Ēšanas prieku vēsturiskās īpatnības
Savs laiks gavēt un atturēties, un savs laiks – dzīrot! Dzīrošana, kuras neizbēgama blakusparādība ir pārmērības ēšanā vai dzeršanā, šķiet, cilvēka dabai pazīstama jau kopš pirmā nomedītā mamuta.
Paskatoties vēsturē un velkot paralēles ar mūsdienām, jāsecina: dzīrošana ir tāds pats pamatinstinkts kā vēl daži labi, kas saistīti ar kādu no cilvēka baudām. Līdztekus tam, ka ēšanas un dzeršanas prieki kopš neatminamiem laikiem ir obligāta svētku sastāvdaļa, pakāpeniski radušies arī festivāli par godu tieši kādam ēdienam vai produktam.
Viena no senākajām baudām
Piemēram, Meksikā viens no savdabīgākajiem pasākumiem ir Redīsu nakts, ko 16. gadsimtā ieviesa spāņu mūki. Viņi jaunajās Spānijas kolonijās ieaudzēja redīsus un, lai pievērstu tiem uzmanību pārtikas tirgos, izgreba no tiem reliģiskas skulptūriņas. Šī tradīcija turpinājās cauri gadsimtiem, līdz 1987. gadā pārtapa oficiālā festivālā.
Īpaši bagāta ar ēdienu festivāliem ir Amerika – tur svin izēšanos, sākot ar zemesriekstiem un beidzot ar buļļa pautiem. Vairākās Eiropas valstīs vieni no populārākajiem ēšanas svētkiem ir austeru dzīres. Bet Itālijā un Spānijā iecienīti ir tomātu, apelsīnu un saldumu masveida šķiešanās prieki, par ko gan nepriecājas sētnieki, kam pēc tam jāsavāc tonnām atkritumu. Protams, pat izšķērdīgām un absurdām dzīrēm vienmēr ir kāds vēsturisks, attaisnojošs iemesls.
Ēšana un dzīrošana ir viena no senākajām cilvēces baudām, un tā turpina izpausties pēc zināmām, sen, sen ieviestām tradīcijām. Daļa no tām gan gadsimtu gaitā ir mainījušās un pielāgojušās tā, ka reizēm pat neiedomājamies, kur tā sakne aprakta.
Ekonomiskās krīzes upuri un zināmā mērā mūsu bēdubrāļi grieķi tagad spiesti sēdēt ne vienā vien nogurdinošā simpozijā, kur starptautiskie politiķi mēģina viņus glābt no valsts bankrota. Ak, bet bija laiki, kad viņu senči rīkoja simpozijus ar lielāko prieku, jo tā bija viņu visiecienītākā izklaide.
Simpoziji jeb banketi (burtiski tulkojot no grieķu valodas – dzērāju sapulcēšanās) Senajā Grieķijā uzplauka 700.–300. gadā pirms Kristus. Atšķirībā no vairākuma citu kultūru senie grieķi fokusējās uz kopīgu dzeršanu, nevis ēšanu. Šajās dzeršanas viesībās piedalījās tikai vīrieši, un tās notika nelielās, 10–15 cilvēku lielās, kompānijās, jo dzīrošana norisinājās mājas apstākļos, gulšņājot uz speciāliem zviļņiem. Protams, bija arī apkalpojošais personāls: vergi, akrobāti, muzikantes un dejotājas, kā arī antīkās eskorta meitenes –hetēras.
Simpozijs noritēja divās daļās – vispirms viesi ieturēja maltīti, kas parasti bija diezgan vienkārša, un tad sevi veltīja iedzeršanai. Lai alkohols labāk uzsūktos un jautrība turētos ilgāk, vīnu lietoja ar uzkodām: kastaņiem, pupām, grauzdētiem kviešiem un medus cepumiem. Otrajā daļā vīri paralēli vīna dzeršanai kavēja laiku sarunās, priekšnesumos un spēlēs.
Simpozija mērķis bija grupas formēšanās. Visas pasākuma darbības, sevišķi jau neizbēgamā kopīgā piedzeršanās, radīja saikni vīru vidū, un šī saikne varēja pāraugt viņu politiskajās, komerciālajās un pat ģimeniskajās attiecībās. Vīns samazina atturību, un, kā sengrieķu dzejnieks Alkajs teica, “vīns ir novērošanas caurums, pa kuru ielūkoties cilvēka iekšienē”.
Piedzeršanās 10 krāteru sistēmā
Simpozija dzīrēs valdīja ne mazāk stingri uzvedības noteikumi kā mūsdienu banketos, kad skaidri jāievēro etiķete, ar kuru dakšiņu ēst zivi un ar kuru – silto ēdienu. Visu šo kārtību pārraudzīja no dzīrotājiem izlozētais simpoziarhs, kura galvenais uzdevums bija noteikt vergiem, kādās proporcijās atšķaidāms vīns ar ūdeni. To sajauca lielā traukā ar platu virsu – krāterī, ko varēja panest tikai divi vīri un no kura katram viesim ielēja viņa porciju.
Neatšķaidīta vīna dzeršana tika uzskatīta par rupju kļūdu – tāds dzērējs uzreiz iemantoja alkoholiķa vai barbara reputāciju. Atšķaidīšana proporcijā 1:3 (vīns : ūdens) bija optimāls solis, lai nodrošinātu garas sarunas. Proporcija tika samazināta līdz 1:2, kad prasījās pēc lielākas jautrības, bet 1:1 jau draudēja ar orģijām, tāpēc to atļāvās ļoti reti.
Sengrieķu komēdiju autors Eubulus kādā savā darbā ap 375. gadu pirms Kristus ar vīna un līksmes dieva Dionīsa muti pauž grieķu uzskatus par piedienīgu un nepiedienīgu dzeršanu: “Saprātīgiem vīriem es sagatavoju tikai trīs krāterus: vienu veselībai (kuru viņi izdzer pirmo), otro mīlai un baudai, trešo – miegam. Kad trešais krāteris ir iztukšots, gudrs vīrs dodas mājup. Ceturtais krāteris vairs nav manis – tas der sliktai uzvedībai; piektais – klaigām; sestais – rupjībai un apvainojumiem; septītais – kautiņiem; astotais – mēbeļu laušanai; devītais – depresijai; desmitais – trakošanai un bezsamaņai.” Tomēr, kā liecina sengrieķu literatūra un māksla, trešā krātera robeža bieži vien netika ievērota.
Simpozija laikā grieķi burtiski šķiedās ar vīnu. Vispirms jau tika izliets pirmais malks kā ziedojums dieviem. Turklāt bija dažādi viltīgi trauki, ko dēvēja par „nelietīgiem” un kas kalpoja simpozistu uzjautrināšanai. Piemēram, dažiem kilikiem (mazi, lēzeni vīna dzeramie trauciņi ar divām osiņām) kājiņā bija caurums, no kura vīns negaidot izlija un apšļakstīja dzērēju. Bija arī trauki ar dubulto dibenu vai kausi, kas izgatavoti pēc savienoto trauku principa, vīns tajos te parādījās, te pazuda.
Nogulsnes kilika dibenā grieķi nedzēra, bet izlietoja īpašā veidā, tā radot ļoti populāru spēli – kotabu, kas attēlota uz ļoti daudziem sengrieķu traukiem. Tā bija viena no „saturīgākajām” izklaidēm simpozijā. Guļot uz kušetes, simpozisti saskalināja vīna mieles savā kilikā un tad svieda tās uz mērķi – bronzas statīvu, kura galā atradās sīciņa figūriņa, turot izplestās rokās mazu disku. Zemāk uz statīva bija vēl lielāks disks. Veiksmīgam kotaba spēlētājam vajadzēja trāpīt pa mazo disku tā, lai vīns pēc tam atsitas pret lielo disku un rada zvanam līdzīgu skaņu. Veiksme kotabā solīja veiksmi mīlestībā.
Pagājuši 1500 gadi, un simpoziji ir stipri mainījuši savu sākotnējo dabu, bet mēs, protams, neesam zaudējuši senajiem grieķiem piemītošo spēju pārkāpt dzeršanas mēru un uzvesties attiecīgi antīko autoru aprakstītajām dzēruma stadijām. Bet ir vēl kas interesants – iespējams, ka smieklīgo un neglaimojoši apzīmēto (piemēram, „Ofisa ragana”) kafijas krūžu ideju esam aizguvuši tieši no simpoziju laikiem.
Lielākā daļa simpozijos izmantoto trauku apgleznoti ar jautrām, pat piedauzīgām ainiņām. Bieži attēlots sižets, kā simpozists, verga vai hetēras atbalstīts, vemj vai arī izraisa vemšanu, lai atvieglotu savas dzēruma ciešanas. Savukārt kāds cits urinē kalpa turētajā vīna kausā. Nemaz nerunājot par ālēšanos vai mīlēšanos visādos veidos. Galu galā tas bija pieklājīgāk, nekā dzert neatšķaidītu vīnu.
Prātojot par to, kurš gan ir praties turpināt sengrieķu tradīciju un likt lielāku uzsvaru dzīrēs uz dzeramo, nevis ēdienu, pirmais prātā nāk vācu grandiozais alus festivāls „Oktoberfest”. Šis pasaulē lielākais gadatirgus, kurā ik gadu piedalās pieci līdz seši miljoni apmeklētāju, notiek 16 dienas Minhenē, Bavārijas galvaspilsētā.
„Oktoberfest” vēsture sākās pirms 200 gadiem – pateicoties tieši senajiem grieķiem, par kuru kultūru tā jūsmoja 24 gadus vecais Bavārijas kroņprincis Ludvigs. Kad 1810. gada oktobrī notika viņa laulības ar Terēzi no Saksen–Hildburghauzenas, ar hellēnismu apsēstais kroņprincis nolēma šo notikumu atzīmēt, atdzīvinot seno grieķu olimpisko spēļu tradīciju (tolaik jau pusotru tūkstoti gadu aizmirstu). Par galveno notikumu tajās kļuva zirgu skriešanās sacīkstes, kas saglabājās „Oktoberfest” programmā līdz pat 1960. gadam.
1825. gadā, kad kroņprincis kļuva par Bavārijas karali Ludvigu I, festivāls jau bija nostabilizējies par gadskārtēju tradīciju, pakāpeniski virzoties patīkamāku laika apstākļu un garšīgāka alus dzeršanas virzienā. Proti, Bavārijā ir gadsimtiem sena tradīcija dzert alu tikai līdz vēlam septembrim – pirms tas sabojājas (protams, tas bija pirmsledusskapju ēras laikmetā).
1896. gadā – kad sakritības pēc Grieķijā atdzima mūsdienu olimpiskās spēles – „Oktoberfest” tradicionālajā norises vietā mazos kioskus nomainīja gigantiskās teltis, kādas tās redzamas arī tagad. Pasaules karu un holeras dēļ festivāls 24 reizes ir atcelts. 1950. gadā Minhenes mērs pirmoreiz izsita spundi alus muciņai, skaļi paziņodams bavāriešu dialektā “O' zapft is!” – ka alum ceļš vaļā! Kopš tā laika tā ir „Oktoberfest” atklāšanas tradīcija un laba zīme – jo svētki turpinājušies bez pārtraukuma.
Faradeja vairogs un „alus līķi”
„Oktoberfest” dzīrotāji uz pilnu klapi turpina simpozistu labākās tradīcijas, kā arī ir ieviesuši jaunas. Festivāla rīkotāji iezīmējuši vairākas galvenās tradīcijas (lasi – problēmas), ar ko viņiem jācīnās katru gadu un kas tomēr pieņemas spēkā. Viena no tām ir „alus līķi” (vāciski – Bierleichen) – jauni un ne tik jauni alus dzērēji, kas stipri pārvērtē savas spējas šā šķidruma pārstrādāšanā.
Daudzi no viņiem neņem vērā, ka vietējais „Oktoberfest” alus ir īpašs – satur no 5,8 līdz 6,3% alkohola un daudz cukura, kamēr parasti vācu alum ir 5,2% alkohola un mazs cukura daudzums. Kritušie „alus līķi” tiek savākti Sarkanā Krusta teltīs, kur parasti tiek arī „atdzīvināti”. (Neizpaliek, protams, arī sengrieķu apdziedātā un apgleznotā simpozistu vemšana.)
Pēdējos gados radusies jauna tradīcija – alus kausu zagšana (kas vispār ir krimināls noziegums ar atbilstīgu sodu). Nupat jau šī tradīcija pieņēmusi tādus apmērus, ka to var droši saukt par populārāko „Oktoberfest” sporta veidu. Labā ziņa – tas nodrošina ar darbu daudzus drošības dienesta darbiniekus. Piemēram, pateicoties viņiem, 2004. gadā tika novērstas 210 000 alus kausu zādzības. Starp citu, tieši tādus pašus alus kausus var legāli iegādāties turpat, suvenīru kioskos, bet tas, protams, nav tas!
Šajā pašā 2004. gadā samilza vēl kāda problēma – tualetes. Rindas uz tām bija tik milzīgas, ka policistiem nācās regulēt satiksmi un tos, kam bija vajadzība tikai urinēt, novirzīt uzreiz uz pisuāriem. Nākamajā gadā tualešu skaits tika palielināts par 20%, taču tas problēmu neatrisināja, jo ļaunprātīgi uzvedās mobilo telefonu maniaki, kas izmantoja tualetes kabīnes klusumu, lai mierīgi parunātu pa telefonu.
Organizatori apsvēra dažādus pretsoļus, piemēram, uzlikt ap tualetēm Faradeja vairogu no vara stieplēm, kas bloķē elektromagnētisko lauku, vai arī uzstādīt mobilo telefonu slāpētājus (kas Vācijā gan ir aizliegti), bet tas ir dārgi.
Grandiozais festivāls beidzas ar to, ka jāaizvāc aptuveni 1000 tonnu atkritumu un jāmeklē īpašnieki tūkstošiem pazaudētu mantu, kuru topā parasti ir kruķi, brilles un mobilie telefoni.
„Oktoberfest” apmeklētāji turpina sengrieķu simpozistu tradīciju arī tajā ziņā, ka uzkodas alum ir vienkāršas un pieticīgas: cepta vista, desiņas un cīsiņi, vācu kartupeļu salāti u. tml. Katrai tautai ir savi svētki, un ne tikai franči ir gardēži kopš seniem laikiem.
Piemēram, 16. gadsimtā Anglijas Tjūdoru dinastijas karalis Henrijs VIII uzskatīja par goda lietu visās jomās pārspēt Francijas karali Fransuā I. Tāpēc leģendāri slaveni kļuvuši tā laika greznie, izšķērdīgie Tjūdoru banketi jeb dzīres. Tā kā Tjūdoru laikā Anglijā tika importēti jauni produkti un garšvielas, radās daudz ekstravagantu recepšu, ko realizēja meistarīgi pavāri, no kuriem prasīja nodrošināt – ja ne pārspēt – franču kulinārijas augstos standartus.
Tjūdoru banketa ēdienkarte dižciltīgajiem viesiem, nemaz nerunājot par karaliskajām personām, bija daudzpusīga un pārbagāta, bet no ēdieniem tika nogaršotas tikai mazas porcijas. Sociālā etiķete vienkārši diktēja to, ka dzīrēs jābūt pieejamai ļoti plašai ēdienu izvēlei. Protams, ka maltītes tika servētas uz smalkākajiem Tjūdoru zelta un sudraba traukiem. Ēdieni tika bagātīgi dekorēti, piemēram, vienam no banketa ēdieniem vajadzēja būt gulbja, pāva vai fazāna galertam, ko bagātīgi dekorēja ar attiecīgā putna spalvām, bet tā knābi un kājas apzeltīja. Šis ēdiens ieņēma galveno vietu uz dzīru galda.
Dzīres ar 14 ēdieniem – Henrija VIII ikdiena
Tjūdoru dzīrēs tradicionāli tika pasniegti 3¬–6 ēdieni, taču tās nebija mūsdienu kompleksās pusdienas ar zupu, otro ēdienu un desertu. Tjūdoru vērienā pirmais ēdiens sastāvēja no zaķa, ceturtdaļas brieža, kas nakti turēts sālī, un no pildīta cāļa un teļa gurna, kas pārliets ar vācu mērci ar zeltītām cukurplūmēm un granātābola sēklām.
Klāt gaļai katrā galda galā tika pasniegts milzīgs pīrāgs, uz kura sakrauti mazāki pīrāgi, tā veidojot troni. Lielākā pīrāga garoza bija apkārt apsudrabota, virspusē – apzeltīta. Pīrāga pildījumam bija izmantots vesels stirnu buks, zoslēns, trīs kastrēti gaiļi, seši cāļi, desmit baloži un zaķēns. Pildījuma piedevās aizgāja malta teļa gaļa, divas mārciņas tauku, 26 cieti vārītas olas, safrāns un ķiploki.
Vai turpināt? Otrajā ēdienā pasniedza stirnu buku, cūku, stori – gatavotu pētersīļos un etiķī un nokaisītu ar maltu ingveru, kazlēnu, divus zoslēnus, 12 cāļus un 12 baložus, sešus zaķus, divus gārņus, zaķēnu, treknu pildītu gaili, četrus cāļus olas dzeltenuma glazūrā, mežacūku. Trešajā piegājienā parādījās saldie ēdieni – vafeles, krāsainas želejas.
Ceturtajā ēdienā varēja našķoties ar krēmu – apbārstītu ar iecukurotām fenheļa sēklām, sieru, zemenēm un rožūdenī sautētām plūmēm. Piektajā ēdienā parasti tika pasniegti gatavi vīni, kas tolaik bija modē, ievārījumi no dažādiem augļiem un smalkmaizītes briežu un gulbju formā.
Henrijs VIII, kas valdīja Anglijā gandrīz 40 gadu, bija pazīstams ar savu negausīgo apetīti. Karalim tik ļoti patika banketi, ka viņš paplašināja pils virtuvi, līdz tā aizņēma 55 telpas. 200 virtuves kalpi nodrošināja pat līdz 14 ēdieniem, ko karaļa galmā pasniedza 600 viesiem. Henrija VIII dzīru galdā nekad netrūka uz iesma ceptas gaļas, ko varēja atļauties tikai ļoti bagāts cilvēks, jo svaiga gaļa bija pieejama tikai bagātajiem un cepšana uz iesma bija visdārgākā, tika patērēts daudz kurināmā, un tikai superbagātnieks varēja samaksāt iesma zēnam par to, ka viņš visu dienu grozīja iesmu.
Karaļa virtuve servēja gadā vidēji 1240 vēršu, 8200 aitu, 2330 briežu, 760 liellopu, 1870 cūku un 53 mežacūkas – kopumā vairāk nekā 14 000 lielo dzīvnieku, kas nozīmē, ka katrs galminieks gadā apēda 23 no tiem!
Bet no kā lielais izēdājs pārtika piektdienās, kad pēc kristīgās tradīcijas gaļa bija aizliegta? Viena no Henrija VIII piektdienas delikatesēm bija grilētas bebru astes – pēc viduslaiku zooloģijas bebrs skaitījās zivs. Otrs izplatīts ēdiens bija vārīta vai labi izcepta vaļa gaļa, kas tolaik bija viegli pieejama. Iespējams, ka vienīgais pārtikas produktu veids, ko Henrijs un viņa galminieki nepatērēja pārmērīgi, bija dārzeņi. Tos uzskatīja par nabago ļaužu ēdienu, tāpēc karaliskajā diētā tie aizņēma knapi piekto daļu.
Taču ar to Henrijam vēl nebija gana, lai pārsteigtu kādu ārzemju sūtni vai īpaši nozīmīgu viesi. Tāpēc tika radīta „kokatriksa” recepte – tas ir mītisks radījums, pūķis ar gaiļa galvu. Pie cūkas vēdera tika piestiprināta gaiļa galva, aste un spārni, un tad šis „hibrīds” tika cepts uz iesma. Pirms pasniegšanas pie gaiļa galvas tika pievienots garš zelta knābis. Viesi šīs maltītes izskata dēļ apsēdās, taču par garšu viņi laikam nebija sevišķā sajūsmā – vismaz vēsture par to klusē.
Arī mūsdienu šefpavāriem ir tikai abi šie iestaigātie ceļi, kā pārsteigt klientus, – ar izsmalcinātību un izšķērdību vai ar neparastu izejvielu izmantošanu. Ne velti Rietumos aizvien vairāk ieviešas Austrumu produkti un garšvielas un receptes. Gribētos tomēr ticēt, ka šie eksperimenti ir līdz zināmai robežai. Lai gan visi esam cilvēki, dažas gadsimtiem senas tradīcijas mūsu kultūrās ir pat šokējoši atšķirīgas.
Nu, piemēram, 600 gadus Ķīnas pilsētā Kuianksi ik oktobri noticis ... suņu ēšanas festivāls. Tikai pagājušā gada rudenī vietējā valdība to oficiāli aizliedza rīkot pēc tam, kad sabiedrības protesti bija sasnieguši globālu mērogu. Cerams, šis aizliegums paliks spēkā uz visiem laikiem. Turklāt pret šo paražu iebilda ne vien rietumnieki, bet arī paši ķīnieši, jo mūsdienās liela daļa ķīniešu pārņēmuši rietumnieku ieradumu turēt suni kā mājas mīluli un pieņemt to kā ģimenes daļu. Bēdīgi slavenās kultūras revolūcijas laikā ķīniešiem bija aizliegts turēt suņus kā mājas mīluļus, jo tā tika uzskatīta par buržuāzijas tradīciju palieku.
Suņu ēšanas tradīcija sākās kāda Mingu dinastijas kara laikā, kad iebrucēji pirms Kuianksi ieņemšanas bija nogalinājuši visus pilsētas suņus, lai to riešana nebrīdinātu par viņu iebrukumu. Pēc tam viņi nosvinēja uzvaru, mielojoties ar nogalināto suņu gaļu. Kopš tā laika pilsētnieki ik oktobri trīs dienas atzīmē šo uzvaru, nogalinot un apēdot aptuveni 15 000 suņu... Līdz pat 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem norma bija suni nogalināt un nodīrāt tieši pirms maltītes sagatavošanas un pasniegšanas. Tad Ķīnas valdība aizliedza šo dzīvnieku kaušanu uz vietas.
Lai gan oficiāli suņu ēšanas svētki ir aizliegti, tomēr izskaust šo dzīvnieku gaļu no ķīniešu ēdienkartes nav tik viegli, tā ir parasta lieta Ķīnā, kā arī vairākās citās austrumu zemēs. Ķīnieši to atzīst par tīkamu un veselīgu uztura produktu, kura populārākie pagatavošanas veidi ir zupa, suņa gaļa ar tofu un suņa gaļas sautējums.
Izskatās, ka suņu ēšanas festivāla vietējos kritiķus vairāk uztrauc nevis pati ēšanas tradīcija, bet gan veids, kā tas tiek sagatavots, proti, ar kādā metodēm suņi tiek nogalināti. Paši vietējie atzīst, ka festivālā suņi tiek nogalināti ar baudu, nodurot, nožņaudzot vai apdullinot un dzīvus iemetot vārošos katlos. Šajās trīs dienās pilsētā pludo suņu asinis un gaisu piepilda suņu kaucieni. Un joprojām ir liela daļa konservatīvo, kas uzskata, ka šis slaktiņš ir nozīmīgs kultūras mantojums, nodots no paaudzes paaudzē. Viņi nedomā, ka, atsakoties no šā barbariskā mantojuma, pasaules acīs varētu pacelties līdz jaunam civilizācijas līmenim.
Suņa gaļa nav vienīgā ķīniešu „delikatese”. Pērtiķa smadzenes, čūskas asinis, cepti skorpioni – tie ir tikai daži nieka piemēri no viņu bagātīgajām uztura tradīcijām. Tās dziļi sakņojas senatnē, kad tika uzskatīts, ka ar šiem produktiem nepieciešams bagātināt vienmuļo rīsu diētu, lai nodrošinātu veselību. Ķīnas rajonos, kur modernās pasaules ietekme ir minimāla vai vispār nav, ļaudis joprojām ievēro šīs tradīcijas.
Savukārt ēdienu dažādības pārsātinātie rietumnieki, kuriem viss ir apnicis un negaršīgs, ir gatavi izmēģināt un pieņemt ķīniešu „atklājumus” uztura jomā, lai cik savādi tie būtu. Izskatās, ka par jaunāko modes kliedzienu drīz varētu kļūt kāda gadsimtiem sena olu pagatavošanas recepte no Dongijanga reģiona Ķīnā. Šeit simtiem gadu vietējie vāra olas ... maza zēna urīnā. Paši ķīnieši tagad ir apjautuši, cik oriģināla ir viņu recepte ‘tong zi dan’ (Zēna ola), un nopietni gatavojas ar šo kultūras fenomenu iepazīstināt visu pasauli. Zinot ķīniešu vērienu biznesā, tā tiešām var arī kļūt par gadsimta delikatesi.
Tiesa gan, otra galvenā sastāvdaļa bez olām – zēna urīns – var izrādīties neliela problēma. Paši ķīnieši to atrisinājuši, sadarbojoties ar vietējām skolām, kur puikas nokārto mazās darīšanas plastmasas spaiņos. To vērtīgais saturs ik dienu tiek savākts tikai vienam vienīgam nolūkam – olu vārīšanai. Par vispiemērotāko tiek uzskatīts līdz 10 gadu vecu zēnu urīns.
Olu vārīšanai arī ir sava – ķīniskā – nianse. Mēs tā olas nevārām. Ķīnieši vispirms olas ilgi mērcē un tvaicē urīnā, tad tās izņem un to čaumalas sasit, un vāra vēlreiz urīnā – process ilgst gandrīz veselu dienu.
Vietējais iedzīvotājs Lu Mings, kurš ir apņēmības pilns ielikt olas ķīniešu gaumē rietumnieku mutēs, organizējot plašu eksportu, apgalvo: “Mēs gribam, lai visa pasaule izbauda tradicionālo ķīniešu ēdienu!” Nemaz nerunājot par baudu, ko šīs olas var sniegt garšas kārpiņām, no tām paredzams arī liels ieguvums veselībai. Ķīnieši uzskata, ka zēna urīnā vārītas olas var mazināt drudzi, kā arī uzlabo koncentrēšanās spējas un palīdz saglabāt aktivitāti visu dienu. Tas ir labākais līdzeklis, kā aizdzīt miegainību pavasarī un izsargāties no saules dūriena vasarā.
Rietumu pasaulē urīnu uzskata par cilvēka izdalījumiem, kam ir atkritumu nozīme. Tiesa, izdzīvošanas speciālisti brīžos, kad trūkst šķidruma, ko lietot uzturā, un tas kļūst par dzīvības un nāves jautājumu, pieļauj iespēju, ka cilvēks var lietot urīnu. Tā sauktās alternatīvās medicīnas piekritēji iet vēl tālāk un attīstījuši dažādus urīna terapijas veidus, tostarp urīna dzeršanu. Dziļā senatnē vairākās senajās kultūrās urīns tiešām izmantots dažādiem veselības, dziedināšanas un kosmētiskiem nolūkiem.
Ja kādam ir apnikušas tradicionālās Lieldienu olas, kas vārītas sīpolu mizās, un pietiek drosmes pārvarēt baiļu faktoru, zēna urīnā vārītās olas ir iespēja, kā piešķirt svētkiem eksperimentālu garšu. Ēšana ir bauda, kas nekad neapnīk un kur senas tradīcijas savijas ar jauniem izmēģinājumiem.
Inguna Mukāne/Foto: Shutterstock, Bulls Press
