Kāpēc sabiedriskā transporta vadītāji tā nemīl velosipēdistus?

Ziņa par Rīgas mēra rīkojumu šeit:

Ikdienā pa Rīgu ar velosipēdu pārvietojos nu jau 20 gadus. Un šajā laikā man patiešām radies iespaids, ka dažiem RS sabiedriskā transporta šoferiem (protams, ne jau visiem) ir īpašs naids tieši pret velosipēdistiem. Brīžiem pat liekas, ka RS sabiedriskā transporta šoferiem izsludināta medību sezona uz velosipēdistiem, un, ka darbadienas beigās šoferi garāžās sacenšas varenībā - cik maiņas laikā riteņbraucējus nostūmuši no ceļa, cik piespieduši pie apmales, cik velosipēdistiem priekšā strauji nobremzējuši...

Velosipēdistu medības

Kājāmgājējiem un autovadītājiem noteikti šķiet, ka es krietni pārspīlēju, bet riteņbraucēji var apliecināt pretējo. Protams, pagaidām vēl neviens velosipēdists nav nomedīts beigts, jo, velosipēdisti, maitas tādi, tā alkst dzīvot, ka tomēr paspēj izvairīties no reālajām briesmām, taču situācija ielās nav tā pozitīvākā.

Kādas tad ir šīs briesmas, vaicāsiet? Vai tiešām velns ir tik melns, kā es te stāstu? Ar nožēlu jāatzīst, ka ir gan. Lai gan pēdējos gados situācija ir uzlabojusies, tomēr tik un tā Rīgas ielās velosipēdistu vislielākais bieds ir tieši sabiedriskais transports.

Pastāstīšu par dažiem visiecienītākajiem velosipēdistu medību veidiem. Lūk, visbīstamākais niķis – nevienam vien autobusa un trolejbusa vadītājam ir lipīga slimība tieši pirms pieturas apdzīt velosipēdistu, nogriezt tam ceļu un deguna galā strauji bremzēt. Nu un, kas tur traks, teiksiet! Taču tas ir pilnīgi reāls slepkavības mēģinājums, jo šajā situācijā riteņbraucējam vairs nav kur dēties – braucot ar ātrumu ap 20 – 30 kilometriem stundā, velosipēda bremzēšanas ceļš ir ap trim metriem. Bet, ja metra attālumā priekšā ir milzīga bleķa kaste uz riteņiem...

Pamatīgs šķērslis, kas nobloķējis ceļu, un riteņbraucējiem ir vairāki varianti, ko darīt šajā situācijā – vai nu ļaut sevi saspiest, vai apbraukt šķērsli, cerot, ka tevi nenotrieks blakus joslā braucošs auto, vai strauji bremzēt un cerēt, ka ar pieri neietrieksies autobusa (trolejbusa) aizmugurē, vai mēģināt uzlēkt uz trotuāra, riskējot taranēt gājējus, pārbraucot, piemēram, mazam bērnam, vai labākajā gadījumā izlidot cauri veikala skatlogam. Pieredzējis un fiziski veikls velosipēdists šādam pavērsienam ir gatavs, bet, ja nu sabiedriskais transports šoreiz par medījumu būtu izvēlējies vecu tantuku vai grūtnieci uz velosipēda?

Ar sabiedriskā transporta pieturām saistās vēl vienas briesmas. Vairums sabiedriskā transporta vadītāji principā nelieto pagrieziena rādītājos (pavērojiet pirms pieturām), bet, ja lieto, tad arī nevietā. Proti, apstājoties pieturvietā, sabiedriskais transports bieži vien jau uzreiz ieslēdz kreisā pagrieziena signālu, liekot saprast, ka tūlīt uzsāks kustību un izbrauks no pieturas! Taču tas nenotiks tuvāko minūšu laikā, jo pasažieri vēl nav paspējuši pat izkāpt, kur nu vēl iekāpt! Tad kāpēc šoferis tā dara? Tāpēc, ka pēc ceļu satiksmes noteikumiem ik vienam citam transporta līdzeklim jādod priekšroka sabiedriskajam transportam, kad tas izbrauc no pieturas. Un, ja jau ieslēgts ir pagrieziens, tad visam pārējam transportam (arī velosipēdam) teorētiski būtu jāgaida, kad sabiedriskais transports izbrauks no pieturas. Jo likums taču tā paredz.

Bet atkal ir vairāki bet! Piemēram, riteņbraucējs, redzot, ka pieturā pasažieri vēl kāpj iekšā sabiedriskajā transportā, saprot, ka tas i negrasās uzsākt kustību, tāpēc nolemj braukt garām. Taču bieži vien gadās, ka manevrs neizdodas, jo sabiedriskais transports nav pāris metrus īsa mašīnīte, bet gan desmit metrus gara „čūska”, kuru apbraukt nemaz nevar tik ātri. Nereti sabiedriskais transports uzsāk kustību brīdī, kad velosipēdists ir tam blakus. Un uzsāk ne jau tā mierīgi, bet ar strauju griezienu izbrauc ielas vidū. Nerēķinoties, ka tam kāds (niecīgs velosipēdists) ir blakus, tādējādi apdraudot velosipēdista veselību.

Diemžēl autobusu un trolejbusu vadītāji ļoti bieži grēko – tie uzsāk kustību, nepārliecinoties, vai ceļš ir brīvs. Jo viņiem tak ir alibi – pagrieziena rādītājs bija ieslēgts! Un to, ka šoferis, kustību uzsākot, nepārliecinās, ka ceļš ir brīvs, ļoti labi var redzēt, paskatoties sabiedriskā transporta sānu spogulī. Bieži vien vadītāja seja tajā nav redzama (lai gan vajadzētu), jo vadītājs skatās otrā spogulī, vērojot durvis, nevis pārliecinās par drošu izbraukšanu! Jūs teiksiet, ka es stāstu pasaciņas, taču ticiet man – tā ir dzīves realitāte!

Un vēl kāds interesants novērojums. Piemēram, braucot pāri Akmens tiltam, tikai sabiedriskais transports nobrauks velosipēdistam garām tik tuvu, ka teju ar sānu spoguli noglāstīs braucēja plecu. Teiksiet – tur tak nav pietiekami daudz vietas apdzīšanai! Bet kāpēc citam transportam vietas pietiek? Kāpēc smagās automašīnas var apdzīt velosipēdistu ar vismaz metru lielu līkumu, bet sabiedriskais transports nevar? Nu nestāstiet man, ka tas nav iespējams. Tā drīzāk ir negribēšana, nevis nevarēšana.

Tu taču paliki dzīvs jeb Asaru gāze sejā!

Pārspīlēti arī nav šie notikumi, ko pats uz savas ādas esmu izjutis. Tas gan notika pirms vairākiem gadiem, jo, kā jau teicu, nu šobrīd situācija ir mazliet uzlabojusies.

Reiz Brīvības ielā, īsi pirms Tallinas ielas pieturas kāds trolejbuss mani iespieda apmalē. Lai nepakļūtu zem trolejbusa, nācās izmantot pieredzi un teju BMX braucēja veiklību, ar velo uzlecot uz apmales un strauji sabremzējoties, lai neielidotu pieturas stiklos.

Pieturā es piebraucu pie trolejbusa un tā vadītājai jautāju, kāpēc viņa tā darīja? Paskaidroju arī, ka viņas agresīvais manevrs ir ļoti bīstams velosipēdista dzīvībai. Un zināt, ko viņa, kundzīte ap gadiem 55, man, sejā ņirdzot, atbildēja? Skaidrā krievu valodā viņa teica: „Nu ti že nerazbilsja! Živ ostalsa! Togda i pizģi nahuj daļše do sļedujščeva raza!”

Es paliku mēms pēc tādas attieksmes. Tāpat kā pēc tā gadījuma Brīvības ielā pirms Gaisa tilta. Minos pa pirmo joslu uz Juglu (toreiz vēl veloceliņa nebija), līdz jutu, ka kaut kas iesit man pa kreiso kāju. Atskatījos un apstulbu – man virsū nekaunīgi un apzināti brauca trolejbuss. Apzinos, ka šī pirmā josla ir patiešām šaura un velosipēdistu trolejbusam apdzīt grūti, bet, vai tāpēc ir speciāli jābrauc mugurā?! Līdz pieturai bija atlikuši metri 30, uzlecu pāri apmalei un līdz tai aizminos pa trotuāru, bet pieturā piebraucu pie trolejbusa vadītāja ar jautājumu „Kāpēc?” Atbildes nebija, vien šoferis nolaida zemāk logu un man sejā iešļāca gāzes baloniņa saturu...

Lūk, jums, RS vadītāju kultūra! Protams, ne jau visu, bet arī šiem dažiem tipiņiem pietiek.

Protams, jūs uzreiz oponēsiet – nav ko braukt ar velosipēdu pa ielām, jo ir taču arī ietves un veloceliņi! Taisnība, taču viens liels BET!

Un šo BET vislabāk zina gājēji, kuri tik ļoti ienīst velosipēdistus, kuri brauc pa ietvēm. Tāpēc, lai arī noteikumi atļauj velosipēdistiem pārvietoties pa ietvēm, man tomēr tas ne visai patīk. Ietves ir gājēju pārpilnas, tāpēc ātrums, braucot ar velosipēdu, ir tik niecīgs, gluži kā ar bērnu trīsriteni minoties. Uz ietvēm ir arī vairākas lamatas – negaidītas bedres, apmales, koki un stabi.

Atliek izvēlēties veloceliņus. Diemžēl manā ikdienas maršrutā tādu nav. Bet, ja arī būtu, tos neizmantotu. Jo nesen pa Brīvības ielas veloceliņu aizminos līdz Juglai un atpakaļ. Nu ziniet ko! Vairs tur nelīdīšu. Šis veloceliņš man uzdzina lielāku nedrošību, nekā uz ielas esot. Jo, jāatzīst, velosipēdistu braukšanas kultūra šajos veloceliņos ir zem katras kritikas. Arī gājēji uzskata, ka veloceliņš ir tieši viņu visērtākā pastaigu vieta un riteņbraucējam ceļu negrasās dot...

Kretīni uz ielām

Atkal iebildīsiet, ka man viss ir slikti, nekas nav pa prātam. Nē, tā gluži nav! Es lieliski saprotu, kāpēc šāda situācija radusies. Tāpat es lieliski saprotu sabiedriskā transporta vadītājus, kuriem jāievēro grafiks, kuriem dienu dienā jāsēž pie stūres, sastopoties ar kretīniem ceļā. Un arī starp riteņbraucējiem ir ļoti daudz kretīnu. Diemžēl. Protams, ir tādi, kas apzināti pārkāpj satiksmes noteikumus (atzīšos, arī es esmu to vidū, bet to daru tikai tad, ja nevienu (arī sevi) ar šādu rīcību neapdraudu. Bet ir arī tādi velobraucēji, kuriem mācību seminārus vajadzētu rīkot vairāk, nekā RS šoferiem. Piemēram, pavisam nesen svētdienas vēlā pievakarē minos mājās ar velo no kāda hipsteru iecienīta festivāla. 20 km posmā uz nu jau krēslas pārņemtajām ielām sastapu vismaz kādus 15 velobraucējus. Un, kā jūs domājat - cik no viņiem divriteņi bija aprīkoti ar mirgojošām lampiņām, lai šos pedāļminējus tumsā varētu pamanīt? Nevienam! Es biju vienīgais... Nemaz nerunājot par tādu elementāru noteikumu, kā braukšanas virziena parādīšana ar roku pirms plānotā pagrieziena. Ar to grēko ļoti daudzi riteņbraucēji, kuri uzskata, ka tas ir normāli - nēsāties šurpu turpu pa brauktuvi, par saviem nodomiem laikus nepabrīdinot citus satiksmes dalībniekus.

Kretīni uz velo manā vecumā – tovakar padomāju. Un nav brīnums, ka arī šādu eksemplāru dēļ RS sabiedriskā transporta vadītāji tā neieredz velobraucējus. Ir iemesls. Taču es gribu, lai šoferīši paši nepaliktu par kretīniem.

Un visvairāk es gribu, lai būtu kā Stokholmā, kuru pirms gadiem pieciem izbraucu krustu šķērsu ar velosipēdu. Šajās četrās dienās man bija tika trīs avārijas situācijas. Viena, kad veloceliņa vidū izskrēja japāņu tūrists, kurš meklēja labāku fotokadru, otrs, kad parkā man ceļā pēkšņi pagadījās vāvere, un trešā - manis paša vainas un nezināšanas dēļ. Nepamanīju, ka velosipēdistiem ir atsevišķs luksofors, tāpēc izbraucu krustojumā priekšā kādam smagās automašīnas šoferim. Taču tās šoferītis šķiet bija gatavs šādam pavērsienam, piebremzēja, un, nevis sulīgi nolamājās, bet gan novēlēja man laimīgu ceļu, aicinot būt uzmanīgākam, un parādot, ka velosipēdistiem ir arī atsevišķi luksofori ar atsevišķiem gaismas signāliem...

Tikmēr Rīgā rodas teju trīs avārijas situācijas dienā, no kurām divas, diemžēl, izraisa sabiedriskais transports. Tāpēc, ceru, ka šie Ušakova semināri patiešām situāciju izmainīs uz labo pusi, ka patiešām semināros nevis trenēs sabiedriskā transporta šoferu mednieku iemaņas, bet iestāstīs, ka velosipēdists ir draugs, nevis naidnieks, kas jānomedī un jāiznīcina. Tāpat ceru, ka arī velosipēdistu vidū braukšanas kultūra tikai uzlabosies.