Sievietes nesūdzējās tik ilgi, kamēr viņas nogalināja
Nepilna mēneša laikā Vidzemē izdzisa divu sieviešu dzīvības. Viņas cieta no vīriešu varmācības, taču atteicās saukt viņus tiesas priekšā, līdz vienā brīdī kārtējais neliešu uzbrukums bija arī pēdējais un liktenīgais. Žurnālā „Degpunktā” šķetināta šo noziegumu anatomija.
10. maijā policijas inspektors kopā ar mediķu brigādi izbrauca uz Melnbāržiem Zosēnu pagasta centrā – bija saņemta informācija par iespējamu noziegumu. Iesākumā Ilvars Martinsons (36) atteicās atvērt durvis, kad ar lielām pūlēm tomēr izdevās iekļūt mājoklī, policists un mediķi ieraudzīja asins peļķes... Mirušo sievieti atrada, paslēptu skapī, 26 gadus vecās Lailas dzīvību izdzēsa naža dūriens kaklā.
Tikai mēnesi pirms traģēdijas varmāka sievietei uzbruka ar nazi un sadūra viņu krūtīs un augšstilbā. Laila ārstējās slimnīcā, bet iesniegumu policijai pret „mīļoto” atteicās rakstīt, cietusī uzstājusi, ka viņai pretenziju nav. Dūrieni bijuši sekli, miesas bojājumi atzīti par viegliem, un tā, pateicoties mūsu vēl „seklākajai” likumdošanai, nelietis palika uz brīvām kājām.
Viņu dzīvesveids bija visai savdabīgs: zem viena jumta mitinājies gan nu jau apcietinātais vīrietis, gan viņa oficiālā sieva ar abu divgadīgo bērnu un arī nelaiķe – mīļākās statusā. „Ģimenes galva” bijis vienīgais pelnītājs un arī tad tikai no gadījuma darbiem. Agrāk viņu policija aizturējusi arī par zādzībām. „Cilvēkiem ienākumi ir mazi, daudzi ir degradējušies, laukos tas ir īpaši izteikts,” atklāts ir Cēsu Kriminālpolicijas priekšnieks Māris Reķis. Viņš strikti atgādina: „Ja vīrietis ir atļāvies pacelt pret sievieti roku, viņš to darīs arī turpmāk. Ir jāreaģē asi, tad var izolēt varmāku, citādi agri vai vēlu tas beigsies traģiski.”
Citā Vidzemes pagastā, Madonas novada Dzelzavā, piedzīvota līdzīga traģēdija. Pāris kilometru no Madonas—Gulbenes dzelzceļa līnijas atrodas Aizpurves ciems, vairākas daudzdzīvokļu mājas, uzceltas padomju laikos kā mājvieta kūdras purva strādniekiem. Daudzi tur strādā arī tagad, izvēles iespējas nav īpaši plašas.
Policijas hronika vēsta – 16. aprīlī no rīta saņemta informācija no medicīnas iestādes, ka kādā dzīvoklī Dzelzavas pagastā atrasts 26 gadus vecas sievietes līķis, uz kura konstatētas acīm redzamas vardarbīgas nāves pazīmes. Sākts kriminālprocess par tīša smaga miesas bojājuma izdarīšanu, aizturēts vīrs un bērna tēvs, 27 gadus vecs vīrietis.
Patiesībā Arnis Putniņš vairs nebija juridisks vīrs, viņi bija šķīrušies, tomēr dzīvoja kopā. Problēmas acīm redzamas kļuvušas pērn, saka nelaiķes Sarmītes māsa Mārīte, kura nu kļuvusi par aizbildni māsas meitiņai. Putniņš strādāja pie saimniekiem un mājās parasti atgriezās tikai nedēļas nogalēs. Un tad jau gāja vaļā iedzeršana, pie pudeles ķērās abi, tikai Arnim bieži „aizgāja ciet”, un viņš sievieti sita, „audzinādams” par iedzeršanu. Problēmas sevī pašā šis vīrietis neredzēja. Pēdējā, liktenīgajā iedzeršanā abi vecāki svinējuši meitas jubileju — nākamajā dienā viņai palika pieci gadi. Arnis atkal palaida rokas un kājas, un šoreiz Sarmīte vairs nepiecēlās... Bērns šos baisos skatus neredzēja, meitenīte bija aizvesta pie mātes tuviniekiem kaimiņos.
Policijai Putniņi bija labi zināmi, diemžēl, ja arī sieviete uzrakstīja iesniegumu pret agresoru, nākamajā dienā viņai to atsauca, stāsta Madonas iecirkņa Kriminālpolicijas inspektore Sarmīte Plaude. Nelaiķes vecāki, māsa, brālis dzīvo turpat Aizpurvē, Sarmītei bija kur palikt. Meitiņu viņa bieži atstāja pie vecmāmiņas un tantes, bet par sevi teikusi – visu jūs nezināt. „Tāda bija viņas atbilde,” nopūšas Mārīte. „Pāris reižu viņa pie mums palika, viņš nedzēra, mācēja izlūgties, māsa aizgāja atpakaļ.”
„Ja pret sievieti paceļ roku pirmoreiz, otro reizi, ir jāsaprot, ka tas cilvēks neapstāsies,” brīdina policiste. Šajā gadījumā arī bērns ir zaudējis vecākus: māte ir kapsētā, tēvs — cietumā.
Kā laikus pazīt varmāku, kā nekļūt par upuri, kā rīkoties šādos gadījumos var palīdzēt krīzes centrs – lasiet jaunajā žurnālā „Degpunktā”.
