Ekstrēmais sports: spēle uz dzīvību un nāvi

Starptautiskā ielu sporta un kultūras festivālā „Ghetto Games” 30. jūnijā Ventspilī BMX frīstaila sacensībās smagas traumas guva viens no labākajiem jaunajiem riteņbraucējiem Artūrs Griķis. Mediķiem neizdevās glābt viņa dzīvību, un 17 gadus vecais puisis 1. jūlijā Ventspils slimnīcā nomira.

Viena traģiska sakritība no miljona

Pēc trika ar 360 grādu apgriezienu sportists stūres ragus gan noķēra, taču tie izslīdēja viņam no rokām un ietriecās vēderā. Būdams labā fiziskā formā, puisis pēc kritiena pats aizgāja līdz ātrās palīdzības mašīnai, tomēr aknu bojājums bija tik smags, ka apturēt asinis, kas sūcās difūzi, kā sūklī, nebija iespējams pat ar divām operācijām.

Kā vēlāk teica sacensību galvenais organizators Raimonds Elbakjans, triks, kuru izpildot savainojās Artūrs Griķis, tik augsta līmeņa sportistam nebija sarežģīts. Viņš notikušo vērtē kā visneveiksmīgāko un traģiskāko apstākļu sakritību.

Vislielāko sabiedrības sašutumu izraisīja fakts, ka sacensībās netiek lietotas bruņas. Jaunieši galvu reibinošos trikus izpilda, ģērbušies vienkāršos T krekliņos. Lai gūtu skaidrību par jauno ekstrēmo sporta veidu kultūru, aprīkojumu un drošības standartiem, kā arī par to, kas būtu darāms, lai tādi gadījumi neatkārtotos, iztaujājām ar ekstrēmo sportu saistītus profesionāļus.

Šokējošs gadījums, kāds līdz šim nebija pieredzēts, viens no miljona – tā sportisti vienprātīgi vērtē traģēdiju Ventspilī. Diemžēl visi jaunie sporta veidi aug un attīstās, izdarot secinājumus pēc smagiem nelaimes gadījumiem un uzlabojot drošības aprīkojumu. Agrāk Pirmās formulas sportisti no sacensībās gūtajām traumām gāja bojā, tagad letālu gadījumu nav, bet traumatisms ir minimizēts. Aivars Šneiders, BMX braucējs, kurš apmāca jauniešus, saka, ka BMX frīstails savā ziņā ir ļoti smalks sporta veids.

“Esmu tikai es, mans ritenis un rampa, viss atkarīgs no psiholoģiskā stāvokļa, no daudzām niansēm – cik drošs es jūtos, ko atļaujos. Ir bijuši gadījumi, kad sportists ar vēderu uzgrūžas stūrei un paliek nospiedums, bet tā, lai nonāktu līdz operācijai vai letālam iznākumam, līdz šim nebija gadījies,” Aivars Šneiders ir pārliecināts, ka tāda diena, kad BMX frīstailā sportisti brauks ar bruņām, nepienāks nekad – tas neiet kopā ar sporta veida būtību.

Pēc viņa domām, problēma ir tā, ka tehnoloģijas attīstās ātrāk, nekā cilvēks spēj tām pielāgoties. “Tagad ritenis ir daudz vieglāks nekā tad, kad mācījās braukt mana paaudze. Pusaudži mācās ļoti ātri, divos gados „uzkačā” stilu, bet viņiem nav tās krišanas pieredzes, kas bija mums. Ja nav bijis izmežģījumu, nobrāztu ceļgalu un sasitumu, cilvēks krist neiemācās.”

Nekas nav stulbāks un dārgāks par traumām

Tāpat kā citi, arī Siguldas pilsētas kalna snovborda instruktors Gints Biedris pārdzīvo traģēdiju, kas notika ar jauno, perspektīvo BMX sportistu. Snovbordists skaidro, ka vēderu nevienā sporta veidā speciāli nesargā, jo cilvēks pēc anatomiskās uzbūves un kustību loģikas ir veidots tā, lai vēders netiktu skarts. Cilvēks instinktīvi krīt, netraumējot vēdera rajonu. “Frīstails pēc savas būtības ir brīvais stils, kas neparedz smagu ekipējumu. Jā, ir gadījumi, kad nolauž sprandu, sasitas, bet lai uzkristu ar vēderu uz riteņa stūres...”

Internetā varam aplūkot stindzinošus video no ne tik senas pagātnes – hokejisti spēlē bez aizsargiem un ķiverēm, bet vārtsargs stāv vārtos ar cigareti zobos. Tas šķita pilnīgi normāli, kā gan citādāk? Tagad hokejisti ir tērpušies kā viduslaiku bruņinieki, un neviens – ne sportisti, ne skatītāji – no tā neko nezaudē. Cilvēks spēj pielāgoties visam!

Gints bilst, ka arī mūsdienās hokejistiem ir bruņas uz sirds rajona, krūškurvja, bet vēdera daļa nav pilnībā aizsargāta. Sporta industrija attīstās ļoti strauji, jauni drošības elementi tiek izgudroti nepārtraukti. Motosportā aizsardzības ekipējums reizēm ir dārgāks par pašu motociklu. “Pirms pieciem gadiem motokrosā netika lietotas kakla šinas, tagad ar tām brauc pilnīgi visi. Protams, drošība ir pirmajā vietā, tāpēc ir nopērkami ceļu, elkoņu aizsargi, bruņas mugurai, ķiveres, bet jāņem vērā, ka ir sporta veidi, kuros varam nopakoties no galvas līdz kājām, bet ir tādi, kuros nevaram. Pret muguras bruņām man ir atšķirīga attieksme – daži tās var lietot, citiem traucē. Vienas universālas receptes nav.”

“Tā ir dīvaina parādība: cilvēks samaksā par kalnu, inventāru, bet žēlo naudu ķiverei un arī mācīties negrib,” Gints turpina. “Klunkurē kaut kā, brauc citiem virsū, bet, ja aizrādi, atcērt: liec mani mierā!” Tomēr pēdējos gados situācija uzlabojas – sporta cienītāji sākuši sargāt galvu, sapratuši, ka ir vērts ieguldīt līdzekļus dārgā inventārā un nolīgt instruktoru.

“Uz kalna ir teiciens: ja ne tu, tad tevi. Slikts slēpotājs vai snovotājs uzbrauks tev virsū, un tu kritīsi. Par braukšanu bez ķiveres nevar būt ne runas, jāapliek arī ceļu un dibena sargi, jo kritiens uz astes kaula ir sāpīgs un traumatisks. Profesionālo braucēju vidū nezinu nevienu, kam nebūtu drošības ekipējuma, bet individuālos braucējus mēs nevaram piespiest pirkt ekipējumu par 300 latiem.” Gints saka, ka traumas uz kalna rodas arī tāpēc, ka cilvēki neiesildās, nepavingro. Tādam, kurš tikko izkāpis no mašīnas, saites nestiepjas, muskuļi nestrādā un traumas ir trīs reizes sāpīgākās. “Nav nozīmes – ātri vai lēni, ir jābrauc droši,” viņš piebilst.

Drošība ir vecāku un pašu jauniešu atbildība, uzsver sportists. Pie baseina var nolikt uzraugu, taču pie brīvi pieejamā skeitparka tantiņu, kas kontrolēs, vai visiem ir ķiveres un aizsargi, nenosēdināsi. “Arguments, ka drošības ekipējums ir pārāks dārgs, un iebildumi, kā es tajā izskatīšos, neiztur kritiku, jo nekas nemaksā dārgāk un neizskatās stulbāk kā traumas,” saka Gints Biedris.

Nīkuļi un sportisti, kas vēl staigā zem galda

“Ir divas galējības. Viena: trakais tēvs, kas pats neko daudz dzīvē nav sasniedzis, grib realizēt savu jaunības dienu sapni, tāpēc audzina dēlu par pasaules čempionu. Bērns vēl zem galda staigā, bet jau pusi mūža veltījis lielajam sportam. Otra: vecāki sūdz tiesā sporta skolotāju, jo bērns izmežģījis potīti. Viņi bērnam pie vismazākās nejaušības liek apakšā spilventiņu, tāpēc izaug normālai dzīvei nesagatavots nīkulis,” uzskata Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieks katastrofu medicīnas jautājumos Mārtiņš Šics.

Runājot par ekstrēmo sportu, Šics saka, ka risks ir jāapzinās, jo nelaimes notiek. Smagus kritienus, traumas un operācijas pasaules līmeņa sacensību laikā piedzīvojis arī pirmais olimpiskais čempions BMX riteņbraukšanā Māris Štrombergs. Nu jau divkārtējais čempions.

Problēma ir citur, domā katastrofu mediķis. “Trijos bērnus izdzen no skolas, jo nav, kas viņus tur pieskata. Un labākajā gadījumā viņi nevis iet lēkāt pa graustiem, bet dodas uz skeitparku. Tas, ka nav sabiedrisko treneru un instruktoru, ir pašvaldības atbildība. Uz papīra mums ir viss, bet dzīvē nav. Lai attīstītu aktīvu dzīvesveidu, būtu jāveido interešu klubi, pulciņi. Irānā parki ir pilni ar elementāriem trenažieriem, bet pie mums viena skeitparka izveide ir milzu varoņdarbs.

Man šķiet, ka skeitparku būvēšana pašvaldībās ir palielas naudas atmazgāšana, kurai maz sakara ar rūpēm par jauno paaudzi un veselīgu dzīvesveidu. Skeitparkos bērni kā autodidakti apgūst, ko un kā nu spēj, bet nav neviena profesionāļa, kas viņus uzraudzītu un pamācītu. Tas man atgādina skolu, kurā uz galdiem saliktas ābeces, sak, ejiet, mācieties, atdariniet, bet nav neviena padomdevēja. Arī pareizi krist ir jāiemācās. Bieži vien ir tā, ka vienīgie, kas nodarbojas ar bērniem, ir paši bērni.

Padomju laikā bija valsts apmaksāta sportu skolu sistēma, tagad bērnu veselībā un sportiskumā iegulda tie vecāki, kas var to atļauties, un tā nav maza nauda, kas jāziedo. Protams, ālēties skeitparkā ir labāk nekā lēkāt pa margām, jo kritieni tur ir mazāk bīstami, tomēr tas ir tikai pirmais solis. Skatoties uz spīdīgajiem dēļiem reklāmās, bērniem acis mirdz. Patiesībā profesionāļiem ir askētiski, parasti dēļi, pieslīpēti, lai turētos kājas.” Pērkot ekstrēmā sporta aprīkojumu, vecākiem jādomā nevis par to, kā apmierināt bērna kaprīzes, bet gan par to, kā viņus sagatavot, apmācīt un gādāt par drošību, uzskata Mārtiņš Šics. “Ja pērk dēli, jāpērk arī viss pārējais.”

Traģiskajā negadījumā ar Artūru Griķi viņu vairāk satrauc, vai puisim tika sniegta adekvāta medicīniskā palīdzība. Mārtiņam Šicam ir zināmi daudzi gadījumi, kad sportista dzīvība izglābta, tikai pateicoties savlaicīgai un augsti profesionālai palīdzībai. “Ejot uz pirmo vietu, Štrombergs nedaudz aizķērās un krita tā, ka pietiktu, lai trīs reizes nomirtu, bet mediķi rīkojās zibenīgi, un viss beidzās labi!”

Elki, kuriem līdzināties

Nesen pasauli šokēja Krievijā tapis video, kurā trīs jaunieši 215 metru augstumā bez drošības virvēm, ar vienu roku turoties pie metāla konstrukcijas, šūpojoties spēcīgā vējā, karājas gaisā un izpilda akrobātiskus trikus. „Daily Mail” puišus nodēvēja par trakajiem krieviem. Viņi ir jauni, skaisti, spēcīgi un izveicīgi – elki, kam gribas līdzināties.

Dažu dienu laikā klipu noskatījās miljoniem cilvēku. Psihologus biedē tā sauktais psihiskās inficēšanās efekts. Tas nozīmē, ka viņiem būs sekotāji. Viņi apgalvo, ka izjūtas, kas tiek gūtas, šādi riskējot ar dzīvību, pielīdzināmas spēcīgu narkotiku efektam. Kad Krievijā pazīstamais stilīgais blogeris un rūferis (roof – angļu valodā jumts, rūferis – cilvēks, kurš pārvietojas pa jumtiem) Aleksejs uzrāpās uz kādas daudzstāvu mājas jumta, zem viņa kājām ielūza stikls, un viņš nokrita no 30 metru augstuma. Viss.

Tie, kas aizrāvušies ar ekstrēmo sportu, saka, ka 12–13 gadi esot īstais laiks, kad jāsāk nodarboties ar ekstrēmu, jo, kad būsi vecāks, vairs nespēsi pārvarēt bailes un šaubas. 15–16 gadi ir vecums, kad ekstrēmajā sportā var kaut ko sasniegt. Hei, baudi, kamēr vari! Piecdesmit gados tu vairs nelēkāsi un nemetīsi gaisā kūleņus, saka skeitbordists Aleksandrs.

BMX brīvā stilā braucēji trikus izpilda lidojumā, tāpēc tas ir viens no traumatiskākajiem sporta veidiem, atzīst paši BMX sportisti. Viens no labākajiem braucējiem Baltijā Andris Dembovskis stāsta: “Esmu lauzis kāju, pārsitis vēdera sienu, vairākkārt izmežģījis potītes, izsitis celi, plecu, lauzis pirkstus, guvis smadzeņu satricinājumu, nerunājot par milzīgu skaitu nobrāzumu un zilumu.”

Interneta diskusiju forumos jaunieši ar savām traumām dižojas. Pieci lūzumi, trīs smadzeņu satricinājumi, divas muguras traumas – tas tā, starp citu, ikdiena. Jaunie ekstrēmie sporta veidi, bez šaubām, ir ļoti pievilcīgi, tomēr vai eleganta lēciena vai kūleņa dēļ ir vērts pārvilkt svītru garai, skaistai dzīvei, kļūstot par guļošu invalīdu, kas nokārtojas zem sevis, vai aiziet bojā, nolaužot sprandu? Aplausu nebūs, jo mūsdienu dinamiskajā dzīves ritmā aktualitātes mainās strauji. Cilvēki kādu nedēļu parunās un aizmirsīs.

Mediķi apgalvo, ka ikviens profesionālais sporta veids – hokejs, futbols, skriešana, lēkšana, bokss – ir kaitīgs veselībai. Maskavas traumatoloģijas un ortopēdijas institūta ārsts, medicīnas zinātņu kandidāts Aleksandrs Jeļcins intervijā Krievijas medijos norāda, ka bērnu un jauniešu traumatisms patiesībā visaugstākais ir populārajos sporta veidos – hokejā un futbolā. Potenciāli traumatiski ir visi ziemas sporta veidi – kalnu slēpošana, snovbords, frīstails. Ārsts uzsver, ka fiziskas un psiholoģiskas sekas atstāj ikviens lūzums un galvas sasitums. Viņš ir pārliecināts: lai būtu vesels, cilvēkam jānodarbojas ar fizkultūru, nevis ar sportu, kas prasa pārāk daudz dzīvības enerģijas.

“Bērnu sports vispār ir veselībai kaitīgs! Es nepārdzīvoju par trīsdesmitgadīgiem večiem, kas četratā stumj bobu un nesas pa ledainu reni. Viņi ir pieauguši un apzinās savas rīcības iespējamās sekas, bet sešgadīgs bērns profesionālajā sportā ir nenormāla parādība. Jā, visos sporta veidos ir spēles elements, azarts, kas bērnu aizrauj, bet viņš taču nesaprot, ko dara!”