Padomju laika daudzstāvu mājas drīzumā sabruks

Padomjlaika daudzdzīvokļu ēkām noteiktais garantijas laiks strauji tuvojas finišam. Pagaidām gan skaidras atbildes nav, kas ar tām jādara - nojaukt vai piespiedu kārtā likt atjaunot. Ne valsts, ne pašvaldības pašlaik negrasās īstenot īpašas programmas, lai masveidā glābtu dzīvojamo fondu, raksta „Neatkarīgā Rīta Avīze”.

Latvijas būvnormatīvi savulaik noteikuši, ka atkarībā no projekta masveida apbūves lielpaneļu ēkām kalpošanas laiks ir no 60 līdz 70 gadiem. Tā kā padomju laikā pirmos dzīvojamos mikrorajonus sāka būvēt 1955. gadā, tad ir viegli aprēķināt, ka ēkām jau būtu jāsāk sagrūt. Padomju laikā no 1955. līdz 1991. gadam Rīgā ir uzbūvēti ap 3500 daudzdzīvokļu nami.

Rīgas enerģētikas aģentūras vadītāja Maija Rubīna „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” teic, ka, ja ēkas netiks renovētas, tad pēc 20 gadiem uz pašvaldības kakla nonāks neiedomājami liels skaits rīdzinieku, kuriem vairs nebūs kur dzīvot. Viņas ierosinājums ir uzsākt māju renovāciju, tajā skaitā – siltināšanu piespiedu kārtā, iztērēto summu uzliekot par pienākumu solidāri samaksāt iedzīvotājiem. Tādējādi sērijveida ēku ekspluatācijas laiku varētu pagarināt par vēl vairākiem desmitiem gadu.

Ekonomikas ministrijā jau ir notikušas sarunas par ēku piespiedu siltināšanu, tomēr pagaidām šī iecere nav guvusi atbalstu. Valsts vispirms vēlas izmantot visas pašreizējās iespējas, kad iedzīvotāji var saņemt arī Eiropas fondu naudu māju siltināšanai. Sarunas par piespiedu siltināšanas iespējām un pasākumiem ir atliktas uz pusgadu. Rubīna uzsver, ka pie šā jautājuma eksperti noteikti atgriezīsies, jo to atlikt nedrīkst.

„Mums Rīgā māju skaits ir, es gribētu lietot tieši šo vārdu, šaušalīgi liels – seši tūkstoši. Pašvaldības uzņēmums „Rīgas namu pārvaldnieks” apkalpo apmēram četrus tūkstošus māju. Nevaram uzrunāt visus šo māju iedzīvotājus. Mājas bez renovācijas var iztikt vēl divdesmit gadus. Dažai ēkai šī robeža ir trīsdesmit gadu,” brīdina Rubīna.

Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Raimonds Eizenšmits ir skeptisks, vai iecere obligāti piespiest iedzīvotājus renovēt savas mājas ir  īstenojama. Viņš aizrāda, ka ir jāizpēta katra māja, lai prognozētu, cik ilgs mūžs tai vēl atlicis. „Energoefektivitātes pasākumus cilvēkiem neviens nedrīkst piespiest apmaksāt, ja viņi tos nevar samaksāt,” viņš uzsver. Ja valsts izveidos īpašu programmu un izlems, ka ēkas jāsiltina un jāveic vēl citi pasākumi, piemēram, jānomaina komunikācijas, logi koplietošanas telpās un jāsaved kārtībā pagrabi un bēniņi, tad cita lieta.

Būvinženieris Jānis Lancers norāda, ka tad, kad sākās dzīvokļu privatizācija, valsts paņēmusi vienādu sertifikātu skaitu par kvadrātmetru gan tajās mājās, kas jau amortizējušās, gan tajās, kas vēl bijušas salīdzinoši jaunas. „Kā valsts varēja pārdot nekvalitatīvu preci?” jautā būvinženieris. Tāpēc būtu godīgi, ja tagad valsts kopā ar Eiropas fondu naudu ēku renovācijā un siltināšanā ieguldītu 80 procentus nepieciešamo līdzekļu, bet iedzīvotāji – tikai 20 procentus, uzskata Lancers.

Lancers gan neiesaka celt paniku – ja mājas atjaunos un remontēs, tad tās kalpos vēl 50 gadus: „Konstrukcijas nenoveco, bet noveco savienojuma vietas starp paneļiem un inženiertehniskie tīkli – tie gan jānomaina. Ja netiks darīts nekas, tad visdrīzāk sabruks apkures sistēma. Tā jau ir sapuvusi. Bet cilvēkiem nav naudas, kas to remontēs? Mums nav valsts stratēģijas un politikas mājokļu jautājumā.”