Daugavpils novada domes darbinieks latviski zinājis tikai 3 vārdus: degvīns, alus un maize

Latviešu valodas pozīcijas Latvijas otrajā lielākajā pilsētā Daugavpilī joprojām ir traģiskas. To nezina ne daudzi pašvaldības darbinieki, ne mediķi, ne apkalpojošais personāls. Savukārt vietējie latvieši pret to vairs neprotestē, viņi ir samierinājušies ar to, ka viņiem liegts runāt latviski. Par situāciju valsts valodas jomā Daugavpils portālam d-fakti.lv pastāstīja Valsts valodas centra Valodas kontroles nodaļas vecākā inspektore Rita Petrova:

„Mēs veicam gan plānotās pārbaudes, gan reaģējam uz sūdzībām. Jāsaka gan, ka, spriežot pēc Daugavpils iedzīvotāju sūdzību skaita, varētu domāt, ka Daugavpilī problēmu ar latviešu valodas lietojumu nav, jo sūdzības no vietējiem latviski runājošiem iedzīvotājiem mēs nesaņemam. Sūdzas pārsvarā tie, kas ir kādās darīšanās atbraukuši uz Daugavpili. Gadās, ka padotie sūdzas par sava priekšnieka valsts valodas zināšanām, un otrādi – arī priekšnieki sūdzas par padotajiem. Bet saziņas līmenī laikam Daugavpils latviešus viss apmierina, ja jau viņi mūs neinformē par valodas likuma pārkāpumiem.”

Tomēr apmierinātībai pamata nav. Petrova turpina: „Jāsaka, ka diezgan bieži Daugavpilī un Daugavpils novadā cilvēki nezina valodu pat saziņas līmenī.

Piemēram, vienā pagastā kāds darbinieks latviski zināja pateikt tikai trīs vārdus: alus, degvīns un maize. Pilsētā lielākais grēkāzis šajā jomā ir tirgus gaļas, zivju un dārzeņu paviljoni. Parasti vienu no iemesliem valodas nezināšanai min latviskās vides trūkumu, tad šajā gadījumā pārdevējiem par to būtu grēks žēloties – pircēji sabrauc no malu malām, arī latviski runājošie. Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos arī ir daudz pārkāpumu. Varu minēt restorānu „Gubernators”, kurš parasti atzīmē, ka tur mēdz pusdienot augsta ranga ciemiņi. Bet cik kļūdaina bija viņu ēdienkarte! Tikai pēc mūsu aizrādījumiem kļūdas tika novērstas.”

Petrova stāsta par piedzīvoto kādā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā: „Vienreiz pasūtīju melno kafiju un maizīti. Man atnes melnu kafiju un rupjmaizes šķēli. Vēl arī ieraksti ēdienkartē... bulciņa ar maku, cepta kārpa un tamlīdzīgi. Šādu uzskaiti varētu turpināt. Labi, ka par to var pasmieties. Bet tam var būt arī bēdīgākas sekas, piemēram, medmāsa mūsu Daugavpils reģionālajā slimnīcā pacientam valodas nezināšanas dēļ nepaskaidroja, ka zāles nedrīkst sakošļāt, tās jānorij veselas. Sekas šai valodas nezināšanai bija visai nopietnas.”