarīgi, ka lielā šķirņu dažādība tiek audzēta dažādās vietās. Ja kaut kas notiek ar šķirni vienā dārzā, tad ir garantija, ka Latvijai piemērotā variantā to varēs atjaunot no ncitiem dārzkopjiem.

Sēklu neatkarība

Diemžēl pasaulē ir piemēri, ka pat veselas valstis zaudē sēklu neatkarību. Lielās starptautiskās kompānijas mēdz reģistrēt kā savas šķirnes, uz kurām autortiesības nav nokārtojuši to īpašnieki. Savukārt viņiem ir daudz ieroču, kā nodrošināt šķirņu autortiesību ievērošanu. Viens no veidiem – ģenētiski modificēt augus tā, lai tajos iekļautu tā saukto terminatorgēnu. Bez īpašas apstrādes šos augus vairs ar sentēvu metodēm pavairot nevar. Ja valstī nepaliek daudz alternatīvu, kur iegādāties sēklas, lauksaimniecība kļūst atkarīga no lielajām sēklaudzētāju korporācijām un tās var diktēt jau savus noteikumus. Ir valstis, kur zemnieki ar šādu politiku ir iedzīti bezizejā un ir spiesti par lētu naudu pārdot savas zemes. Latvija pagaidām ir tālu no tā, taču ar jauno likumdošanu iznīcinot savus kultūraugu ģenētiskos resursus, itin drīz šis scenārijs var piemeklēt arī mūsu zemi. Nav arī skaidrs, kā sakārtot autortiesības uz senām tautas selekcijas šķirnēm, kas pēc būtības ir nacionālā bagātība.