Šonedēļ jāsvin Blondīņu svētki, jāēd siļķes un ananasi

1431. gada 30. maijā tika izpildīts baznīcas tiesas lēmums un uz sārta sadedzināta leģendārā Francijas brīvības cīnītāja Žanna d’Arka. Pēc vairāk nekā 50 gadiem – 1456. gadā atkārtotā tiesas prāvā Francijas armijas komandiere, kura cīnījās pret angļu iebrucējiem un pateicoties kurai 1429. gadā tika oficiāli kronēts jaunais Francijas karalis Šarls VII, tika reabilitēta. Gandrīz 500 gadu vēlāk – 1920. gadā - Romas pāvests Benedikts XV Žannu d’Arku pasludināja par svēto, un kopš tā laika 30. maijā tiek svinēta Francijas „baznīcas meitas” svētās Žannas d’Arkas diena.

Simtgadu kara beigu posmā Žanna d’Arka paziņoja, ka Dievs viņai licis atbrīvot Franciju no burgundiešu un angļu iekarotājiem un 1429. gadā lūdza nekronētajam Francijas karalim Šarlam VII atļauju piedalīties karā. Saņēmusi karaļa atbalstu viņa devās uz aplenkto Orleānu, kur viņai izdevās deviņu dienu laikā izbeigt aplenkumu. Pēc pēkšņās uzvaras viņai izdevās pierunāt Šarlu VII piešķirt viņai tiesības komandēt armiju un atļauju īstenot viņas plānu ieņemt Luāras tiltus, lai atbrīvotu ceļu uz dziļi ienaidnieka teritorijā esošo Reimsu, kur varētu notikt kronēšana.

Vēlāk Žanna devās uz Kompjēnu, aizstāvēt to pret burgundiešu-angļu armiju, kura bija aplenkusi pilsētu, tur 1430. gada 23. maijā viņa krita burgundiešu gūstā. Tā kā Žannas ģimene nespēja samaksāt par viņu izpirkumu un Žannas vairākkārtējie bēgšanas mēģinājumi neizdevās, viņa par 10 000 franku tika pārdota angļiem, kuri viņu notiesāja uz nāvi sadedzinot sārtā, pamatojot to ar biblisko ģērbšanās likumu pārkāpumu. Pēc nāvessoda izpildīšanas, Ruānā 1431. gada 30. maijā viņas pelni tika izkaisīti Sēnā.

1928. gada Francijas mēmā spēlfilma par Žannu d’Arku

Vispasaules blondīņu diena (31. maijs)

31. maijs ir pasludināts par Vispasaules blondīņu dienu. To atzīmē kopš 2006. gada un pēdējos gados maija beigas tika iezīmētas arī ar krāšņiem blondīņu gājieniem Rīgā. Šajā dienā blondīnes atgādina, ka viņas ir daudz cienīgākas un gudrākas sabiedrības locekles, nevis tikai anekdošu varones.

Jāteic, ka blondīnes un blondīni ir „izmirstoša suga”, un viņi ir jāsaudzē, jo pēdējā pusgadsimta laikā blondīņu skaits no 49% pasaules iedzīvotāju samazinājies līdz 14%. Zinātnieki lēš, ka 2202 gadā blondīnes vispār izzudīs no Zemes virsas. Pēdējā blondīne piedzimšot Somijā, kur iz visvairāk cilvēku ar gaišiem matiem.

Tam ir vairāki iemesli Pirmkārt, lai bērns piedzimtu ar blondiem matiem, abiem vecākiem jābūt ar gaišu matu krāsu, un tas, kā zināms, mūsu globālajā pasaulē nu ir retums. Otrkārt, valstīs, kur iedzīvotāji ir ar tumšu matu un ādas krāsu, cilvēku skaits nemitīgi pieaug, bet „gaišo cilvēku” - vāciešu, skandināvu, slāvu un arī latviešu ģimenes pārsvarā aprobežojas tikai ar vienu bērnu.

Turkmēņu paklāja diena (31. maijs)

Eiropieši jau izsenis lepojas, ja viņu īpašumā nonācis kāds žilbinošs austrumu paklājs. Paklāji ir daudzu austrumu tautu nacionālā bagātība, arī turkmēņu. Tāpēc Turkmenistānā kopš 1992. gada tiek atzīmēti nacionālie svētki, kurā godā tiek celts paklājs. Tāpat kā mēs lepojamies ar saviem Dziesmu svētkiem, turkmēņi lepojas ar saviem paklājiem.

Turkmēņu paklājs, ko pasaulē vairāk pazīst ar Buhāras nosaukumu, ir ne tikai varas un pārticības simbols, bet tam piemīt arī mistisks, sakrāls spēks.

Svētku centrālā norises vieta ir pasaulē vienīgais Turkmenistānas paklāja muzejs Ašhabadā, bet valsts vadība pieliek ne mazums pūļu, lai šos svētkus plaši atzīmētu arī citviet.

Jāatgādina arī, ka 2001. gadā Turkmenistāna pirmo reizi vēsturē iekļuva Ginesa rekordu grāmatā, kad tur tika izveidots pasaulē lielākais rokām darinātais paklājs – tā laukums bija 301 kvadrātmetrs, augstums - 14 metri, platums - 21,5 metri, bet svars - 1200 kilogrami.

Turkmenistānas paklāji

Katra jūnija pirmajā sestdienā Nīderlandē notiek tradicionālie Siļķu svētki. Tas saistīts ar to, ka tieši maija beigās siļķe iegūst īpašus apmērus un ir sevišķi trekna. Tieši holandiešiem pasaule var būt pateicīga par to, ka uz mūsu mielasta galda tagad daudzu ēdienu sastāvā ir siļķe.

Vienlaikus šos Siļķu svētkus Holandē dēvē arī par karodziņu svētkiem (Flaggetjesdag), jo šajā dienā „siļķu galvaspilsēta” – Nīderlandes pilsēta Šheveningena tiek izpušķota ar neskaitāmiem karogiem. Un tam ir arī savas iemesls.

Jūnija pirmajās dienās ostās pienāk pirmie zvejas kuģi ar jaunās sezonas pirmo siļķu lomu. Pirmā muciņa ar jaunajām siļķēm tiek svinīgi dāvināta Nīderlandes karalienei Beatriksei. Pēc tam notiek izsole, kurā tiek pārdota otrā muciņa, kuras cena var sasniegt pat 30 000 eiro (ap 21 000 latu). Nauda, kas tiek saņemta par šo īpašo delikatesi tiek atvēlēta labdarībai. Pēc tam, kad izdāļātas pirmās divas jaunās zvejas sezonas loma muciņas, ar svaigajām siļķēm sāk mieloties visa pārējā Nīderlandes tauta. Valstī notiek siļķu banketi, siļķes uz ielām ēd tāpat kā saldējumu un burgerus. Šheveningenas ostā uz siļķu festivālu sabrauc gan veci burinieki, gan moderni zvejas kuģi.

Lai pareizi apēstu siļķi jāievēro vairāki nosacījumi: siļķe vienā paņēmienā jāapēd to turot aiz astes, virsū jāuzskož saldskābmaize un jāuzdzer alus.

Tieši holandiešiem jāpateicas tam, ka siļķe kļuvusi par ēdamu zivi. Līdz 15. gadsimtam siļķe tika uzskatīta par nabadzīgo ļaužu un mūku ēdienu, jo tā bija rūgta un negaršīga. Pateicoties holandiešu zvejniekam Villemam Jēkabam Beikelsam tā vēlāk tika iekļauta karaļnamu virtuves receptēs. Līdz tam siļķe bija pārāk rūgta, lai to piedāvātu augstdzimušām personām. Tieši Beikelss atklāja, ka siļķes rūgtumu var likvidēt, tai izgriežot žaunas jau uz zvejas kuģa un to iesālot. Līdz tam siļķes sālīja kopā ar visām žaunām. Pateicoties šim attapīgajam Holandes zvejniekam siļķe iekaroja visu pasauli.

Cilvēki no visas pasaules joprojām nebeidz pateikties Beikelsam par revolucionāro siļķes receptūru. Kopš 1556. gada neaizaug taka pie zvejnieka kapa, jo viņu joprojām iet godināt Eiropas monarhi. 1556. gadā šo tradīciju iedibināja Spānijas imperators Kārlis V un viņa māsa, Ungārijas karaliene Marija.