Leģionārus ANO izmeklēšanas komisija reabilitēja jau 1947. gadā
Kārtējo reizi 16. marta priekšvakarā izvērsušās asas diskusijas par latviešu leģionāriem. Kamēr latviešu vēsturnieki skaidro leģionāru nevainību, krievu vēsturnieki visiem līdzekļiem cenšas pierādīt pretējo.
Maskavā nule kā notikusi fonda „Vēsturiskā piemiņa” skandalozā izstāde „Aizvestā bērnība: 1943-1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis”, kurā ne tikai latviešu kolaboracionisti, bet arī latviešu zemnieki tika apvainoti kara laikā no Krievijas un Baltkrievijas uz Latvijas teritoriju evakuēto bērnu spīdzināšanā un paverdzināšanā.
Savukārt Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Aleksandrs Lukaševičs nesen nāca klajā ar paziņojumu, ka leģionāru piemiņas godināšana esot pretrunā ar ANO Ģenerālās asamblejas 66. sesijas rezolūciju par tādas prakses nepieļaujamību, kas sekmē mūsdienu rasisma un ksenofobijas formu eskalāciju.
Tikmēr latviešu vēsturnieki cenšas pārliecināt, ka leģionāri it nebūt nav kara noziedznieki. To arī paziņoja Andris Bērziņš, kurš teica, ka „Latvijas iedzīvotāji, kuri 2. pasaules kara laikā nonāca fašistiskās Vācijas armijas rindās, nav noziedznieki” un viņus par tādiem pasludināt būtu bezprāts.
Tomēr jāteic, ka šis strīds jau ir atrisināts pirms 65 gadiem. Patiesībā taisnoties vajadzētu tiem, kuri mūsu leģionārus apvaino rasismā un nacisma noziegumos. Pirms vairāk nekā 60 gadiem latviešu un igauņu leģionāri jau tika atzīti par nevainīgiem un savas zemes patriotiem. Un to ir atzinušas respektablas starptautiskās izmeklēšanas komisijas un PSRS sabiedrotie 2. pasaules kara laikā. Lūk, šie atzinumi:
* „Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus par kara noziedzniekiem vai nodevējiem, kad vienīgā apsūdzība pret viņiem ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem.” (no Lielbritānijas Ārlietu ministrijas ziņojuma britu bruņoto spēku komandierim Vācijā (Berlīnē) 1946. gada 4. februārī.)
* „...latvieši un igauņi, kurus vācieši spieduši cīnīties pret krieviem, nav uzskatāmi par piederīgiem ne pie vērmahta, ne arī pie vācu SS vienībām, lai gan viņi bija „Waffen-SS” pakļautībā. Viņi nav uzskatāmi par personām, kas automātiski būtu jāarestē.” (no ASV 3. armijas štāba Heidelbergā (Vācija) apkārtraksta 1946. gada 2. septembrī.)
* „Izmeklēšana ir atklājusi, ka baltiešu karavīru vienības ierindoja zem SS jurisdikcijas, bet tās nepadarīja par vācu SS integrālu sastāvdaļu, lai tās darbotos kā tādas, UNRRA saņēma lēmumu no Savienoto Valstu bruņotajiem spēkiem Eiropas karadarbības laukā, ka baltieši pieder pie tām vienībām, kuru karavīrus atbrīvos kā pie vērmahta (vācu armijas) piederīgos. Termins „SS”, parādoties atbrīvošanās apliecībās, būtu uzlikts cilvēkiem kā kauna traips, kas nebūtu taisnīgi.” (no Apvienoto Nāciju palīdzības un atjaunošanas administrācijas (UNRRA) ziņojuma 1947. gada jūlijā.)
* „Šīs vienības (latviešu un igauņu leģioni) nav jāuzskata par kustībām, brīvprātīgajiem vai SS.” ((no ASV augstākās amatpersonas Vācijā ģenerāļa Frenka Makloja ziņojuma ASV valsts sekretāram 1950. gada 13. aprīlī.)
* „Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.”
(no Pārvietoto personu (bēgļu) komisijas locekļa oficiālās vēstules pirmskara Latvijas pilnvarotajam lietvedim Latvijas sūtniecībā Vašingtonā)
Latviešu leģions
