„Kalkūnos” novārdzinātais Viks atkal smaida
Viņš līdzinājās embrijam, lai gan patiesībā bija jau 21 gadu vecs puisis –cietis badu, caur bālo ādu vīdēja kauli, izgulējumu dēļ uz trauslā ķermeņa asiņoja brūces. Tādu savu dēlu Viku no valsts sociālās aprūpes centra „Kalkūni” uz Rīgas slimnīcu pērn pārveda māte Elīna Muižniece–Šoriņa.
2011. gada septembrī Elīna brauca uz „Kalkūniem” pie mirstošā dēla. “Man neteica, ka Vikam ir izgulējumi. Kad tos ieraudzīju... Pacientu tiesību un Ārstniecības likums nosaka, ka viņiem jāinformē par rīcībnespējīgiem klientiem vecāki vai aizgādnis pat par iesnām! Nevienam nav tiesību izvest klientu no centra teritorijas, par to neinformējot, bet viņi Viku veda uz Daugavpils slimnīcu, cenšoties kaut ko izārstēt, pat divas reizes,” sašutusi atceras Vika mamma.
Dzīvība mata galā
Satiekot dēlu 3. septembrī „Kalkūnos” faktiski ģindeņa izskatā, knapi elpot spējīgu, Elīna bija šokā. Tad Elīna lika dēlu mašīnā un veda uz Rīgu – uz Stradiņa slimnīcu. Pa ceļam Viks burtiski dzisa ārā, viņa dzīvība karājās mata galā.
“Tos divus mēnešus pavadot pie mirstoša bērna gultas, bija ļoti grūti. Cīnīties un saņemt nosodījumu par to, ka cīnies par savu bērnu. Tas ir ļoti grūti – publiski paziņot, ka tev ir slims bērns, bet man nebija citas izejas. Es zināju – ja klusēšu, būšu tāda pati noziedzniece kā tie tur – „Kalkūnos”. Man bija jārunā visu bērnu vārdā – tā arī rakstīju iesniegumā, ka vēršos ne tikai Vika vārdā, bet arī visu tur palikušo bērnu vārdā. Šādu iesniegumu saņēma gan Labklājības ministrija, gan Veselības inspekcija,” stāsta Elīna.
Par „Kalkūnos” novārdzināto Viku māte ziņoja arī policijai, lūdzot ierosināt kriminālprocesu, bet saņēma atteikumu. Tas Elīnai lika noprast vienu – tātad bērnam jānomirst, lai kaut kas sakustētos. Kā arī tas notika ar citu invalīdu – 20 gadu veco Artūru Pusvācieti no valsts sociālās aprūpes centra „Vidzeme” filiāles „Rūja”, kurš šogad 17. aprīlī nomira Valmieras slimnīcā. Artūrs tajā nonāca tikpat briesmīgā stāvoklī kā pērn no „Kalkūniem” izpestītais Viks.
Suņi rej....
“Vārna vārnai acīs neknābs,” par Veselības inspekcijas secināto ironiski izsakās Elīna. Pārbaudes „Kalkūnos” veiktas, gala lēmums pieņemts –sodītas divas ārstniecības personas no „Kalkūniem” un Daugavpils slimnīcas ar 50 latu un 100 latu naudas sodu. Par šo iznākumu Vika māte izsakās skarbi: “Veselības inspekcijas slēdziens skaidri parāda, ka tiek dota zaļā gaisma novārdzināt, apreibināt ar trankvilizatoriem, slepkavot, spīdzināt, turēt badā rīcībnespējīgos klientus valsts sociālās aprūpes centros, un tā tas turpināsies. Teikšu tā – Artūra nāve ir uz viņu sirdsapziņas, jo nekas daudzos aprūpes centros nav mainījies. Tas, ko stāstīju, kādas šausmas redzēju „Kalkūnos”, netika ņemts vērā, ņēma vērā formālus faktus – visu, ko pacieš papīrs. Bet izgulējumi – tā ir norma, trankvilizatori – tā ir norma, nerūpēšanās un turēšana badā – tā ir norma.”
Ziņas par Viku izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, kājās tika sacelta Labklājības ministrija, beidzot piespiežot vērtēt un pētīt, kas notiek aprūpes centros, kā būtu uzlabojams to darbs, aktualizējās arī jautājums par personāla katastrofāli zemo atalgojumu un darbinieku trūkumu šādās iestādēs. Taču prieki bija īsi – pēc inspekcijas slēdziena, Labklājības ministrijā kažoks ātri vien tika apmests uz otru pusi, proti, solītajai Vika individuālajai aprūpei nu būšot jāpieliek punkts. Neko darīt, nopūšas Elīna, nāksies cīnīties tālāk pašai.
Šogad pēc Artūra nāves Labklājības ministrijas valsts sekretāres Ievas Jaunzemes aizkadra replika LNT raidījumam „Tautas balss” (26.04.2012.): “Arī pēc „Kalkūniem” secinājumi netika izdarīti. Tie vienkārši tika aizslaucīti zem paklāja...” Par tik tumsonīgu nevērību sekas ilgi nebija jāgaida – Artūra nāve vēsta – no šādām pārbaudēm un smieklīgajiem sodiem jēga maza. Šā gada aprīlī gaismā nāca vēl trīs klientu nāve „Kalkūnos” pagājušā gada augustā, par ko ierosināts kriminālprocess.
Valsts sociālās aprūpes centra „Rīga” filiāles „Teika” pagalma rotaļlaukumā valda klusums. Toties iekštelpās – rosība. Vienā no pirmā stāva omulīgajām istabām savu pastāvīgo mājvietu radis Viks, kur kopā ar viņu uz lielā grīdas matrača rotaļājas aprūpētāja Janīna Ozere.
Viku ieraugām priecīgu un kustīgu kā ūdenszāli, uz ko skubina arī fonā skanošā mūzika. Puika esot dikti muzikāls, jo īpaši viņu sajūsminot šlāgeri. “Mūzika viņam ļoti patīk – rokas pa gaisu, grozās uz visām pusēm, piedalās. Man jau šķiet, ka ar katru dienu viņš kļūst stiprāks. Sākumā viņam bija 19 kilogramu, tagad jau desmit nākuši klāt – 29 kilogrami,” priecājas aprūpētāja Janīna, uzsverot, ka attiecībā uz svara uzlabošanu liela loma ir arī Vika mammai Elīnai, kura seko līdzi uzturam un papildus sarūpē dēlam mājās gatavotu ēdienu, kā arī ar uzturvielām bagātīgus produktus – augļus, dārzeņus, jogurtus. “Ko grib, to viņš ēdīs, ko negrib – to neēdīs!” smej Janīna. Piemēram, šajā dienā, kad apciemojam Viku, pusdienās viņam cēla kartupeļu biezeni, gaļas suflē, maizes zupu ar putukrējumu. Ciemiņu ielenkumā puika gan kautrējās pusdienot.
Janīna ir viena no piecām „Teikas” aprūpētājām, kam uzticēts uz maiņām rūpēties par Viku divdesmit četras stundas diennaktī. Par invalīdu Viku, kuram kopš bērnības ir centrālās nervu sistēmas bojājumi, viņa gādājusi citā aprūpes centrā – „Ezerkrasti”. Tas gan bijis pirms lielās valsts sociālās aprūpes centru reorganizācijas 2009. gada nogalē, pēc tam Viks nonāca centrā – „Ropažos”, tālāk uz pusotru gadu bēdīgi slavenajos „Kalkūnos” Daugavpils novadā.
Janīna savu lutekli no jauna ieraudzījusi gaužām sliktā skatā. “Kad viņu decembra sākumā atveda, bija tādi izgulējumi! Ik pēc divām stundām griezām uz otriem sāniem, darījām, ko varējām, bet puiša skats bija ļoti nomācošs. Viks nesmaidīja, ēda caur cauruli, nevis kā tagad – ar karoti. Vai Viks atcerējās mani? Varbūt – kad sāku ar viņu runāt: “Vikucīt, kas tad ar tevi notika? Ko tu tāds?”
Tagad Viks ir cits – dzīvespriecīgs, smaidīgs, mīl rotaļāties, doties pastaigā ratiņkrēslā. Pie viņa regulāri nāk skolotāja, fizioterapeits, ergoterapeits, jo notiek nodarbības un masāža. Pa šo laiku „Teikā” faktiski jau sadzijušas izgulējumu brūces, kuras par saviem līdzekļiem uzņēmušies apkopt netālu esošās Brūču klīnikas ārsti. Elīna rāda dēla ķermeni, lai mēs klātienē pārliecinātos, cik straujiem soļiem pēc pāris mēnešu ārstēšanās Stradiņa slimnīcā un nonākšanas „Teikas” aprūpētāju rokās uzlabojusies Vika veselība.
Raugoties uz dēlu, Elīna ar pārliecību stāsta, ka „Kalkūnos” bija progresējušas nevis bērna slimības, bet gan darbinieku nekaunība, nolaidība, pat noziedzīga attieksme.
“Tagad, apskatot Viku, var redzēt, ka tās nebija slimības, kas progresēja. Viņš lieliski pieņemas svarā, pats norij ēdienu, dzer, iet skolā, iemācījies runāt, ko viņš nekad iepriekš nav mācējis. Tas, ka viņš izdzīvoja, ir brīnums. Bet tas, kas ar viņu tagad notiek, nav brīnums. Tas ir normāls aprūpes iestādes darbs, kad sadarbojas daudzi speciālisti – dietologi, uztura speciālisti, neirologs, virtuves darbinieki, pavāri, ģimenes ārsts, aprūpētājas un pārējie. Uzsveru – tas ir normāls aprūpes iestādes darbs, kāds bija pirms valsts sociālo aprūpes centru reorganizācijas, tāds, kāds tas bija „Ezerkrastos”, „Ropažos” un tagad te – „Teikā”.”
Turklāt mūždien zelētais aprūpes centru darbinieku mazo algu jautājums neiztur kritiku. “Neviena auklīte Rīgā nav nostājusies aprūpētāju pusē „Kalkūnos”. Visas ir teikušas: kādas šausmas, kādi nelieši, zvēri tur vispār strādā?! Un viņas taču saņem identisku algu! Nenoliedzami, ir ļoti grūti kopt cilvēku, kas neko nevar pateikt, tai saprašanai jābūt sajūtu līmenī. Te – „Teikā” – tā tas ir. Esmu ļoti apmierināta ar viņu darbu,” slavē mamma, pie reizes uzteicot arī Stradiņa slimnīcas ārstus. “Tur visam personālam pateicība! Arī tur, lai gan algas smieklīgas, bet – tā cilvēkmīlestība...”
Tiklīdz Viku pārveda uz „Teiku”, viņam tika norīkotas fizioterapeita un ergoterapeita nodarbības. Sākumā Vikam konstatēja kontraktūras – kustību ierobežojumus – faktiski visās locītavās, izņemot labās rokas pirkstu locītavas, skaidro Vika ergoterapeite Ina Zajončkovska.
“Gan kājās un gūžās, gan celī un pēdās bija kontraktūras, un ar to tika strādāts. Kad viņu atveda pie mums, viņš reāli gulēja tikai vienā pozā – uz muguras, nespējot pagriezties ne pa labi, ne pa kreisi. Tagad pats veļas pa labi, pa kreisi un uz vēdera. Tver visas mantas, liek no vienas rokas otrā, spēj pats savām rokām darboties, cik no dabas vajadzīgs,” stāsta Ina. Tikai kājās – ceļu un gūžu locītavās – uzlabojums vēl nav tik liels.
“Līdz ar to viņš nevar nogulties uz vēdera smuki taisni, mazliet paliek dibens pacelts uz augšu, un ceļi ir viegli saliekti. Pašlaik strādājam, lai arī no šīm kontraktūrām maksimāli tiktu vaļā, lai Viks pilnā apjomā spētu izmantot arī kājas.” Pagaidām lielākā problēma – bērnam veidojas mugrukaula deformācija, tāpēc jau ir pasūtīta īpaša korsete, kuru izmantojot uzlabosies sēdēšanas poza gan ratiņkrēslā, gan uz gultas.
To, ka Vikam viss „Teikā” sācis iet uz labo pusi, pierāda arī Rīgas 4. speciālās skolas skolotājas Aleksandras Rozluckas stāstītais. Viņas ziņā ir mājas apmācība, un Aleksandra labi ievēro, kā Viks mainās. “Viņa sejā parādās emocijas. To tur nebija! Varbūt tas bija arī noteicošais, kam sākotnēji pievērsu uzmanību, Vika seja nepauda pilnīgi neko. Bija vienaldzība – vai esmu te vai ne, vai kāds cits tur nāk vai nenāk.”
Tāpat sākumā skolotāja novērojusi, ka Vika rokām nav satvēriena. “Nu nav viņš neko rokās turējis! Nezinu, kāda pirms tam bija tā aprūpe, kādi tur bija nosacījumi, taču tiešām nevar manīt, ka būtu kaut kas darīts. Vai viņam tika doti grabuļi kā mazulim? Es šaubos. Šobrīd Vika progress ir ļoti straujš.”
Nopietns darbs notiek arī ar Vika runas attīstību. Mamma Elīna uzaicināja logopēdu, lai kopīgi lemtu, ko darīt, lai attīstītos dēla spējas runāt. “Ar viņa balss aparātu viss ir kārtībā. Arī logopēds to apstiprināja – Viks nākotnē varētu runāt, un nu mēs darbojamies. Visādi lallinām, gaginām un bubinām – kā ar zīdaiņiem, un bērns acu priekšā būtiski ir mainījies. Ko viņš varēs, to rādīs laiks. Protams, viņam vienmēr būs viņa līmenis, taču viņš būs dzīvespriecīgs bērns, ar kuru var komunicēt, jau tagad Viks visu saprot, atsaucas un smaida pretim,” stāsta skolotāja.
Smagi slims bērns – tas ikvienai mātei ir milzu pārbaudījums. Ne velti ir tādas, kas nebrauc apciemot bērnus uz aprūpes centriem, un Vika mamma Elīna skaidri zina, kāpēc. “Pēc katras ciemošanās tu burtiski salūsti, tad trīs mēnešus atgūsties, jo tās ir drausmīgas sajūtas, apzinoties, ka tev ir slims bērns, ka tā tas būs vienmēr, uz visiem laikiem, un nekā no tā, ko tu gaidi no vesela bērna, nebūs. Ne 1. septembra, ne izlaiduma, ne kāzu valša... Nekā nebūs. Tā ir milzīga pieņemšana, ka tev ar to jāsamierinās,” asarām acīm teic Elīna.
“Es, piemēram, vēl joprojām nevaru skatīties uz savu 21 gadu vecu puisi, ir ļoti grūti, un, kad mājās reizēm nepieciešams vīrieša plecs, labi saprotu – man ir dēls, bet viņš nekad nepalīdzēs, jo nespēj to izdarīt. Tas ir ļoti, ļoti grūti. Sabiedrība vērtē, sabiedrība spriež, sabiedrība izsaka kritiku, bet viņu loģika ir pakārtota vesela bērna vecāku loģikai. Viņi nesaprot, kā tas ir.”
Kopš brīža, kad Viks nonāca „Teikā”, Elīna gan uzelpojusi brīvāk. Patlaban viņa atkal spēj ticēt labajam, ka kādam ir rūpe par svešu bēdu. Un tas ir tieši „Teikas” kolektīva nopelns. “Tagad man ir iespēja biežāk aizbraukt pie Vika, apskatīt viņu, turklāt sirdī ir drošība, ka dēlam te ir labi. Tomēr tas nenozīmē, ka ir viegli. Sākumā braucu katru dienu, bija grūti uzticēties, es nemitīgi pārdzīvoju. Tagad esmu atslābusi, jo zinu – te viss ir labi, pareizi.”
Šo ticību atspoguļo arī Vika smaids brīdī, kad mamma pēc intervijas mazliet skaļāk uzgriež mūziku un ļaujas dažiem deju soļiem blakus dēlam. To redzot, Viks no sirds iespurdzas un mēģina turēt līdzi mammai – naski grozot sānus turpu šurpu, proti, dejot, kā nu šobrīd pats spēj. Mamma atplaukst smaidā un stāsta, ka, cerams, jau šogad viņai izdosies Viku aizvest uz delfīnterapiju Ukrainā. Tas ir viņu abu sapnis. Bet līdz tam – lai skan mūzika un Viks veseļojas.
Elīna Dubava/ Foto no Elīnas Muižnieces–Šoriņas arhīva
