Ingmārs Līdaka par Mades nāvi: aiz pūkaina kažociņa slēpjas zvērs!

Portālā draugiem.lv Līdaka paudis „...tieši pateicoties nebrīvē turētajiem lāčiem, par šo sugu izveidojies maldīgi pozitīvs priekšstats. Bērnībā daudzi jūsmojuši par amizantajiem lāčukiem cirkā. Tāpat ļaudis ar aizkustinājumu sekojuši Līgatnes „Lāču Mammas” Velgas cīņai par jaundzimušo lācēnu Ilzītes un Līzītes izdzīvošanu. Un kur tad vēl jaukās bildītes ar Velgas un jau pieaugušo lāceņu mīlināšanos!” raksta Līdaka.

Mades vecāki reiz dzīvoja kolhoza pagalmā

Slavenā Līgatnes lāču trijotne (ieskaitot nelaiķi Madi) ir dzimusi Rīgas zoodārzā pirms vairāk nekā 15 gadiem. Viņu vecāki savulaik greznoja slavenā Bauskas rajona kolhoza „Uzvara” kantora pagalmu, pēc kolhoza likvidācijas ķepaiņus nemaz ne ar sajūsmu uzņēma zoodārza zvēru pulkā.

Piedzima lācēni, kuriem atrast labas mājas nebija viegli, tad arī steigā tapa lāču mītne Līgatnē – Latvijā pirmais brīvdabas lāču voljers. „Ne vienmēr dzīvnieku „uzrašanās” būros un voljeros ir viennozīmīgi atkarīga no to kopēju un aprūpētāju (arī bezatbildīgo amatpersonu) gribas,” skaidro Līdaka. Naudas kārtīgam, drošam voljeram nekad nepietika, cerot, ka nekas jau nenotiks...

Bet notika. Līdaka kā dabas pazinējs ir atklāts: „Kas tad PATIESĪBĀ dabā ir brūnais lācis? Visnešpetnākais no plēsīgajiem dzīvniekiem, apveltīts ar fenomenālu atmiņu, prātu un viltību! Ja tam piepluso apskaužamas darbaspējas, kas izpaužas kā nepārtraukta rakšana, plēšana, pārbaudīšana un pētīšana, tad skaidrs, ka šī dzīvnieka noturēšana sprostā ir visnepateicīgākais uzdevums. Pie tam lāča purns un ķermenis nekādi nepalīdz izprast viņa emocijas un garastāvokli – ne viņš purnu rauc, ne asti luncina, ne vilnu uz skausta slien. Aiz mīksta un pūkaina kažociņa slēpjas ļaunatminīgs, gudrs un neaprēķināms zvērs! Un, ja Velga Vītola joprojām dod buču savai lāču meitiņai Ilzītei, tas ir fenomens, izņēmums, brīnums, nevis norma!”

Līdaka šaubās, vai bija iespējas atdabūt Madi atpakaļ sprostā – lācis atšķirībā no cilvēkiem no kļūdām mācās! Arī zvērkope Velga Vītola secinājusi, ka Made pilnībā mainījusi uzvedību un pērnās bēgšanas laikā vērotās nedrošības vietā nākusi diezgan nekaunīga pārdrošība. Made devās aizvien tālāk, un bijušas bažas, ka vēl pēc vēl vienas nakts lāča atrašana kļūs ļoti apgrūtināta. Vienlaikus lācenes bezbailīgā viesošanās māju pagalmos vedināja domāt, ka konflikts ar cilvēku būs neizbēgams. Kopēji (arī Velga Vītola) vairs nevarēja kontrolēt un prognozēt lācenes uzvedību.

„Daudzu pieminētā iemidzināšana nav nemaz tik vienkārša procedūra,” uzsver Līdaka. Latvijā gan ir vairāki, arī Līgatnes takās, šādi ieroči – liela kalibra pneimatiskā šautene, kurā ielādē sprīdi garu šļirci ar preparātu un gaisa kameru šķidruma zibenīgai ievadīšanai.

„Viss šis verķis ir liels un smags, tāpēc arī šāviens no lielāka attāluma ir gauži neprecīzs. Bez tam lāča āda (it sevišķi jau uz skausta) ir bieza kā zābakzole un vilna visai bieza un pinkaina... Nedomāju, ka kritizētāji, paši ieraugot savā priekšā 150 kilogramīgu, stipri nervozu lāci, ar īpašu entuziasmu apņemtos viņam pielavīties 10 metru attālumā, lai spožajās, melnajās ačelēs skatoties, iešautu krūtīs miegazāles, kuras iedarbojas (cerams...) 10 minūšu laikā...”

Divas iespējas: bēgs vai uzbruks

Un tad ir divas iespējas – lācis metas bēgt, un ir cerības to pēc pāris kilometriem laikus atrast, vai otrs variants – lācis jūtas apdraudēts un, lai nesaņemtu vēl vienu sāpīgo dūrienu, veic „preventīvu pasākumu”, liekot lietā varenās ķepas un zobus. Igaunijā gan ir ierocis iemidzināšanai no lielāka attāluma, taču šoreiz bijis „ļoti liels risks, ka naktī Made varētu pastrādāt tādu, kas varētu pilnībā mainīt ikviena priekšstatu par jauko, mīļo lācīti”.  

„Esmu gatavs noņemt cepuri to cilvēku priekšā, kuri spēja pieņemt lēmumu, zinot, ko par viņiem teiks pēc šī lēmuma pieņemšanas! Šie cilvēki saprata, ka „mums jāatbild par tiem, ko esam pieradinājuši”. Viņi pieņēma pareizu lēmumu, jo vairs nebija iespējams atbildēt!” piebilst Līdaka, apzinoties, ka šis viņa viedoklis daudzos raisīs naidu un nicinājumu. „Nekas šajā pasaulē nav par velti, arī iespēja mīlēt un cienīt dzīvniekus. Mīlestība ir arī skarba ATBILDĪBA savas sirdsapziņas priekšā.”