Skaists stāsts: mīlestība atnāk arī vecumā

Viņa mīļotā sieva nu jau astoņus gadus ir gleznotāja Tatjana Palčuka-Rikāne.

Mēs dodamies uz Iecavu, kur Zemgales plakanuma privātmāju pužļi lieliski atklāj dažādu paaudžu stilu, gaidas, vērtības, maldus. Šeit cita pie citas kā suņu būdiņas kļaujas rozā, zaļas, zilas nekustamo īpašumu buma laikā uz ātru roku uzslietas privātmājas, astoņdesmitajos gados ar plašu kolhoznieka vērienu celtas un jau apdilušas divstāvu ķieģeļu kastītes un pelēkas, pieticīgas pirmās Latvijas laika kukažiņas.

Pie mazas omulīgas mājas mūs sagaida Pēteris. Smaidīgs, bez īgnuma skatienā. Uzreiz var redzēt – ar dzīvi apmierināts cilvēks, tāpēc mīl visu pasauli. Māju viņš kopā ar tēvu cēlis sešdesmitajos gados un tagad to pamazām atjauno, piebūvē, piekrāso, apčubina. Gaišā lielā telpā, ko vēl baltāku un plašāku padara logs, kas paver skatu uz piesniguša dārza klajumu, pie molberta stāv smalka sieviete tumšām, dzīvīgām acīm. Darbnīcu un „domājamo istabu” Tatjanai pavisam nesen uzbūvējis vīrs. Lūk, vīrietis, kas nevis tukši pļerkst un sola, bet ņem un rada savai sievietei laimīgo zemi! Tāpēc te tagad ir viņas pasaule, visa planēta.

Maģiskie putni un iemīlēšanās Šekspīra stilā

Kamēr Tatjana ķeras pie enciklopēdijas, lai atpazītu atlidojušos putnus (aiz loga viņa novērojusi sugas trīsdesmit), Pēteris piemiedz mums ar aci: “Tas ir vesels stāsts, kā es viņu savaņģoju uz Iecavu, viņa domāja, ka cilvēki dzīvo tikai Rīgā. Sākumā staigāja te pa celiņiem un teica: ārprāts, arī te dzīvo cilvēki?” Vēl nesen Tatjana bija akmens pamatos ieaugusi rīdziniece, kas ārpus metropoles bruģa, arhitektūras, krāsām, skaņām, ritmikas un Mākslas akadēmijas iepretī savai mājai nespēja sevi iedomāties.”

Uz to Tatjana ievelk elpu un pacilātā balsī saka: jā, tā ir, Rīga ir pati skaistākā un labākā pilsēta pasaulē! Bija jāpaiet laikam, lai viņa iemīlētu mazpilsētas lēnīgumu, baltos sniega palagus līdz pašam horizontam ziemā un zaļos deķus vasarā. “Tagad es gribu uz Iecavu, man pilnīgi nekur nav jāiet, es tikai gleznoju, te ir tik mierīgi. Nu, ko cilvēkam vēl vajag, kur jāskrien, re, te ir parks, upīte, kaķis, putniņi,” saka Tatjana. Pēteris turpina: “Latvija vispār ir tik forša vieta zem saules, es skaidri zinu, ka te viss būs „okey”. Varēja gan jau tagad būt labāk, tik daudz gadu kopš deviņdesmitajiem pagājis...”

Pēteris un Tatjana runā viens caur otru, pabeidzot iesāktu teikumu, jokojot, iestarpinot, un, kad Pēteris saka – viss ir super, mēs esam divi jauni cilvēki –, viņam ir pilnīga taisnība – viņi patiešām ir JAUNI cilvēki, lai gan Tatjanai ir 57 un Pēterim 60 gadi.

Kad viņi satikās, aiz muguras jau bija pamatīga attiecību vēsture – abiem vairāk nekā divdesmit gadu laulībā, abiem uzlikti ragi, šķiršanās. “Es domāju, ka vispār uz to pretīgo sievišķo dzimumu nekad dzīvē vairs pat nepaskatīšos. Kad pa televizoru rādīja bučošanos, man kļuva nelabi, bet pagāja laiks, brūces aizdzija. Reiz iegāju pie drauga, un tur sēž šitā. Iedzērām konjaciņu, es tā ar vienu aci paskatījos, tā nekas. Norunājām, ka tikai padraudzēsimies, bet pēc gada apprecējāmies,” stāsta Pēteris. Nekāds padraudzēties, paskatīties, aptaustīties nesanāca. Viss notika momentāni, uzreiz, ar bomi pa galvu, zvaigznītes gar acīm, tāda mīlestība kā Šekspīra laikos.

Tatjanai ir neliels krievu akcents, un, kad viņa cenšas pateikt daudz un pareizi, iznāk tāda garšīga, sātīga valoda: “Viņš ir īsts latvietis, nevis tāds lupata: var tā, un var arī šitā. Nē, nav ko ākstīties, jāpieņem lēmums un jārīkojas. Uz referendumu gājām abi...” Tatjanu pārtrauc Pēteris: “Kas tu par krievieti, tev Krievijā pēc mēneša paliktu nelabi.”

Tā ir – Tatjana ir simtprocentīga Latvijas mākslas pārstāve – beigusi Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, tad Latvijas Mākslas akadēmiju, pēc tam aspirantūru pie izcilā gleznotāja Eduarda Kalniņa. Mācījusies kopā ar Daci Lielo, Ievu Iltneri, bet vienmēr turējusies malā, nekad nav burzījusies pa aprindām, klusi gājusi savu ceļu un visu laiku gleznojusi. Nav ko slēpt, latviešu glezniecības elitē Tatjana nav iekļuvusi, jo piederējusi pie tās otras – krievu – grupas.

“Johaidī, Taņa ir izcila māksliniece!”

“Tas ir nopietns, sarežģīts darbs, es taču redzu, kā viņa stundām glezno, es runāju, bet viņa ir kaut kur citās dimensijās,” saka Pēteris. Tatjanas gleznu tehniskais izpildījums ir ļoti pārdomāts un delikāts, viņa pati to dēvē par eļļas glezniecības tehnisko kultūru. Gleznošana ir Tatjanas domāšanas veids un filozofija, viņa nepieder pie postmodernajiem māksliniekiem, kas saka: ek, es no rīta vēl nezināju, kas vakarā taps, tad kaut ko ar plašu vēzienu uzpļeckā, bet koncepciju klāt piedomā pēc tam, vēlams, lietojot daudz svešvārdu – jo mazāk saprotamu, jo labāk.

Tatjana atbild par katru punktiņu gleznā un var stundām stāstīt par gleznas tēliem, gaismām, krāsām – visam ir nozīme. Viņas gleznu tēli apdzīvo brīnumainu vidi, radot fantastiskus stāstus un noskaņas. Figūras parādās uz zirga, kopā ar suņiem, kaķiem. Visprecīzāk laikam būtu teikt, ka viņa rada jaunus simbolus, un skatīšanās tajos sagādā baudu.

“Es cilvēku uztveru kā daļu no makro kosmosa. Savukārt mēs katrs esam mikrokosmoss ar daudzām galaktikām sevī. Svarīgākā, grūtākā un interesantākā man ir gleznas kompozīcija. Es ielieku tajā domas, emocijas, idejas, enerģiju, un tad glezna sāk savu patstāvīgu dzīvi. Ne no kā, no tukšuma nekas nevar rasties. Ja tēlotāja māksla neskar skatītāja jūtas, tā nedarbojas. Manās gleznās nav nejaušību, viss ir radīts iepriekš – ilgā garīgā procesā,” stāsta Tatjana.

Viņa mīl visas baltās krāsas noskaņas, perlamutru, pelēko un zelta (okera) gammu. Nē, meinstrīmā viņa neiederas, modes tendencēm nepakļaujas. Viņai tuva 15.–17. gadsimta ziemeļu renesanses māksla, piemēram, niansēti veidotie, ar apburoši sīkām detaļām pieblīvētie brāļu Limburgu gleznojumi, nīderlandiešu mākslinieku gleznas. Lūkojoties ziemeļu renesanses laika mākslā, ir sajūta, ka tu pārcelies uz senu, harmonijas pilnu pasauli, kur laiks ritēja lēnāk. “Kad ir slikts garastāvoklis, nevajag visu šito kliedzošo, agresīvo, atrodiet internetā un paskatieties senās gleznas, un būs tā – uhh! Sapratīsiet, ka dzīvot uz pasaules ir labi!” saka Tatjana.

Latvijā Palčuka-Rikāne nav plaši pazīstama, internetā atrodu tikai dažas gleznas un skopu biogrāfiju. Toties Amerikā, Krievijā, Itālijā un citur Eiropā galerijas Tatjanas darbus burtiski izķer – pagājušā gada nominācijas, balvas un uzvaras prominentās mākslas izstādēs Itālijā – Romā un Palermo – vien daudz ko izsaka. “Krievijas Kultūras ministrija var nopirkt Tatjanas gleznas oficiālām kolekcijām, bet mūsējiem neko nevajag,” piktojas Pēteris. Nesen vairākas gleznas devušās uz Ņujorku, kur tās izstādīs galerijā „Agora”.

Kā jau gaisīga mākslinieciska būtne, Tatjana nekad nav pratusi savu mākslu piedāvāt, lielīt un pārdot. Pie tā, fotografējot, prezentējot un piedāvājot gleznas galerijām, ķēries vīrs, jo: “Johaidī, Taņa ir izcila māksliniece! Latvijā ir daudz labu mākslinieku, bet tie, kas negrozās aprindās, paliek ēnā, plašākai publikai nezināmi. „Vsjo shvačeno”, ir kādi 12–15, un viss,” nosaka Pēteris.

Bijām kā divi idioti

Tatjana ir uzvārījusi tēju un sacepusi burvīgas maizītes – mazas piciņas – un persiku kūciņas. “Kad nolēmām dzīvot kopā, es teicu, ka neprotu gatavot ēst, un viņš atbildēja: labi, tu gleznosi, es taisīšu ēst.” Izrādījās, ka Tatjana samelojusies, viņa lieliski gatavo ēst, tikai netiek galā ar virtuves tehniku. “Tā plīts laikam jūt, ka man nesanāk, bet, līdzko atnāk Pēteris, tā viss darbojas.”

“Norunājām, ka mums krājkasē nekad nebūs vairāk par 300 latiem – zobu ārstēšanai vai lētām bērēm,” tā Pēteris. “Mums vēl vajag apskatīt Iguasu ūdenskritumu, Jaunzēlandi, jo to, ko tu vari iedot savai dvēselei, tev neatņems, un, pat ja man būtu tā naudas čupa, ko es ar to darītu? Šajā ziņā mēs ar Taņu esam domubiedri. Taņai ir meita, un man ir divi bērni, bet neciešu šito stulbo runāšanu, ka viss ir jāatstāj bērniem! Bērniem jāiemāca nopelnīt, radīt pašiem savas materiālās vērtības, tad viņi pratīs to novērtēt, jutīs cieņu, turklāt negaidīs manu nāvi. Ar ko beidzas naudas krāšana? Ar mazliet greznākām bērēm un plosīšanos radu starpā. Šī māja nav nekas tik īpašs, lai tās dēļ kāds plēstos,” stāsta Pēteris, bet Taņa viņu pārtrauc: “Beidz, mums ir vislabākā māja pasaulē!”

Rikānu pāris daudz ceļo pa Eiropu – paši ar savu busiņu, pārnakšņo motelīšos, līdzi telts, maza plītiņa. Pēteris stāsta, ka viņa ģimene nākot no Latgales, bet 1949. gadā, padzirdot, ka būs deportācijas, atbēguši uz Bausku. “Es latgaliski runāju tā, ka čab,” viņš saka. Sieva piebilst, ka Pēteris saprototies visās valodās un viņa nespējot aptvert, kā tas iespējams. “Es esmu papagailis, man pielīp,” smejas vīrs. “Man ar valodām grūti,” pažēlojas Tatjana, bet Pēteris pārtrauc: “Toties tu esi vot takaja ģevočka – kolosāla!”

Pirms dažiem gadiem Pēterim uznācis melnais periods – domājis, jābrauc prom, un miers. Uzrakstīja vēstules dažādām Eiropas mākslas skolām, meklējot Tatjanai pasniedzējas vietu. Sākuši zvanīt, bet, kolīdz jārunā, Taņa kā paralizēta, neko daudz vairāk par „hello” nevar izmocīt. “Nu, un paldies Dievam, es saku – tu, būdams latvietis, kad ir grūti laiki, gribi bēgt, bet es, krieviete, gribu palikt šeit, man citur nevajag. Zinu, ka tālāk būs labāk, bet, ja arī būs grūti, nu, un kas, vārīsim tēju un cepsim kartupeļus.”

Pēteris jaunībā izmācījies par pārtikas tehnologu, tad dažus gadus studējis jurisprudenci, bet papīram – diplomam – atmetis ar roku. “Karjeru tomēr uztaisīju normālu, Iecavā nomāju un vēlāk izpirku universālveikalu, bet tas palika otrajai pusei. Vēlāk biju tehniskais direktors „Rīgas miesniekā” – kāda vaina vīram gados?”

Tad bija mirklis, kad likās trauslā divu laimīgo pasaule draud sabrukt. Beidzies veselības apdrošināšanas polises termiņš, un Pēteris nolēmis joka pēc aizstaigāt pie ārsta, no kura kabineta nekavējoties aizvests uz slimnīcu, jo izrādījies, ka izstaigāti divi infarkti. Tatjanai tajā brīdī licies, ka visa pasaule iet bojā, viņa tūlīt pat, vēlā vakarā, steigusies uz Gaiļezera slimnīcu.

“Lūk, kāda mīlestība, pa tumsu atskrēja! Es jums teikšu, ka piecdesmit gados ir TĀDA mīlestība, jūtām ir baigā garša, pavisam cita nekā divdesmit gados, jo cilvēkiem ir dzīves pieredze, visa mūža bagāža. Iepriekš nekad neticēju, ka var iemīlēties trakāk nekā jaunībā, mēs bijām kā divi idioti!” stāsta Pēteris.

Tatjana papildina: “Jaunībā varēju uzreiz atcirst, bet tagad domāju – priekš kam, ja arī viņš kaut ko bubina, galvenais – lai viņš vispār ir, vairāk man neko nevajag. Ar gadiem saproti, ka nav tik svarīgi pierādīt savu taisnību, vajag paklausīties otra viedokli.” Pēteris: “Kad es kādreiz piepūties sēžu otrajā stāvā, bet zinu, ka viņa te, pa apakšu, staigā, pasaulē viss ir kārtībā!” Tatjana: “Līdzko izbraucu no Rīgas, jūtu, viss – dodos pie sava Pētera. Iedomājieties, visā pasaulē ir septiņi miljardi cilvēku, bet tikai viens vienīgais tevi gaida, pārējiem tu neesi vajadzīgs. Tā ir kolosāla laime – zināt, ka uz pasaules ir tāds punktiņš, centrs, kurp doties.”

“Mēs, veči, it kā virzām procesus, rīkojamies, bet patiesībā visu civilizāciju vada viņas – sievietes. Tikai tad, kad vīrietis ir aprūpēts, samīlēts, pabarots, apčubināts, viņš uz kaut ko ir spējīgs. Vēl mēs savā stulbumā domājam, ka izvēlamies sievieti, bet patiesībā izvēli izdara viņas. Redz, es viņu nopirku par 14,70, ko samaksāju par laulību,” pajoko Pēteris.

“Kad iepazināmies, teicu, ka es nekad neprecēšos, man vairs nevajag. Viņš teica: labi, labi, bet reiz atnāca, uzdāvināja gredzentiņu un pajautāja: vai tu precēsies ar mani? Un es atbildēju – jā.”

Kāpēc jāprecas, ja var dzīvot tāpat? “Ja dzīvojam kopā, mēs kaut ko radām – materiālas, garīgas vērtības. Daudz dzirdēts par gadījumiem, kad viens nomirst, bet otrs večuks izrādās nekas, viņu izmet ārā, lai gan cilvēki kopā nodzīvojuši 20 gadu. Es nesaku, ka ar mums tā notiks, bet tā gadās... Es neatbalstu to mūsdienu variantu, kad cilvēki dzīvo kopā, bet beigās izrādās, ka viņus nekas nesaista. Ir likums, kas aizsargā bērnus, bet nav likuma, kas no bērniem aizsargātu vecus cilvēkus. Palūkojaties, kas notiek, skolā bērni ņirgājas par pedagogiem. Kādas tur brīvības, tie rangi pasaulē tomēr jāsadala – ja tu esi priekšnieks, tad padotajiem ir jāklausa,” klāsta Pēteris.

Lai atrastu, vajag pazaudēt

“Es apsēdos, mierīgi padomāju un uzdevu sev jautājumu – Taņa, tu esi šeit piedzimusi, vai tu kādreiz dzīvosi Krievijā? Nē taču! Izgāju naturalizācijas procesu un saņēmu apsveikumu no Vairas Vīķes-Freibergas, tas bija tik patīkami! Domāju, visiem sūta, bet nē – biju izredzēto vidū.”

Pēterim ir skaidra nostāja: “Tā valodas lieta ir viena vienīga politika. Tie čaļi, kas maisa gaisu un taisa kariņu, visi saņem naudu vienā kantorī, kas grib nestabilitāti šajā reģionā. Nē, Krieviju mēs interesējam tikai kā placdarms pie Baltijas jūras. Nedod Dievs mums kā muļķiem padoties un sākt savā starpā rieties. Jā, ir daļa cilvēku, kuru rumpji atrodas šeit, bet dvēseles katru nakti lido ap Kremli. Ir tā piektā kolonna, jā, mēs viņus varam uz rokām nēsāt, bet viņi nekad nebūs mūsējie.” Pēteris ar Tatjanu veselīgi joko par šo tēmu. Reiz iegājuši veikalā, kur Pēteris izspēlējis joku, sakot: “Pagaidi, tagad iepirksies pamatšķira, un tikai tad jūs – otrā šķira.” Pārdevēja skatījusies vaļā muti, bet, kad sapratusi, ka abi ir kopā, sākusi smieties.

Pēteris smejas, ka Taņa nemaz neuzvedoties kā īsta māksliniece, viņa ir pārāk normāla. “Māksliniekam taču būtu jāpīpē, jābūt štīmē, jābūt mazliet seksuāli nepareizam, jāgrozās kompānijās.” Pēteris to zina, jo viņš pats ir mazliet mākslinieks – muzicējis vietējā kultūras nama orķestrī, Bauskas kultūras nama ansamblī „Dalderi”, kopā ar aktieri Edgaru Liepiņu izmalis visu Latviju, dziedājis Jūrmalas krogos. “Kad iepazināmies, viņš man dziedāja, sākumā iemīlējos viņa balsī,” saka sieva.

Uz palodzes apsēdusies, uz mums stingi, mazliet skaudīgi skatās kaķene. Tāpat kā Tatjanai, arī viņai sākumā laukos klājies grūti. Rīgas dzīvokļa minka tā pārbijusies no lauku plašuma, ka vairākas dienas šokā sēdējusi pagalmā zem soliņa un laukā nav rādījusies, toties tagad ir īsta lauciniece. Reizēm gan nokož kādu putniņu, bet ko padarīsi – dabai ir savi spēles noteikumi.

Jautāju, vai Tatjana ir dārga māksliniece. Jā, ko tur slēpt – dārga, bet arī tas ir likumsakarīgi. “Tā pieņemts, ka ar gadiem mākslinieka darbi kļūst dārgāki. Man ir jau 57 gadi, es nekad neesmu pametusi savu darbu, strādāju visu laiku. Man ir dzīves pieredze, zināšanas, prasmes, savs oriģināls skatījums un enerģētika, es ļoti daudz lasu, mācos, katrā gleznā ielieku dvēseli. Mana māksla nav tāda pati kā citiem. Jaunībā daudz spilvenu ir raudājuši kopā ar mani, jo ir tik grūti būt pašam! Ja bez patikas iemetīsi zemē sēkliņu, tur nekā nebūs, nekas neizaugs, neesošu melnu kaķi melnā istabā nav jēgas meklēt...”

Pēteris saka, ka Tatjanai ir Dieva dots pedagoga talants. Saviem audzēkņiem viņa māca tehniku, kompozīciju, krāsu un apziņu strādāt cītīgi, vaiga sviedros, ar atbildības izjūtu, nevis pa roku galam, tikai tad, kad ir iedvesma. Turpmāko jau rāda laiks.  Tatjanas audzēkņi bez grūtībām iestājas prestižās Eiropas mākslas skolās, turklāt uzreiz trešajā kursā. Kādai skolniecei Tatjana skandējusi: tev jāmācās, tev vēl daudz jāmācās, bet Berlīnē akadēmijā viņai sacījuši: “ Ko jūs, ko jūs... nevajag mācīties, jūs esat gatava māksliniece.” Mākslā pazuduši kritēriji, nopūšas Pēteris. “ Ja runājam par profesionālo mākslu, nepietiek tikai ar sajūtu, ka gribu kaut ko uzgleznot, profesionālim jābūt meistaram, jāzina, ko viņš grib pateikt. Galvenais ir domas, dzīvi apliecinošas idejas. Māksliniekam jābūt filozofam, citādi viņš nespēj radīt. Piemēram, mana mākslas filozofija ir, ka cilvēks nav nekas vairāk kā Visuma sastāvdaļa un viss, kas ir apkārt – putni, mežs, ziedi, ūdens –, ir tikpat liels, dzīvo tikpat vērtīgu dzīvi,” turpina Tatjana.

“Rietumu mākslas kultūra ir zaudējusi profesionalitāti, jo sākumā tu esi amatnieks un tikai pēc tam dzejnieks, bet tagad visi uzreiz ir dzejnieki. Tad kāpēc tu nepērc „zapiņu”, bet gribi mersedesu – abi brauc, abi ir māksla! Nē, tur visi saprot, kas ir labāks, bet mākslā ne – uzliek uz postamenta ratiņus, un viss, gatavs,” stāsta Pēteris. Jā, tā gan ir – tagad mākslas skolās varot iestāties pat tie, kas vispār neprot zīmēt, galvenais, lai būtu ideja, savdabīgs skatījums. Tatjana piebilst: “ Viss atkārtojas – mums vajag pazaudēt, lai varētu atrast.”

Vēl tērzējam gan par ceļošanu un pavasari, ko Pēteris gaida dienu no dienas, lai kopā ar mīļoto, kā katru gadu, dotos uz Latvijas skaistajām vietām – Tērveti un Līgatni, gan par to, kā, skatoties uz zīlītēm, top jauna glezna, gan par Taņas gleznošanas priekšautiem, kas dzīvo tik ilgi, kamēr sadilst pavisam, vārdu sakot – par dzīvi, kas sākusies pēc piecdesmit. Par jaunu un skaistu dzīvi.

Evija Hauka/Foto: Aigars Hibneris