Laura Reinika dziesma skanēs turku valodā

Jā, tā nu ir sanācis, ka lielākus un mazākus televīzijas šovus es vadu jau kopš 1998. gada. Un – pavisam godīgi – man tiešām ir prieks, ka cilvēkiem patīk mans vadīšanas stils un ka televīzijas kanālu producenti man uzticas un piedāvā dažādus projektus. Es to novērtēju un cenšos noturēt latiņu. Jāatzīst, šovus mēģinu vadīt pēc amerikāņu televīziju tradīcijām, kuras esmu mācījies un labprāt izmantoju šeit, Latvijā. Uz skatuves esmu es pats un nekādi nemēģinu iztaisīties, palīdz tas, ka varu likt lietā prasmi improvizēt.

Vai Pelnrušķīšu šovs, darbs ar desmit meitenēm, tevī kaut ko mainīja?

Nedomāju gan. Es diezgan ilgi tielējos, līdz devu piekrišanu šo šovu vadīt. Negribējās būt nekādam princim, karalim vai citam augstmanim. Man tādas prinču un princešu lomas liekas gana muļķīgas. Kad vienojāmies ar producentiem, ka šova ideja tomēr būs cita un es būšu vienkārši vadītājs, labprāt piekritu. Manā pieredzē šis bija pirmais realitātes šovs, bet televīzijās citviet pasaulē tā ir ļoti aktuāla tendence. Filmēšanas process bija interesants, kaut arī garš un diezgan nogurdinošs. Pēc tā visa sapratu, ka man labāk patīk vadīt šovus tiešraidē. Tas nozīmē – trīs stundas mobilizēšanās, un viss. Tomēr interesanti un noderīgi ir izmēģināt visu.

Manuprāt, īstai Pelnrušķītei pirmām kārtām ir jābūt mīļai, arī tādai, kuras klātbūtne ir patīkami atrasties. Lai varētu just, ka viņa izstaro siltumu, pat neko nedarot. Nenoliedzami, īstais Pelnrušķītei raksturīgs arī čaklums. Nezinu, vai tāda mūsdienu Pelnrušķīte vispār ir, bet mēs ar šova veidotājiem vismaz centāmies atrast kaut ko tuvu optimālajam modelim.

Vari atklāt, kāda bija aizkustinošākā situācija šajā laikā, ko pavadīji kopā ar meitenēm?

Jā... Droši vien tad, kad visām trim Pelnrušķītēm – pusfinālistēm – bija jāiemācās dejot valsi, turklāt – ar mani! Var teikt, ka to iemācījāmies bez lieliem mēģinājumiem, turpat uz vietas, tajā pašā dienā, kad notika filmēšana. Meitenes bija uztraukušās, ka sajauks soļus, sapīsies garajās princešu kleitās, ka slīdēs kurpes, tomēr ar šo uzdevumu lieliski tika galā. Izskatījās skaisti un pārliecinoši. Un, godīgi sakot, es biju uztraucies tikpat ļoti kā meitenes, jo galu galā arī pats taču neesmu nekāds lielais dejotājs...

Tas nu gan – meitenes lielā kolektīvā uzvedas daudz dramatiskāk nekā puiši. Iespējams, kļūdos, bet man pēc šova radās iespaids, ka meitenēm nepatīk citas meitenes, kas varbūt ir drošākas, pārliecinošākas un visādi citādi spilgtākas. Tad viņas to tulko kā iedomību vai kaut ko tamlīdzīgu. Šķita: lai iepatiktos otrai meitenei, tev jābūt vai nu tādai, kas netraucē, vai neliek justies nekādā ziņā zemākai par otru. Man radās iespaids, ka meitenes nemaz īsti nemēģināja iepazīt savas konkurentes. Domāju, ka vēlāk, skatoties šovu no malas, meitenes daudz ko uzzināja gan pašas par sevi, gan cita par citu. Gan labās puses, gan sliktās. Sievietes tiešām ir liela mīkla un neparedzamas būtnes.

Tu ik pa brīdim savas populārākas dziesmas iedziedi arī citās valodās...

Jā, man ir iznākuši „Es skrienu” albumi visās trijās Baltijas valstīs, un tur šā albuma tituldziesma „Es skrienu”, kā arī dziesma „Pasakā” ir nonākušas nacionālo hitu statusā. Strādājot un koncertējot Lietuvā un Igaunijā, vienmēr par to pārliecinos. Tas ir fantastiski! Cilvēki taču zina, ka esmu latvietis, bet domā – ja reiz varu viņu valodā bez akcenta dziedāt, tad taču varu arī runāt.

Bet to gan es tā īsti vēl nevaru. Lai gan dažādas frāzes, ko izmantoju koncertos, esmu samācījies gan igauniski, gan lietuviski. Dziesma „Es skrienu” ir izdota jau astoņās valodās. Patlaban tā skan Vācijā, bet, ja runājam par tādu kā misijas apziņu, pamatā jau es to daru tādēļ, lai nestu Latvijas mūziku pasaulē, un es tiešām arvien vairāk pārliecinos, ka mūzikai nav robežu. Ja dziesma ir laba, tā aiziet! Un, ja man ir arī ķēriens uz valodām, tas taču jāizmanto!

Tās ir Amsterdamā tapušās dziesmas „Pasakā” holandiešu un angļu versijas. Pašlaik Turcijas ierakstu kompānija „EMI Turkey” sāk strādāt arī pie „Es skrienu” turku versijas promocijas Turcijā. Dziesma saucas „Kosuyorum”, un turkiem tā ļoti patīk. Viņi saka, ka tā izklausoties gluži kā viņu pašu dziesma. Bet to pašu jau saka arī visi citu valstu klausītāji. Tas nozīmē, ka mūzikai robežu nav un cilvēki visur ir vienādi. Man par to liels prieks, jo visu laiku ir interesanti.

Pelnrušķītes tēma nāk no pasaku pasaules. Vai kaut ko brīnumainu esi piedzīvojis arī savā dzīvē?

Jāatzīst, ka itin viss, kas ar mani notiek pēdējos gados, šķiet brīnumainas. Tāpēc esmu pateicīgs Dievam vai citiem augstākiem spēkiem, kas mani no augšas pieskata un piespēlē iespējas, iedvesmu un lieliskus cilvēkus. Tomēr es daudz strādāju, un brīnums būs tad, kad es pārstāšu skriet. Pagaidām to negrasos darīt. Lai gan dzīvē vienmēr esmu bijis sprinteris, šobrīd esmu sācis skaistu un garu maratonu.