Meitenītes Justīne un Daina varēja būt dzīvas...
Ja Ceraukste un Inčukalns būtu Kalifornijā, divas meitenītes un divas sievietes būtu dzīvas. Tur, aiz okeāna, noziedznieki būtu iesēdināti uz mūžu vēl ilgi pirms šīm traģēdijām.
Vispirms ieskats Latvijas policijas hronikā. Preiļos likuma sargi aizturējuši 17 gadu vecu laupītāju – uzbrūkot ar nazi un iegriežot rokā, viņš divdesmitgadīgam jaunietim atņēma mobilo tālruni. Cietušais sniedza precīzu aprakstu, un policistiem ilgi nebija jāmeklē viņiem jau pazīstamais „klients” – puisis aizturēts savā dzīvesvietā, telefons atgūts. Pērn pavasarī viņš jau stājās tiesas priekšā par divām laupīšanām, bet – saņēma vien nosacītu sodu uz divarpus gadiem. Turklāt tiesā iesniegti vēl divi kriminālprocesi – par laupīšanu un vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšanu.
Trešā reize ir pēdējā
Daudzās ASV pavalstīs šādiem razbainiekiem klātos plāni – „Three strikes law” jeb trīs straiku likums paredz, ka divreiz par nopietniem noziegumiem tiesāta persona trešajā reizē „iesēžas” uz mūžu. Šādi likumi pieņemti 26 pavalstīs. Pārkāpēju vārgam mierinājumam parasti gan saglabātas tiesības uz apžēlošanu. Likums ir nosaukts beisbola termina vārdā — straiks ir, kad sitējs ar nūju palaiž garām bumbu. Atļauts kļūdīties ir divas reizes, pēc trešās viņš iet malā.
Pirmie šādu likumu pieņēma Vašingtonas pavalsts likumdevēji 1993. gadā, nākamā 1994. gadā bija Kalifornija. Kā jau minēts, runa ir par smagiem noziegumiem – slepkavību, seksuālajiem varasdarbiem, laupīšanas uzbrukumiem, ielaušanos īpašumā. Kopumā ASV ir ap 9000 liktenīgās „trešās reizes straikeru”, bet pēc otrās reizes iesēdušies 32 tūkstoši – no apmēram diviem miljoniem visu ieslodzīto.
Rezultātā, piemēram, Losandželosā ievērojami krities slepkavību skaits. Nevar gan noliegt arī mīnusus – trešajā reizē pieķertie noziedznieki, zinot, kas viņus gaida, bieži bēg un pretojas policijai visiem spēkiem. Daudzi „straikeri” nav ne slepkavas, ne izvarotāji, bet tikai sīki zaglēni, kas čiepuši, piemēram, veikalos. Bet likums ir nepielūdzams – ja „kontā” ir jau trīs cietumsodi par jebkādām zādzībām vai laupīšanām, piespriež mūža ieslodzījumu ar apžēlošanas iespēju pēc 25 gadiem.
Mūža ieslodzījums cepumu zaglim
Tā nu tagad „no trases noņemts” ir, piemēram, Gerijs Ivings, kurš palaida nagus golfa klubos. Viņš bija iepriekš tiesāts par ielaušanos un laupīšanu, draudot ar nazi. Pavisam muļķīgi mūža ieslodzījumu nopelnīja Džerijs Viljams – jau divreiz tiesātais laupītājs atņēma bērniem picas šķēli. Viņam gan paveicās, sodu samazināja līdz sešiem gadiem.
Patiešām dīvaini bargs sods bijis piespriests Teksasā. Pēc klienta domām, viņa gaisa kondicionētāja remonts bija veikts slikti, bet meistars atteicās atdot 120 dolāru. Sekoja tiesu darbi, un meistara kriminālās pagātnes dēļ viņu ieslodzīja uz mūžu, tomēr pēc dažiem mēnešiem atbrīvoja.
1995. gadā Leandro Andrade nozaga piecas videokasetes veikalā Kalifornijā. Divas nedēļas vēlāk viņš citā veikalā nočiepa vēl četras kasetes. Viņa „rēķinā” jau bija sodi par sīku zādzību, ielaušanos īpašumā, marihuānas pārvadāšanu un bēgšanu no cietuma – Kalifornija neauklējās, tiesa piesprieda „obligātos” 25 gadus, taču sods var ievilkties arī uz visu dzīvi.
Kevins Vēbers saņēma tādu pašu sodu — viņš ielauzās restorānā, cerot nozagt seifu, bet ieslēdzās trauksmes sistēma. Kad vīrieti arestēja, viņa kabatas bija pilnas ar šokolādes cepumiem, neveiksminieks cerēja vismaz panašķoties. Pirms septiņiem gadiem viņš jau bija tiesāts par ielaušanos un uzbrukumu ar ieroci, un tiesai nebija izvēles.
Ne jau visi „straikeri” ir cepumu zagļi, kas drīzāk izraisa smieklus, nevis sašutumu. Pilnīgi iespējams, ka bargais likums ir izglābis no nelaimes ne vienu vien sievieti, kad novembrī termiņu „no 25 gadiem līdz pat mūža beigām” saņēma kāds ļaundaris Kalifornijā. Viņš iebruka svešas sievietes mājā un līda viņai zem biksītēm vārda tiešā nozīmē. Kundze pretojās, un uzbrucējs aizmuka.
Izvarošanas nebija, un Latvijā viņš diez ko bargu sodu nesaņemtu. Saulainajā Kalifornijā, sauktā par Zelta štatu, ir citādi. Varmāka bija nopelnījis divus „straikus” par laupīšanām, bet „nepiedienīga rīcība” pret sievietēm fiksēta jau 12 gadu vecumā. Tiesnesis skarbi atzina, ka šo pārkāpēju nevar atstāt civilizētā sabiedrībā.
Tikmēr Latvijā policijas un tiesu hronikā gluži ierasti figurē noziedznieki, kas sodīti jau piecas un pat desmit reizes, ne tikai par zādzībām, bet arī slepkavībām un izvarošanām.
Piemēram, viens no pēdējo gadu baisākajiem neliešiem Ivars Grantiņš no Ceraukstes, iznācis no cietuma, 2008. gada vasarā noslepkavoja savu dzīvesbiedri un nepilnu mēnesi vēlāk — 18 gadu vecu meiteni. Tajā pašā liktenīgajā vasarā viņš pārgrieza rīkli savai 11 gadu vecajai meitai Dainai...
Pēc Kalifornijas likumiem, maniaks tik tālu netiktu. Latvijā viņš vispirms saņēma nosacītu sodu — 1995. gadā par vardarbīgu mēģinājumu stāties dzimumsakaros ar nepilngadīgo. 1997. gadā par tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu — trīsarpus gadus cietumā. Trešais un pēdējais „straiks” būtu 2004. gadā, kad Grantiņš izvaroja sievieti. Bet tādi likumi ir tur, aiz okeāna, bet Latvijā viņam piesprieda četrus gadus.
Iznācis brīvībā, Grantiņš kārtīgi atzīmējās policijā, un visi bija apmierināti. Tālākais ir zināms, pēc ziņām no cietuma, beidzot uz mūžu notiesātais Grantiņš tagad lasot Bībeli.
2008. gada novembrī Salaspils policija aizturēja Ukrainas pilsoni, bezdarbnieku Aivaru Artemenkovu — viņš mežā izvaroja un aplaupīja sievieti. Pēc diviem mēnešiem apcietinājumā Rīgas rajona tiesa viņu atbrīvoja... Policija pārsūdzēja tiesas lēmumu, to atcēla, bet bija jau nokavēts — Artemenkovs nozuda no likuma sargu redzesloka, bet pāris mēnešu vēlāk izvaroja nepilngadīgu meiteni. Viņai vismaz laimējās palikt dzīvai, kamēr Justīni Inčukalnā noslepkavoja brīvlaists izvarotājs.
Ja varmācīgi, bīstami noziedznieki laikus atrastos aiz restēm, šīs meitenes būtu dzīvas. Jā, varbūt Grantiņam un viņam līdzīgajiem bija grūta bērnība, bet vai tāpēc jācieš citiem? Vietā jautājums — vai Latvijas deputāti ir gatavi mainīt sodu likumdošanu? Par to žurnāls Degpunktā izvaicā divus Saeimas deputātus, gan no opozīcijas, gan valdošās koalīcijas.
Kārlis Seržants (Zaļo un Zemnieku savienība) ilgus gadus ir strādājis kriminālžurnālistikā, vadījis raidījumu „Degpunktā” un gluži likumsakarīgi darbojas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā.
„Padomju laika formulējums par recidīvistu bija ļoti labs. Mani neviens nevarēs pārliecināt, ka cilvēks, kurš ir trīs reizes notiesāts un bijis cietumā, mēģinās laboties. Nu, neticu tādiem brīnumiem! Varbūt cilvēkam, kurš vienreiz ir iesēdies, tas ir negadījums, bet trīs reizes, sevišķi par smagiem noziegumiem, ir apzināta dzīvesceļa izvēle. Bieži vien tie ir noziedznieki trešajā paaudzē,” novērojis Seržants.
Deviņdesmito gadu otrajā pusē recidīvisma jēdziens no Kriminālkodeksa pazuda. Iepriekš, trešo reizi stājoties tiesas priekšā, apsūdzētajam īpašu izredžu vairs nebija — tiesnesim automātiski bija jāpiespriež pantā minētais smagākais sods. Seržants: „Ja bija smagi miesas bojājumi, septiņi līdz 12 gadi, tad tiesnesim nebija variantu — bija jādod 12 gadi. Bija arī situācijas, kad ar tiesas lēmumu atzīt par recidīvistu pēc divām tiesāmībām — ja abas lietas bija ļoti smagas.”
Daudzviet ASV, kā jau minēts, rīkojas krietni bargāk, pat tikai par zādzību trešajā reizē var nokļūt aiz restēm uz mūžu. Seržants par aizokeāna prakses pārņemšanu ir nedaudz skeptisks: „Latvijā ir ap 60 uz mūžu notiesāto un ap 6500 ieslodzīto kopumā, no kuriem divi tūkstoši vēl gaida spriedumu. Trešdaļa ieslodzīto ir tiesāti trīs un vairāk reizes. Iedomāsimies, ka ar Latvijas budžetu būtu „jāpaceļ” divi tūkstoši uz mūžu notiesāto.”
Nosist otru kā degunu izšņaukt...
Seržants ir arī pret vienkāršotu matemātisku rēķināšanu, taču uzskata, ka pret cilvēkiem, kas ar saviem „darbiem” pierādījuši noslieci uz vardarbību, attieksmei ir jābūt citai.
„Ir cilvēki, kuriem nosist otru ir kā degunu izšņaukt. Jebkurā dzēruma kašķī nedomājot ņem nazi un dur. Par sadzīves slepkavībām parasti dod septiņus līdz desmit gadus, ap 40 gadiem viņš jau par divām ir atsēdējis. Tādus trešajā reizē jāliek uz mūžu,” ir pārliecināts deputāts.
Arī pret nosacītiem sodiem par smagiem noziegumiem Seržants ir kritisks. Lielākais, ko viņš atceras, bijuši deviņi gadi nosacīti — par reketu organizētā grupā, sprieduma „autors” jau vairs nav tiesnesis.
„Protams, sods ne vienmēr pāraudzina. Deviņdesmito gadu vidū apmeklēju Valmieras cietumu, tolaik paredzētu „visdullākajiem” noziedzniekiem. Man izdevās atrast trīs vīriešus, kuriem piespriestais termiņš bija garāks nekā viņu vecums. Piemēram, 56 gadi, bet kopējais termiņš — 70 gadu. Tikai viņi visu neatsēdēja, jo atbrīvoja agrāk, padomju laikā uz svētkiem un līderu jubilejām amnestijas bija bieži,” atceras deputāts.
Neatkarīgi no „pedagoģiskā efekta” Seržants amerikāņu pieejā nekā slikta neredz. Uz mūžu ieslodzītie izmaksā dārgāk, bet maksā jau arī noziegumu izmeklēšana, un upuru nāvi un tuvinieku ciešanas nevar nekādā naudā izmērīt.
„Nedomāju, ka uz mūžu jānotiesā visi tie divi tūkstoši ar trim sodāmībām, bet noteikti — ja runa ir par vardarbību, slepkavībām, seksuāliem noziegumiem pret bērniem. Tas ir nepieļaujami,” spriež Seržants.
„Atceros situāciju Talsos: atbrīvojās no cietuma cilvēks, kurš bija divreiz tiesāts par pedofiliju. Nepagāja ne mēnesis, kad viņš jau bija noīrējis Talsos dzīvokli un ar pirotehnikas eksperimentiem vilināja iekšā puišeļus. Vietējās policijas priekšnieks vērsās pie raidījuma Degpunktā, lai izstāstām, kas tur notiek,” gadījumu no savas žurnālista pieredzes atklāj Seržants.
Rezultātā „cilvēktiesību aizstāvji” žurnālistus gandrīz apēda bez sāls, un policijas šefu tik tikko no darba neatlaida. „Mēs šo cilvēku arī intervējām, un viņš visu noliedza — tikai rūpējoties, lai puikām ir ko darīt. Pēc visa tā trača pagāja pusgads, un šis vīrietis atkal bija aiz restēm, bija cietušais,” Seržantu izbrīna attieksme, kurā potenciālo upuru tiesības nav nekā vērtas. 2010. gadā pedofilu apcietināja kārtējo reizi.
Runa ir par Ivaru Vītolu (1949), kuru 2006. gadā atbrīvoja pirms termiņa — tagad šādas iespējas pedofiliem vairs nav. Policijas priekšnieks izlēma publiskot Vītola dzīvesvietas adresi, jo viņš pats zēniem deva lapiņas ar to. Bērnu vecāki un vecvecāki bija pateicīgi par informāciju, šis gadījums raisīja diskusiju par publisku pedofilu reģistru, bet viņu cilvēktiesības izrādījās svarīgākas, un viss tā arī palika runāšanas līmenī.
Deputāts sola pasekot
Un ko darīt, lai šādas situācijas neatkārtotos? Vai deputāts ir gatavs nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu? Izrādās, tautas kalpam, turklāt no opozīcijas frakcijas, tas nemaz tik vienkārši nav.
„Krimināllikums un Kriminālprocesa likums ir Juridiskās komisijas pārziņā. Es varu iesniegt grozījumus tajā brīdī, kad likums ir atvērts, kā deputāts no citas komisijas nemaz nevaru likumu „dabūt vaļā”,” skaidro Seržants.
Proti, nevar katrs deputāts, kad vien vēlas, pieprasīt likumu labojumus. Vispirms atbildīgajai komisijai jāizlemj par Krimināllikuma, kā šajā gadījumā, atvēršanu, un tad Seržants var nākt ar savām ierosmēm. „Es esmu ar mieru pasekot, kāpēc gan neizdarīt,” viņš sola. Vēl viena iespēja — pašam savākt desmit deputātu parakstus un iesniegt grozījumus. Vēl viena iespēja — jebkurš iedzīvotājs var rakstiski vērsties pie Seržanta un citiem parlamentāriešiem, jāreaģē būs.
Tomēr par izredzēm Seržants, zinot noskaņas valdošajā koalīcijā, ir nedaudz skeptisks: „Tur juridiskajā nozarē ir vairāk humānistu. Pēc maniem novērojumiem, tiesību teorētiķi parasti ir humānisti, kamēr cilvēki, kas reāli saskārušies ar noziegumiem, — tieši otrādi.”
Seržantam taisnība — viņa kolēģis komisijā, krimināltiesību eksperts Andrejs Judins, ir citās domās. „Saskaņā ar Latvijas likumiem kriminālā pagātne ir ļoti svarīgs fakts, un to ievēro tiesa, nosakot sodu, — tas ir obligāti. Bet tam nav mehāniskas nozīmes — piemēram, sākot no otrās sodāmības, desmit gadi vai uz mūžu,” skaidro deputāts.
Viņaprāt, nevar recidīvistu vienkārši pasludināt par sliktu un nelabojamu, tas nenodrošina mērķu sasniegšanu: „Par recidīvu mēs — valsts — esam līdzatbildīgi. Viņš ir atbildīgs par pārkāpumu, mēs par to, ka neatradām atslēgu, lai atvērtu viņa sirdi, uzrunātu, atturētu no jauniem pārkāpumiem.” Soda mērķis esot atturēt no jauniem noziegumiem, ja tas nav izdevies, varbūt sods bijis nepareizs.
Vai tiešām sabiedrībai jājūtas vainīgai par to, ka Ceraukstes maniaks noslepkavoja trīs cilvēkus? Judins: „Cietumā ar viņu jāstrādā, nevis jādomā, ka atsēdēs un kļūs par labu cilvēku. Mēs bieži uzskatām, ka izolācija ir labas zāles un izārstēs, bet tā nav taisnība. Ja cietumā galvenais ir tikai žogs un kameras, nevar sasniegt mērķi — novērst recidīvu.”
Noziegumu nav, ja visi sēž
Kalifornijas likuma sargi no savas pieredzes gan var likt pretī statistiku — ieslodzījums vien, protams, nepāraudzina, bet, kopš ieviests skarbais likums, Losandželosā slepkavību skaits krities vairāk nekā trīs reizes: no tūkstoša 1992. gadā līdz nepilniem trim simtiem 2010. gadā.
Judins iebilst, ka Latvijā slepkavību skaits nav tik liels. „Protams, ja visi zagļi sēž cietumā, zādzību ir mazāk, bet tikai tik ilgi, kamēr visi ir aiz restēm. Ja visu sabiedrību ieliksim cietumā, vispār nebūs noziegumu,” ironizē Judins. Viņš ir pārliecināts, ka cietumam jākalpo kā sociālai klīnikai, kur, atrodot pareizās zāles, varam šos cilvēkus atgūt sabiedrībai.
„Ja valsts ir bagāta, var atļauties mehāniski uzturēt cietumniekus. Mums ir pienākums viņus pabarot, nodrošināt ar siltumu, ūdeni, ziepēm. Varam domāt, ka būs lielāka drošība, dubultojot viņu skaitu, bet jāmaksā būs divreiz vairāk,” Judins šādu pieeju sauc par populistisku, līdzīgi pirms dažiem gadiem izskanējušai ierosmei kastrēt pedofilus.
Pērn Probācijas dienests sadarbībā ar Norvēģiju un Kanādu sagatavoja vairāk nekā 60 cilvēku darbam ar dzimumnoziedzniekiem, lai īstenotu viņu uzvedības korekciju, balstoties uz psihoterapiju. ASV šādai programmai bijuši rezultāti, 50% nav pastrādājuši jaunus noziegumus. Eksperts dod priekšroku šādai pieejai: „Ikvienam noziegumam ir iemesls. Ja varam to atkodēt, varam problēmu atrisināt.”
Arī laupītājam ir sava filozofija
Judins, neattaisnojot pārkāpumus, aicina nedēmonizēt cilvēkus, pat ne visbriesmīgākos noziedzniekus: „Viņš ir viens no mums, mūsu sabiedrības produkts, viņš nav ražots uz citas planētas. Negribu teikt, ka esam līdzatbildīgi, bet ir jāapzinās, ka esam atbildīgi par to, kas notiek visapkārt un ko varam darīt, lai risku mazinātu. Nav jāatbrīvo no soda, bet jārisina problēma. Ja negribam risināt, lai tikai ir kamerā līdz mūža galam — tad tā ir cita pieeja.”
Ja atklāti — ar šādu uzrunu ejot pie pedofilijas upuru tuviniekiem, krimināltiesību eksperts varētu arī netikt prom ar veselu ādu... Tomēr Judins ir strikti pārliecināts: „Nestrādājot ar cilvēku, mēs nevarēsim viņu atgriezt sabiedrībā, bet strādājot — ne visus, bet daļu varēsim.” Ja nu tiešām ir skaidrs, ka pedofils nemainās un negrasās mainīties, viņu varētu uz mūžu paturēt cietumā vai specializētā slimnīcā.
Te gan jāpiebilst, ka Latvijas likumdošana nepieļauj notiesātos turēt nebrīvē līdz pat nāvei, ja ir bažas, ka viņi var turpināt noziegumus. Izņēmums ir uz mūžu ieslodzītie, kas gan arī pēc 20 gadiem var lūgt apžēlošanu.
Judins gan atzīst, ka daudziem noziedzniekiem infantilisma līmenis ir ļoti augsts. „Es būšu labs, ja dosiet man dzīvokli, pabalstu, ja visi par mani rūpēsies,” eksperts raksturo šo attieksmi. „Viņi uzskata, ka visi viņiem ir parādā. Bet te ir jāstrādā ar smadzenēm — psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, pedagogiem, ārstiem. Viedoklis, ka visu atrisinās policists ar pistoli, nav pareizā domāšana.”
Kāds laupītājs, klāstot savu „pasaules uzskatu”, skaidrojis, ka ir gatavs pat nogalināt — viņš ņemot no bagātajiem, tātad „paši zagļi”, un, ja viņi gatavi aizstāvēt savu mantu, paši vainīgi, ka riskē ar dzīvību. „Tā ir aplama filozofija, bet cilvēks savā galvā šādu rīcību ir attaisnojis. Bet vai mums ir vienalga, ko viņš domā? Ja varēsim viņam pierādīt, kur ir kļūda, risks būs mazāks,” domā Judins.
Tikmēr policijas un tiesu honika atkal jau vedina domāt „nepareizi”. Pēc veikala zādzības brīvībā atstāti jaunieši ne paši pie prāta ir nākuši, ne ar viņiem ir īpaši strādāts. Rezultāts — slepkavība, ieslogot cilvēku skapī un pielaižot uguni. Jau septiņas reizes par zādzībām tiesāts 32 gadus vecs vīrietis Latgales laukos noslepkavo pensionāru — 40 latu, mobilā tālruņa un drēbju dēļ.
2007. gadā no cietuma brīvībā iznāca recidīvists Jānis Daugulis — par labu uzvedību trīsarpus gadu agrāk. Tobrīd 61 gadu vecais Daugulis aiz restēm bija pavadījis vairāk nekā 35 gadus, pēdējo reizi saņēmis 15 gadu par viņa bandas uzbrukumiem pasta mašīnām, dzīvokļiem, inkasentam.
Kas gan vairs varēja mainīties Dauguļa domāšanā? 2009. gadā Juglas Baltezera kanāla „pa daļām” uzpeldēja noslepkavots cilvēks, un Dauguli atkal aizturēja. Atklājās arī, ka viņš nogalinājis 18 gadu vecu meiteni... Divas slepkavības brīvībā pavadītā pusotra gada laikā, kas varēja arī nebūt.
Judins oponē: „Mēs runājam par desmit gadījumiem, kas ir spilgti kā neveiksme, bet nerunājam par tiem, kas ir pārāk skaisti, — nosēdēja cietumā, atrada Dievu, tagad ticīgs cilvēks, strādā, izveidojis ģimeni. Neveiksmes ir, bet jādomā, kā to skaitu samazināt.”
Tomēr par veiksmes stāstiem, atsaucoties uz konkrētiem skaitļiem, runāt nevar arī Judins — valstī nav statistikas, cik notiesāto atkal atgriežas aiz restēm vai gluži otrādi — kļūst par likumpaklausīgiem pilsoņiem. „Mums nav datu par recidīvu vispār,” atzīst Judins. Viņš pērn aicinājis ķerties pie skaitļiem un analīzes, bet saņēmis atbildi — labāk ne, jo atklāsies, ka „sistēma ir slikta”.
Bet bez vispusīgiem skaitļiem nav iespējams salīdzināt, piemēram, kas notiek ar dzimumnoziedzniekiem, kas tikai sēdējuši cietumā, un tiem, kas apmeklējuši Probācijas dienesta programmu. „Mūsu valstī neviens neanalizē, mums ir tikai divi kriminologi un neviena institūta vai pētniecības centra,” Judins par to ir pikts. „Mēs dalām apbalvojumus par noķertiem pārkāpējiem, bet ne par novērstiem noziegumiem. To jau nekad neuzzināsim, ka šodien varbūt nav notikušas piecas slepkavības, jo savulaik labi strādāja skolotāji, sociālie darbinieki, Probācijas dienests.”
Māris Puķītis / Foto: Lita Krone, Edijs Pālens, Agnese Gulbe/LETA, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
