Mūrniece: „Bļitkotājus un kūlas dedzinātājus glābtu lieli naudas sodi”
Tiklīdz no ūdens virsmas pazuduši bļitkotāji, Latviju piemeklē kūlas dedzinātāju sērga. Katru gadu atkārtojas viens un tas pats. Valsts tērē naudu, lai glābtu bļitkotājus, kas uz ledus gabala aizpeldējuši jūrā.
Dzēsēji dzēš ugunsgrēkus. Bļitkotāji tomēr slīkst un tie, kas nepaspēj aizmukt no uguns liesmām, sadeg pēc tam, kad pielaiduši uguni pērnajai zālei.
Katru gadu pirms atbilstošās sezonas atbildīgie dienesti sauc operatīvās sanāksmes un jau laikus gatavojas saviem pienākumiem – glābt cilvēkus. Ne vienmēr tas izdodas, un zinot to, ka ne visur var paspēt laikā, notiek arī profilaktiskais darbs. Sabiedrība tiek informēta, brīdināta, pat baidīta, mediji iesaistās visos pasākumos un liekas, ka katram no galvas zināms – neejiet uz plāna ledus! Nededziniet pērno zāli! Jo tas ir risks pašu dzīvībai. Tomēr – nekas nemainās.
Katrs iekšlietu ministrs, mani ieskaitot, apņēmības pilns metas apkarot bļitkotājus, dedzinātājus, domā par to, kā glābt neapdomīgos, draud ar sodiem, mēģina mainīt likumus, lai vismaz kaut kas liktu cilvēkiem domāt pirms riskēšanas. Nekas nepalīdz. Beidzas viena sezona, aizmirstas aktualitāte, likumi paliek nemainīti un sākas nākamā sezona. Tāds apburtais loks.
Savulaik Iekšlietu ministrijai bija viena recepte visiem gadījumiem, kad cilvēku pašu vieglprātības dēļ rodas risks viņiem un izdevumi valstij. Panākt izmaiņas likumos, lai glābēji pēc tam, kad neapdomīgais bļitkotājs vai dedzinātājs izglābts, no viņa var piedzīt visus glābšanas izdevumus. Droši vien tas arī ir vienīgais, kas liktu padomāt, pirms riskēt. Pietiek saskaitīt, cik naudas valsts iztērē, lai ar helikopteru krastā nogādātu jūrā aizpeldējušo bļitkotāju, lai saprastu, ka tas ir ļoti dārgi. Droši vien būs gadījumi, kad tas palīdzēs. Ietaupīt valsts naudu un neriskēt pašiem ar sevi.
Linda Mūrniece / Foto: Ieva Čīka/ LETA
