Darbs ārzemēs. Šokējoši un skumji stāsti
Jaunieši, gribēdami vasaras brīvlaikā nopelnīt, nereti izvēlas pāris mēnešus pastrādāt ārzemēs, piemēram, lasīt zemenes. Dažiem veicas, citi tiek apkrāpti, vēl kāds atgriežas pa nullēm, bet priecīgs, ka vispār ticis prom. Skaidrojam, kādi ir riski un kas būtu jāievēro, lai sevi pasargātu un nodrošinātos pret nepatīkamiem pārsteigumiem.
Braucot uz ārzemēm cerībā uz lielo peļņu, kā circenis pelnos iekritis ne viens vien tautietis. Scenāriji ir dažādi – sākot no tā, ka tu samaksā darbā iekārtošanas firmai, kas tevi aizsūta uz Īriju ar solījumu, ka strādāsi jogurta fabrikā un, protams, labi pelnīsi, bet pēcāk izrādās, ka darba šajā fabrikā vai nu nav, vai arī tevi izsauc reizi, divas nedēļā, bet par nopelnīto tu nespēj pat samaksāt īri. Visbeidzot, tev vairs nav arī piecu mārciņu, lai tad, kad fabrika pēc divu nedēļu pārtraukuma par tevi būs atcerējusies, līdz turienei nokļūtu.
Līdzīga shēma – jaunieši caur darbā iekārtošanas firmu aizbrauc uz fermu lasīt zemenes vai citus augļus, bet, nonākot „uz vietām”, izrādās – raža teju vai beigusies, nākamās vēl tik drīz nebūs, nopelnīt nav iespējams, bet par dzīvošanu un ēšanu – jāmaksā. Kad tu ar pamatotu sašutumu vērsies firmā, kas tevi uz šo fermu nosūtīja, viņi atbild – mūsu daļa bija jūs tur nogādāt, par pārējo mēs neatbildam! Tu mēģini iebilst, ka līgumā minēta arī nodrošināšana ar darbu un tieši par to tu viņiem esi samaksājis, jo aizbraukt uz jebkuru vietu varētu arī bez starpnieka pakalpojumiem. Uz to tev attrauc – mēs par viņu ražu vai neražu nevaram atbildēt, kad viņi pasūtīja darbaspēku, viss bija kārtībā... Otrs scenārijs – tu tiec piespiests darīt to, ko nevēlies, jo ir radīti tādi apstākļi, lai tu kļūtu par darba devēja ķīlnieku.
Šis ir Andris, viņš tevi aizvedīs!
“Piespiest cilvēku darīt to, ko viņš negrib, tā ir viena no cilvēku tirdzniecības formām,” saka Sandra Zalcmane, biedrības „Patvērums Drošā māja” valdes priekšsēdētāja. “Un arī tā savā ziņā ir vervēšana un pārvadāšana, ja cilvēks aiziet uz darbā iekārtošanas firmā, bet viņam saka – tur ir darbs, re, šis ir Andris, viņš tevi turp aizvedīs! Andris tevi un vēl dažus iesēdina busiņā, aizved, un otrā galā jūs pretī saņem saimnieks. Jā, darbs būšot, bet izrādās – līgumu slēgsim vēlāk, tagad iedod man savus dokumentus, mums mēneša laikā jānokārto tādas un tādas atļaujas. Tavas darba stundas? Nu, kad te visu izdarīsi, varēsi atpūsties. Bet darba apjoms izrādās tik milzīgs, ka tu reizēm strādā pat 14 stundas, tev nav pat apstākļu, lai kārtīgi nomazgātos un atpūstos, iespējams, nav nodrošināta arī ēdināšana, nerunājot par medicīnisko aprūpi, ja, piemēram, gadās savainoties (un, nedod Dievs, ja tev nav apdrošināšanas polises!). Kad tu prasi algu, tev atbild – alga būs pēc pusotra mēneša! Un cilvēks, protams, arī reāli strādā to pusotru mēnesi, jo viņam taču solīja...
Naudas viņam nav, prombraucot cilvēks varbūt pat ir aizņēmies, lai ārzemēs nokļūtu, jo zināja taču, ka te nopelnīs un atdos... Tādējādi cilvēks faktiski ir bezizejā, un viņa tiesības ir ierobežotas. Gribot negribot jāpieņem spēles noteikumi, jo izrauties nevar, turklāt – es taču atbraucu strādāt, kā nu uzreiz braukšu mājās un atzīšu, ka neizturēju pat mēnesi, kauns... Viss šis process ir vistīrākā cilvēka ekspluatācija.
Tāpēc jāņem vērā, ka sākotnēji it kā normāls darbs var pārvērties par piespiedu darbu. Maza atkāpe – pērn, 2011. gadā, par piespiedu darbu vēl mēs runājām salīdzinoši maz, taču šogad mums jau ir četri vīrieši, kas ir piespiedu darba upuri (jāpiebilst, ka autore personiski pazīst vēl piecus cilvēkus, tostarp trīs jauniešus, kas nekur nav sūdzējušies, jo kauns. Var tikai minēt, cik tādu ir visā Latvijā – Aut.). Pirmkārt, cilvēki sāk atpazīt situāciju, kad tiek pārkāptas viņu tiesības, un apzināties, ka nepieciešama palīdzība; otrkārt, ir dažādojušās vervēšanas formas ar mērķi, lai kāds cits iegūtu peļņu, līdz šim klasiskā cilvēku tirdzniecības forma bija piespiedu nodarbināšana prostitūcijā,” secina Sandra Zalcmane.
Vai var teikt, ka tas ir sava veida sutenerisms – es piegādāju naivo darbaspēku un par to saņemu starpniecības naudu? “Mēdz būt arī tā! Mums ir piemērs ar latvieti, kurš, pats dzīvodams Zviedrijā, uzrunāja bez darba palikušu tautieti, savu bijušo kolēģi, un iekārtoja viņu zirgu fermā, kur nācās strādāt bezgalīgi garas darba stundas, un, tikko cilvēks gribēja piesēst, lai atpūstos, tā tūlīt bija klāt saimnieks ar rungu – jā, burtiski fiziski ietekmēja! Arī šajā konkrētajā gadījumā bija gaidīšanas periods ar domu, ka beidzot tiks nokārtoti dokumenti, beidzot tiks noslēgts oficiāls līgums, lai tiktu maksāti nodokļi un saņemta alga...
Cilvēka paša līdzekļi gāja uz beigām, jo par kaut ko bija jādzīvo. Kad bija pagājis pusotrs mēnesis un viņam kārtējo reizi pateica, ka, lūk, algu nevar izmaksāt, jo kāds cits nav samaksājis saimniekam, tāpēc neesot brīvo līdzekļu, cilvēks vienkārši naktī paņēma savu čemodānu un kājām atnāca līdz Stokholmai. Pozitīvi, ka šis cilvēks varēja runāt un stāstīt. Viņš arī uzskatīja – pats biju muļķis, kā tad es tā, uzreiz noticēju, vārdu sakot, vainoja sevi, lai gan bija skaidri redzams, ka, nebūtu bijis viņš bezizejā, nekādā gadījumā nebūtu pārsteidzīgi pieņēmis konkrēto darba piedāvājumu.
Jāpiebilst, ka latvietis, kurš viņu šajā darbā ievilka, arī strādāja turpat fermā (gan citu darbu un ar citiem noteikumiem), tālab uzticēšanās moments ir saprotams. Kādu vakaru mūsu upuris dzirdēja sarunu „skaipā”, no kuras kļuva pilnīgi skaidrs, ka šis otrs latvietis ir vervētājs. Viņš pelnīja papildu naudu ar tautiešu iekārtošanu dažādās lauksaimniecības sfērās. Tad upuris saprata, ka ir apkrāpts, un solītais nekad nepiepildīsies,” Sandra Zalcmane atklāj skarbo patiesību par to, kāds var izrādīties caur paziņām iegūtais darbs.
“Visiem it kā ir skaidrs, ka darba attiecības ir starp darba ņēmēju un darba devēju, un tās regulē tā sauktais darba vai uzņēmuma līgums,” turpina Sandra Zalcmane. “Ja cilvēkam nav noslēgts līgums, kur abas puses ir parakstījušās par tiesībām un pienākumiem, termiņu, samaksu, brīvo laiku utt., tostarp par to, kurā vietā šis darbs ir veicams, tad retums nav šāds scenārijs: ir pārkāptas Jāņa tiesības, par ko viņš ir vērsies policijā. Policija ierodas pie saimnieka un saka – lūk, Jānis stāsta, ka jūs viņu esot nodarbinājis, bet neesot samaksājis... Saimnieks uz to rausta plecus – kāds Jānis, man te strādā Pēteris! Un Pēterim, visticamāk, ir darba līgums, ko viņš arī var uzrādīt. Vai arī – Pēteris tikai ir atbraucis uz dažām dienām ciemos.
Neko nevar nedz pierādīt, nedz arī piedzīt savu nopelnīto naudu. Uz kāda pamata? Otrs iespējamais variants. Saimnieks saka: jā, bija te ieklīdis tāds Jānis, nozaga manus darbarīkus un aizgāja. Iznāk, ka saimnieks cilvēku apkrāpj pa otram lāgam, novirzot stāstu pavisam citā gultnē. Reizēm policija cietušajam, lai pārbaudītu, vai viņš šeit tiešām ir dzīvojis un strādājis, jautā, kā izskatās saimnieka mājās vai darbnīcā, un viņš, protams, to var aprakstīt, bet arī tas neko daudz nedod, un saimnieks paziņo: laikam būs pa kluso ielavījies vai kāds, kurš tiešām te ir strādājis, būs visu smalki aprakstījis. Scenāriji var būt dažādi, un patiesībā tu pat nespēj iedomāties, cik negodīgs var būt otrs cilvēks. Neapšaubāmi, saimniekiem, kas praktizē šādu cilvēku izmantošanu, scenārijs ir skaidrs – ja cilvēkam nemaksāsi, viņš izturēs divus trīs mēnešus,” piebilst Zalcmane.
Daudzi jaunieši izlemj pa vasaras mēnešiem nopelnīt un dodas uz ārzemēm. Vai var sacīt, ka jaunieši ir lētticīgāki? Varbūt ir krāpnieki, kas specializējušies tieši uz šo vecuma grupu? “Braukājot pa skolām, protams, redzam šo jauniešu maksimālismu. Viņi visu zina – zina, kas un kā pareizi jādara, turklāt nav nekādi muļķi, jo viņiem taču ir valoda – viņi ir bijuši kādās jauniešu apmaiņas programmās ārpus Latvijas un zina, kāds ir vidējais cilvēks, kurš dzīvo Anglijā. Ir diezgan grūti jaunietī pamodināt bažas par to, ka viss vienmēr nav tik skaisti, kā šķiet, un ka visu viņš varbūt tomēr nezina.
Patiesībā, jo cilvēks ir pārliecinātāks, ka viņš visu zina, jo biežāk praksē izrādās, ka viņš zina ļoti maz. Ir pāris kontroljautājumu, kurus uzdodot mēs simtprocentīgi pārliecināmies, ka cilvēks nav gatavs braukt darbā uz ārzemēm. Pirmais jautājums – kur tu meklē informāciju par darbu ārzemēs? Atbilde skan: ‘google’! Vai – no draugiem. Ko cilvēks izdara? Ievada ‘google’ vārdus ‘darbs ārzemēs’, un – ak, cik daudz piedāvājumu viņš ierauga! Darbs ārzemēs bez valodas prasmēm, darbs ārzemēs jauniešiem, vasarā un pat konkrēti šajā gadā... Liela daļa ir angļu valodā. (Nav runa par brīvprātīgo darbu, tā ir pavisam cita programma).
Vispirms jānoskaidro, vai attiecīgā darbā iekārtošanas firma ir licencēta, un vienlaikus jāpatur prātā, ka pārkāpumi ir arī licencētām firmām. Ja runājam pavisam godīgi, tad nevajadzētu šīm firmām maksāt par starpniecības pakalpojumu, jo starpniecība ir bezmaksas pakalpojums. Viņi palīdz varbūt vienīgi atrast kontaktus, taču jāzina, ka Latvijā ir tikai tā sauktie pakalpojuma līgumi, nevis darba līgumi! Bet ļoti daudzi cilvēki, saņemot šo pakalpojuma līgumu, uzskata, ka tas ir darba līgums. Darba līgums tiek noslēgts starp darba devēju (nevis starpniecības firmu!) un ņēmēju, bet Latvijā ir ļoti maz firmu, kuras ir darba devēji ārzemēs.
Ja es meklēju darbu un ierauga – labs darbs ārzemēs, es, protams, uzklikšķināšu. Un uzzinu, ka var dabūt darbu pat bez valodas prasmes. Cik skaisti, vai ne? Vēl daudzi jaunieši ievieto „draugiem.lv” paziņojumu – meklēju darbu ārzemēs, tā nolikdams sevi pa sitienam. Nevar, protams, apgalvot, ka visi darba piedāvājumi ārzemēs ir krāpšana, tomēr cilvēku galvenā kļūda ir tā, ka viņš ļoti ātri pieņem šo lēmumu, neiepazīstoties ar papildu informāciju, kas vēl noteikti ir nepieciešama, izšķiroties par konkrēto darbu.
Piemēram, vai tur šajā gadalaikā vispār aug zemenes; vai šampinjoni, kurus es braucu novākt, tiek smidzināti ar ķimikālijām (protams, ka tā!); vai vietā, uz kuru braucu, nav liela kadru mainība, un, ja ir, tad – kāpēc. Mums bija gadījums, kad cilvēks atbrauca ar tādu ekzēmu, kuru vairs nevarēja izārstēt, un ekzēma bija radusies tieši no organismā nonākušajām ķimikālijām. Bija arī gadījums, kad sieviete bez līguma strādāja aitu fermā un, cērpot aitas, ievainoja roku. Labāk nekļuva, roka sāka strutot, viņa nebija darba spējīga, un, sākoties jau nopietnām veselības problēmām, saimnieks paziņoja, ka sievieti nepazīst. Viņai nebija arī veselības apdrošināšanas, tāpēc nācās atgriezties Latvijā, lai ilgstoši ārstētos,” Sandra Zalcmane ar piemēriem ilustrē situācijas, kādā var nonākt cilvēks bez darba līguma un veselības apdrošināšanas.
Kā neiekrist lamatās
“Tātad, pirmkārt, cilvēkam jāparūpējas par sevi pašam! Vai nu ar konsultanta palīdzību, vai sēžot mājās un meklējot ar interneta palīdzību. Varu ieteikt EURES (http://www.nva.lv/eures), kur darba meklētājiem (arī darba devējiem) tiek sniegtas konsultācijas un informācija,” turpina Sandra Zalcmane. “Kas šajā mājas lapā ir labs – cilvēkam ir iespēja iegūt pirmreizēju informāciju par dažādām valstīm. Ņemsim to pašu Zviedriju. Ja cilvēks izlasītu visu līdz beigām (ko reti kurš izdara), viņš iegūtu diezgan pilnīgu priekšstatu. Tas, kam noteikti jāpievērš uzmanība, ir sociālās drošības sistēma. Tas ir pamatu pamats, kas cilvēkam jāpārskata. Visi nodokļi, kas tiek segts, kāda ir apdrošināšana, kas sagaida bezdarba gadījumā utt.
Otrs ceļš, kā to uzzināt, ir Zviedrijas vēstniecība Latvijā, arī tur var noskaidrot vajadzīgo (starp citu, Zviedrijā nebūt nav izcili laba attieksme pret viesstrādniekiem, tikko mums bija divi gadījumi celtniecības jomā). Bet, tā kā Zviedrijā ir viens no augstākajiem atalgojumiem, cilvēki turp raujas. EURES konsultanti konsultē par ļoti daudzām valstīm, un cilvēkam jāsaprot, ka katra valsts ir ar kaut ko atšķirīga. Ar nodokļu sistēmu, sociālajām garantijām, galu galā – ar klimatu, kas katru no mums var iespaidot dažādi. Ir daudz faktoru, kas būtu jāņem vērā. Jāteic, cilvēki, dzīvojot Latvijā, tiešām īsti nesaprot, kurš tad ir tas ražas novākšanas laiks. Un, nepapūloties uzzināt vietējos apstākļus, saklausījušies „saule spīd nepārtraukti, raža ir trīs reizes gadā”, samaksā labu naudu par darbā iekārtošanu un nonāk muļķa lomā, jo ierodas vākt mandarīnus, kuru nav.
Galvenais bauslis ir: tev vajadzīgs laiks, lai iepazītos ar šo vakanci. Lai neiznāk tā, ka tu aizbrauc, bet tev pasaka – vai, šobrīd šīs vakances nav, varbūt tu pagaidām vari pastrādāt kaut ko citu? Nē, tu brauci tieši uz šo vakanci, ja ne, vari braukt arī atpakaļ. Cilvēkam nopietni jāizvērtē, cik gatavs viņš ir darīt šo darbu. Vēl noteikti jāsazinās ar darba devēju – piemēram, ja darbā iekārtošanas firma nosauc fermu, kurā tu vāksi zemenes vai vēl kaut ko, vajag sazināties ar konkrēto fermu, nevis paļauties tikai uz firmas stāstīto.
Jāpatur gan prātā, ka jūs nekad nevarat zināt, kas tajā galā atbildēs, tomēr ceļi ir dažādi, un uzņēmīgs cilvēks vajadzīgo informāciju sameklēs. Mums bija gadījums. Cilvēkiem iedeva fermas nosaukumu un koordinātas, bet, kad mēs šo adresi ievadījām „google map”, parādījās klajš lauks... Arī tā var pārbaudīt starpnieku solīto. Vēl noteikti jābūt pietiekamiem finanšu līdzekļiem, lai, gadījumā ja tevi šis darbs neapmierina, tu varētu atgriezties. Parasti diemžēl cilvēkam šādu līdzekļu nav, otrādi – daudzi, lai nokļūtu ārzemēs, ir paņēmuši ātros aizdevumus un pēc tam nezina, kā tos atdot. Tā notiek ļoti bieži, ja piedāvājums nāk strauji.
Ja cilvēks ir nokļuvis ārzemēs, bet saprot, ka darba apstākļi viņam nav pa prātam vai ka viņu izmanto, viņam ir iespēja zvanīt pa Ārlietu ministrijas konsulāro telefonu vai vērsties vēstniecībā un stāstīt, kas ar viņu noticis. Noteikti jāpastāsta arī par konkrētajām firmām Latvijā un ārzemēs, kas viņu ir izmantojušas. Lielākā bēda ir tā, ka cilvēki nerunā par to, kas ar viņiem ir noticis. Atbrauc mājās, bet, kad viņiem prasa, kā tad tev tur gāja, atbild – nu-u-u, gāja visādi, ne labi, ne slikti, nu jā, tagad esmu mājās... Un tā arī neviens neuzzina īsto stāstu, kāpēc viņš pēc pāris mēnešiem ir atgriezies. Vai pret viņu vardarbīgi izturējās, vai nesamaksāja, piekrāpa, izmantoja...
Klusējot viņš nepasargā nākamos, kuri uzķeras uz tādiem pašiem piedāvājumiem. Ir vērts ieskatīties portālā sudzibas.lv. Uzņēmīgāki cilvēki, jūtot, ka firmas apsolītajā darba vietā labi nebūs, paši dodas uz darbā iekārtošanās birojiem (bet tad jābūt labai valodai). Vēl kāda kļūda – nav prātīgi iedomāties, ka ārzemēs dabūt darbu ir viegli. Arī tur valda bezdarbs, un iekārtoties var tikai slikti apmaksātā darbā,” atgādina Zalcmane.
Krāpniekfirmām, kuras aizfīrē cilvēkus uz neesošiem zemeņu laukiem, faktiski būtu pamats uztraukumam – var taču reiz sanākt kopā divdesmit apkrāpti jānīši un pēterīši, aiziet uz konkrēto kantori un paņemt naskos darboņus aiz apkakles... Kā viņiem nav bail? “Latvietis ir tāds interesants... Viņš cīnās – ja vispār cīnās – viens pats. Ir bijuši gadījumi, kad atnāk vienas firmas apkrāpti vairāki cilvēki, bet, kad mēs ieteicām vērsties ar paziņojumu tur un tur, vēlāk izrādījās – vienam bija kaut kas samaksāts par mutes turēšanu, otram vēl kaut kas pasolīts... Jā, vieni vecāki tomēr cīnījās.”
“Vēl gribētos uzsvērt, ka jābūt uzmanīgam ar informāciju, ko publiskojam. Nereti darba devējs lūdz, lai potenciālais darbinieks nosūta viņam savu CV. Tad, lūk, CV nevajadzētu sniegt par sevi lieku un nevajadzīgi detalizētu informāciju. Piemēram, pietiek, ja kā dzīvesvietu norādīsiet Rīgu vai Madonu, bet nevajag rakstīt ielu vai mājas numuru, jo darba devējam pēc šādas informācijas īsti nav vajadzības. Jaunieši nereti „draugiem.lv” ievieto informāciju, ka meklē darbu ārzemēs. Ja tā ir simpātiska meitene, kuras fotogrāfija ir turpat aplūkojama, tas var pamudināt aktivizēties visai specifiska darba devējus...
Vēl kāds aspekts, par kuru cilvēki reti aizdomājas, ir viņu veselības stāvoklis. Gandrīz visi būs dzirdējuši, ka slimošana ārpus Latvijas ir krietni dārgāka nekā Latvijā, bet esam ieraduši domāt – ar mani nekas nenotiks. Ja kāds plāno ilgstoši dzīvot un strādāt ārpus Latvijas, viņam pirms prombraukšanas būtu jāpārbauda viss, ko var pārbaudīt. Pirmkārt, viņš pārliecināsies par to, ka ir vesels (protams, apdrošināšanas polise ir vajadzīga jebkurā gadījumā). Otrkārt, ja veselības stāvoklis strauji mainās – kaut vai lasot tos pašus šampinjonus vai, piemēram, cilājot lielus smagumus –, ir iespēja vērst pret darba devēju piedziņu par kaitējumu veselībai, jo tev ir pamatojums – dati par to, ka tu šurp atbrauci vesels.
Nobeigumā vēlreiz gribu par to, cik ārkārtīgi liela nozīme ir darba līgumam. Cilvēkam pirms darba līguma parakstīšanas ir tiesības šo līgumu paņemt uz mājām, uzmanīgi iepazīties un tikai tad parakstīt. Kā parasti notiek? Kādā kantorītī tev tiek iedotas piecas lapas, nav pat lāgā kur apsēsties, apkārt staigā tauta, troksnis, tu kaut ko lasi, bet patiesībā neko neizlasi. Ja tu pamani kaut ko savādu (piemēram, ka darba laiks ir nenormēts, kaut gan runa bija par astoņu stundu darba dienu) un sāc iebilst, tevi tūlīt apklusina, draudzīgi noberot – nekas, nekas, to visu mēs pēc tam sarunāsim, šis līgums ir tikai tāda formalitāte.
Neviens līgums nav standarta, visi ir apspriežami, tikai darba ņēmējam jābūt gatavam to darīt! Tā tikai mēdz teikt – ai, šis mums tāds standarta līgums. Attiecībā uz mani nekas nevar būt standarta, jo es personīgi ar šo darba devēju noslēdzu līgumu! Piemēram, varbūt man ir bērns, un tāpēc es darbu varu sākt desmitos. Jābūt iespējai diskutēt. Ja līgums, piemēram, nosaka, ka alga tiks ieskaitīta līdz nākamā mēneša 15. datumam, tad, ņemot vērā, ka tev nekādu brīvo līdzekļu nav, var mēģināt ar darba devēju vienoties par avansu vai palūgt, lai pirmajā mēnesī maksātu pa nedēļām. Tas būtu arī sava veida drošības garants. Bet nelaime tāda, ka cilvēkam tā kā neērti prasīt, es vēl lāgā neesmu pastrādājis, darba devējs taču vēl nav redzējis, cik labi es strādāju... Šis milzīgais latviešu apzinīgums un pietāte pret darbu un kādu augstāk esošu ir iemesls tam, ka ar šo cilvēku var diezgan brīvi manipulēt,” ir novērojusi Zalcmane.
“Var gadīties arī tā: cilvēks atrodas ārpus Latvijas, un darba līgums ir svešvalodā, piemēram, turku valodā, ko cilvēks nevar izlasīt, bet darba devējs pasaka – es tevi bez līguma darbā pieņemt nevaru. Tur var būt sarakstīts sazin kas... Un cilvēks, neko ļaunu nedomādams, var parakstīt sev briesmīgu spriedumu. Un nav jau nemaz līgumam jābūt svešvalodā. Kāda ir tipiska rīcība? Lūk, piemērs no mūsu prakses. Noslēdzot šeit darba līgumu, par kura noslēgšanu jau bija samaksāts (!), cilvēki paši ar šausmām bija sākuši lasīt, ko ir parakstījuši...
Atkal viss otrādi, nevis izlasu un parakstu, bet parakstu, samaksāju un tikai tad beidzot sāku lasīt, ko tad esmu parakstījis... Vajadzētu iekodēt sev galvā – vispirms izlasi, padomā, parunā ar kādu gudru cilvēku, vislabāk – ar juristu, un tikai tad, kad tu esi sapratis, ko šis līgums ietver (tostarp – vai tur ir darba devēja juridiskā adrese, kur varēsi vērsties, ja tev būs pretenzijas), izlem parakstīties! Ja līgumā ir vietas, kas nav saprotamas, tā arī jānoprasa – kas ar to ir domāts, es to nesaprotu. Tas faktiski arī ir galvenais, pamatu pamats!”
No savas puses piebildīsim – trakākais, ka visi to it kā zina, bet, kolīdz pienāk reize kaut ko parakstīt – ai, gan būs labi! Švīks, un gatavs! Nav jāpaiet ilgam laikam, līdz tevi var piemeklēt atklāsme – ai, nebūs gan labi...
P.S. Gatavojot šo rakstu, dzirdēju – tā jau visi laižas prom, tagad vēl speciāli uzkūdīs un reklamēs prombraukšanu – mācīs, kā pareizi pamest Latviju! Nē, to gan nemācīsim, tikai rosināsim nepalikt izmantota muļķa un upura lomā, mudinot darīt visu, lai cilvēks, kurš izvēlējies spert šādu soli un jau ir pacēlis kāju, varētu justies puslīdz drošs, ka noliks to uz cieta pamata.
